Indija ir kontrastu zeme. Indiešu kultūras un literatūras pētniece Sigma Ankrava, kurai nesen izdevniecībā Dienas grāmata iznākusi grāmata Indiešu dievi un dieves, interesentiem par Indiju iesaka Aravinda Adigas romānu Baltais tīģeris un Lato Lapsas grāmatu Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī, "jo tur viss ir taisnība".
"Tiek lēsts, ka 2020. gadā katrs sestais planētas iedzīvotājs būs indietis. Indijas iedzīvotāja vidējais vecums būs 28 gadi. Tā būs pasaules jauneklīgākā nācija. Un šī nācija pamatos turpinās dzīvot pēc vissenākās pierakstītās likumu sistēmas – Manu likumu – principiem," uz grāmatas pēdējā vāka raksta pētniece. Indiešu dievi un dieves sniedz ieskatu hindu mitoloģijas dievu panteonā. Autore asprātīgi un dzirkstīgi, īstenā pasaku stāstnieka garā šo krāšņo gobelēnu izklāj lasītāja priekšā. Grāmatu papildina plašs tekstā sastopamo nosaukumu un terminu alfabētiskais rādītājs un autores uzņemtās fotogrāfijas. Profesore uzrakstījusi ievadu par tautas maģiskās domāšanas lomu mūsdienu Indijas sabiedrībā. Par to arī runājām šajā intervijā.
Kāpēc ir vajadzīgs šāds izdevums? Pretendējat uz zinātnisku pienesumu, vai pirmkārt bija svarīgi aizpildīt robus tekstos par Indijas kultūru kā tādu?
Latvijā interese par Indiju ir ilga un vēsturiska, bet mums ir samērā maz publicēts par Indijas kultūras vēsturi. No mūsdienu latviešu autoriem šajos jautājumos ir iedziļinājies tikai profesors Viktors Ivbulis. Zinot, ka interese kļūst aizvien lielāka, jo ļaudis arvien vairāk ceļo uz Indiju, šķita pats par sevi saprotams, ka grāmata par indiešu dieviem būtu vajadzīga, jo hindu reliģija ir Indijas kultūras pamatā.
Vai grāmata ir adresēta, kā mēdz teikt, "visplašākajam interesentu lokam" vai vairāk akadēmiskajiem pētniekiem? Radās priekšstats, ka esat mēģinājusi atrast zelta vidusceļu.
Jā, tā ir. Kā LU profesore ticu izglītības un izglītošanas nozīmei sabiedrībā. Tāpēc mēģināju rakstīt tā, lai visiem būtu saprotams un, vēlams, arī interesanti. Šādi izdevumi ir vērtīgi, jo par Indiju lasāms arī daudz ezoterisku nepatiesību un spekulāciju. Jā. Esam liecinieki arī tam, ka Latvijā ir izveidojušās gan daudzas ezoteriskas grupas, gan pašpasludināti hinduisma pravieši. Ir labi, ja cilvēki orientējas plašākā Indijas kultūrreliģijas kontekstā. Protams, grāmatā varēju runāt tikai par nosacītu dievu skaitu, jo nav iespējams aprakstīt simtiem tūkstošu dažādu emanāciju un avatāru.
Pēdējos gados, sākot no 2012. gada, man ir nācies vairāk būt Indijā nekā Latvijā. Dzīvoju indiešu lokā – gan akadēmiskā, gan neakadēmiskā. Pateicoties maniem indiešu draugiem, bija iespēja apmeklēt daudzus indiešu tempļus un tādas vietas tajos, kur parasti ārzemnieki netiek ielaisti. Līdz ar to man šķita, ka par Indijas dievībām un reliģijas vietu Indijas sabiedrībā ir jārunā nopietni.
Vai jūs kontaktējāties pamatā ar universitātes kolēģu loku vai redzējāt un piedzīvojāt visdažādāko Indiju?
Visdažādāko. It sevišķi, kad dzīvoju Indijas dienvidos, kur īrēju dzīvokli pie kādas indiešu klasiskās mūzikas pasniedzējas un dziedātājas. Nelielā privātmāju rajonā bija sastopami visu kārtu indieši, iznāca iespēja ar viņiem aprunāties.
