Intervija ar komponistu Uģi Prauliņu. Es negribētu būt Bēthovens

Uģis Prauliņš 17. jūnijā svinēs 60 gadu jubileju. Tai par godu Rīgas festivālā 9. jūnijā notiks viņa autorkoncerts Rīgas Sv. Jāņa baznīcā. Tajā līdzās senāk radītajam sakrālajam opusam Te Deum Laudamus Mārtiņa Klišāna diriģētā Rīgas Doma zēnu kora, orķestra Sinfonietta Rīga un solistu Ingas Šļubovskas-Kancēvičas un Kalvja Kalniņa izpildījumā gaidāms arī jaundarba – Otrās ērģeļfantāzijas – pirmatskaņojums, ko gatavo ērģelniece Kristīne Adamaite. 27. maijā sākusies vasaras koncertu sezona Ērmaņu muižā Malienā, kur Uģis Prauliņš jau sešus gadus saimnieko kopā ar sievu kinorežisori Ingu Prauliņu. Tur savu kārtu muižas atjaunošanas darbu secībā gaida laikus izgatavotie logi.

Jubilejas autorkoncerts tev ir gaidīti svētki vai obligāts pienākums? Tev patīk domāt par apaļo gadskaitli un ar to saistītajiem rituāliem?

Agrāk šie notikumi bija populārāki, jo cilvēkiem bija ļoti maz šādu gandarījuma izpausmju. Bija tikai darba vai ģimenes jūgs, bet man jau bērnībā likās, ka ir nenormāli dzīvot dzīvi, kurā esi iejūgts. Mēs no agras jaunības visu laiku esam centušies dzīvot tā, lai tas nekādā gadījumā nebūtu jūgs. Vairāk vai mazāk tas ir izdevies. Ir svarīgi, vai dzimšanas dienas cipars restartē kādu parādību, kuru tiešām ir vērts restartēt. Katru desmitgadi, pat katru piecgadi parādās kaut kas pilnīgi jauns, jauni cilvēki. Tu pierodi būt jaunais, talantīgais, bet tagad saproti, ka nu jau ir nomainījušās vairākas jauno, talantīgo komponistu paaudzes. Katram ir vajadzīga sava uzmanība, katram ir savas stiprās puses, un cilvēkiem šodien ir daudz ko izvēlēties. Jubileja reizēm automātiski piegriež: tagad tev, vecīt, ir tik un tik, tagad ir tava kārta – jāeksponējas.

Ko, tavuprāt, būtu vērts restartēt?

Manuprāt, īstais brīdis būtu simt gadu, kad cilvēka mākslinieka aktualitāte jau ir drusciņ pārgājusi. Tas ir īstākais brīdis, kad par viņu ir jāatgādina sabiedrībai. Baham bija līdzīgi. Viņš piedzima 1685. gadā, nomira 1750. gadā, taču tikai XIX gadsimtā viņu atklāja kā ievērojamu komponistu. Jurjānu Andrejs renesansi piedzīvoja, tikai pateicoties savai 130 gadu jubilejai.

Tu jau runā par mūžu lielākos mērogos.

Tad jubilejām tiešām ir nozīme. Dzīves laikā tās vairs nav tik nozīmīgas. Atceries, ja agrāk kāds svinēja 60 gadu jubileju, tas bija kā filmā Veči laupītāji – visi pret tevi ir laipni, taču patiesībā grib no tevis tikt vaļā. Tagad neviens negrib atzīt savu vecumu. Neesam tik neveseli. Joprojām varam skriet, vingrot, nodarboties ar jogu, būt mobili un reizēm pietiekami neprātīgi. Īstenībā tagad var precēties. Šis varbūt pat ir brīnišķīgākais laiks attiecībām – tās ir harmoniskas, vairs ne tik ļoti sabangotas un haotiskas kā jaunībā.

