Maestro Zubins Meta ir klasikas padišahs, viens no pēdējiem zelta laikmeta supervaroņiem, kurš ir ietekmējis mūzikas attīstību. 29. aprīlī viņš svinēs 83. dzimšanas dienu. Zubins Meta ir dzimis 1936. gadā Bombejā (tagad Mumbaja). Viņa tēvs Meli Meta bija vijolnieks un Bombejas simfoniskā orķestra dibinātājs. 18 gadu vecumā Zubins Meta iestājās Vīnes Mūzikas akadēmijā, viņa profesors bija ievērojamais diriģents Hanss Svarovskis.
Sešdesmit gadu virsotnē
Zubins Meta bijis Monreālas simfoniskā orķestra (1961–1967), Losandželosas filharmonijas orķestra (1962–1978), Ņujorkas filharmonijas orķestra (1978–1991) un Bavārijas Valsts operas Minhenē (1998–2006) muzikālais vadītājs. 1985.–2017. gadā viņš bija Florences festivāla un teātra Maggio Musicale Fiorentino galvenais diriģents.
Kopš 1969. gada Zubins Meta vada Izraēlas filharmonijas orķestri, ar kuru augustā ieradīsies festivālā Rīga Jūrmala. Oktobrī pēc piecdesmit mākslinieciskā līdera statusā pavadītajiem gadiem viņš atstās šā kolektīva vadītāja amatu. Kopš 60. gadu sākuma kopā ar Izraēlas filharmonijas orķestri Zubins Meta būs sniedzis vairāk nekā trīs tūkstošus koncertu piecos kontinentos.
Zubins Meta ir diriģējis operu labākajos teātros un festivālos, kā arī uzstājies ar nozīmīgākajiem simfoniskajiem orķestriem. Sešus gadu desmitus ilgst viņa sadarbība ar Vīnes un Berlīnes filharmonijas orķestri. Abi kolektīvi – tāpat kā daudzi citi orķestri un operteātri – piešķīruši viņam goda diriģenta titulu. Zubins Meta ir Japānas imperatora mākslas balvas Praemium Imperiale laureāts, viņam ir sava zvaigzne Holivudas Slavas alejā.
Toska autentiskā vidē
Bez Zubina Metas nebūtu iespējams Triju tenoru – Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo un Hosē Karrerasa – panākumu fenomens. 1990. gadā viņš diriģēja pirmo Triju tenoru koncertu Romā, 1994. gadā – koncertu Losandželosā.
1992. gadā Romā Zubina Metas vadībā notika vēsturisks Džakomo Pučīni Toskas uzvedums – katrs cēliens tika iestudēts precīzi tajā vietā un laikā, kāds norādīts operas libretā. Unikālā izrāde, kurā dziedāja soprāns Ketrina Malfitāno (Toska), tenors Plasido Domingo (Kavaradosi) un basbaritons Rudžēro Raimondi (Skarpija), tika demonstrēta televīzijas tiešraidē. Pirmais cēliens sākās pusdienlaikā Romas Santandreas della Valles bazilikā. Otrais cēliens – tās pašas dienas vakarā Farnēzes pilī. Trešais cēliens – nākamajā rītā Santandželo cietoksnī.
Pirms divdesmit gadiem Zubins Meta sadarbībā ar slaveno ķīniešu kinorežisoru Džanu Jimou iestudēja Pučīni Turandotu Pekinas Aizliegtajā pilsētā. Tā bija viena no grandiozākajām izrādēm opermākslas vēsturē.
Maestro Meta ir viens no pirmajiem, kurš sapratis, ka klasika ir jāatbrīvo no pārspīlēta elitārisma un mūziķiem ir jāpārvar kultūras un sociālās barjeras, lai sasniegtu pēc iespējas plašāku auditoriju. Kad Zubins Meta vadīja Losandželosas filharmonijas orķestri, mūziķi devās sniegt bezmaksas koncertus afroamerikāņu un Latīņamerikas izcelsmes kopienai. Kalifornijas Universitātē orķestris Zubina Metas vadībā uzstājās ar amerikāņu roka ikonu, ģitāristu un komponistu Frenku Zapu un eksperimentālo rokgrupu The Mothers of Invention. Ar Ņujorkas filharmonijas orķestri Zubins Meta spēlēja Hārlemā. Diriģents iesaistīja simfoniskās mūzikas projektos savu tautieti indiešu mūzikas guru Ravi Šankaru.
