Operas Hamlets pirmizrāde, kas Latvijas Nacionālajā operā notiks 13. janvārī, ir saistīta ar vairākām intrigām. Pirmkārt, reti uzvestā Jāņa Kalniņa opera, ko lietpratēji uzskata par izcilu. Otrkārt, režisores Kristīnas Vuss atgriešanās Baltajā namā pēc atmiņā paliekošās Alčīnas 1998. gadā. Tomēr ne mazāk intriģējošs ir fakts, ka operas scenogrāfijā debitē Andris Eglītis – ievērojams gleznotājs, Purvīša balvas laureāts (2013), pazīstams arī kā brīvdabas mākslas projekta Savvaļa iniciators. Viņš Hamleta iestudējumam ir uzgleznojis astoņus prospektus – katru 180 kvadrātmetru izmērā, turklāt darījis to pats, nevis izmantojis asistentu palīdzību, un tas teātra praksē ir ārkārtīgi rets gadījums.
Ar Andri tikāmies viņa darbnīcā, kas atrodas angārā kādreizējās rūpnīcas Boļševička teritorijā. Tieši tur tapuši visi prospekti. Pēdējais no tiem bija nupat sarullēts un aizvests uz operas namu, lai savu dzīvi turpinātu uz skatuves.
Mēs tevi pazīstam kā gleznotāju, Purvīša balvas laureātu, reizēm arī tēlnieku un vides objektu mākslinieku. Kā tu nonāci līdz operai?
Ar teātri esmu bijis saistīts jau dažas reizes, bet opera tiešām ir pirmā. Mani uzaicināja, un es piekritu. Svarīgi bija, ka šajā scenogrāfijā es lielā mērā varu sevi realizēt arī kā gleznotājs. Vārdu sakot, scenogrāfs Andris Eglītis izdomāja, ka gleznotājs varētu uzgleznot pāris gleznu.
Vai tas nozīmē, ka mēs uz skatuves redzēsim gleznotus prospektus?
Jā.
Un tās nebūs projekcijas?
Nē, nebūs.
Skatuves glezniecībai ir senas tradīcijas, kas pēdējos gadu desmitos lielākoties aizstātas ar projekcijām vai izdrukām. Tomēr es vēl atceros, piemēram, Edgara Vārdauņa iluzorās dekorācijas, kam tiešām izdevās skatītāju apmānīt: kas ir gleznots un kas – telpisks. Ko mēs uz operas skatuves redzēsim šoreiz? Elsinoras pili ar drūmiem torņiem un pelēkiem mūriem?
Nu nē. Sākot domāt, ko operā varētu darīt, es sapratu, ka mani ļoti interesētu pārskatīt skatuves glezniecības iespējas – mūsdienās sev personīgi. Tas noveda pie tā, ka tagad esmu uzgleznojis astoņas desmit reiz astoņpadsmit metru lielas gleznas un jūtos brīnišķīgi. Domāju, ka skatuves glezniecības jēga šodien ir tās fiziskums, materialitāte. Man tās pirmkārt ir gleznas, nevis dekorācijas. Domājot par scenogrāfiju, likās, ka tā var būt arī vairāku pašvērtīgu elementu dialogs, nevis tikai ilustrācija vai pašmērķīga efekta radīšana. Uz skatuves būs patstāvīgi mākslas darbi.
Kas tavās gleznās būs attēlots?
Kopā ar režisori Kristīnu Vuss nonācām pie domas, ka tās būs kūstoša ledus ainavas. Tie būs diezgan nosacīti, bet tajā pašā laikā figurāli telpiski darbi, asociatīvas ainavas. Viena lieta, lai izceltu fiziskumu, būs tā, ka prospekti tiks turpināti gleznot uz skatuves ar apgaismojumu. Gaismojot no vienas puses, ir viens attēls, bet caurgaismojot kaut kas mainīsies un pārvērtīsies. Visu laiku ir vēlams asociāciju ceļojums: skatītājs kaut ko saskata, ierauga, un tad tas mainās.