Katram vecumam ir savas priekšrocības. Tomēr vienmēr brīnījos, kad mums konservatorijā mācīja, ka kaut kādās profesijās 60 gadu ir labākais vecums. Piemēram, politiķiem, viedajiem filosofiem un diriģentiem. Peldētājiem un mākslas vingrotājiem karjera beidzas drīz pēc divdesmit. Varētu jautāt, kāpēc cilvēkiem patīk apaļie gadskaitļi. Tāpēc, ka patīk decimālā sistēma? Varbūt labāk vajadzētu reizināt: 7 x 7 = 49. Maģisks skaitlis! Vai arī 17 x 3 = 51. Izcili! Saskaņā ar daudzām teorijām cilvēka organisms nomainās ik septiņos gados, tātad septiņgadu ciklu būtu jēga svinēt. Vispār esam iemācījušies, ka vecums ir delikāts jautājums. Feisbukā gan redzu, ka cilvēki svētī kāda ģēnija 70 gadu jubileju, tomēr parasti "dzīvajā" neviens neuzdrošinās būt tik netaktisks un neakcentē gadskaitļus.

Protams, jūtos pateicīgs, ka Latvijas koncerti dod iespēju restartēt Te Deum Laudamus partitūru, kuru uzrakstīju 2001. gadā. Mārtiņam Klišānam droši vien bija svarīgi to atcerēties, turklāt tas ir samērā harmonisks, ne pārāk sarežģīts gabals, kurš ir ātri sagatavojams un ietverams zēnu kora repertuārā. Es domāju, ka ar to pietiks, bet Arturs Maskats piezvanīja un teica, ka vajadzētu arī kādu jaundarbu ērģelēm. Es nepretojos un uzrakstīju.

Jebkuram komponistam vajadzētu rakstīt ērģelēm. Tad taču vari rakstīt četrām ekstremitātēm – divām rokām un divām kājām! Tas nozīmē, ka ir papildu balsis un reģistrācijā vari daudz labāk nekā uz klavierēm izcelt melodiju, harmoniju, basa līniju. Turklāt ērģeles parasti atrodas sakrālās celtnēs ar spēcīgu akustiku, un ne jau kuram katram tur atļauts staigāt. Es no tā ļoti iedvesmojos un gribētu rakstīt ērģelēm vēl. Nenoliedzot Baha mantojumu, kurš ir mūžīgs, mūsdienās vajadzētu rosināt radīt vairāk ērģeļdarbu. Interesanti, ka Latvijas laikā Sv. Jāņa baznīcā jau bija elektriskās Hammond ērģeles (rūpnīcas VEF ražojums, iesvētītas 1937. gadā – I. L.) un cilvēki esot sūdzējušies par pļerkstošo skaņu, kas nākusi no skaļrunīšiem. Varbūt kāds bija iegrūdis baigo pārslodzi – ej nu sazini, arī ērģelnieki lieto alkoholu (smejas).

Kā līdz šim veidojušās tavas attiecības ar ērģelēm?

Es neesmu ērģelnieks, ar kāju pedāļiem man iet baigi švaki. Esmu sacerējis tikai fantāziju atjaunotajām Umurgas baznīcas ērģelēm. Ja es būtu tāds īsts, kārtīgs komponists, droši vien būtu parūpējies arī par kādu ērģeļsonāti. Tā kā es neesmu, daru to, kas man ienāk prātā vai ko man pasūta.

Kas tad tu esi, ja ne īsts, kārtīgs komponists?

Man ļoti patika, ka Valdis Zatlers, būdams prezidents, uzdeva šo jautājumu: "Kas es esmu?" Visa tauta nezin kāpēc par šo jautājumu smējās, uzjautrinājās, lai gan tas attiecas uz katru no mums: kas mēs esam? Es momentā varu noteikt: lūk, cilvēks ir absolūti talantīgs. Nevis ka viņš ir iemācījies. Tā ir diagnoze, inficēšanās ar kaut ko tādu, ar ko citi, kuri skaitās profesionāļi, neinficējas. Es drusciņ strādāju skolā un kā tāds vampīrs esmu iemācījies novērtēt augstāko vīna kvalitāti – cilvēka talantu. Tas nav bieži sastopams. Mācību sistēma šodien ir tāda, ka talants kļūst arvien marginālāk vajadzīgs. Tas parasti ir vajadzīgs visaugstākajos sasniegumos vai arī ja tu gribi ilgstoši darboties. Ilgstoši darbojoties jomā, kas nav tavs ūdens un tava dabiskā vide, tu sāc slimot. Ja tā ir tava vide un tu sajūti radošo atpakaļsaiti, kāda, piemēram, bija brāļiem Kokariem, tu vari pārslodzē izlādēties, pārdegt, taču arī momentā iedvesmoties un atjaunoties. Tā arī joprojām uzdodu sev šo jautājumu: kas es īstenībā esmu? Dažreiz sev pārmetu, ka neesmu īsts komponists.