Ja metam tiltiņu no grāmatas uz dzīvo dzīvi – kuru dievu klātbūtne ir vispamanāmākā indiešu dzīvē? Vai jūsu universitātes kolēģi ikdienā tiešām praktizē reliģiskos rituālus?
Divi lielākie strāvojumi ir šivaīti jeb Šivas pielūdzēji un višnuīti jeb Višnu pielūdzēji, bet Dienvidindijā godā Lielo Māti jeb Mariammu. Kastu indiešiem ir pilnīgi obligāts pienākums apmeklēt tempļus, un to viņi arī dara. Katru dienu viņi sāk ar gājienu uz templi vai mājās lasa lūgšanas, vai arī abas lietas apvieno. Ārpus kastām esošajiem bija aizliegts tempļiem pat tuvoties. No zemes pacēlies akmens bija dievs, ko viņi varēja pielūgt. Tagadējā valdība cenšas šo situāciju mainīt.
Esat iedvesmojusi vairāku indiešu kultūras institūciju dibināšanu, arī Indijas kultūras centra izveidošanu Latvijas Universitātē. Esat bijusi arī padomdevēja pirmā Baltijas Studiju centra izveidē Indijā.
2012. gadā saņēmu Indijas Kultūras padomes stipendiju, kas man ļāva tur dzīvot, strādāt Madrasas Universitātē un 2013. gadā organizēt ekspedīciju Pa Dzintara ceļu Indijā. 2014. gadā Deli darbu sāka Latvijas Republikas vēstniecība Indijas Republikā. Mūsu Latvijas Universitātes Indijas Kultūras un studiju centrs tika nodibināts vēl pirms vēstniecības – 2013. gada rudenī. Abām pusēm vienai par otru radās diezgan liela interese. Indijai pirmām kārtām tāpēc, ka esam Eiropas Savienībā un piedāvājam Indijas jauniešiem izglītības iespējas. Viena no lielākajām problēmām Indijā ir tā, ka Indijas augstskolas nespēj uzņemt visus studēt gribētājus. Tāpēc indiešu vecāki, kas vien var, cenšas sūtīt savus bērnus uz ārzemēm. Latvija indiešu studentiem, kā esam pamanījuši, ir ļoti iemīļots galamērķis. Latvijā studē apmēram 2000 indiešu jauniešu. Un tas ir tikai šo gadu laikā, kamēr ir atvērta vēstniecība. LU sākām mācīt hindi un bengāļu valodu, vēlāk ar Skype palīdzību arī sanskritu, piepulcinot kolēģus no Mumbajas Universitātes. Iznāca nodibināt sakarus arī Haridvārā ar Dev Sanskriti Universitāti. Latvijā ieradās rektora pienākumu izpildītājs doktors Činmajs Pandja noslēgt sadarbības līgumu ar Latvijas Universitāti. Atgriezies atpakaļ, viņš nāca klajā ar priekšlikumu nodibināt Baltijas Kultūras centru Dev Sanskriti Universitātē un lūdza manas konsultācijas un palīdzību šī jautājuma risināšanā. Latvijas Universitāte atkal parādīja ļoti lielu pretimnākšanu, it sevišķi LU rektors profesors Mārcis Auziņš un LU Akadēmiskā bibliotēka un tās vadītāja Venta Kocere. Tika savākts skaists grāmatu klāsts, ko uzdāvināja jaunajam Baltijas Kultūras centram. Centra vajadzībām tika uzcelta jauna māja. Baltijas Kultūras centrs koordinē sadarbību ar visām trim Baltijas valstīm. Pašlaik visaktīvāk darbojas lietuvieši. Dev Sanskriti Universitāte šogad sūta 27 studentus ar savām stipendijām uz Lietuvu – Viļņas Universitāti, kas tagad Baltijā kļūst par spēcīgu indoloģijas centru, jo tur sanskrita valodas studijām ir sena vēsture.
Kāds bija ekspedīcijas Pa Dzintara ceļu Indijā maršruts un jēga?
