Nacionālais teātris savu 101. sezonu principiāli atklāj ar latviešu autora darbu. Režisore Ināra Slucka lielajā zālē ir dramatizējusi un iestudējusi Aivara Freimaņa romānu Katls, kuru viņš uzrakstīja uz nepieņemto kinoscenāriju otrās puses. Sava debijas romāna iznākšanu dokumentālā kino meistars vēl paguva piedzīvot. Grāmatas atklāšanā 2017. gada novembrī Rojas kultūras centrā Aivars Freimanis smējās, ka katru rītu cēlies augšā, pārlasījis un pārrakstījis, jo "vieni vienīgi riebekļi aprakstīti. Vai tiešām nav neviena laba cilvēka?".
"Savā pēdējā dzīves gadā, grīļīgi balansēdams vairs ne uz viena, bet veseliem diviem kruķiem, vectēvs ievēroja gandrīz rituālu rutīnu: lēni izgāja loku pa dārzu, uzvārīja ūdeni, apkopa kuplo, sirmo bārdu un nozuda istabā rakstīt romānu. Mēs, mājinieki, neviens nezinājām, par ko būs romāns, tikai reizi pa reizei tika doti mājieni, vaicājot pārbaudīt internetā kādu vācu vārdu vai Krievijas dzelzceļa līnijas maršrutu. (..) Tā, no malas raugoties, tapa Aivara Freimaņa pirmais un vienīgais romāns Katls. Viņa konstruktīvisms un rakstīšanas temps bija apbrīnojami, nekas neliecināja par šaubām, piepūli vai radošām mokām. Brīžiem šķita, ka nodaļas top automātiski un uzreiz veselā gabalā kā kokgriezējam, kura pieredzējusī roka strādā pati pēc savas atmiņas. Stāsti dzima no kādas iekšējas struktūras un pārliecības, no kuras vectēvs pats vairs nebija atšķetināms," – izrādes programmiņā ar savām atmiņām dalījies Aivara Freimaņa mazdēls Ingmārs Freimanis.
Pirms pirmizrādes esat gluži citā iekšējā tempā, lai ļautos dīkai apcerei, tomēr pašā sezonas sākumā māksliniekiem gribas pajautāt – kā ir pagājusi vasara un vai ir izdevies atpūsties?
Nē! Nē, nē. Paguvu gan vienu nedēļu, bet tas viss ir ļoti nosacīti. Sevišķi, ja tev ir pirmā izrāde, vasaru var norakstīt. Dramatizējumu pārrakstīju piecas reizes. Izlasījām pavasarī. Gribēju, lai dzirdu, kā tas skan. Tad es vienreiz pārrakstīju. Man katra aina sākas jaunā lapā, lai varam izplēst ārā un eksemplārā ielīmēt jauno variantu.
Bet kā jūs atpūstos, ja būtu tāda iespēja? Vai jums reizēm ir nepieciešams aizmirst arī par mākslu, vai tā jums tomēr vienmēr ir vajadzīga un uzlādējoša?
Ļoti uzlādē, ja varu aizbraukt un kaut ko paskatīties. Vai – aizbraukt vispār, dzīvot pie ūdens un tad neko nedarīt – lasīt vai vispār neko.
Kāpēc dramatizējums bija jāpārraksta piecas reizes? Pret ko jūs paklupāt? Vai drīzāk – kas jūs pašu neapmierināja?
Nē, paklupt es nepaklupu, drīzāk – neapmierināja. Tad, kad aktieris ņem mutē tekstu un tu redzi ainu, veidojas izrādes stilistika. Tā noteica, kāpēc ir jāmaina uzrakstītais. Freimaņa romānā ir ārkārtīgi daudz tēlu. Izvēlējos trīs centrālos, par kuriem gribu izstāstīt. Lai skatītājs, kurš nav lasījis romānu, tajā visā orientētos, man romānā bija ļoti precīzi jāatrod tas, kam var izsekot līdzi. Lai skatītājs var saprast. Tāpēc notika daudzās maiņas. No vienas puses, stilistikas dēļ, no otras – arī skaidrības dēļ.
Kurus trīs tēlus jūs izvēlējāties?