Zubina Metas aktivitātēm ir spēcīga sociālpolitiska ievirze. Mūziķis veicina sapratni starp ebrejiem un arābiem. Būdams Indijas pilsonis, viņš var apmeklēt Palestīnu un kopā ar savu draugu un domubiedru diriģentu, pianistu un aktīvistu Danielu Barenboimu palīdz jaunajiem mūziķiem Rāmallā. Zubins Meta ir koncertējis Būhenvaldes koncentrācijas nometnes tuvumā, militāro konfliktu zonās Eiropā un Tuvajos Austrumos, dabas katastrofu skartajos reģionos Āzijā.
Tikšanās Bādenbādenē
Zubins Meta sniedza interviju KDi pagājušajā nedēļā Bādenbādenē, kur Lieldienu festivālā diriģēja Berlīnes filharmonijas orķestri Džuzepes Verdi operas Otello jauniestudējumā mākslinieka Roberta Vilsona režijā. Galvenās lomas atveidoja tenors Stjuarts Skeltons (Otello), soprāns Soņa Jončeva (Dezdemona) un baritons Vladimirs Stojanovs (Jago). 25. un 28. aprīlī Otello koncertversija Zubina Metas vadībā skanēs Berlīnes filharmonijā.
Festivālā Rīga Jūrmala, kas notiks no 19. jūlija līdz 1. septembrim, Zubins Meta un Izraēlas filharmonijas orķestris piedāvās divas programmas Dzintaru koncertzālē: 24. augustā skanēs Ludviga van Bēthovena Ceturtais koncerts klavierēm un orķestrim (solists Marijs Peraija) un Gustava Mālera Pirmā simfonija, 25. augustā – Sergeja Rahmaņinova Trešais koncerts klavierēm un orķestrim (soliste Juidzja Vana) un Hektora Berlioza Fantastiskā simfonija.
Šī būs jūsu trešā viesošanās Latvijā ar Izraēlas filharmonijas orķestri.
Jā, pirmo reizi uzstājāmies Latvijā perestroikas laikā, koncerts notika Operā. Atskaņojām Gustava Mālera Piekto simfoniju. Toreiz orķestrī spēlēja diezgan daudz mūziķu, kuri savulaik bija pārcēlušies no Rīgas uz Izraēlu. Viņiem tā bija aizkustinoša atgriešanās mājās. Mūs laipni sagaidīja vietējā ebreju kopiena, tas bija ilgs, sirsnīgs vakars – pēc koncerta orķestra mūziķi sēdēja pie galdiem un klausījās bērnu priekšnesumus. Mēs neko tādu nebijām gaidījuši.
Labi atceros mūsu iepriekšējo uzstāšanos Jūrmalā 2015. gada augustā. Dzintaru koncertzālē ir laba atmosfēra un akustika, man patīk sniegt koncertus brīvdabā. Augustā orķestrim ir brīvdienas, taču mēs pieņēmām festivāla Rīga Jūrmala uzaicinājumu un atkal pie jums atbrauksim.
Jūs diriģējat jau ilgāk nekā sešus gadu desmitus. Vai var teikt, ka visu mūžu esat veltījis mūzikai?
Man nebija citas izvēles! Mūzika bija mana tēva dzīve, un tā ir arī mana dzīve. Nesen man tika veiktas divas operācijas, es biju spiests ieturēt pauzi darbā. Tagad jūtos labi. Pēc koncerta Jūrmalā dosimies Eiropas turnejā. Šī būs mana pēdējā turneja ar Izraēlas filharmonijas orķestri. Oktobrī nolikšu orķestra muzikālā vadītāja pilnvaras.
Vai atvadas no orķestra jums būs skumjš vai priecīgs brīdis?
Priecīgs! Tas ir mans lēmums, tas nav orķestris, kurš ir nolēmis nomainīt vadītāju. Kad darīju to zināmu, mūziķi bija šokā. Plecu pie pleca esam pavadījuši piecdesmit gadu. Tas ir labs laiks, lai atkāptos no amata. Šķiet, mūzikas vēsturē ir bijis tikai viens diriģents, kurš vadījis orķestri tikpat ilgi. Es pat neatceros viņa vārdu! Tas bija kaut kad sen. Mūsdienās neviens maestro nav sadarbojies ar orķestri pusgadsimtu. Ne Herberts fon Karajans, ne Vilhelms Furtvenglers nav vadījis orķestri tik ilgi.