Ar ko tevi uzrunāja Hamleta stāsts – visiem ļoti labi zināmais, pats galvenais sižets dramaturģijā?
Tur, protams, ir ļoti daudz slāņu. Pirmā frāze, ko izteicu režisorei un kas pavadīja visu darbu, – ka Hamleta tēlā ir spēks un maigums vienlaikus. Es sev to pārnesu tādā ziņā, ka Hamleta sižets attīstās valsts bojāejas laikā. Tā ir arī ģimenes un laikmeta bojāeja. Jā, mēs to pārnesam uz mūsu globālo situāciju, ledus ainavas apzīmē globālu bojāeju. Visas cilvēku darbības – alkatība, agresija – notiek uz šī fona.
Operā librets nav pats galvenais. Kādas attiecības tavai scenogrāfijai būs ar mūziku?
Sapratu, ka skatuves glezniecība var ienest izrādē vēl kādu citu, neatkarīgu dimensiju. Es, protams, libretu un mūziku paturu prātā un rēķinos ar tiem. Tomēr gribējās paplašināt to raisīto asociāciju telpu.
Vai globālā sasilšana ir vienīgā metafora, ko satur šīs ledainās ainavas?
Tā ir viena no metaforām. Īstenībā tas netiek nevienam ar pirkstu acī bakstīts, bet noskaņa un atmosfēra, kas veidojas, es ceru, būs manāma.
Tavu līdzšinējo skatuves darbu pieredze ietver scenogrāfiju izrādei Pazudušais dēls (2017) Valmieras teātrī, un tā bija par radniecīgu tēmu – jauna cilvēka dilemmu, kā lai tiek galā ar iepriekšējo paaudžu sastrādāto mantojumu. Cits mērogs, protams.
Man laikam ir svarīgi radīt asociāciju un domu telpu, kurā notiek izrāde, bet kura kaut kādā mērā ir neatkarīga. Scenogrāfija ir laba vieta, kur notikt darbībai, tomēr tā īsti neko nepaskaidro. Kaut kādas intonācijas, protams, seko lugas darbībai. Man gribētos, lai telpa radītu vēl kādu asociāciju slāni, kas piedotu papildu dimensiju visam skatuves darbam.
Tava tiešākā saskare ar mūzikas teātri bija Annas Ķirses Koku opera (2019) – avangarda mūzikas iestudējums Somijas mežā, kas tikai nosaukumā sasaucas ar tradicionālo operu, kāda ir Hamlets. Vai tev izdevās izmantot arī šo pieredzi?
Ir citi noteikumi un konteksti. Skaidrs, ka teātrim iekštelpās ir savs ierastais konteksts, kas tur notiek un ko var sagaidīt. Koku operā bija brīvāka spēlēšanās. Tas, ka šis darbs tika saukts par operu, jau zināmā mērā bija atsauce uz tradicionālo žanru. Visi, kas atnāca uz šo priekšnesumu mežā, kaut kur pakausī glabāja salīdzinājumu ar "īsto operu". Koku opera izmantoja šo kontekstu sev par labu un tajā pašā laikā atbrīvojās no tā. Tas, ko mēģinu realizēt tagad, ir pieredze no vizuālās mākslas lauka. Mana doma būtu, ka ideālā scenogrāfiju veido instalācijas, gleznas vai objekti, kas spētu eksistēt arī paši par sevi kādā izstāžu zālē.
Gleznojumi tapa tavā darbnīcā, nevis Operas mālderzālē. Kāpēc tā?
Mālderzāle Operā ir par mazu, un tur notiek citi darbi. Man ir paveicies ar tik lielu darbnīcu. Savā ziņā tas arī noveda pie domas kaut ko tādu uzsākt. Man patīk aizrauties ar viegliem inženiertehniskiem risinājumiem, lai izdomātu, kā uzbūvēt rāmi gleznojumam, lai 180 audekla kvadrātmetri ir paceļami un pārbīdāmi. Ļoti laba pieredze!
