Latvijas Arhitektūras gada balvas 2017 starptautiskās žūrijas loceklis Jošiharu Cukamoto (Yoshiharu Tsukamoto) no Atelier Bow-Wow uzstāsies ar lekciju Architectural Behaviorology. Pēc lekcijas tiks demonstrēta 2014. gadā Venēcijas arhitektūras biennālē Absorbing Modernity: 1914–2014 rādītā dokumentālā filma Inside Architecture: A Challenge to Japanese Society (2015). Gan lekcija, gan filma ir japāņu arhitektu īpašais skatījums par savu praksi, novērojumiem un teoriju.
Japānas arhitektūra Latvijas auditorijai, iespējams, vislabāk zināma pēc Kenzo Tanges (Kenzo Tange) Tokijas 1964. gada Olimpiskā stadiona projekta, kas kļuvis par ikonisku modernās pēckara arhitektūras piemēru pasaulē. Kenzo Tange Japānas arhitekūrā tiek dēvēts par pēckara perioda "pirmās arhitektu paaudzes čempionu", Fumihoko Maki (Fumihoko Maki) pārstāv otro pēckara arhitektu paaudzi, savukārt Tadao Ando (Tadao Ando) un Tojo Ito (Toyo Ito) tiek uzskatīti par trešo paaaudzi. Šobrīd Japānas arhitekti atkal ir pasaules uzmanības centrā – Kengo Kuma (Kengo Kuma), Kazujo Sedzima (Kazuyo Sejima) un Rjui Nišizava (Rye Nishizawa), Sou Fudzimoto (Sou Fujimoto) un Atelier Bow-Wow ir vieni no zināmākajiem šī brīža Japānas arhitektu birojiem.
Jošiharu Cukamoto un Momojo Kaidzimas (Momoyo Kaijima) 1992. gadā dibinātā arhitektektu biroja Atelier Bow-Wow uzmanības centrā ir domāšanas un izpētes procesi par pilsētu metabolismu – telpiskām struktūrām, kas tiek attīstītas neatkarīgi no vispārpieņemtiem likumiem un estētiskajiem kritērijiem, nejaušiem pilsētas auduma attīstības procesiem un maza mēroga mājokļa projektiem. Atelier Bow-Wow piemīt savs, izkopts pilsētvides dokumentēšanas stils gan teorētiskajos uzstādījumos, gan praksē. Arhitekti darbojas kā vērīgi pilsētas norišu hronisti, fiksējot gan liela mēroga telpiskus un programmatiskus hibrīdobjektus (Made in Tokyo, 2001), gan mikroarhitektūras izpausmes (Pet Architecture, 2002), gan arī ģimenes māju kā pilsētas auduma metabolismam svarīgu elementu (Tokyo Metabolizing, 2010).
Pēc izstādes Latvia. Architecture at Convergence atklāšanas Tokijas Tehnoloģiju institūtā šī gada 7. aprīlī Jošiharu Tsukamoto savā studijā Atelier Bow-Wow Tokijā stāstīja par to, ko gribētu ieraudzīt Rīgā un par savu šī brīža aktuālo projektu Tokyo Behaviorology. Gandrīz desmit gadu ilgais pētījums, kas grāmatas formātā iznāks pēc dažiem mēnešiem, apkopo Atelier Bow-Wow interesi par Tokiju – pilsētu, kuru radījušas nejaušības un lēmumi, kuru sekas nav pilnībā tikušas paredzētas. Arhitekta lekcija Architectural Behaviorology būs ieskats topošajā grāmatā un Atelier Bow-Wow interesēs par neformālajiem arhitektūras rašanās procesiem.
Pēc izstādes Latvia. Architecture at Convergence atklāšanas Tokijas Tehnoloģiju institūtā Jums varbūt jau ir radies priekšstats, ko jūs redzēsiet vai gribētu ieraudzīt Latvijā?
Es gribētu redzēt tieši Rīgu. Man ir radies priekšstats, ka tā ir pilsēta, kuras struktūra aizsargā savus iedzīvotājus, lai gan politiskā un sociālā sistēma valstī ir mainījusies vairākkārt. Tas ir ļoti atšķirīgi no pilsētām Japānā. Man ļoti patīk Tokija, taču tā ir industrijas veidota. Ekonomiskās aktivitātes ir pilsētas galvenais dzinējspēks. Domāju, ka līdz 2000. gadam tas bija dabisks process. Juničiro Koizumi (Junichiro Koizumi) ekonomiskās reformas un globalizetās naudas plūsmas šobrīd pilsētai atņem daudz cilvēciskā. Mēs esam sarežģītā situācijā, lai gan tuvojas 2020. gada Tokijas Olimpiskās spēles. Grūti pateikt, kas tad notiks.
Tas ir skatpunkts, no kura, šķiet, mēs paši par Rīgu neesam domājuši – ka tās struktūra aizsargā pilsētu.
Tokiju vairākkārt ir iznīcinājušas zemestrīces, karš, un pēc tam pilsēta ir tikusi gandrīz pilnībā rekonstruēta. Tāpēc Tokijā ir ļoti grūti atrast senus objektus. Protams, pilsētā ir neskaitāmi vēstures slāņi. Tos ir iespējams atklāt, taču ikdienas dzīvē vēsturisko ir ļoti grūti sajust.
