Tāpat varēs noskatīties vēl vienu jaunā mākslinieka izrādi Ivonna, Burgundijas princese pēc poļu autora Vitolda Gombroviča lugas motīviem un redzēt viņu kā aktieri divos iestudējumos – Spēles ar uguni un Kroplis no Inišmānas. "Pilnīgs mēģinājumu maratons," sarunas sākumā raksturo Ralfs Liepa.
Kā radās doma par Pētera Pētersona lugas Mirdzošais un tumši zilais iestudēšanu?
Ar Teātra muzeja vadītāju Jāni Siliņu mums bija saruna par to, ka vajadzētu kaut ko izveidot par godu režisora un dramaturga Pētera Pētersona simtgadei (Ralfs Liepa ir viens no Teātra muzeja darbiniekiem – I. A.). Viņš piedāvāja vienu darbu, es ieminējos par Mirdzošo un tumši zilo, kas jau daudzus gadus man elpoja pakausī un nedeva mieru, un tā viss aizvirzījās līdz domai par iestudējumu, kam es piekritu un iekritu, jo tiku nostādīts fakta priekšā – izrādei jābūt (smejas).
Ar ko jūs uzrunāja šī luga?
Tā mani uzrunāja ar Pētera Pētersona tekstos un zemtekstos iekodētajām mākslinieka sāpēm, pārdomām un citām grūti vārdos noformulējamām lietām, un lugā aprakstīto teātra vidi ar zināmu mistikas devu, kurā atdzīvojas skatuves grīda un apkārt klīst kora iemiesotas mākslinieka šaubas un neticība.
Cik saprotu, šajā iestudējumā runājat par mākslu un teātri mūsdienās?
Mēs veidojam šo izrādi, atsperoties no jauna cilvēka pozīcijas. Mēs ilgi domājām un vienā brīdī sapratām, ka varam spēlēt tikai to, ko mēs zinām. Šajā gadījumā mēs risinām jebkuram jaunam māksliniekam saprotamas tēmas par to, kādu ceļu iet mākslā, par ko runāt, kāpēc runāt, kā vārdā runāt. Vai mēs mākslai nenodarām pāri, jo man šķiet, ka mūsdienu mākslā viena no problēmām ir tā, ka ļoti daudz kas tiek skarts virspusēji, neiedziļinoties dziļākajā būtībā un jēgā, notiek šļūkšana pa virsu.
Kāpēc tā notiek?
Acīmredzot laiks ir tāds, ka informācijas bagātība ir tik plaša un bieza, ka cilvēka uzmanība sadalās uz visām pusēm, bet es nevaru sniegt vienu konkrētu atbildi.
Nodarīt pāri mākslai ar šo neiedziļināšanos?
Jā. Vēl viena lieta, par kuru mēs runājām ar aktieriem šīs izrādes veidošanas laikā, bija tā, ka šobrīd daudzas aktuālas problēmas, kuru centrā ir cilvēks, tiek padarītas par trendiem un netiek pilnvērtīgi apskatītas, līdz ar to cilvēks šajā problēmā it kā tiek "pazaudēts". Man ir sāpīgi, ka mēs aizmirstam par cilvēku, viņa vietu pasaulē un citu cilvēku vidū.
Jūs pieminējāt par to, kādu ceļu iet mākslā – vai tā ir noformulējama lieta vai mūžam mainīga?
Mums māca, ka teātris ir par jautājumu uzdošanu, nevis par atbilžu atrašanu. Es domāju, ka arī šajā gadījumā atbildi atrast nevar, jo tiklīdz tas izdotos, kļūtu neinteresanti strādāt. Pa kādu ceļu iet? Zinot to, kas šobrīd notiek kultūrā, arī jaunajiem māksliniekiem brīžiem nolaižas rokas un nākas pašiem sev vaicāt – kā vārdā vispār kaut ko darīt? Vai ir vērts?
Kāds ir iemesls?
Man šķiet, ka šobrīd no vadošās elites ir notikusi iepriekš nebijusi atklāta attieksmes rādīšana pret kultūru – jūs, mākslinieki, radiet, bet ir daudzas lietas, kuras mums ir svarīgākas.
Festivālā Patriarha rudens varēs redzēt vēl vienu jūsu izrādi Ivonna. Burgundijas princese pēc poļu autora Vitolda Gombroviča lugas motīviem. Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par šo darbu?
Pagājušajā mācību gadā mums bija uzdevums iestudēt XX gadsimta modernisma dramaturģiju. Šo Vitolda Gombroviča lugu es zināju jau sen, bet kā jebkurš dramaturģiskais materiāls atnāk vai dod signālu īstajā laikā, kad tas būtu jāiestudē, tāpat notika arī ar šo lugu. Tas ir daudzslāņains, viltīgs un grūti atšifrējams darbs, kura galvenā varone nerunā. Savā interpretācijā mēs nonācām pie tā, ka Ivonna ir materializējusies sirdsbalss, tavas slēptās vēlmes, kuras tu gribētu piedzīvot, bet kuras sabiedrība, audzināšana un cita veida apstākļi liek sevī apslāpēt un nogalināt. Tas ir stāsts par to, vai mēs esam gatavi upurēt savu ērto un šķietami mierīgo dzīvi, lai to kardināli mainītu?
Runājot par izrāžu tapšanu, jūs izmantojat vārdu "mēs".