Tas bija 2013. gadā. Šī pasākuma organizēšanā aktīvi piedalījās pašreizējā Latvijas Institūta vadītāja Vita Timermane-Moora. Braucām no Bengalūras uz Koči, kur notiek slavenā laikmetīgās mākslas biennāle.
Izbraukājām Indijas dienvidus, tā saukto Dekānu – Karnataku, Keralu, Tamilnādu –, arī tās vietas, kur kādreiz bija strādājusi pirmā luterāņu misionāre Anna Irbe, kura lielāko mūža daļu pavadīja Nilgiri kalnos Ūti pilsētā. Viņa tur ir apglabāta. Anna Irbe adoptēja un uzaudzināja vairākus tamilu bāreņus.
Ūti ir liela viesnīca, kuru sauc Rīgas rezidence (Riga Residency). Šķiet, mūsu pašreizējais vēstnieks Indijā Artis Bērtulis ir ieinteresēts šo vietu vairāk apzināt. Varbūt nākotnē ar indiešiem varētu izveidot kādu kopīgu projektu. Tā būtu brīnišķīga vieta ājurvēdas spa vai citai relaksācijas vietai. Māja lielā mērā atgādina Ķemeru viesnīcu. Mēs bijām ļoti pārsteigti, kad tur ieradāmies, jo sienas rotāja pat latviešu mākslinieku gleznas. Varēja saprast, ka tie ir emigrācijas mākslinieku darbi. Tur bija latviskas tēmas – kara bēgļu tēma, arī latviski ornamenti. Bijām arī svētajā pilsētā Madurajā. Kopumā bijām desmit cilvēki – docētāji un studenti, kā arī filmēšanas grupa no Latvijas Televīzijas.
Jūs pirmoreiz Indijā bijāt 1981. gadā? Ja salīdzināt šos iespaidus ar pieredzēto pēdējos gados – kā Indija mainās?
Indija lielā mērā mainās uz labo pusi. 1981. gadā vairāk biju Kalkutā, kas bija un joprojām ir viens no Indijas problēmcentriem, viena no nabadzīgākajām pilsētām. 1981. gadā tur vēl bija atļauti rikšas – cilvēki, kas paši rikšo un velk ratus ar pasažieriem. Tagad tas vairs nav atļauts nevienā Indijas pilsētā. Daudzās vietās ir parādījusies elektrība, kas atkal ir milzīgs ieguvums. Ir paplašinājies skolu tīkls, bet tas iet roku rokā ar daudzām citām problēmām, piemēram, pašvaldībām skolas ir jāuztur, bet bieži vien tām nav naudas vai arī ir ļoti maz naudas. Liela problēma ir meiteņu izglītība. Tradicionāli meitenes pēc apprecēšanās ienāk vīra ģimenē, dzīvo kopā ar vīra vecākiem un gandrīz zaudē kontaktus ar savu ģimeni. Līdz ar to vecākiem nav stimula meitenes izglītot, jo labums no meitenes izglītošanas būs nevis viņiem, bet vīra ģimenei, ja vien viņi vispār ļaus meitenei strādāt algotu darbu vai citādi izmantot savus talantus.
Kā jūs novērojāt, cik ir brīvdomīgo cilvēku, kas tomēr pretojas stingrajām tradīcijām, ka sievietei galvenais uzdevums dzīvē ir apprecēties? YouTube skatījos Forbes veiksmīgo sieviešu paneļdiskusiju, kurā izvaicāja indiešu biznesmeni – piecdesmitgadnieci un indiešu aktrisi – divdesmitgadnieci. Biznesmene, pirms atbildēja uz diskusijas vadītājas jautājumiem, vispirms vēlējās atstāstīt savu telefonsarunu ar māti, kura esot novēlējusi aktrisei pateikt, lai viņa apprecas un tiek beidzot pie vietas.
Jā, no tā nekur nevar aizbēgt. Reliģija, kas ir pastāvējusi apmēram 5000 gadu, ir tā iesakņojusies, ka no tās izvairīties nav iespējami. Viens no šīs reliģijas pamatpostulātiem ir tāds, ka cilvēkam ir jābūt precētam. Līdzko meitene ir bērnu radīšanas vecumā, viņai tas ir jādara. Tas ir viņas reliģiskais pienākums, tāpat kā vīra reliģiskais pienākums ir rūpēties, lai viņai būtu bērni. Tādos gadījumos, ja kaut kādu iemeslu dēļ bērni nerodas, ir pieļaujams ņemt otru sievu, vismaz neoficiāli.