Man būs stāsts par Mairu un Ingu. Par Ako un par Albertu Sniedzi. Ap viņiem vairāk centrējas darbība, bet principā man nav galvenā varoņa. Galvenais varonis ir zvejniekciems.
Vai Aivara Freimaņa romānu lasījāt, jau zinādama, ka to iestudēsit?
Freimaņa romānu izlasīju simtgades svinību laikā. Tas bija kā pretstats apkārt notiekošajam, visai gaisotnei – pacilātībai, priekam, daļēji eiforijai. Freimaņa romāns nāca kā atgādinājums, ka viss nav tik viennozīmīgi, ka tomēr ir lietas, kuras mums vajadzētu atcerēties, ka nav tikai tā vai savādāk. Dažādi laiki – dažādas vēstures interpretācijas. Mainās tas, kā mēs skatāmies uz vēstures notikumiem. Krievu laikā skatījās no vienas prizmas, mūsdienās – no citas.
Izrādes afišas fotogrāfija ir tapusi kaut kad vasarā pie jūras, visticamāk, jaukā, sirsnīgā atmosfērā. Vai jums nācās arī domāt par to pašu jūru drēgnā rudenī, kad bēgļi kāpa laivās? Kur un kā jūs meklējāt personīgo emocionālo saslēgšanos?
Droši vien ne caur jūru. Mana tēva brāļi nāk no Latgales, no ļoti lielas ģimenes. Viņi abi bija mežabrāļi. Marjānu Slucki (segvārds Ritums) nošāva 1945. gada 18. jūnijā, bet Broņislavu Slucki (segvārds Indulis) – 1953. gada 15. februārī. Broņislavu arī spīdzināja. Trešais brālis tika aizsūtīts uz koncentrācijas nometni. Mans tēvs savus 18 gadus sagaidīja lopu vagonā uz Sibīriju. Tad, kad viņš uzzināja, ka esmu iestājusies pionieros, viņš pat neko neteica, tikai palūdza, lai nekad neredzētu sarkano kaklautu. Tā bija 60. gadu otrā puse. Tas nav ilgs laiks pēc kara. Tad, kad es prasīju, kāpēc, viņš man neko nestāstīja, tikai raudāja. Tā es iedomājos, kas varēja notikt. Tikai daudz, daudz vēlāk bija kaut kādi atmiņu uzplaiksnījumi. Kad mans tēvs runāja par šo laiku, viņš nekad nevarēja to mierīgi izstāstīt. Nekad. Māte redzēja, kā vienu no brāļiem, lai nenodotu citus, vilka ar zirgu. Viņiem abiem ir kapa pieminekļi Latgalē, un ir pieminēti arī Sanitas Reinsones grāmatā Meža meitas. Tā ka man ir klātesamība šiem notikumiem. Skatījos daudz raidījumu par mežabrāļiem, viena intervētāja prasīja – vai tad jums tai bunkurā bija māju sajūta? Uz to tāds vecs, vecs večuks teica – mēs jutāmies kā karā. Karš ir karš, vai tu cīnies par Latviju vai pret, vai – vienalga, par ko tu cīnies. Un karš ir nāve.
Pēdējos gados literatūrā var novērot tendenci, ka rakstniekus interesē rādīt cilvēkus, no kuriem nevis kara eksistenciālās situācijas izvilina viņu tumšākās īpašības, bet viņiem pašiem jau tādas piemīt a priori, un šī "puve" izpaustos arī jebkurā citā situācijā. Spilgtākais antivaronis ir Gunta Bereļa Tušs no romāna Vārdiem nebija vietas, bet arī Aivara Freimaņa Ņurņiks – Ingus Zutis – daudz neatpaliek.
Jā, protams, Aivars Freimanis galveno varoni ir uzrakstījis tādu neizlēmīgu, gļēvu un kā cilvēku, kas nodod. Man vienmēr ir jautājums – kas tad ir nodevība? Kad mēs varam lietot šo vārdu? Vai tikai tad, kad kādu nododam čekai vai nododam un viņš iet nāvē? Man liekas, ka nodevība ir lieta, ar ko mēs ļoti bieži sastopamies ikdienā šodien. Par kaut ko paklačojoties, aprunājot, vēl kaut ko… Tās ir sīkās nodevības. Bet mēs taču nesakām "sīkā nodevība", mēs vienkārši nelietojam šo vārdu.