Kas tad ir "īsts komponists"?

Tāds darba darītājs, kurš nekļūdīgi orientējas jebkurā šodienas kompozīcijas tehnikā, ieskaitot elektroakustiskos un audiovizuālos, akadēmiskās un populārās mūzikas žanrus un visjaunākos novirzienus. Lūk, tas ir komponists, kurš ir derīgs darba tirgum. Vēl ir komponisti, kuri raksta paši sevi, taču viņi visi ir izrakušies cauri putras kalnam un var iet savā virzienā. Viņi, piemēram, Arvo Perts, Pēteris Vasks un Stīvs Reihs, ir sasnieguši šo laimības stāvokli, ka var to atļauties, jo cilvēki no viņiem neko citu negaida.

Ir ārkārtīgi svarīgi saprast, kas cilvēks ir. Vai esi džeza frīks un varbūt vari darīt vēl kaut ko citu, vai esi īsta roka personība, nevari iekāpt svešās kurpēs un tev arī nevajag kļūt par rātno zēnu. Var ikdienā nepirkt ziņģu albumus un neklausīties, priecājoties, ka esam no tā pasargāti, taču, ja cilvēks ir uzaudzis šajā atmosfērā un viņam ir tāds talants, ka ziņģes birst, jāļauj katram darboties savā jomā.

Es pat negribēju teikt neko tik kodīgu. Es esmu profesionāls komponists tajā ziņā, ka cenšos novērtēt un man ir iespējas novērtēt katra žanra vajadzību un tiesības uz eksistenci. Baha laikā bija precīzi tas pats: viņa mūzikas pamatā ir dažādas tautas dejas un pat dūdu burdons, nemaz nerunājot par Vīnes klasicismu, kas vispār barojās no tautas mūzikas. Tā tikai ir drusciņ iecelta galmā, un mūs no šīs mūzikas šķir vairāk nekā 200 gadu – muzicēšanas veids jau ir pavisam citāds. Ja iedotu tās pašas melodijas Alpu muzikantu rokās, tā atkal būtu tautas mūzika.

Protams, mūzikas slāņi vienmēr cīnīsies savā starpā: ziņģe pret autentisko tautasdziesmu, akadēmiskā mūzika pret populāro. Var teikt, ka es mētājos no vienas skaistas lietas pie citas. Kopumā man vistuvākais ceļš ir sevi neierobežot. Kad saredzu mūzikas tēlu, es izmantoju jebkādu mūzikas stilu. Kad vispusīgajam komponistam un rakstniekam Marģerim Zariņam jautāja: "Maestro, tad kāds ir jūsu mūzikas stils?", viņš atbildējis: "Visi stili – lūk, tas ir mans stils!" Viņš rakstīja dažādos žanros dažādiem sastāviem – pat basģitārai – un pirmais Latvijā sāka stilizēt renesanses mūziku. Viņš nekautrējās izmēģināt visu.

