Uz galda pa tvērienam noliktais Imanta Ziedoņa Kopoto rakstu sējums, no kura augšējās malas rēgojas dzeltenas līmlapiņas, skaidri norāda, ka aktieris atkal briest kam ziedoniskam. 6. janvārī – Zvaigznes dienā – uz Lielās ģildes skatuves tiks turpināta pagājušā gadsimta 90. gados Imanta Ziedoņa aizsāktā koncertprogrammas Atsaukšanās tradīcija. Vairāku gadu garumā uz viņa aicinājumu satikties mūzikā un dzejā atsaucās klavesīniste Aina Kalnciema, savukārt 2004. gadā blakus dzejnieka lasījumam spoži iemirdzējās jaunais pianists Vestards Šimkus. Šoreiz pasākuma idejiskais tēvs, kuram 3. maijā apritēs apaļi astoņdesmit, no skatītāju rindām vēros, kā Kaspara Znotiņa lasītās epifānijas mīsies ar klasisko mūziku flautistes Ditas Krenbergas, Ainas Kalnciemas un Vestarda Šimkus izpildījumā. Biļetes uz pasākumu, kura tapšanā piedalās arī televīzijas žurnāliste Ilze Strenga, režisors Armands Zvirbulis un scenārija autore filozofe Iveta Šimkus, vairs nav pieejamas, taču 2. februārī koncerta – epifāniju vakara – videoieraksts būs skatāms Latvijas Televīzijas 1.kanālā.
Epifāniju vakara programmā esat pieteikts kā Imanta Ziedoņa garīgo ideju paudējs. Esat mierā ar šādu statusu?
Protams, neesmu mierā. Tas ir par skaļu teikts. Vienkārši – Ziedonis ir daudz ko interesantu sarakstījis, un ir labi, ja mēs dažreiz to skaļi lasām.
Tomēr šādi apgalvojumi uzliek atbildības nastu.
Nē, nē. Pie jebkura darba mēģinu pieķerties godprātīgi, un tad to var labi izdarīt. Ja sākšu runāt skaļākiem vārdiem par to, ko daru, kaut kas būs nepareizi. Man nav jādomā par to, kā nosaukt to, ko es daru.
Kā nosauktu to, kas gaidāms epifāniju vakarā?
Vārds, kas visprecīzāk to raksturo, ir atsaukšanās. Sākot ar to, ka Aina Kalnciema piezvana man un jautā, vai es būtu ar mieru Zvaigznes dienā uzstāties kopā, un es viņai atsaucos, un beidzot ar to, ka trīs austrumu gudrie šajā dienā pie debesīm ieraudzīja zvaigzni, atsaucās tai un devās pie Jēzus. Mūzika atsaucas vārdam – un otrādi.
Jūsuprāt, Ziedoņa daiļradei vispār piestāv mūzika?
Jā, tas jau ir pārbaudīts. Labs piemērs ir audiogrāmata Epifānijas, kuru veidojis Raimonds Tiguls, izmantojot Ziedoņa balss ierakstus. Man bija iespēja noskatīties Latvijas Televīzijas fondu materiālu, kas filmēts 2004. gadā. Tajā Ziedonis uzstājas kopā ar pianistu Vestardu Šimku, kurš tolaik vēl tikai "ieskrējās". Ziedonis uzaicināja Vestardu izvēlēties dzeju, kuru lasīja pats dzejnieks. Savukārt Vestards spēlēja paša izvēlētus skaņdarbus.
Pasākums ir veidots kamerstilā. Skatītāji – skaitā nedaudz virs simta – atradīsies mums cieši apkārt uz Lielās ģildes skatuves. Šādā ļoti tuvā atmosfērā viņiem būs iespēja būt notikuma dalībniekiem un sajust, kā mūzika saplūst ar vārdu vai gluži otrādi – atgrūž to. Pēc savas izjūtas, katram citādi. Nekāda iestudējuma nebūs – es lasīšu epifānijas, un mūziķi spēlēs.
Kādēļ ir tā, ka cilvēki runā par Ziedoņa Kurzemīti, dzeju, vēl kaut ko, bet vienmēr tas aplis noslēdzas pie epifānijām?
Jā, tā tas ir. Varbūt tāpēc, ka tas ir starpžanrs starp prozu un dzeju, līdz ar to tajā ir liels spēks. Es pilnīgi jūtu, kā dzejnieks pirms radīšanas pēkšņi ir atļāvies brīvo pantu. Ziedonim lasot epifānijas, var just, kā viņam tas trauks ir gājis pāri malām un viņš to vairs nav licis iekšā ritmā, bet rakstījis īsus stāstiņus – uzplaiksnījumus. Iet pāri malām emocijas, domas, viedokļi, jūtas. Nezinu, ko Ziedonis tīri fiziski varējis ātrāk uzrakstīt – dzejoli, kurš ir jāslīpē, vai epifāniju, kas izgāžas ārā brīdī, kad vairs nav laika slīpēt to par dzejoli. Varētu epifānijai noskaldīt visu lieko nost un, protams, radīt dzejoli, taču laikam jau tieši šis pusstāvoklis ir tas fascinējošais epifānijās.