To pašu var teikt arī par varonību. Mums nevajag atdot kādam savu vietu glābšanas laivā, pietiktu iedot vietu transportā, bet reizēm tā negribas… Nesauksim, protams, to par varonību, bet par mazo sadzīves uzvaru pār sevi.
Tieši tā. Tev negribas piecelties vai padot roku. Man bija brīnišķīgs gadījums. Apkrāvusies skrēju uz pēdējo autobusu. Redzēju, ka autobuss izgriežas un aizbrauc projām. Pēkšņi redzu kādu jaunu vīrieti, kas skrien pa visu autoostu, mādams ar roku autobusam. Nodomāju, cik labi, ka vēl viens ir nokavējis. Pieskrēju klāt, viņš pateica: es jums apturēju autobusu. Šie gadījumi…
Jūs esat nostiprinājusi rokrakstu, kas raksturīgs ar kino un teātra sapludināšanu. Bieži stāstāt, ka izrāžu sagatavošanas periodā skatāties daudz filmu. Vai arī šoreiz rīkojāties līdzīgi?
Jā, es neesmu mainījusi rokrakstu. Protams, būs filmu ietekme. Ietekmējos no filmām, jo man ļoti patīk kino. Tas nāk no padomju laikiem. Tādēļ ka labas filmas redzēju daudz vairāk nekā labas izrādes un labu mākslu. Labās filmas mēs zagām. Varējām skatīties pa naktīm. Arī kinozinātniece Valentīna Freimane mūs veda uz Baltajiem stabiem. Jā, tas ir kinomontāžas princips, ko ļoti izteikti izmantoju Akā un arī šajā iestudējumā.
Jūs intervijās runājat par to, ka jums patīk paņemt autora darba struktūru un pamainīt akcentus un intonāciju. Kādu māksliniecisko dialogu veidojāt ar Freimaņa Katlu?
Izrādē nebūs viss romāns. Ir dramatizētas divas trešdaļas. Nebūs skarts laiks, kad daži jau varēja atgriezties Latvijā. Freimanim nav izrakstīti tēli. Viņu ir ļoti daudz. Es pati veidoju raksturus un liku klāt. Valoda gan ir Freimaņa. No viņa teikumiem veidoju mozaīku un savu raksturu sistēmu.
Valoda viņam ir ļoti krāšņa. Izdevniecība bija pat uzlikusi "līdz 18 nav ieteicams" atzīmi. Pat ne rupja, drīzāk – raupja, sulīga un trāpīga.
Jā, valoda Freimanim ir krāšņa. Romāns ir uzrakstīts kā scenārijs. Faktiski – bilde, bilde, bilde, bilde. Notikumu kaleidoskops. Tās bildes reizēm ir tik kodolīgi, reizēm asi, satīriski, ironiski sāpīgi aprakstītas! Ir izvēlēti ļoti precīzi vārdi, apzīmētājvārdi, lai uzburtu bildi.
Dažas detaļas ir tik ietilpīgas, ka atsver veselu pētījumu. Atcerieties ainu, kur ciema sievas šķiro drēbju kalnu un pēkšņi vienai rokās Esteres meitēna bruncītis ar mārītēm… Cilvēks nevar aptvert upuru skaitļus ar daudzām nullēm, bet tas bruncītis iebliež pa pakrūti… "Mūsu vīri šāva," saka viena sieva.
Jā, šāda epizode man būs. Viņam ir izdevies caur vienu ciemu panākt vispārinājumu. Ar detaļām Freimanis panāk gan simbolismu, gan vispārinājumu. Ciems ir kā mūsu visu Latvija.
Nesen Pētera Pētersona lugu Man 30 gadu iestudējāt kā mūziklu. Vai spējat iedomāties, ka šādas tematikas darbu varētu slēgt mūzikla žanrā?
Nē, katrā ziņā es to nedarītu. Kāds cits varbūt tā redzētu un varētu, bet es ne.