Kas es esmu, to nevaru pateikt, bet varu pateikt, kas negribētu būt. Es negribētu būt kaut kas cits. Es negribētu būt Bēthovens. Es mīlu Bēthovenu un Mocartu, bet nekad nevarētu iekāpt viņu kurpēs. Negribu būt ne Imants Kalniņš, ne Štokhauzens, un Mesiāns nekādā gadījumā. Es negribētu būt pat Alans Hovaness, lai gan viņš ir viens no man tuvākajiem komponistiem. Katram ir jābūt sev pašam. Es varu tikai parādīt savu cieņas apliecinājumu darbos. Vispirms studiju gados kopējot, kas ir tikai godājami, jo ļoti daudz jaunā rodas no kopēšanas, no absolūtas sajūsmas, dievināšanas. Jā, man gribētos būt tikai pašam sev, un man gribētos, kaut es spētu saredzēt savas jaunības īstenos ideālus.

Vai tad tie ideāli ir piemirsušies, apputējuši?

Visu laiku taču ir darbi. Pasūtījumi tagad ir nemitīgi, raizējos, kā lai tieku ar to visu galā. Nav laika pārdomām, un tas ir bīstami. Tu tikai tērē savus resursus – talantu, iemaņas, adrenalīnu, testosteronu –, un vienā brīdī rodas bailes no atkārtošanās. Vai tas ir spilgti, ko tu pasaki, vai tas jau sāk kļūt par atšķaidītu šķidrumu? No tā visu laiku ir bail, un reizēm liels darba apjoms pie tā noved. Komponists sāk sevi kopēt, atkārto klišejas. Tāpēc visu laiku jāatgriežas pie jautājuma, kāpēc tu vispār visu to esi darījis? Tāpēc, lai nopelnītu naudu, lai uzturētu ģimeni un savu dzīvesveidu? Lai nopirktu mašīnu, māju? Savā ziņā taisnība jau ir. Vai tie ir mūsu lielie sapņi un īstais rezultāts? Vai tas ir tas, ko tu gribi vakarā neprātā klausīties ierakstā? Taču tieši tas varbūt pat sabiedrībai nav vajadzīgs. Tā ir tipiska izvēle, ar ko komponistiem jāsastopas.

Ir jāmīl tas, ko tu dari. Tad tu to vari darīt arī vienatnē un tev nav vajadzīga citu atzinība. Tu nevari par to paēst, taču tu dari, un pēc kāda laika cilvēki varbūt atklās, ka tas ir ģeniāli. Tā strādājuši ļoti daudzi komponisti, dienišķo maizi pelnot ar pavisam ko citu. Jāgaida, kamēr kādam tieši šis darbs būs vajadzīgs. Citreiz ir vilšanās: esi tik daudz darījis, un tevi, iespējams, nenovērtē. Citi ar lētiem paņēmieniem gūst panākumus. Jautājums ir: vai gribi iet tam visam cauri? Nu tad dari! Ja negribi, tad tu to nevari un nevajag.

Kur tad pragmatiskā meistara vai mūzikas biznesa pieeja?

Mēs neviens, izņemot Lolitu Ritmani, nestrādājam Holivudai. Lūk, tas ir darbs. Darbs industrijā nav salīdzināms ar mierīgo dzīvi Latvijā, kur Kultūrkapitāla fondā dabū stipendiju un uzraksti gabalu. Industrijā ir nežēlīgi likumi, termiņi un kārtīga pārstrādāšanās, bet to neviens pat nedrīkst manīt. Klišejas?

Pati Holivudas industrija jau lielā mērā balstās uz klišejām, citādi cilvēki tās filmas neskatīsies. Viņiem vajag aiziet uz kino, grauzt popkornu un 99 procentos skatīties klišejas. Tās tikai ir gudri jāatkārto. Ja gribi būt vispusīgs komponists, kādā karjeras brīdī kaut ko tādu vari darīt. Es vairs nevaru. Labs draugs man nupat piedāvāja komponēt Holivudas seriālam, tomēr atteicos. Domāju, ka tas būtu ārkārtīgi liels nemiers, kam vairs neesmu gatavs. Man būtu jākoncentrējas tikai tam un viss pārējais jāpamet. Domāju arī, ka tā es aizvirzītos prom no savas būtības.