Vai pilsētās, modernajā sabiedrībā šīs paražas tomēr nemainās?
Pret šo nostāju faktiski ir visa izglītotā jaunatne. Nekur neesmu redzējusi parkos tik daudz apkampušos pārīšu gaišā dienas laikā skūpstāmies kā Deli parkos. Es jautāju saviem kolēģiem – kas tad tālāk notiks? Izrādās, nekas. Precēšanās ir svēta lieta, un tā notiek pēc vecāku vienošanās. Meitenes vecāki vispirms uzrunā zēna vecākus, vai viņi būtu ar mieru, ka viņu dēls precas ar viņu meitu.
Vai arī universitātes studentei šādi tiek sarunāts vīrs?
Viena no universitātes studentēm bija uzrakstījusi brīnišķīgu maģistra darbu par mūsdienu angļu literatūru, par sievietes tiesībām feminisma skatījumā. Aprunājos ar viņu pēc tam, ko viņa plāno darīt. Viņa domājot pabeigt mācības un tad pēc gada apprecēties. Vecāki jau tagad viņai meklē vīru. Tad es viņai jautāju – vai jūs negribat pati atrast cilvēku, ar kuru apprecēties? Viņa teica – kaut ko tādu es saviem vecākiem nedrīkstu nodarīt.
Cik ārkārtīgi stingras var būt kultūras tradīcijas!
Jā. Man ir pazīstams jauns ārstu pāris, kas kopā studēja un gribēja apprecēties, bet vecāki kategoriski iebilda pret tādām pašu sarunātām laulībām, jo tās var nest nelaimi, ja nepareizi sakrīt horoskopi. Astroloģijai šajā jautājumā ir noteicošā loma. Kāzas nedrīkst notikt. Vienīgais, kā var izvairīties no šīs nelaimes, – vīrietis vispirms apprecas ar kādu citu. Tā tas sabiedrībā tiek praktizēts. Vīrietis apprecas ar svēto Tulsi kociņu.
Tulsi?
Jā. Tas ir līdzīgs mums pazīstamajam bazilikam. Tiek izpildīts laulību rituāls. Pēc tam kociņš tiek atstāts, neviens par to nerūpējas, nelaista, un pēc pāris nedēļām tas ir nokaltis. Tas nozīmē, ka vīrs ir kļuvis atraitnis. Līdz ar to – nevēlamās laulības lāsts viņam iet secen, un tagad viņš var precēties, ar ko grib. Arī ar to cilvēku, kuru pats ir izvēlējies. Šis pāris tomēr pārcēlās dzīvot uz Austrāliju. Abi praktizējoši ārsti, dzīvo un strādā tur.
Eiropietim ir praktiski neiespējami apjēgt Indijas milzīgos kontrastus, piemēram, rakstniece Arundhati Roja, kura par arī latviski tulkoto romānu Mazo lietu dievs ir saņēmusi Bukera prēmiju, un šī jūsu minētā studente, kurai obligāti būs jāapprecas ar vecāku izraudzītu vīru, vai cita meitene, kura aptur kāzas, lai pieprasītu sev citu vīru, tādu, kuram mājās ir normāla ūdensapgāde un tualete.
Es pat nedomāju, ka tā ir tualete ar ūdeni. Visticamāk, tā ir vienkārši sirdsmājiņa. Nesen Indijas televīzijā bija sižets, ka meitenes no viena ciemata rītos salasās bariņā un iet divus kilometrus uz blakusciematu, kur ir sabiedriskā tualete.
Taisīsim kontrasta lēcienu pretējā virzienā. Kas jums personīgi ir Indijas lielākais skaistums, par ko jūs jūsmojat?