Es nodošu stafeti 30 gadu vecajam izraēliešu diriģentam Lahavam Šani. Viņš ir ļoti talantīgs, es viņam uzticos. Lahavam Šani atstāju orķestri, kas ir ļoti labā formā. Piecdesmit gados kolektīvs ir apguvis visplašāko repertuāru – tajā ir viss, izņemot Rihardu Vāgneru. Esam atskaņojuši visu Gustavu Māleru, Antonu Brukneru, Arnoldu Šēnbergu, Igoru Stravinski, visas Volfganga Amadeja Mocarta, Džuzepes Verdi un Džakomo Pučīni operas. Esam spēlējuši visu, ko var iedomāties. Manam pēcnācējam būs jāatstāj savs zīmogs, un orķestris to zina.
Vāgnera repertuārs Izraēlā ir ļoti sāpīga tēma.
Mēs izrādām cieņu holokaustā izdzīvojušajiem, kuriem Vāgnera mūzika asociējas ar teroru. Nacisti koncentrācijas nometnēs skaļi atskaņoja Vāgneru, lai mocītu ebrejus. Kamēr mūsu vidū ir cilvēki, kuri to ir piedzīvojuši un kuriem uz apakšdelma ir uztetovēts koncentrācijas nometnes gūstekņa numurs, mēs nespēlēsim Vāgneru. No šīm atmiņām nav iespējams atbrīvoties, un mēs pret to izturamies ar cieņu. Tāpēc Vāgners Izraēlā neskan.
Vai šī situācija var mainīties?
Jā, tai noteikti ir jāmainās. Ceru, ka mans pēcnācējs Izraēlas filharmonijas orķestra muzikālā vadītāja amatā spers soļus šajā virzienā. Viņš tomēr ir jauns cilvēks.
Paši orķestra mūziķi vēlas atskaņot Vāgneru, vai ne?
Jā, viņi to vēlas. Mēs veicām klausītāju aptauju, un 86 procenti respondentu atbildēja, ka vēlētos dzirdēt Vāgnera mūziku.
Vai jūsu garajā mūžā kādreiz ir bijušas citas profesionālas kaislības un intereses bez mūzikas?
Nē, nē, nē! Vecāki vēlējās, lai es studētu medicīnu. Pēc pirmā sagatavošanas kursa es sapratu, ka medicīna nav mans lauks. Jaunībā aizbraucu studēt uz Vīni, un kopš tā laika manā dzīvē ir bijusi tikai mūzika. Sāku apgūt mūzikas pamatus un klausīties ierakstus agrā bērnībā dzimtajā Bombejā, manam tēvam bija liela skaņuplašu kolekcija. Uz Vīni devos labi sagatavots – man galvā skanēja Arturo Toskanīni un Vilhelma Furtvenglera izvēlētais temps. Taču koncertizpildījumā simfonisko mūziku pirmo reizi dzirdēju Vīnē.
Varat iedomāties, ko man nozīmēja pirmo reizi dzirdēt Vīnes filharmonijas orķestri Vīnes Mūzikas biedrības Zelta zālē! Tā bija skaņu revolūcija manā apziņā. Pirms tam es klausījos tikai ierakstus, un tajā laikā tie nebija tik augstā kvalitātē kā pašlaik. Vīnes filharmoniķu skanējums kļuva par manu ideālu un barometru. Šā orķestra izpildītais Mocarts un Vāgners man kļuva par interpretācijas un stila izjūtas mērauklu. Es atbraucu no Indijas, un man nebija nekāda priekšstata par stilu. To visu iemācījos no Vīnes filharmoniķiem.
Vai esat Vīnes skolas, Vīnes stila diriģents?
Nenoliedzami. 80 procentu mana repertuāra veido tas, ko dēvē par Vīnes klasiku, – no Jozefa Haidna līdz Arnoldam Šēnbergam.
Kā jūtaties, diriģējot Vīnes filharmoniķus Vīnes Mūzikas biedrības Zelta zālē? Vai tas jums joprojām ir kaut kas īpašs? Šajā zālē piecas reizes esat diriģējis orķestra slaveno Jaungada koncertu.