Cik svarīgi ir trāpīt ar lomu sadalījumu, lai jūsu iecere atklātos maksimāli pilnasinīgi? Cik saprotu, repertuārteātros režisori nemaz nevar tik brīvi izvēlēties. Izdevās atrast īstos tipāžus?
Man bija veiksmīgi, jo lielā zāle ir prioritāte.
Visi tiek mobilizēti atklāšanas iestudējumam?
Jā. Tā ir prioritāte. Ja kādam aktierim ir lielāks darbs mazajos spēles laukumos, tad runājam, un, ja pie manis nav tik liels uzdevums, tad, protams, viņš iet tur, kur viņam ir lielāks darbs. Bet galvenajiem varoņiem lielajā zālē ir prioritāte. Visi aktieri man ir tieši tādi, kādus gribēju. Nav neviena, kuru būtu gribējusi, bet nebūtu varējusi dabūt.
Jūs joprojām mēdzat rādīt aktieriem priekšā? Intervijās pati esat atzinusies, ka "tas ir stulbi".
O, jā! Es taču nevaru zālē nosēdēt! Pēdējo reizi, kad rādīju priekšā, vīrieši, kas bija uz skatuves, teica: "Parādi vēlvienreiz!" (Smejas.)
Kā jums ir vieglāk – kad pilnībā izprotat personāžu jūtas un motīvus vai patiesībā tāpēc ir jāiestudē izrāde, lai viņus pa īstam saprastu, proti, jādodas raksturā iekšā kā labirintā.
Mēs meklējam atrisinājumu, lai aktieris to saprastu. Par to mēs runājam. Tas nav vārdos, bet psiholoģiski mēģinu to pamatot. Kāpēc Ņurņiks ir tāds, kāds ir, – meklējam atbildi uz šo jautājumu. Tāpēc, ka viņa tēvs un māte ir tādi, kādi viņi ir. Man tas ir interesanti, bet pašam Freimanim tas nav raksturīgi – viņš nedod psiholoģisko pamatojumu.
Baltiešu kopražojuma dokumentālās filmas Laika tilti, ko lietuvieši izvirzījuši Oskaram, pieteikumā Aivars Freimanis demonstrē brīnišķīgu pašironiju. Viņš zīmīgi skatās kamerā, tad pagriežas un iet prom, un saka: "Drūma mūzika, un viņš iet prom." Vai jums arī mēģinājumos palīdz pašironija?
Jā! Gan pašironija, gan ironija uz skatuves. Šajā gabalā mēs ļoti daudz smējāmies.
Par ko?
Gan par to, ko mēs darām, gan par to, kas tur notiek.
Kā jūs vērtējat kolēģa Valtera Sīļa līdzīgu mēģinājumu – pārcelt skatuves valodā Māra Bērziņa romānu Svina garša?
Man liekas, ka tas bija interesanti. Izrāde bija ritmiska – saistoša un uzmanību noturoša.
Jūs daudz strādājat arī ar jauniešiem?
Kinoakadēmijas man vairs nav. Esmu docente Mūzikas akadēmijā. Man bija trīs kursi, bet tagad samazinu slodzi – atstāju vienu kursu.
Katrā kursā vienmēr ir kāds, kurš apšauba visu un jebko. Principa pēc. Ko jūs teiktu studentam, ja viņš jums vaicātu, kāpēc tik daudz jārunā par vēsturi? Runāsim par tagadni!
Es teiktu, ka tas ir stulbs jautājums. Tas ir pirmais, ko es teiktu.
Bet tāds jautājums varētu būt, vai ne?
Varētu. Man ir bijuši studenti, kas dzīvo Rīgā, studē Mūzikas akadēmijā un nezina, kur ir Nacionālais teātris. Vai – zina, bet precizē vietu. Vai, kad prasu, kāda izrāde ir redzēta, tad nav neviena. Šādi jautājumi nāk un nepārsteidz. Es noteikti teiktu, ka tas ir stulbs jautājums, tāpat kā es saviem studentiem neizvēlos fragmentus. Viņiem ir jālasa lugas. Visi studenti lugas lasa pirmoreiz. Ja vēl no lugas kaut kas ir jāizraksta, viņiem nav kur dēties. Savās iespēju robežās mēģinu viņus izglītot.