Par Indijas dabu. Tā ir paradīze zemes virsū. Absolūts skaistums, nepārtraukti kaut kas zied. Koki tik brīnišķīgi zied, ka vispār nevar iztēloties, kā kaut kas tāds var dabā būt. Piemēram, šivalingama koks jeb lielgaballožu koks. Apmēram 25– 30 metru augsts. Tam no stumbra aug ārā tādas kā garas, dzelkšņainas čūskas. Ar pamatīgiem dzelkšņiem. Bet uz "dzelkšņainajām čūskām" ir lieli sārti ziedi, kas smaržo kā mūsu pujenes kopā ar maijpuķītēm un jasmīniem. Absolūti neiedomājami. Dienvidindijā – Indijas jasmīni, ko sievietes ar diedziņiem sapin garās virtenēs un ievij matos. Tad indiete iet garām un ārkārtīgi skaisti smaržo. Dienvidindijā ir arī neaprakstāmi skaisti sari, sieviešu apģērbi brīnišķīgās krāsās.
Kuriem šodienas indiešu māksliniekiem, rakstniekiem jūs gribētu pievērst uzmanību?
Rakstniekiem Aravinam Adigam un Četanam Bhagatam, kurš raksta angļu valodā un ir mūsdienu indiešu "universitāšu romāna" (campus novel) iedibinātājs. Viņš ir indiešu izglītotās jaunatnes ikona. Ortodoksālās aprindas viņu ļoti nemīl, jo rakstnieks parāda konfliktu starp izglītotu, brīvi domājošu cilvēku un sabiedrību, kurā viņš ir spiests rēķināties ar savu laiku nodzīvojušām normām.
Žurnālā Rīgas Laiks lasīju interviju ar rakstnieci Arundhati Roju, kurā viņa apgalvo, ka indiešu problēma ir tā, ka viņi grib līdzināties Mahatmam Gandijam. Kā jūs to komentētu?
Gandijs Indijā ir padarīts par ikonu. Realitātē viņš bija dzīvs cilvēks ar saviem plusiem un mīnusiem. Daudzās Āfrikas valstīs pret viņu ir lieli iebildumi.
Pasaule ir kontrastu pilna.
Jā. Gandijs, protams, ir tas, kurš organizēja indiešu cīņu pret britiem un atbrīvoja Indiju no koloniālisma. Briti aizgāja, bet viņi aizgāja skaisti. Viņi nav Indijā samaitājuši savu tēlu. Britu reputācijai gan ir neizdzēšams traips – indiešu apšaušana 1919. gadā Amritsarā. Abstrahējoties no šī viena konkrētā gadījuma, Lielbritānijai attiecības ar Indiju ir ļoti labas. Ir maza rīvēšanās. Briti un Mahatma Gandijs spēja vienoties par Indijas neatkarības atgūšanu. Gandijs, starp citu, nav pirmais, kurš izgudroja nevardarbīgo pretošanos. Pirmie šo pretošanos sāka Īrijas zemnieki, kad viņi sāka nesadarboties ar vietējo angļu zemes īpašnieku, uzvārdā Boikots. Gandijs šo metodi padarīja par sistēmu.
Kā 60.–70. gados Indira Gandija varēja būt premjerministre, ja sieviešu tiesību jautājums joprojām nav atrisināts? Tas izrietēja no kastu stāvokļa?
Neatkarību panāca indiešu politiskās partijas Indijas Nacionālais kongress (INK) vadībā. Runājot par Indiru Gandiju, vislielākā nozīme ir viņas tēvam Džavaharlalam Neru, kurš bija tuvs Gandija sekotājs, cīņu biedrs un INK vadītājs, tāpat arī Sarodžīni Naidu, kas bija viena no Indijas Nacionālā kongresa vadītājām, sieviešu tiesību cīnītājām un Indiras "krustmāte". Indira Gandija mantoja šo amatu pa tēva līniju, jo agrā jaunībā bija iesaistījusies INK darbā. Uzvārdu viņa ieguva, apprecoties ar Gandiju, kurš nav nekādā sakarā ar Mahatmu Gandiju. Tikai uzvārdu sakritība. Mūsdienu konkurējošās partijas pārmet Indijas Nacionālajam kongresam, ka tā ir dinastija, kur pārmanto amatus. Indijas Nacionālā kongresa darbību vājina fakts, ka ilgajos varas gados pēc neatkarības tas nav spējis izskaust atšķirību starp kārtām. INK uzskatīja par sociālistiski orientētu, bet tas nespēja piepildīt daudzmiljonu nabadzīgo cerības.