Es tur jūtos kā mājās. Tas man nav nekas jauns. Es tur esmu izaudzis, izveidojies par mūziķi. Turklāt Zelta zālē vienmēr esmu stāvējis – jaunībā iegādājos vislētāko stāvvietas biļeti un biju zāles beigās, pēc tam un līdz šai baltai dienai stāvu pie pults orķestra priekšā. Tas pats Vīnes Valsts operā. Nekad tur neesmu sēdējis! Mans ceļš ir no viena "stāvlaukuma" uz otru. Tiesa, tagad pēc gūžas operācijas es diriģēju sēžot. Varbūt Jūrmalā diriģēšu stāvus.
Kur smeļaties enerģiju darbam?
Mans enerģijas avots ir mīlestība pret mūziku. Šeit Lieldienu festivālā Bādenbādenē operā Otello es diriģēju Berlīnes filharmoniķus. Tā ir milzīga bauda. Es piekritu šim piedāvājumam, jo man bija laiks. Operāciju dēļ daudz ko biju atcēlis, un šajā periodā man nekas nebija plānots. Kad orķestris uzaicināja mani diriģēt Otello, es teicu – jā, ar jums es labprāt strādāšu! (Sākotnēji bija paredzēts, ka Otello Bādenbādenē diriģēs Daniēle Gati, taču līgums ar viņu tika lauzts drīz pēc tam, kad itāļu diriģents tika apvainots nepiedienīgā uzvedībā – viņš esot seksuāli uzmācies Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra mūziķēm; sadarbību ar Daniēli Gati pārtrauca gandrīz visi orķestri, teātri un festivāli, kaut gan viņa vaina joprojām nav pierādīta – J. J.)
Vai savā radošajā dzīvē varat izcelt kādus notikumus, kuri ir būtiski mainījuši jūsu karjeras trajektoriju?
Manu karjeru un dzīvi ir mainījusi Vīne. Punkts. Tas notika brīdī, kad pārkāpu pāri Vīnes Mūzikas biedrības nama slieksnim. Tā ir labākā koncertzāle pasaulē. Pirmo reizi es tur nonācu nejauši. Tikko biju ieradies Vīnē, gāju garām, ieskatījos pa dienesta ieejas durvīm – Herberts fon Karajans vadīja Pētera Čaikovska Ceturtās simfonijas atskaņojuma mēģinājumu. Klusām ienācu zālē, apsēdos ložā un sāku klausīties. Es pie sevis nodomāju – kas tas ir?! Ko es dzirdu?! Es biju saviļņots līdz sirds dziļumiem, neko tādu agrāk nebiju piedzīvojis. Tajā reizē neuzdrošinājos iepazīties ar Karajanu vai vismaz sasveicināties ar viņu. Vēlāk viņa vadībā piedalījos Ludviga van Bēthovena Devītās simfonijas atskaņojumā, es dziedāju korī.
Kā jau teicu, Vīnes Mūzikas biedrības Zelta zālē esmu izaudzis un nobriedis. Esmu tur vairākkārt uzstājies ne tikai ar Vīnes filharmoniķiem, bet arī ar visiem kolektīviem, kurus esmu vadījis: Monreālas simfonisko, Ņujorkas, Losandželosas un Izraēlas filharmonijas orķestri.
Kā sešos gadu desmitos ir mainījusies jūsu attieksme pret savu profesiju?
Tā nav profesija, tā pirmām kārtām ir mīlestība un kaisle. Es patiesi mīlu visu, ko daru. Ar profesionālismu tam nav nekāda sakara. Profesionālisms manī pamostas brīdī, kad diriģēju kādu jaundarbu, kas man nepatīk. Es to daru, jo man tas ir jādara, – šajā gadījumā esmu profesionālis. Mēs esam pasūtījuši komponistam darbu, un orķestrim tas ir jānospēlē.
Mēdz gadīties, ka opuss man nešķiet pārāk labs, taču mēs esam uzņēmušies atbildību to atskaņot. Vijolnieks Jaša Heifecs man reiz teica: "Galvenais – samaksā komponistam par darbu, bet tev tas nav jādiriģē." Es atbildēju – nē, tā nedrīkst. Ja esmu aicinājis komponistu sacerēt opusu, nevaru atteikties to diriģēt. Varu to neatskaņot otru reizi, bet vienu reizi es to darīšu.