Vēsture noteikti ir jāzina. Man pašai šis darbs bija svētīgs. Katrs iestudējums man kā cilvēkam dod ļoti daudz. Tagad es zinu, kad ienāca krievi, kad vācieši un kādas formas viņiem bija.
Tā jums pašai sanāk nemitīga universitāte?
Jā, nemitīga. Nākamais būs Garsija Lorka (režisore iestudēs lugu Jerma ar nosaukumu Tukšais zieds – red.). Esmu noskatījusies visas iespējamās filmas par viņu. Protams, zinu arī viņa lugas. Man ir svarīgi savākt visu, visu, visu. Es to saucu par salikšanu failos. Uzdod jautājumu, un kaut kad jau atbilde nāks ārā.
Pazuda pavediens…
Tas nozīmē, ka jūs klausāties. Zināt klausīšanās pamatprincipus?
Nē.
Man kādreiz bija sagatavots lekciju kurss Klausīties. Tajā laikā, kad klausos, es klausos, nevis domāju par to, ko uzdošu tālāk. Ļoti bieži mēs pārtraucam cilvēku, jo neklausāmies, bet var gadīties, ka viņš būtisko pasaka beigās.
Vai šajā sezonā redzēsim jūs arī lomās kā aktrisi?
Nacionālajā teātrī nē, par to man ir žēl. Skaļi varu pateikt – es ļoti gribētu strādāt arī kā aktrise. Ļoti. Negribētu palikt tikai kā režisore. Ļoti ceru, ka liktenis man būs labvēlīgs. Piedalīšos vienā projektā Ģertrūdes ielas teātrī. Tas būs stundu vai 45 minūtes garš eksperiments (vēl skatīsimies) ar divām sievietēm, kuras nerunā ne vārda. Tas nozīmē, ka stundu mēs klusēsim.
Bet viņas nav mēmas, vienkārši nerunā, klusē?
Jā. Viņas vienkārši nerunā. Man tas ir interesanti divu iemeslu dēļ. Mēs tā skrienam, ka būtu vajadzīgs mazliet apstāties. Un, ja tajā brīdī cilvēks varēs domāt par mums vai savām lietām, – stundu viņš varēs vienkārši būt.
Kā šobrīd attīstās jūsu filmu pieredze?
Tikko Uldis Cipsts pabeidza seriālu Tur. Tagad tā ir filma, bet viņš to samontēja no seriāla. Es drīzāk domāju, ka tas ir kā pieteikums seriālam. Tēma, par kuru, man liekas, drīz tiks uzņemtas daudzas filmas, jo tas ir ļoti aktuāli. Par mākslīgo intelektu, par gadžetiem, kas mūs pārņem savā varā. Klausījos kādu interviju, ja nemaldos, tas bija amerikāņu zinātnieks. Stāsts bija par to, ka mēs drīz vien nevarēsim konkurēt ar visiem robotiem, sistēmām un gadžetiem. Tas, kur viņi nevarēs ar mums konkurēt, būs kultūra, iztēle, emocionalitāte. Līdz ar to kultūrai ir jāpievērš patiešām ļoti liela nozīme. Otrs – tas ir sports, kur viņi arī nevarēs ar mums konkurēt. Es par to domāju un runāju arī ar studentiem.
Robots nespēs būt arī tik spontāns un diez vai iedomāsies jums noķert autobusu.
Jā. Tā ir empātija un emocionalitāte, ar ko viņi nevarēs sacensties. To var dot kultūra.
Vai jums kā režisorei piemīt lampu drudzis?
O, jā!
Kā to var pārvarēt?
Nekā. Es neskatos pirmizrādes. Eju pie "skaņas". Ja spēju, tad es stāvu tur, bet zālē vairs nevaru nosēdēt. Kādreiz varēju. Man jau pirmie skatītāji ir pārbaude, kad nāk studenti, pēc tam – ģenerālmēģinājums, tad es esmu zālē. Bet pirmizrādē es neesmu spējīga. Man nervi netur.
Katls
Nacionālā teātra Lielajā zālē 19., 20., 25., 29., 30.IX, 10., 22., 31.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 5–22