Jaunībā gan es to darītu principa dēļ, lai uzzinātu, kā tas ir. Jaunajiem latvju komponistiem es novēlētu nebūt tik lokāliem savā domāšanā. Mūsu jaunie džeza mūziķi jau ir noauduši sadarbības tīklu Eiropā. Četri jaunieši no Latvijas mācās Bērklija koledžā Bostonā un drīz varbūt būs noauduši tīklu arī tur. Laikmetīgās mūzikas auditorija ir tik mikroskopiska, ka ir jāmeklē vietas – oāzes –, kur to atskaņot. Nevar vienkārši apbraukāt kultūras namus Latvijā un Lietuvā, tas tā nedarbojas. Jo advansētāks un progresīvāks ir mūzikas žanrs, vienalga, kurā virzienā, jo mērķtiecīgāk jāmeklē partneri Berlīnē, Parīzē, Londonā, Losandželosā un Ņujorkā, tad tu atradīsi līdzīgi domājošos. Daudzi klausītāji, piemēram, gadu no gada brauc uz saviem iecienītajiem festivāliem.

Latvijā tomēr esi rakstījis mūziku kino – populārajām filmām Baiga vasara un Sapņu komanda.

Esmu rakstījis mūziku vairākām Aigara Graubas spēlfilmām, arī dokumentālajām un animācijas filmām, taču Latvijā tas ir samērā mierīgs process.

Ērmaņu muiža ir tavs latvieša, Prauliņu dzimtas sakņu aicinājums?

Esmu sliņķis. Tāds, kuram vajag dabu un urķēties ap kokiem un krūmiņiem, bet ne pa vagām. Nekad! Ērmaņu muižas kaimiņi, mūsu draugi, man pat ir teikuši: labāk zemē neko neliec, mēs tev iedosim. Šajā virzienā man nav talanta. Kociņi un krūmiņi gan ir mana stihija. Ziemā par to pat murgoju, domāju katru dienu. Varu parādīt skaistus plānus, kuros esmu sazīmējis, kur ko stādīšu.

Man patīk citzemju augi, tomēr, manuprāt, dārzs būs skaistāks, ja audzēsim to, kas mums šeit izsenis jau ir bijis, pie kā acis ir pieradušas. Tā ir bērnības sajūta: vēsturiskie ceriņi, dažādas peonijas jeb pujenes, flokšu dobe. Mūsu dārziņš ir vēsturisks – kā XIX gadsimta lauku muižiņā. Vai man vajag selekcionētās šķirnes? Pašas dabas formas mežā ir skaistākais, kas var būt. Pamatsuga ir dzīvelīgākā un mīļa acīm. Vai tad tev arī bērnībā neizveidojās iemīļotākās vietas? Nezin kāpēc tieši šī sētmalīte, šis kaktiņš pie loga bija vieta, kur bija visjaukāk atrasties. Varbūt tur auga kāda zemenīte vai puķīte, taču tu nevarēji pateikt, kāpēc tieši tā vieta tev patīk. Kompozīcijā ir tas pats: cilvēkam vajadzētu rakstīt to, kas viņam patīk, nevis to, ko pieprasa sabiedrība.

Te Deum tev ir ļoti īpašs veikums – tas, kas pašam patīk?

Esmu to viegli aizmirsis, jo Te Deum Laudamus ir atskaņots tikai dažas reizes. Amerikā kopā ar kori muzicēja Kalamazū simfoniskais orķestris, Latvijā tas ir skanējis tikai Mārtiņa Klišāna vadībā 2007. gadā Rīgas Domā, un pirms tam 2001. gadā Igors Žukovs to vienreiz diriģēja Dzintaru koncertzālē. Bija arī viens atskaņojums bez simfoniskā orķestra – mēs ar Kārli Lāci to imitējām ar taustiņinstrumentiem koncertā Rīgai – 800. Š

ajā darbā izpaužas tas, ko es domāju par nebīšanos no klasiskās mūzikas vienkāršības vai vienkāršotības. Ar interesi gaidu, kā uz to skatīšos šodien. Jau tagad zinu, ka es to neienīdīšu. Tā būs kā satikšanās ar senu draugu, kuru ilgi neesmu redzējis. Es no šī skaņdarba nevairos un nekaunos, tajā ir daudz labu lietu, kas man ir nozīmīgas arī šodien. Šādā veidā varētu iet tālāk.