Diriģentam var nepatikt kāds solists, ar kuru ir jāmuzicē. Ar šādu problēmu sen vairs nesaskaros, jo uzstājos tikai ar tiem, kurus mīlu. Taču jaunībā man bija jāspēlē ar visiem, man nebija iespējas izvēlēties. Dažreiz diriģents nepiekrīt solista muzikālajiem lēmumiem koncertā, taču tā ir mākslinieka personiskā interpretācija, un diriģentam šādā situācijā ir jāsaglabā profesionālisms. Vakara beigās mums kopīgi ir jāpaklanās klausītāju priekšā.
Kuru mūsdienu komponistu darbi, ko nesen esat diriģējis, jūs ir patīkami pārsteiguši un uzrunājuši?
Ļoti interesantu mūziku komponē Josifs Bardanašvili (dzimis 1948. gadā – J. J.), kuram ir Gruzijas un Izraēlas saknes. Izraēlas filharmonijas orķestris regulāri sadarbojas ar jaunajiem izraēliešu skaņražiem.
Februārī un martā Berlīnē diriģēju lieliskā ungāru komponista Pētera Etveša koncertu sitaminstrumentiem un orķestrim Speaking Drums. Mēs to izpildījām kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri un fenomenālo sitaminstrumentālistu Martinu Grūbingeru. Kāds viņš ir mākslinieks! Klausītāji gavilēja, un orķestra mūziķi bija sajūsmā par šo darbu. Man arī tas sagādāja kolosālu prieku.
Kamēr atguvos pēc operācijām, es nediriģēju gandrīz divus gadus. Pamazām atgriežos apritē. 3., 4. un 11. maijā Milānas Teatro alla Scala kopā ar teātra orķestri atskaņošu Bruknera Astoto simfoniju, 17. maijā turpat – Mocarta Lielo mesu Do minorā, kuru uzskatu par vienu no viņa dižākajiem darbiem. Nespēju sagaidīt šos koncertus.
Vai šajos divos gados, kurus pavadījāt klusumā un mierā, jums pietrūka diriģēšanas?
Ak jā! Taču mūzika turpināja skanēt – nepagāja ne diena, kurā es nebūtu par to domājis. Katru vakaru, kad devos gulēt, man galvā skanēja mūzika. Es visu laiku sarunājos ar kolēģiem un draugiem. Viņi mani vairākkārt apciemoja Losandželosā, kur es dzīvoju. Diriģents un pianists Daniels Barenboims divas reizes pie manis bija atlidojis no Berlīnes. Pie manis viesojās vijolnieki Pinhass Cukermans un Ichāks Perlmans. Es biju tuvāko draugu lokā, viņi mani atbalstīja.
Vēlos jums uzdot filosofisku jautājumu – ko orķestra priekšā dara diriģents? Kāda ir viņa metafiziskā loma?
Diriģents nodrošina komunikāciju. Pirmkārt, viņš komunicē ar orķestri. Otrkārt, caur mūziku viņš komunicē ar klausītājiem. Lai to darītu, diriģentam ir dziļi jāpārzina mūzika, stils un vēsture. Jūs nevarat diriģēt Mocartu, ja neesat lasījis viņa vēstules. Gatavojoties viņa Lielās mesas atskaņojumam Milānā, es atkal lasu visus pieejamos materiālus. Mocarts sacerējis četrpadsmit mesu, un šī ir pēdējā. Mocarta tēvs bija ļoti nikns, kad Volfgangs Amadejs apprecēja Konstanci. Mocarts sacerēja šo mesu, lai izlīgtu ar tēvu. Viņš atveda Konstanci uz Zalcburgu. Pēc šīs mesas viņš vairs neuzrakstīja nevienu garīgu opusu, izņemot nelielu, brīnumskaistu moteti Ave verum corpus aptuveni pusgadu pirms nāves. Lai atskaņotu Mocartu, diriģentam tas viss ir jāzina.