Es uzskatu, ka izrādes ir kopdarbi. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri strādā vieni paši. Es tā nevaru, es tā nemāku. Studentiem tā ir vieglāk, bet vispār mūsdienu teātrim ir raksturīgs tas, ka izrāde top kopradē, kurā aktieri un citi izrādes tapšanas procesā iesaistītie cilvēki nāk ar saviem piedāvājumiem. Piemēram, šobrīd Mirdzošajā un tumši zilajā mana kursa biedrene Linda Kalniņa, kura šajā iestudējumā strādā ar kustību partitūru, ir ļoti palīdzējusi sakārtot šo darbu ne tikai no savu pienākumu, bet arī no režisora perspektīvas. Beigās ir grūti atšķirt, kur beidzas viena darbs un sākas cita darbs, tāpēc es lietoju šo vārdu "mēs".
Jūs kā aktieris būsiet redzams Lindas Kalniņas izrādē Spēles ar uguni pēc Augusta Strindberga lugas motīviem.
To mēs spēlēsim Teātra muzejā tāpat kā Pētera Pētersona lugas iestudējumu. Interesanti, ka pirmo reizi mēs izrādījām šī darba versiju jūnijā, bet toreiz mums neizdevās to novest līdz pilnīgai gatavībai formā un izrāde nepiedzima, bet šobrīd mēs esam atgriezušies pie šī materiāla un nonākuši līdz dziļākai sapratnei par Augusta Strindberga daiļradi.
Nepadevāties!
Jā, un šobrīd šis materiāls veras vaļā ļoti viegli un nepiespiesti, ir pat tāda sajūta, it kā kāds no malas palīdz un ved uz priekšu.
Kā var zināt, kuru materiālu nolikt malā, bet par kuru cīnīties?
Tas ir atkarīgs no apstākļiem un režisora vēlmes to turpināt un attīstīt tālāk, piemēram, pagājušajā mācību gadā mums bija jāiestudē latviešu autora prozas darbs. Es izvēlējos sev ļoti tuvā Erika Ādamsona noveli no krājuma Smalkās kaites. Es nevaru teikt, ka man izdevās šis iestudējums, es kaut ko atradu estētiskajā un stila ziņā, bet vai es atradu līdz galam? Nē, bet es gribētu atgriezties pie šī krājuma nākotnē, jo tas ir mans sapnis.
Ceturtais darbs ar jūsu līdzdalību būs režisoru kursa koprades teātra izrāde Kroplis no Inišmānas. Kā sadalījāt darba pienākumus?
Tas ir aktiermeistarības darbs pie Māras Ķimeles. Sākumā bija doma, ka mēs to veidosim kopā, bet pēc tam radās vēlme, lai to virzītu uz priekšu tieši pasniedzēja. Viņa ļoti precīzi, ilgi un brīžiem mums ļoti mokoši (smejas) "tamborēja" katru vārdu, katru teikumu, lai doma tiktu precīzi nodota tālāk. Tas bija ārkārtīgi vērtīgs process, un domāju, ka gala rezultāts būs ļoti interesants un nedaudz citādāks, nekā mēs to spēlējām pavasarī.
Vai nākotnē redzat sevi ne tikai kā režisoru, bet arī kā aktieri?
Man ļoti patīk šī spēles lieta, jo savā laikā es esmu stājies Latvijas Kultūras akadēmijā gan uz aktieriem, gan uz režisoriem. Beigās es sapratu, ka negribu būt aktieris, bet es domāju, ja būtu kāds materiāls, kas mani ieinteresētu, vai kāds režisors, ar kuru es gribētu pastrādāt kopā, es piekristu. Es nevarētu būt repertuāra teātrī un spēlēt kārtējo lomu. Manī ir pārāk liela patstāvības sajūta un nespēja pielāgoties, bet aktierim ir jāmāk pielāgoties dažādiem režisoriem, dažādiem stiliem, dažādiem materiāliem un virknei citu lietu.
Kāds bija jūsu ceļš līdz režijai?
Man nav tāda stāsta par to, ka esmu aizgājis kādam līdzi un iestājies. Es esmu uz to mērķtiecīgi gājis ilgu gadu garumā. Jau skolas laikā es sapratu, ka vēlos strādāt teātrī, un sāku pirmos mēģinājumus šajā jomā skolas teātrī. Pēc skolas pabeigšanas es stājos Latvijas Kultūras akadēmijā gan uz aktieriem, gan uz režisoriem, netiku un sāku mācīties Latvijas Kultūras koledžā Teātra nodaļā. Pēc tam es vēl divas reizes stājos aktieros (uz Liepājas un Jaunā Rīgas teātra aktieru kursu), netiku un vēlāk mērķēju tikai uz režisoriem.
Un tikāt. Līkumots ceļš.
Doma par režiju bija visu laiku gājusi roku rokā ar aktiermākslu, bet vienā brīdī es nosvēros uz režiju. Es domāju, ka tajā savu lomu nospēlēja Latvijas Kultūras koledža, kurā bija jāveido izrādes, – es iestudēju Federiko Garsijas Lorkas lugu un citus grūti "paceļamus" darbus, atļaujoties riskēt. Es domāju, ka neiestāšanās Latvijas Kultūras akadēmijā ar vairākiem piegājieniem bija pārbaudījums manu vēlmju noturībai – vai tas patiešām ir tas, ar ko es savā dzīvē vēlos nodarboties.
Pēc tik ilga ceļa noteikti vairāk novērtē, ka var nodarboties ar to, kas patīk?
Jā, tu nodoties šai profesijai ar visu sirdi un esi tajā ļoti dziļi iekšā.