Vai ir kāds skaņdarbs, no kura tev ir kauns?

Nē, nav.

Teiktais attiecas arī uz pagājušajiem 2013. gada Dziesmu un deju svētkiem radīto Līgo – Jāņu nakts mistēriju, kuru daudzi uzskata par svētku noslēgumkoncerta fināla neveiksmi?

Pērn noklausījos to Austrālijā un biju pārsteigts, cik tas bija forši. Pirms tam biju atlicis to malā. Vēlreiz noklausījos arī šeit un gribētu teikt: lieliski! Mēle lokās pat teikt – ģeniāli! Es saprotu, ka bija neveiksmīgs ritmiskais izpildījums situācijā, kad perkusionisti atrodas milzīgā attālumā viens no otra un neredz viens otru. Turklāt kopā bija gan intuitīvie etnomūziķi, gan rūdīti akadēmiskās mūzikas pārstāvji, kuri spēj skatīties uz diriģentu un notīm. Piedevām kaut kas bija "nojūdzies", nokavējies.

Mīļie draugi, nav tikai vienkārši lecamie un skaistu melodiju gabali! Cienu diriģenta Ivara Cinkusa uzņēmību un drosmi, viņa veidotā programma bija izcili svētki. Cilvēki nespēj noklausīties sešu stundu ilgu programmu? Viņi festivālos reizēm klausās divpadsmit stundu programmas, un šis nav vienkārši koncerts, bet Dziesmu svētki reizi piecos gados. Cilvēki, kuri raujas uz Dziesmu svētkiem, sešās stundās noklausās latviešu kordziesmas antoloģiju.

Kas no tavas jaunrades skanēs Latvijas simtgades Dziesmu svētkos 2018. gada vasarā? Zinu, ka noslēgumkoncertā noteikti skanēs Dievaines, jo kori jau izmisīgi apgūst šo ne sevišķi vieglo gabalu. Varbūt būs daļa no kantātes Dindaru, dandaru, ko reizēm Dziesmu svētkos mēdz izmantot kā sadziedāšanos. To rakstīju ļoti vienkāršu, lai varētu iesaistīt arī publiku un ne tikai Latvijā, visi taču var piebalsot: "Līgo, līgo!" Pirmatskaņojums bija pasākumā Europa Cantata Maincā, kurp Romāns Vanags devās ar Mediņskolas zēnu kori.

Virkne tavu darbu šogad piedzīvo pirmatskaņojumu ārzemēs. Tas ir piešķirtās balvas Echo un Grammy nominācijas nopelns?

Grammy – tā ir laime, veiksme un atzinība, jo tā ir vislielākā ierakstu industrijas izvērtēšana. Tas un balva Echo palīdz, bet nav tā – es dabūšu šo papīrīti, un visi uzreiz nāks pie manis. Komponistam ir jābrauc, maksimāli jāparādās visur. Jātiekas, jārunā ar diriģentiem, viesmūziķiem. Jāveido interesentu loks. Šķiet, ka Pēteris Vasks bija Latvijā pirmais, kurš jau padomju laikos gāja aizskatuvē, sasveicinājās ar mūziķiem un uzdāvināja partitūru. Kļūdaini ir domāt, ka tas ir nepieņemami. Tā ir apmaiņa ar jaunu mūziku.

Arī es bieži esmu sevi mudinājis: nu neesi taču slinks, aizej un sasveicinies! Personiskās attiecības ir svarīgas, tas nav bezpersonisks pasta sūtījums kopā ar rēķiniem. Mūzika ir kolektīva māksla, un panākumi lielā mērā ir atkarīgi no sinerģijas: izpildītājmūziķis un komponists. Tad komponists var vairāk ietekmēt interpretāciju. Arī izpildītājs ir brīvāks, ja viņš var kaut ko ieteikt. Tas vienmēr ir auglīgi, piemēram, diriģentam Stīvenam Leitonam vienmēr ir daudz ideju partitūras sakārtošanā. Protams, tas ir pamatīgs darbs, bet es vienmēr nekurnot to daru. Kopā ar diriģentiem un kolēģiem izdzertās vīna pudeles nav veltīgas, ja visas šīs sarunas ir saturīgas, radošas, Dievam tīkamas.