Mans pasniedzējs mani mācīja: gatavojoties kāda skaņdarba izpildījumam, mums ir jāiedomājas, ka esam blakus autoram, kad viņš to sacer. Tikai tā mēs varam iedziļināties gan stilā, gan vēstījumā. Tāpēc mūziķiem ir jālasa ne tikai partitūra, bet arī visi materiāli, kuri ir pieejami par katru komponistu un katru konkrēto skaņdarbu. Viens piemērs – Antons Brukners. Tik enigmātiska personība! Ļoti ticīgs cilvēks. Var teikt, pat pārmērīgi uzticīgs katolicismam. Baznīca ir viņa mūzikā, ērģeles ir viņa mūzikā.
Kādreiz Brukners brauca vilcienā uz Lincu, un viņam līdzi bija Astotās simfonijas manuskripts. Brukners nebija pārāk izskatīgs, viņam tā arī neizdevās apprecēties. Taču viņam patika katra meitene, kuru viņš satika savā ceļā. Toreiz vilcienā viņš ieraudzīja pievilcīgu austriešu meiteni. Viņa izkāpa kādā stacijā pirms Lincas, un Brukners izlēca no vilciena, lai viņai sekotu. Viņš aizmirsa partitūru vagonā. Kad viņš to saprata, viņš atgriezās stacijā, lai piezvanītu uz nākamo vilciena pieturvietu un palūgtu savākt savu manuskriptu. Vai varat iedomāties, kas notiktu, ja šīs meitenes dēļ viņš pazaudētu Astotās simfonijas manuskriptu?! Diriģējot šo meistardarbu, es katru reizi atceros šo atgadījumu. Tas ir viens no izcilākajiem romantisma opusiem. Pēc tam Brukners komponēja Devīto simfoniju, kuru nepabeidza. Tā ir veltīta Dievam. Bruknera ticīgumam ir jābūt saklausāmam diriģenta interpretācijā. Neatkarīgi no tā, vai diriģents ir ticīgs vai ne, Bruknera katolicismam ir jābūt dzirdamam.
Tāda ir mana dzīve mūzikā – es par to visu nepārtraukti domāju. 2018. gada decembrī un 2019. gada janvārī Losandželosā diriģēju Johannesa Brāmsa simfoniju un koncertu ciklu ar Losandželosas filharmonijas orķestri. Esmu audzis Indijā, klausoties Brāmsu. Brukneru un Vāgneru atklāju Vīnē, Mocarta operas arī. Taču Brāmsu labi pazīstu kopš desmit divpadsmit gadu vecuma. Manam tēvam bija visi Brāmsa mūzikas ieraksti. Mēs tos klausījāmies, sēžot blakus viens otram un sekojot līdzi partitūrai. Tēvs man skaidroja, kuri instrumenti un instrumentu grupas skan. Skaņas kvalitāte nebija laba, taču temps bija precīzs – tie bija maestro Toskanīni un Furtvenglera ieraksti. Šostakoviča un Čaikovska mūziku iepazinu, klausoties diriģenta Sergeja Kusevicka ierakstus.
Tā bija mana zināšanu bagāža, ar kuru ierados Vīnē. Es zināju vairāk nekā daži citi mani kursabiedri. Mana priekšrocība bija tā, ka Bombejā nebiju dzirdējis labu simfonisko orķestri. Tādējādi man nebija izveidojušies priekšstati, kā šai mūzikai būtu jāskan koncertos. Pirmais orķestris, kuru dzirdēju klātienē, bija labākais orķestris pasaulē – Vīnes filharmoniķi.
Mani kursabiedri no citām valstīm – ASV, Lielbritānijas, Japānas – bija dzirdējuši orķestrus savās pilsētās, un viņiem bija, ar ko salīdzināt. Man nebija šādas pieredzes. Es to visu pirmo reizi dzirdēju Vīnē. Neviens cits orķestris nespēlē Brukneru kā Vīnes filharmoniķi, šie mūziķi mīl katru noti, katru tremolo.
Kopš 1961. gada es katru gadu diriģēju gan Vīnes, gan Berlīnes filharmonijas orķestri. Jau 58 gadus! Berlīnes filharmoniķi šogad iecēla mani goda diriģenta statusā. Vīnes filharmoniķi šo titulu man piešķīra 2001. gadā. Es ar to lepojos. Novembrī ar Berlīnes filharmoniķiem došos uz Japānu, mēs atskaņosim Bruknera Astoto simfoniju. Man ir daudz plānu, es vēl esmu jauns!