Pats izvēlējāties epifānijas, ko lasīsiet?
Šoreiz ir tā, ka mūziķi neizvēlējās, bet Ilze Strenga to piedāvāja izdarīt man. Par izvēli konsultējos ar Vestarda mammu Ivetu Šimku, jo pasākumam bija jārada kompozīcija. Mūsu stāsts sākas ar vientulību, skumjām un siltuma meklējumiem pie sievietes, tad ir ieaijāšana un miegs, kas pāraug mūžīgā miegā, un tad ir piedzimšana.
Starp izvēlētajām epifānijām būs arī jūsu mīļākās?
Man nav ne mīļāko dzejoļu, ne epifāniju. Ir epifānijas, kurām uzreiz iekšēji atsaucos un tās arī izvēlējos.
Vai tad, kad nav īpaši jāgatavojas šādam literāram uzvedumam, ielīmētās lapiņas vai pasvītrojumi ar zīmuli Imanta Ziedoņa grāmatās jums ir raksturīgi?
Es nepasvītroju. Kas paliek atmiņā, tas paliek. Lietas, kuras ir palikušas atmiņā, nevar tā pēc pasūtījuma pateikt, bet pēkšņi attiecīgā situācijā tu atceries kādu fragmentu vai teikumu, ko reiz ir teicis Ziedonis. Protams, tā nav, tikai Ziedoņa darbus lasot. Kaut gan – citātus dažreiz tomēr esmu izrakstījis no grāmatām.
Imants Ziedonis pats ir izcils savu darbu interprets.
Jā, par to es pārliecinājos 2004. gada ierakstā. Viņš it kā neko nedara – vienkārši caur brillēm, acis nepaceļot uz skatītāju, raugās lapiņā, kurā tas dzejolis uzrakstīts. Efekts ir tāds – ja jūs gribat, nāciet man līdzi. Nevis viņš nāk tevi apkalpot, bet tu esi tas, kas grib tikt viņam līdzi, būt klāt, klausīties. Viņš neuzbāžas ar lieliski pasniegtu dzeju vai kaut kādiem kruzuļiem. Savu dzeju un epifānijas Ziedonis pasniedz diezgan skopiem līdzekļiem, bet to viņš var atļauties tāpēc, ka apakšā ir milzīga personiskā bagāža, kā tas viss ir radies. Tur ir iekšējs garīgais spēks.
Līdz ar to aktierim tas droši vien ir liels izaicinājums.
Es ceru uz Ziedoni. Mans uzdevums ir neiztraucēt to, kas tur jau ir. Šajā gadījumā ir grūti to izdarīt slikti. Cenšoties saprast Ziedoni, esmu mēģinājis izmantot manieri, kādā viņš pasniedz dzeju. Tas ir paņēmiens, kā to var darīt. Uz to pašu ceru arī šoreiz.
Tas ir paņēmiens, ko var iemācīties, nepārtraukti klausoties viņa balss audioierakstus un cenšoties saprast, kas tobrīd darījies viņa sirdī?
Pirmkārt, jau to, jā. Dīvainā veidā tajā pasaulē var iekļūt pa dažādiem ceļiem: klausoties visus iespējamos ierakstus un mēģinot viņu saprast tīri fiziski, izlasot visu, ko autors ir sarakstījis. Pa abiem šiem ceļiem nonāc pie iespējas viņu atspoguļot, par to arī ir mūsu pasākums. Bet tas jau ir tikai spoguļattēls. Nē, nē, šajā gadījumā es nebūšu Ziedoņa parūkā un nerunāšu viņa balsī, kā to daru izrādē.
Manuprāt, daudziem, arī personīgi man, ir šķitis, ka dziļāka sasaiste ar Ziedoņa daiļradi jums iesākās līdz ar izrādi Ziedonis un Visums. Tomēr kāds kolēģis palaboja, ka tas noticis pirms vairākiem gadiem saistībā ar kādu Ziedoņa dzejas krājumu.
Jā, tas bija 2003. gads, kad tika izdots krājums Gaismas parāds, kurā apkopoti Ziedoņa dzejoļi par mīlestību. Dzejniekam bija septiņdesmit, un vairāki aktieri bija uzaicināti lasīt viņa dzeju un epifānijas. Pagājušā gadsimta 90. gados Ziedonis bija teicis: "Citi uzskata, ka man vispār nav mīlestības dzejoļu, bet man liekas, ka man tādu ir daudz – varbūt pat vairāk nekā dažam labam." Toreiz pēc saviem ieskatiem biju izvēlējies dzejoļu virkni. Vēl man bija iespēja tos nolasīt 2011. gadā Ventspilī, kur skanēja Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa oratorija Dzejnieks un nāra. Oratorijas daļām pa vidu iejaucos es ar Ziedoņa mīlas liriku. Arī tur skatītāji varēja pārbaudīt, kā kopā skan runātais vārds un mūzika. Taču tā toreiz nebija un arī šajā gadījumā nebūs melodeklamācija. Varbūt tikai nedaudz kādā brīdī. Dzeja un mūzika skanēs atsevišķi – noklausās, ko saka otrs, un tad runā.
