Intervija ar Kristu un Reini Dzudzilo. Dzimuši no vizuālā gara

pulcējas un atpūšas kā grib, bet kāpēc par to jāziņo kā par notikumu. Tad viņiem talkā vēl panāk kritiķi ar savu virziena noteikšanu un nominācijām, lai pašiem nav jāizput. Kopā sanāk "killeru" apvienība. Rodas dabiska vēlme pēc "antikilleriem".

Pats svarīgākais, ka pašiem patika un sajūsmina vēl šobaltdien. Portreti. Pareizāk būtu teikt komiksi par atsevišķiem tēliem. Deklarējošs izpildījums. Katrs pilda vienu skaidrojošu funkciju- es esmu tāds, gribu to, tikai Murzavecka afēriste ar daudzmaz vērienu.Pirmais skats -divos būceņos visi sēd it kā uzgaidāmā telpā, gaidīdami uz kādu konsultāciju. Protams, visi uzpīpē. Kāds neparasts paņēmiens- kolīdz nezina kā sākt, ko darīt, tā ķeras pie smēķiem. Kā Meikšāna k-gs paskaidrotu- kāpēc? Primitīvs vizuālais un Ostrovska lugas risinājums darbībā, ja vispār tur pamatā iekšējā darbība un luga saprasta, pa virskārtu vien nešļūcot.

Paldies. Piedodiet, ka metu ēnu.

Labi, piekrītu. Būs jāapmeklē "Patētiskā. Par redzamo valodu"

Nav ne kategoriskuma, ne nicināšanas, tikai savs skats, katrā atsevišķā gadījumā. Bildēm pašām nav vainas, tāpat kā visam citam, kas zem saules. Mēs paši piešķiram nozīmi ar savu attieksmi un vienīgi sev, pats par sevi nevar būt ne skaists, ne neglīts. Ja nu bildes atrauti no konteksta jālūko, tad galerijā, bet teātrī saistībā ar lugu un tās autoru, kas taču nav mazvērtīgāk kā mūsu turpinājums, pienesums.

Nuja, kategoriskums mums ir cieņā. Un noniecināšana arī. Nav jau tā, ka patīk tikai bildes, bet Dzudzilo bildes patīk īpaši, tas gan :)

Nezinu, nezinu, Ibsens, tai skaitā "Pērs"ir par labu, dziļu materiālu lai priecātos par bildītēm. Ja tas Pērs tavā ceļā stājies pirmo reiz, tad kā pie meitenes- labi ir, neko daudz nedomāju. Visādīgas komiksu būšanas mums arī cieņā. Vienam izrāde atvērās, man aizvērās- ar piejaukumu, kas dota mātes un dēla attiecībām, ar troļļu būšanām, ar Kairiša mūžīgo salkmi izģērbt. Būtu jel reiz pie spoguļa mājā sevi saskatījies, varbūt rimtos. Par krāsu gammu laikam vecmodīgs esmu, tie elktro spilgtie man neklēbējas ne ar Norvēģiju, ne Latviju, ja nu vienīgi kad uz ielas var redzēt skaistules, kas no humpaliem sapucējušās sērfo.

Mani "Pērs Gints" fascinēja tieši ar scenogrāfiju un tērpiem, kad momentā akceptē izrādi un atskārsti - tie takš Dzudzilo!

Kas attiecas uz "Raudupieti", nav vārdam vietas- rada atmosfēru, izceļ Blaumani, režiju, aktierdarbu ( ģeniāls ģeniāls ir skapis kā smiltājs ). Patīk vai ne, bet "Līrā"ir viens, izturēts stils, kas tuvs interpretācijai. "Vilki8 un avis"ar telefonbūdiņām? Skatījos izrādi, bet pat neiedomājos, ka tas Dzudzillo tvēriens. Šķidri. Bet nu "Pērs" ar indīgi zilo un jēli rozā, ar skolas krēslu rindām, jo var kāpelēt. Cik neskaitāmi daudz izrāžu pasaulē ( sevišķi operā), kur tādi beņķīši. tur viņus svaida, grūsta, kad iekšējais jāgāž pār bortu, absolūts migrējošais paņēmiens. Kairiša gadījumā var būt labi. Ar visu Pietu un Pēra ar krūti barošanu, tam vien jau Ibsens Solveigu radīja. Pārsteigums, ka vienā pārī sadzīvo mākslinieciskas vērtības ar infantilitāti. Palasiet arī par Kristas personālistādi ar flautu.