Kāpēc ar roku gleznoti prospekti tev tomēr likās pievilcīgāki nekā, piemēram, projekcijas?
Es neapgalvoju, ka prospekti nevarētu būt projekcijas. Man šķiet, ka gleznojumi atstāj jaudīgu fizisku iespaidu. Sākumā bija pavisam nosacītas skices, bet galarezultāts nav vienkārši mehānisks to palielinājums. Darbi tapa procesā. Viena līnija vai laukums parādīja ceļu uz nākamo, un, manuprāt, skatītājs var izsekot tai fiziskajai pieredzei, kas ir bijusi gleznojot. Glezniecība vispār ar katru tehnoloģisko lēcienu mēģina atrast jaunu vietu un pārdefinēt sevi. Mūsdienās glezniecības trumpis ir tās fiziskums, neapzinātās rokas klātbūtne, kas citā veidā nav sasniedzama.
Reizēm, lai uzsvērtu glezniecības materialitāti, tā tiek demonstrēta ļoti uzskatāmi – kaut kā savīkšot audeklu, aptinot ap kaut ko vai speciāli izkarinot tā, ka kļūst redzama audekla faktūra. Man šķiet, ka tas ne vienmēr ir vajadzīgs, lai mēs spētu ieraudzīt gleznojumu kā matēriju.
Viena no glezniecības burvībām ir tā, kā attēls izšķīst pieskārienā, triepienā. Uz to vienlaikus var skatīties kā uz krāsu triepieniem un laukumiem un, piemēram, kā uz ainavu. Tikko audeklu sāk deformēt, pazūd attēla komponente. To visu, protams, var darīt, bet man liekas interesanti noturēties visnotaļ klasiskā glezniecības teritorijā, man tur ir, ko darīt.
Cik ilgu laiku tev aizņēma Hamleta scenogrāfijas veidošana?
Kā parasti, lielākais darbs ir sagatavoties. Kādu mēnesi darbnīcā būvēju visas konstrukcijas un ietaises, lai varētu to darīt. No vienas puses, liekas, ka paši darbi top ātri un viegli, no otras – piemēram, uzlikt vienu slānīti šādā izmērā nozīmē strādāt pilnu dienu līdz vēlai naktij. Pēdējā laika lielākais izaicinājums bija sals un krāsu žūšanai nepieciešamais laiks. Temperatūra darbnīcā ir tāda pati kā ārā, to ar siltuma pūtējiem var pacelt par pāris grādiem. Tāpēc es sekoju laika prognozēm.
Tas taču ir vesels tēls – ledus ainavas, kas gleznotas salā!
Gleznojot veidojās arī leduspuķes! Es sapratu, ka vienkāršas lietas noteiktā mērogā sāk strādāt. Nevajag neko daudz piedomāt. Liela daļa izaicinājuma bija instrumentu izgatavošana. Piemēram, parasti gleznojot tu iemērc otu krāsā, un, cik ota paņem, tik arī var izlikt uz audekla. Kur mazā mērogā var uzvilkt ekspresīvu līniju, tur lielā – vienkārši beidzas krāsa. Tad es sapratu, ka man jābūvē otas ar tiešo krāsas iešprici. Otai virspusē ir piestiprināta krāsas tvertne.
Kā tu redzi to, ko dari? Piemēram, Laris Strunke nekad neatkāpās no saviem darbiem, kamēr tie nebija gatavi. Kādā intervijā viņš man teica: "Katra glezna ir abstrakta, tikai ja tā ir reālistiska, to neredz." Aija Zariņa atzinās, ka, lielos darbus, kas gleznoti uz grīdas, paceļot vertikāli, vienmēr ir pārsteigums, lai gan arī viņa visu ir pārdomājusi. Skatītāji domā, ka mākslinieks glezno tāpat, kā viņi skatās, – nemitīgi atkāpjoties un pietuvojoties.