Vēl viena problēma ir Indijas straujais iedzīvotāju pieaugums, galvenokārt islāmticīgo ģimenēs. Indija tieši Indiras Gandijas laikā sāka piekopt divu bērnu politiku. Bet šī politika nerada atsaucību Indijas musulmaņu vidū. Līdz ar to pēdējos gados musulmaņu skaits Indijā ir pieaudzis no 10 līdz 15 procentiem no visas valsts iedzīvotājiem. Daudzi nelegāli ieceļo no Bangladešas. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc tagad indieši atbalsta pasākumus Kašmīras jautājumā. Kašmīrā apmēram 70 procentu iedzīvotāju ir musulmaņi. Saistībā ar islāma radikalizēšanos visā pasaulē Indijas sabiedrība ir stipri norūpējusies.
Atgriežoties pie jūsu grāmatas – jūs minat reālus piemērus, kā vēdiskajā reliģijā minētās dievības ietekmējušas arī citu indoeiropiešu tautu dievu vārdus. Vai jūsu indiešu kolēģiem ir simpātiska šī ideja par lielo pirmavotu?
Jā, viņiem tā ir ļoti simpātiska ideja. Viņus patiešām fascinē lingvistiskās līdzības. Atceros, kad 1981. gadā viesojās sanskrita literatūras profesors Umašankars Džoši un es viesnīcā kaut ko runāju ar apkalpojošo personālu latviešu valodā, viņš saprata, par ko ir runa. Bet tas patiešām bija cilvēks, kurš zināja klasisko indiešu sanskritu. Piemēram, Indijā latviešu vārda "dievnams" vietā saka "devanamas".
Kāpēc, jūsuprāt, tik daudzi brauc uz Indijas retrītiem "meklēt sevi un garīgumu". Negribot aizskart nevienu, kam tas ir pa īstam, vai jums nešķiet, ka ap to visu ir arī daudz šarlatānisma kā "garīgā biznesa" daļa? Vai to pašu nav iespējams piedzīvot, ejot vasarā pa Latvijas ceļu un skaitot stārķus vai lasot tautasdziesmas?
Nē, jo mēs dzīvojam savā komforta zonā. Nonākot Indijā, mēs no tās izkrītam ārā. Tas ir kā pamatīgs sitiens. Pēkšņi tu ieraugi šo absolūto dabas skaistumu, absolūti citādo, fascinējošo pasauli. Tev liekas, ka esi uz citas planētas. Nākamais atklājums, ko eiropietis tur piedzīvo, – tik daudz cilvēku iztiek ar to, kas viņiem ir, un neko no dzīves vairāk neprasa. Tomēr, iedziļinoties hinduisma būtībā, atklājas, ka hindu reliģija uzliek par pienākumu iegūt labklājību. Tikai tiem, kas ir ārpus šīs reliģijas, nepieskaramajiem, nav tādu tiesību un nav arī tādu pienākumu. Bet, ja esi šajā reliģijas sistēmā, viens no četriem dzīves uzdevumiem ir – savas dzīves laikā vairot labklājību. Mūsējie, nokļuvuši Indijā, ar šo jautājumu nesaskaras. Tur vairāk fascinē svētie vai pseidosvētie, kas ir uz ielas tērpušies oranžā, skaita lūgšanas un gaida kādu dāvanu. Cilvēks, atbraucis no Eiropas aukstuma, iet pa ielu un domā – šitā tak var dzīvot! Otra lieta – meditācija, kas ir prāta higiēna. Bet, lai meditētu, nav jābrauc uz Indiju.
2007. gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā iestājas par Indijas "neaizskaramajiem" kā par cilvēktiesību jautājumu. Vai, jūsuprāt, šis žests varētu piedzīvot jebkādu rezonansi Indijā?
Nē, Eiropas Parlaments nevar ietekmēt hindu reliģiju. Tas nevar ietekmēt arī nevienu citu reliģiju.