Simfoniskajā mūzikā mēs dzirdam, kā spēlē instrumentālisti. Operā varam novērtēt dziedātāju sniegumu. Kā jums šķiet, vai varam pa īstam dzirdēt diriģentu? Kā "skan" dažādi diriģenti?
Jūs noteikti varat dzirdēt diriģenta filosofiju. Viņa interpretāciju. Jozefs Kripss bija brīnišķīgs diriģents, un viņš vienmēr teica: "Mans Fidelio", "Mana Heroiskā simfonija", mans šis, mans tas. Es neesmu tik iedomīgs. Es piedāvāju dižu meistaru darbu interpretāciju, ievērojot viņu norādījumus. Francis Šūberts sacerējis deviņas simfonijas, taču nav dzirdējis nevienu no tām, tāpēc partitūrās nav labojumu, piebilžu un komentāru. Tas nozīmē, ka diriģentam, kurš atskaņo viņa simfonijas, ir jāpārzina visa Šūberta daiļrade, viņa kamermūzika un dziesmas. Arī Mocarta partitūrās nav daudz remarku – viņš komponēja ātri un daudz. Darbs gatavs – un viss! Viņam nebija laika labot, koriģēt un papildināt. Savukārt Bēthovenam korekciju un norāžu ir daudz, tāpat arī Brāmsam.
Drīz Berlīnē iepazīšos ar Mocarta Lielās mesas Do minorā manuskriptu. Tajā nav visu skaņdarba daļu, taču varēšu redzēt dažas komponista norādes. Mocarts rakstīja solfedžo vingrinājumus savai sievai Konstancei un dažus no tiem iekļāva mesas partitūrā. Tajā ir daudz koloratūru, kuras viņš komponēja sievai. Atsauksmēs par mesas izpildījumu teikts, ka Konstance nebija pārāk laba dziedātāja... Mocarts ļoti vēlējās pierādīt tēvam savas sievas talantu.
Mūsu sarunā jau pieminēto moteti Ave verum corpus Mocarts uzrakstīja korim no Bādenes pie Vīnes. Tur Konstance, kura tajā laikā gaidīja sesto bērnu, apmeklēja spa procedūras. Tagad, kad diriģēju Mocarta nepabeigto Rekviēmu, es to noslēdzu tur, kur to pabeidza komponēt Mocarts, un kā fināla daļu atskaņoju Ave verum corpus. Agrāk – tāpat kā visi – es diriģēju Mocarta mācekļa un asistenta Franča Ksavera Zīsmaira pabeigto Rekviēma versiju, taču vairs to nedaru.
Kā klausītāji var saprast, vai diriģents ir labs vai ne?
Ieklausieties mūzikā, izbaudiet skanējumu un neskatieties uz diriģentu. Ja esat mūziķis un zināt partitūru, jūsu pieeja vērtēšanai var būt analītiska: vai reprīze Bēthovena Heroiskajā simfonijā šovakar bija loģiska, vai bija modulācija pirmās daļas vidū... Taču publika tā parasti neanalizē. Mūziķi zina, ka Heroiskajā simfonijā pirmās daļas izstrādājumā Bēthovens izmanto tonalitāti Solbemol mažorā – pirms viņa neviens neko tādu klasiskajā simfonijā nav darījis. Tā ir Bēthovena revolūcija. No pirmajām notīm Heroiskā simfonija ir revolūcija – tajā nav ievada, tikai divi akordi, un sākas galvenā tēma. Pirms tam visās simfonijās ir bijis ievads – gan Haidna, gan Mocarta simfonijās, izņemot divas pēdējās. Mūziķiem un muzikologiem tas ir jāzina un jāsaprot, taču klausītāji to, ko dzird, uztver citādi.
Ļaujieties mūzikai, mēģiniet uztvert vēstījumu. Tikai neskatieties uz diriģentu, tas neko nepalīdz saprast. Klausieties! Sekojiet skanējuma attīstībai, kuru vada diriģents. Orķestri mūsdienās ir ļoti elastīgi, tie spēj mainīt skanējumu, un tas arī, protams, ir atkarīgs no diriģenta. Ja diriģentam nav pamatīgu zināšanu par skanējuma veidošanu vai arī viņš nejūt, ko kurā opusā vajadzētu akcentēt un kādu vēstījumu nodot, viņš vienkārši ļaus orķestrim spēlēt – ja viņa izvēlētais temps ir labs, mūziķi spēlēs.