Rīt, 20. aprīlī, kinoteātrī Splendid Palace pirmizrādi piedzīvos režisores Ināras Kolmanes otrā pilnmetrāžas spēlfilma Bille (studija Deviņi), kas ir tapusi kā Latvijas, Lietuvas un Čehijas kopprodukcija ar pūļa finansējuma atbalstu. Tā ir veidota pēc Vizmas Belševicas romāna motīviem. Pirms vairākiem gadiem viņas abas ir runājušas par tā ekranizāciju. Pēkšņi Vizma Belševica esot nolasījusi detalizētu lekciju par to, kas viņai nepatīkot Latvijas kino. Pēc tam esot piebildusi: "Bet tev, meitiņ, es dodu savu Billi. Taisi tik augšā!" – sarunu ar rakstnieci atceras režisore, kurai ar savu filmu ir bijusi iespēja atgriezties rakstnieces bērnības mājās Vārnu ielā Grīziņkalnā.
Mazās aktrises Rūtas Kronbergas atveidotā varone skrien basām kājām pa to pašu pagalmu, pa tiem pašiem bruģakmeņiem, pa kuriem savulaik ir skraidījusi pati Sibilla. Šī ir trešā pilnmetrāžas spēlfilma, kas ir sasniegusi ekrānus Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei.
Kad jūs pirmo reizi saskārāties ar šo Vizmas Belševicas darbu?
Tas bija 1995. gads, kad grāmata bija tikko iznākusi. Tā man šķita pārsteidzoša ar atklāsmi, cik šis darbs man likās tuvs, jo tie bija trīsdesmitie gadi un pēkšņi tur bija tik daudz kā tāda, kas saskārās ar manu bērnību. Tur bija daudz no tā, ko mana vecmāmiņa bija stāstījusi par savu jaunību. Turklāt tā ir ļoti aizkustinoša grāmata ar asprātīgiem uzplaiksnījumiem un brīnišķīgiem atmosfēras aprakstiem. Tas viss mani suģestēja. Lasot šo romānu, redzēju to bildēs un nodomāju, ka varbūt to varētu mēģināt vizualizēt filmā. Ar šo domu dzīvoju visus šos gadus: es sapratu, cik tas ir nopietns darbs, ka to nevar veidot kā mazbudžeta projektu un ka Billei nevajadzētu būt manai pirmajai pilnmetrāžas spēlfilmai.
Kā tas sasaucās ar jums?
Ar šī mazā cilvēka sajūtu, ka viņš ir nesaprasts vai ka mammai šķiet, ka viņš nav tik labs, kā viņai gribētos. Šis mazais cilvēks ļoti cenšas, bet neviens to nepamana. Mana mamma nebija tik drastiska, bet arī diezgan stingra un puritāniska. Savukārt mans tēvs bija līdzīgs Billes tēvam – ļoti labestīgs, apveltīts ar brīnišķīgu humora izjūtu. Turklāt tā ir vilkme pēc kaut kā nesasniedzama, pēc kaut kā tāla, ka pasaulē ir kaut kas svarīgāks par to, kas notiek manā dzīvoklītī vai Vārnu ielas nama pagalmā, kā tas ir mazās Billes gadījumā.
Visi apstākļi bija pret.
Vai tieši otrādi. Lielākoties lieli talanti izaug no sarežģītas bērnības. Tāpat kā Vizma Belševica, kuras emocionālā izaugsme bija grūta un smaga, turklāt viņa bija apveltīta ar spilgtu iztēli un vēlmi lasīt. Jau sešu gadu vecumā viņa izlasīja Parīzes Dievmātes katedrāli.
Kā filmā saka viņas tēvs: Parīzes ko?
Tas nav no Billes, tas ir radies filmēšanas laukumā.
Artūra Skrastiņa improvizācija?
Šajā filmā ir gan aktieriskais pienesums, gan arī mūsu kopīgi sastrādātas lietas. Katra loma ir kā atsevišķa pasaule. Bodnieks, Vārnu ielas nama saimniece... Starp citu, Lilitas Ozoliņas atveidotā varone diezgan spēcīgi līdzinās manai vecvecmāmiņai, kuru mēs saucām par babusju un kura ir bijusi tikpat šerpa, cik Vizmas Belševicas aprakstītā varone.