Es tā arī darīju. Skraidīju augšā lejā pa trepēm. Protams, jaudīga pieredze veidojas, kad esi iekšā tajā triepienā, staigā pa laukumu un velc otu. Tas ir ceļa remontdarbu mērogā. Mani laikam fascinē tieši attiecības starp attēlu un abstrakto gleznas kvalitāti. Visu laiku ir ceļojums no viena pie otra. Glezniecības burvība ir tajā, kā uzbūvēti krāsu klājumi, kas trigerē mūsu iztēli un liek tajos ieraudzīt kaut kādu priekšmetiskumu.
Tāda viela kā ledus jau pati par sevi ir pietiekami abstrakta un daudzveidīga.
Pirmo reizi mūžā es atteicos no tiešā vērojuma. Parasti gleznoju situācijā, kur man vajag uz kaut ko skatīties. Tad rodas transformācijas – ārējas un iekšējas. Sākumā biju domājis, ka būs jāsaldē ledus gabali un jāveido uzstādījums, bet, kad sāku strādāt, izrādījās, ka tie paši ģenerējas. Man tikai jāseko tam, kas notiek.
Tagad jau esi redzējis savus darbus uz skatuves. Kā tie mainās?
Esmu redzējis tikai tehniski paceltus. Mani, protams, ļoti interesē, kā gleznojumi izskatīsies izrādē, un tad es varēšu par to kaut ko vairāk pateikt. Gleznas maina arī tas, ka tās tiek ienestas skatuves telpā. Skaidrs, ka ar tām kaut kas notiek.
Pēdējais gleznojums nupat ir aizceļojis uz Operu. Kas vēl notiek tavā profesionālajā dzīvē?
Paralēli veidoju savu grāmatu, kuras izdošanas termiņš visu laiku tiek atlikts. Strādājam kopā ar dizaineru Alekseju Muraško. Tas ir ļoti labs mācību ceļojums – ir daudz visādu atklājumu. Tas nav īsti gleznu katalogs, nav arī artist book. Grāmata būs par glezniecību un procesu, kas mani bieži interesē vairāk nekā rezultāts. Pirmo reizi mūžā esmu kļuvis par instagrameri, jo taisu reportāžas no gleznošanas procesa. No daudziem cilvēkiem saņemu atsauksmes, ka tas dod prieku un spēku.
Vai pedagoģiskā darba nepietrūkst?
Nē! Jo vairāk dzīvoju un esmu tālāk no tā, jo vairāk saprotu, cik aiziet no tā ir bijis veselīgi un labi. Esot pedagoga pozīcijā, domāšana visu laiku jātur noteiktā laukā – jāmēģina paskaidrot, pamatot lietas, jābūt atbilstošā uztveres līmenī. Tas kaut kādā veidā piesien prātu. Tagad varu brīvi plivināties, iet dzīlēs vai virsotnēs, dažādās teritorijās.
Arī teātrī taču ir kolektīvs darbs, daudz tehnisku ierobežojumu…
Teātrī ir īstermiņa darbs, visi noteikumi man ir pietiekami sveši – apgūstu, kā notiek sadarbība un kā tiek iets uz kopējo rezultātu. Tas ir fine. Šajā darbā esmu pavadījis gandrīz gadu: sākumā fragmentāri, pēdējos četrus mēnešus intensīvi, tad tas būs padarīts. Atkal varēšu doties citās domu telpās.
Vai arī nākotnē turēsies pie milzu formātiem?
Nē, nē, es gaidu to brīdi, kad atkal varēšu pieķerties plaukstas izmēra dēlīšiem, lai atietu no lieluma. Man jau tieksme uz lieliem formātiem ir bijusi vienmēr, bet nav kur tādas gleznas likt. Veidojot operas scenogrāfiju, bija patīkama sajūta, ka lielāku vairs nevajag! Šim darbam ir kaut kāds pielietojums, galamērķis, gleznas dzīvos savu dzīvi – tā ir forša sajūta.
Hamlets
LNO 13., 16., 18., 21.I, 24.III, 1.IV plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–40