Daudzi no jūsu pētījumiem ir bijuši saistīti tieši ar Tokiju (piemēram, grāmata Made in Tokyo). Kas ir jūsu šī brīža intereses objekts?
Atelier Bow-Wow šobrīd gatavojas izdot grāmatu Tokyo Behaviorology. Tajā parādām, kā Tokija ir radusies nejaušību rezultātā. Grāmatai jāiznāk šogad, mēs pie tās strādājam jau gandrīz desmit gadu. Tukšo telpu metabolisms (Void Metabolism) ir pirmā no nodaļām. Nākamā nodaļa ir par liela mēroga plūsmām (Flux Management) – ūdeni, elektrību, transportu – un apjomīgiem hibrīdobjektiem pilsētā, kas rodas šo plūsmu krustpunktos. Mēs pētām lēmumu pieņemšanas procesus pilsētā. Mūs interesē stāsti, kā sākotnējie nolūki transformējušies dažādu apstākļu iespaidā. Daudzi pilsētai nozīmīgi lēmumi ir izdarīti pēckara periodā, taču tie joprojām aktīvi ietekmē pilsētas dzīvi. Mēs izmantojom tīkla teoriju (network theory), lai atklātu šo procesu saiknes. Tas mums ļāvis domāt, ka Tokija lielā mērā ir nejaušību pilsēta.
Nodaļā par tukšo telpu metabolismu pētām, kā pilsētas audumu izmainīja ģimenes māju celtniecība Tokijā modernizācijas periodā un sevišķi pēc otrā pasaules kara. Lai paātrinātu pilsētas reģenerācijas procesus, pēckara periodā valdība piešķīra izdevīgus aizdevumus māju būvniecībai. Aizdevumi un zemes reformas veicināja daudzu nelielu zemes īpašumu izveidošanos un ģimenes māju celtniecību. Šādā veidā pilsētā izpletās. Privātās vilcienu līnijas sekoja šīm tendencēm, savienojot jaunos rajonus ar centriem. Void Metabolism nodaļā izskatām šos procesus pēc katriem trīsdesmit gadiem. Savukārt Flux Management nodaļā skatām procesus garākā, trīsdesmit, sešdesmit gadu perspektīvā.
Mēs fokusējamies arī uz īsākiem, piecu gadu laikposmiem. Mēs apskatām koptelpas pilsētā (space of commons) – šīs spontāno aktivitāšu telpas rada cilvēki nevis institūcijas. Pilsētā ir daudz tukšu ēku un vietu. Savukārt daudziem cilvēkiem ir zināšanas un prasmes. Tās var tikt pielietotas, lai rastos koptelpas. Tās nav ne privātas, ne publiskas telpas, bet gan jauna veida telpas izmantošanas veids. Šī ir trešā tēma, ko apskatām grāmatā.
Gribētu uzsvērt, ka cilvēki un cilvēciskas vīzijas ir svarīgākais, kam esam pievērsuši uzmanību savā pētījumā. Void Metabolism nodaļā ģimene ir nozīmīgākais pieturas punkts. Flux Management nodaļā nozīmīgākā plūsma ir paši cilvēki. Pēdējā nodaļa par koptelpām ir par cilvēkiem, kuriem ir zināšanas un prasmes un kuri tās spēj pielietot. Pilsētu pārvaldēs cilvēkus bieži uztver kā skaitļus vai kā pasažierus vilcienā. Cilvēki jau negrib tikt uzskatīti par skaitļiem. Tā rodas koptelpas pilsētā. Ir interesanti pētīt cilvēkus no zināšanu un prasmju apmaiņas skatpunkta sabiedrībā, kuru tik ļoti ietekmē ekonomikas būvniecība tik daudzos līmeņos. Patiesībā jau arī sabiedrībā ir lielā mērā radusies nejaušību rezultātā. To neviens nevarēja izdomāt, dizainēt vai paredzēt tieši šādu. Mēs esam nonākuši punktā, kad varam to saprast.
Eiropā pēc ekonomiskās krīzes 2008. gadā iesākās interesantas arhitektu aktivitātes, kas stipri atšķiras no tradicionālā arhitekta‑meistara prakses modeļa. Arhitekti vairākus mēnešus kādā vietā sāka strādāt kopā ar sociologiem, filozofiem un iedzīvotājiem un tad atkal pārcēlās uz citu vietu. Arhitekti kļuva līdzīgi gotikas katedrāļu būvētājiem. Tā vairāk ir telpiska prakse nevis kāda arhitektūras objekta radīšana. Ekonomiskā krīze parādīja, cik trausls ir arhitekta‑meistara prakses modelis. Arī investori kļuva piesardzīgi. Daudziem jaunajiem arhitektiem tāpēc nebija darba, viņi uzsāka savu karjeru, ar savām zināšanām esot noderīgi vietējās apkaimēs. Tās ir nosacīti mazas prakses formas. Ja tās uzskata par ekonomiskām aktivitātēm, tās jau ir ārpus tirgus, jo ir par mazu. Taču mani interesē šie procesi. Ja tādi ir Rīgā, es noteikti gribētu par tiem zināt vairāk.