Baltvilka balvas iedibinātāji un uzturētāji – Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome vēlas "fokusēt sabiedrības uzmanību uz pozitīvu mērķi – uz bērnu, kas lasa interesantu un skaistu grāmatu latviešu valodā". Kā tu komentētu, skaidrotu šos trīs labumus – interesants, skaists, latviešu valodā?
Manuprāt, šos atskaites punktus – interesants, skaists, latviešu valodā – varētu pat uzskatīt par obligāto kvalitātes standartu.
Latviešu valodas klātbūtne šajā kontekstā ir pašsaprotama, bet valodai jābūt gana interesantai un daudzveidīgai, jo grāmata jau nav twitter konts, kur jāizsakās īsāk, vienkāršāk, īpaši nelauzot galvu par valodas konstrukcijām un sinonīmiem. Es, piemēram, joprojām atceros, kā manā bērnībā mamma un arī literatūras skolotāja bieži vien uzsvēra to, ka lasošā cilvēka runa un valoda ir bagātāka un skaistāka par nelasošā vārdu krājumu. Valodai jābūt skaistai, gaumīgai, kvalitatīvai – tomēr dzīvai, nebaidoties no sarunvalodas un dažādu mūsdienām raksturīgu valodas "blusu" ielaišanas darbā – jo mākslīga sterilitāte neelpo. Protams, ir atšķirība, kāda valoda un teikumu uzbūve tiek izvēlēta divgadnieku auditorijai un kā valoda rit sacerējumos lielākiem bērniem.
Ikvienam, gan pieaugušajam, gan bērnam, ir būtiski, lai grāmata viņu aizrautu, aizvestu sava sižeta dziļumā un uzburtu citu pasauli. Protams, tas, kas ir interesants vienam, var būt neizturami garlaicīgs citam, to nedrīkst aizmirst. Literatūrā tāpat kā dabā ir jāvalda daudzveidībai.
Tas pats attiecas uz skaistumu – skaistums jau arī nav trafarets, tam ir daudz seju, un bieži vien tas mīt tieši tā vērotāja acīs. Tomēr skaista grāmata lasītājam var palīdzēt veidot labu gaumi (kas mūsdienās ir īpaši svarīgi, jo laba gaume nav masu produkcija un kārtējais modes kliedziens, laba gaume ir izglītība, audzināšana, pašizaugsme un apvāršņu paplašināšana). Turklāt laba un vērtīga literatūra palīdz lasītājam tiekties uz augšu, tā cilvēku paceļ un māca nekrist.
Vai pastāv liela atšķirība starp grāmatu, ko bērnam būtu vērts lasīt, un grāmatu, ko bērns grib lasīt? Kāds brīnums ļauj abām šīm lietām sakrist?
Atšķirība ir. Šajā jautājumā visa atbildība ir vecāku rokās. Mēs esam atbildīgi par to, ko mūsu bērni uzzina, kādā virzienā attīstās mazo cilvēku intereses, un mēs varam palīdzēt mazajiem sevi gan attīstīt, gan vecumam un interesēm atbilstoši pilnveidot. Un tad arī var rast kompromisu starp to, kas ir lasīšanas vērts, un to, kas bērnam šķiet pievilcīgs.
Nedrīkst ar varu mazo cilvēku lauzt un "mācīt mīlēt Raini", bet var piemeklēt atbilstoši bērna interesēm vērtīgas grāmatas, kuras ne tikai pabaros interesi un vēlmi atpūsties, bet arī liks padomāt un šo to iemācīs par dzīvi.
Rakstnieki allaž tiek turēti drošā attālumā no Baltvilka balvas žūrijas, tur lemj literatūras pētnieki, mākslas eksperti, bibliotekāri, sabiedrības cienīti vecāki. Savukārt Delfos par savu simpātiju balso lasītāji. Šoreiz mēs dodam tev iespēju izteikt savu atzinību kolēģiem – kas ir tavs personiskais šāgada laureāts bērnu literatūrā, grāmatu mākslā, tulkojumos?
Tas ir ārkārtīgi sarežģīts un atbildīgs uzdevums – izcelt kāda darbu un centienus. Lai to darītu, nevainojami jāpārzina bērnu literatūrā notiekošais, un es noteikti sevi neuzskatu par speciālistu un vērtētāju – jo man pašai ir mazi bērni, kuri prasa ļoti daudz laika un enerģijas. Tādēļ es nesaukšu uzvārdus, lai kādu ar savu nezināšanu neaizvainotu.
Laikam jau tas, ko es gribētu īpaši izcelt, ir visi tie autori, mākslinieki un tulkotāji, kuri centušies neapjukt mūsdienīgajā, bieži vien bezgaumīgajā kliedzošu krāsu un formu kaleidoskopā un strādājuši no visas sirds, lai radītu skaisto, saturīgo un būtisko, izrādot cieņu mazajiem lasītājiem un padarot bērnu pasauli krāsaināku un brīnišķīgāku.
Neatkarīgi no tā, vai tie ir dzejoļi bērniem, vēstījums par dabas sargāšanu, fantāzijas uzburtas pasakas vai stāsti – tam visam ir vērtība, ja autors ir strādājis no visas sirds un savā darbā ielicis daļu sevis. Ikviens, kurš bērnu literatūras pasauli ir kvalitatīvi uzlabojis un dāvājis bērniem prieku un vielu pārdomām, ir pelnījis cieņu un pateicību.