Gandrīz neviens no mums līdz šim savu karjeru nav uzticējis menedžmenta kompānijām, izdevējiem. Taupām naudu uz daudz ko. Paši arī tīrām dzīvokļus, līdz beigās atjēdzamies absolūti nolaistā mājoklī. Ir jāsaprot, ka mūzika ir kooperācija. Vairs nav kā padomju laikos: es esmu foršs, un visi nāks pie manis. Tagad slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās. Tas ir neglābjami, vienalga, vai dzīve tev liek strādāt tīrumā vai veikalā vai nest kastes.

Zvaigžņotās nakts koncerti Ērmaņu muižā sākumā notika zem klajas debess. Kā ir tagad?

Viss notiek pamazām. Koncerti mums ir kopš 2011. gada. Nu jau nav mazāk par sešiem koncertiem vasarā. Biļetes nepārdodam. Kas vēlas, var ziedot. Kāds atnes medus podu, kāds vēl kaut ko – kopīga socializēšanās pēc koncertiem notiek vienmēr, un neviens mūziķis nav aizbraucis neapmierināts. Cilvēkiem ir liels gandarījums satikt savus elkus – operdīvas, mūziķus tuvplānā. Arī mūziķiem vienmēr ir bijusi laba sajūta, ka tik brīnišķīgi cilvēki dzīvo Latvijas novados. Atbrauc arī no citām valstīm, pat no Austrālijas – vai nu kolēģi, vai cilvēki, kuri interesējas par vēsturisko mantojumu. Kāds puisis no Vācijas ir izveidojis mājaslapu par Latvijas muižām. Tā taču ir arhitektūra, dzīvesveids. Šogad būs diezgan daudz viesu no Amerikas.

Savulaik mums sludināja, ka muižas ir slikti, ka tā ir ekspluatācija un tās vēlams, ja ne nojaukt, tad vismaz piebūvēt cūkkūti vai kādu ražotni. Izrādās, kopdzīve muižās bija ļoti svarīga mūsu tautas izdzīvošanā. Tās bija diezgan nocietinātas apdzīvotas vietas, un starpkaru, sirotāju laikos nekāda drošā dzīvošana viensētās mežā taču nebija. Un kas notika, ja bija neraža? Šodien mēs to pat nejūtam, bet tajos laikos neraža nozīmēja badu.

Saimniekojot Ērmaņu muižā, jums nezūd pacietība solīti pa solim noņemties ar koka būves un apkārtnes atjaunošanu?

Paldies Dievam, ka to nevar vienā rāvienā. Vispirms darbu gaitā ir ļoti daudz jāmācās, un vēl daudz kas ir meklējumu procesā. Mūsu rīcībā bijuši daži gadi, bet tie aizskrien vienā momentā… Reālo celšanu pa īstam sākām 2013. gadā, kad salabojām visas nesošās konstrukcijas, uzlikām jumtu un atjaunojām tornīti. Pirms tam ar Kultūrkapitāla fonda palīdzību sākām likt logus, bet vēl pirms tam bija nepieciešama arhitektoniskā izpēte. To veica izpētes un projektēšanas birojs Kroks. Iesaistījās arhitekti Kristīne Veinberga un Juris Zviedrāns, kuriem pašiem ir Tāšu muiža Kurzemē. Mēs iespaidojamies cits no cita.