Vienā no intervijām aktrise Elīna Vāne sacīja, ka Billes mamma ir nelaimīga tāpēc, ka ir perfekcioniste. Vai jūs varat tam piekrist?
Viņai ir savs priekšstats, kādai ir jābūt dzīvei. Visam ir jābūt tā, kā viņa vēlas: bērnam ir jādara tā, kā viņa vēlas, vīram ir jādara tā, kā viņa vēlas. Ja kaut kas nenotiek tā, kā viņa vēlas, pie visa ir vainīgs bērns un vīrs. Domāju, ka tā ir arī daudzās mūsdienu ģimenēs. Man bija ļoti svarīgi caur šiem tēliem ievīt filmā lietas, kas notiek šodien. Viss nav nemaz tik vienkārši. Arī bērniem. Tas ir mīts un stereotips: ak, laimīgā bērnība! Man šķiet, ka tas ir ļoti grūts periods, jo tev ir jāapzinās sevi no nulles. Tu uzkrāj zināšanas, iemaņas un piedzīvo saskarsmi ar citiem cilvēkiem. Turklāt tevi vēl nemitīgi dīda un grūž visādos pulciņos, nedomājot par to, ko tu pats gribi. Mēs bieži vien nepamanām savu bērnu talantus un vēlmes.
Ne viss ir tik melns, kā mālē.
Protams, šajā ģimenē ir arī gaiši un vienoti brīži. Kad viņi visi dodas pie skopās tantes Alvīnes, Bille gūst ļoti skaistu piemēru no saviem vecākiem, ka cilvēkam ir jāpiemīt pašcieņai.
Savā filmā jūs esat uzbūvējuši trīsdesmito gadu pasauli. Vai nebija žēl to iznīcināt?
Visvairāk ir žēl Vārnu ielas nama, kurā tagadējā saimniece mums atvēlēja divus dzīvoklīšus, kurus māksliniece Ieva Romanova ar savu komandu pārbūvēja par mazu filmēšanas paviljonu ar bīdāmām sienām uz ritentiņiem un īstu mūra plītiņu, ko varēja iekurināt. Vienā brīdī mums radās ideja par muzeja izveidošanu, kas iepatikās arī nama saimniecei, bet gan viņas, gan mūsu kapacitāte bija par mazu, lai to realizētu līdz galam, taču mēs esam to iemūžinājuši filmā, kur tas paliks uz ilgiem laikiem.
Tāpat kā dažādas detaļas.
Es atceros, ka Artūrs Skrastiņš bija ļoti priecīgs, kad viņš uzvilka vecu vesti, kas kopā ar pašūtajām biksēm, ādas siksnu un trīsriteni ar ieplīsušu lukturīti viņam ir ļoti palīdzējusi radīt šo tēlu: "Šī ir laba! Es sāku justies kā Billes tēvs!"
Jūsu veidotajā filmā galvenā varone ar savām draudzenēm Vārnu ielas nama pagalmā ierok kārbiņu ar sev svarīgām lietām, lai nodotu ziņu par savu laiku nākotnes zinātniekiem. Ko jūs pati būtu ierakusi?
Es noteikti būtu ierakusi kādu vēstuli un šķīvja lausku un noziedotu kādu rotaļlietu tāpat kā filmas varones. Kad mazā Ausma ieliek šajā kārbiņā vēl salauztu knaģi kā īpašu dārgumu, tā kļūst par ļoti aizkustinošu epizodi.
Jāatzīmē, ka šķīvju lauskas ir neatņemama jūsu profesijas sastāvdaļa.
Jā, katra filmēšana sākas ar šo skaisto tradīciju – šķīvja sadauzīšanu uz laimi. Pēc tam katrs grupas dalībnieks paņem sev pa vienai lauskai. Man būtu ko ierakt nākotnes zinātniekiem (10. maijā kinoteātrī Splendid Palace Latvijas pirmizrādi piedzīvos Ināras Kolmanes jaunākā pilnmetrāžas dokumentālā filma Sekss un PSRS – I. A.).