Vai jums kādreiz ir izdevies satikties un tā labi parunāties ar Imantu Ziedoni?
Jā, ir. Dažreiz aizeju pie viņa, un mēs parunājamies.
Kādā videointervijā esat teicis, ka "tas, ko viņš ir radījis, ir viens, un tas, kas ir viņš pats, tas ir kas cits". Kāds viņš jums ir atklājies kā cilvēks?
Tā biju teicis? Es drīzāk redzu, kā sasaucas tas, ko viņš ir radījis, ar to, ko viņš saka. Tas viņa spurainums, atskabargainums, ēzeļa stāja – to visu var just, ar viņu parunājoties. Ļoti liela atklāšanās no viņa puses, manuprāt, ir Noras Ikstenas un dzejnieka kopdarbs Nenoteiktā bija.
Kādēļ Ziedonim un viņa daiļradei gluži vai līp klāt jaunatne – pat tie, kuriem citādi ar obligāto literatūru ir vēsas attiecības?
Tās noteikti ir arī dzejnieka popularitātes sekas, bet kvalitatīvais kontakts, manuprāt, rodas tad, kad cilvēki uztver viņa stāju, intonāciju, kādā viņš runā. Viena no epifānijām sākas tā: "Nē, es neesmu jūsējais." Tāds cilvēks, kurš uznāk uz skatuves un tā pasaka, ir interesants citiem cilvēkiem. Silvija Radzobe kādreiz labi formulēja, ka tas ir aicinājums uz intelektuālu izkaušanos. Tas varbūt ir tas, kas rosina vēlmi līmēties šim cilvēkam klāt.
Runājot Kurzemītes un tagad arī Leišmalītes kontekstā, vai piekritīsit, ka jūs, Jaunā Rīgas teātra aktieri, mazākos apjomos, taču ik pa laikam nodarbojaties ar to pašu, ko ir darījis Ziedonis?
Jā, viņš mēģina saprast, kur viņš ir piedzimis un dzīvo.
Un jūs?
Mēs arī.
Kādam jābūt dzinulim, lai cilvēks bez kāda uzdevuma no ārpuses gribētu doties savas zemes, cilvēku pētījumos, domāt, izzināt? Kādam jābūt šim cilvēkam?
Tādam kā Dullais Dauka droši vien. Ziedonim meitene prasa: "Bet kā var saprast, ka pasaule ir apaļa? Kā to var sajust?" Un Ziedonis saka: "Ar pēdu var sajust. Ir jāiet."
Atbildes nav – kāpēc citam gribas saprast, kas notiek leišmalītē vai Kurzemē, un citam ne. Varbūt citam arī gribas, bet viņš nav spējīgs nokārtot lietas, lai dotos ceļā. Šis dzinulis, man šķiet, ir Dieva dots. Interesi var ieaudzināt, bet dziņu visu pamest un doties – ne. Ziedonis aizgāja staigāt pa Kurzemi, kad bija Rakstnieku savienības priekšsēdētājs. Ja nemaldos, pameta kabinetu un aizmuka, un tā nav kaut kāda ieaudzināta dzimtenes mīlestība vai zinātkāre.
No Ziedoņa idejām iedvesmojusies un dažādas aktivitātes iniciē jauniešu buķete, ko tagad sauc par fondu Viegli. Pats Ziedonis vienmēr ir bijis sabiedriski aktīvs, rūpējies par Latvijas dabu. Vai varētu pienākt diena, kad aktieris Kaspars Znotiņš – Ziedoņa iedvesmots – arī sarīkos kādu akciju?
Nē, tur jau tā lieta – tā ir tā mana atšķirība ar Ziedoni, ka esmu slinks. "Vēl nav nekā. Tikai naktīm nav māju miera. Ceļu stabiņi staigā ap māju. Un pēc manis meklē un jautā..." Tā arī tie ceļu stabiņi staigā ap manu māju, bet es tiem īsti neatsaucos. Esmu ierauts savās ikdienas rūpēs, darbā un retu reizi izraujos uz divām dienām pabraukt ar riteņiem kaut kur pa Latviju, bet tik un tā – daru to steidzīgi. Pa īstam, manuprāt, to var izdarīt tikai kājām un kā minimums vairākās nedēļās. Nē, tas nenotiks. Bet mani velk, protams, mani velk. Tieši Latvija. Skatos mājās uz Latvijas karti pie sienas un pētu ceļus, pa kuriem vēl neesmu braucis, un vietas, kurās neesmu bijis. Dzīves laikā visur tur vajadzētu pabūt. Tās mani vilina daudz vairāk nekā Himalaji vai Jeloustonas Nacionālais parks.
Koncertprogramma Atsaukšanās 2013 - Lielajā ģildē 6.janvārī plkst.15; LTV1 2.februārī