Logus taisa Kārlis Zemītis, kuram ir Oleru muiža, tajā arī notiek koncerti. Reiz ieraudzīju, ka Oleru muižā rezidē kvartets Rix – sagatavo programmu un nospēlē skaistā koncertā. Tā ir viena no muižu radošajām iespējām. Mūziķu rezidēšana pilīs un muižās ir augstākā līga, luksusa lieta, tāpat kā Mercedes, Bentley, Rolls-Royce un izcili vīni. Tagad mums jau ir kārtīga vasaras sezona. Nakts koncerti jau ir marginalizējušies, lai gan nevar aizmirst Kristapa Pētersona Debesu akustiku, kuras atskaņošanas gaitā debesīs parādījās rūsa, tad arī pērkons, zibeņi un vētra ar lietu. Visi jautrā sabiedrībā sabīdījāmies kopā muižā, kurai vēl nebija jumta. Vēl pēc brīža atcerējāmies, ka jāienes arī klavieres, kuras ir palikušas ārā lietū. Tumsā pa dubļainajiem māliem tas bija viens no visgrūtākajiem nesieniem, kāds jelkad ir piedzīvots.

Te bijušas operdīvas un izcili kamermūzikas koncerti. Ļoti labs bija Andra Dzenīša autorkoncerts pagājušajā vasarā – trīs stīgu kvarteti vienā vakarā. Daudzi vispār nebija dzirdējuši stīgu kvartetu, bet te – trīs vienā vakarā, un mūziķi izvilina tik dažādas tēlainas skaņas. Šovasar mēģināsim kaut ko līdzīgu ar visām Bēthovena čella sonātēm vienā vakarā – no Austrālijas apņēmies atbraukt čellists Jānis Laurs, kurš muzicēs kopā ar pianisti Agnesi Egliņu. Vairāk kā tagad gan ņemties ar koncertiem nevarēsim. Mums nav tādas jaudas. Mēs nerīkosim lielus festivālus, neuzstādīsim āra tualešu rindas, nesauksim apsargus un klausītāju tūkstošus. Turpināsim attīstīt mājas koncertu formātu.

Pagājušajā gadā nospēlējām trīs Bēthovena sonātes, kuras bija veltītas kādreizējā Ērmaņu mājas īpašnieka māsai, Bēthovena skolniecei Annai Margarētai fon Braunai. Viņu tēvs Oto Hermanis fon Fītinghofs savulaik Rīgā uzcēla Vācu teātra ēku, t. s. Muses namu, uzturēja Rīgā pirmo simfonisko orķestri un vācu operas trupu, bija slepenpadomnieks un masonu ložu pārraugs Baltijā. Viņš bija ļoti ietekmīgs cilvēks, viņu dēvēja par Vidzemes pusķēniņu. Tikai tagad liekas, ka tālāk aiz Alūksnes nav kur aizbraukt. Šo pusi pat sauc par Malienu, bet man ir daudz datu par to, ka šeit, Marienburgas pils novadā, bijusi Latvijas mēroga kultūras dzīve. Visu laiku to pētu, tikai jāpublicē. Kāpēc vietām jāizskatās nesmukām, depresīvām un viegli nedrošām, ja tās varētu būt skaistas? Vietējā pašvaldība nāk pretī un iespēju robežās atbalsta. Mums ir sadarbība ar vietējām nevalstiskajām organizācijām, un man bija liels pārsteigums, cik lieliski cilvēki dzīvo pie mums Malienā.

Muižiņu izglābāt no drošas bojāejas?

Tā ir, mēs šo mantojumu pārņēmām pēdējā brīdī. Joprojām turpinām likt logus. To ir piecpadsmit, neskaitot pagrabu un mazos lodziņus. Beidzot visi jau ir izgatavoti un šogad tiks salikti savās vietās. Taču līdz tam vēl ir garš ceļš. Es ceru, ka cilvēkiem arī ikdienā beigsies mānija iespundēt sevi neelpojošās plastmasas kastītēs. Es atvainojos, mūsu 1913. gadā celtās Rīgas mājas vecie koka logi netika mainīti simt gadu. Izturēja! Vai ātrumā izgatavotie lētie mūslaiku pakešu logi būs simtgadīgi? Šaubos.

Uģis Prauliņš

60 gadu jubilejas koncerts

Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 9.VI plkst. 20

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12