Runājot par ziedošanu – lai pabeigtu filmu, jūs esat izmantojuši arī tā sauktā pūļa finansējuma sniegtās iespējas.
Par šo ideju mums ir jāpateicas mūsu izpildproducentei Martai Mannenbahai, kura tagad dzīvo Amerikā. Tas mums palīdzēja segt parādsaistības, kas bija radušās filmēšanas laikā. Mums bija pienācīgs finansējums, bet tik un tā nepietiekams (Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei filma ieguva teju 700 000 eiro, kas bija nepilni septiņdesmit procenti no nepieciešamā finansējuma – I. A.). Mēs esam pateicīgi katram ziedotājam, katrs no viņiem varēs izlasīt savu vārdu filmas beigu titros.
Varbūt iezīmējās kādas tendences?
Jāsaka godīgi, ka daudz vairāk bija finansētāju no ārzemēm nekā no Latvijas. Šeit cilvēki savukārt ir ļoti aktīvi "šērotāji". Ziedotāju vidū bija arī kino profesionāļi, to es uztvēru kā ļoti skaistu žestu. Esmu sapratusi, ka pūļa finansējums ir ne tikai finansiāls atbalsts, bet arī morāls un emocionāls atspaids un reklāma, ka šāda filma top.
Ziedotājs = skatītājs?
Tieši tā, ja viņš ziedo, viņš grib redzēt šo filmu. Tas mums dod tādu apziņu... Negribas teikt vārdu "pienākums". Mums ir mēģinājuši uzvelt lielu atbildības nastu, sakot: tā taču ir Vizma Belševica! Tas taču ir kultūras kanons! Tā taču ir mūsu Bille! Es jūtu atbildību par to, ko daru, pret kolēģiem, bet šī atbildība nekad nedrīkst būt lielāka par radošo sajūtu.
Kādas ir būtiskākās pārmaiņas jūsos kā režisorē salīdzinājumā ar to, kāda jūs bijāt, uzņemot savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu Mona (2012)?
Šajā reizē es vairāk paļāvos uz saviem kolēģiem filmēšanas laukumā, lai ļautu sev vairāk domāt par darbu ar aktieriem un panāktu tēlu organiskumu un tajā pašā laikā to "garšīgumu". To var nosaukt arī par staigāšanu pa naža asmeni – viens solis, un tas jau ir banāli vai pārspīlēti. Es centos veltīt lielu uzmanību tam, lai latviešu valoda uz ekrāna skanētu dabiski. Tas neizdevās Monā, bet tas bija arī skaņas tehnikas jautājums.
Ir ļoti labi, ka Latvijā top arvien vairāk filmu. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir iespēja iegūt arvien lielāku pieredzi. Cerams, ka tas veicinās arī konkurenci. Dažkārt šķiet, ka kādu konkrētu lietu var izdarīt tikai viens konkrēts cilvēks. Ja viņš nav ieinteresēts tavā projektā, ir ļoti grūti. Mums ir nepieciešams cilvēks, kas nāk mums līdzi un deg par to, lai sasniegtu rezultātu. Lai cik tu būtu labs šoferis, bet... ja mašīnai nebūs riteņu, tā stāvēs uz vietas.
Vai šo sapratni ir viegli panākt?
Nav viegli. Mēs esam kopā gan smējušies, gan strīdējušies, jo katrs atnāk ar savu radošumu un emocionalitāti.
Un kopīgu nogurumu...
Režīms bija nežēlīgs, taču bērnus mēs ļoti saudzējām: filmēšanas laukumā mums bija auklīte, un Vārnu ielas nama iedzīvotāji atvēlēja batutu. Kad mūsu mazie aktieri teica, ka viņiem tik ļoti sāp kājiņas, ka vairs nevar izturēt, mēs viņiem devām pauzi, un... nogurušās kājiņas lēca augstāk par visiem.
Do