Cik gadi no tiem atdoti mūzikai un Mūzikas akadēmijai? Un vai tas ir tikpat aizraujoši, kā likās mūziķes un pedagoģes ceļa sākumā?
Selga Mence. Jāsāk atcerēties. Man šķiet, ka visi, kas profesionāli nodarbojamies ar mūziku, tajā esam no piecu gadu vecuma. Tas ir dabisks process: sagatavošanas klases Mūzikas skolā līdz šai dienai. Studēt Mūzikas akadēmijā iestājos 1973. gadā, pēc tam tur arī strādāju (kopš 1985. gada – šīs augstskolas docētāja un profesore) un faktiski akadēmijā esmu jau piecdesmit gadu. Akadēmija man ir kaut kas stipri vairāk nekā darbs. To ir grūti izteikt vārdos. To nosaka sajūtas pret šo namu, studentiem, kolēģiem. Ir mainījušās klašu telpas, kur strādāju, notikuši remonti, bet radošais gars visu laiku ir palicis nemainīgs.
Vai tolaik, kad kāri tvērām pedagogu atklāsmes no Varšavas rudens un citiem festivāliem, viņu teiktajam nebija lielāka autoritāte? Tagad ikvienam visa pasaule ir vaļā, un viss atrodams internetā.
Esmu ļoti sajutusi visu šo pārmaiņu procesu. Kad pati vēl mācījos, katra no ārzemēm atnākusi informācija par laikmetīgo mūziku bija puslīdz slepena, knapi dabūta. Tikai kaut kādas druskas atlidoja no rietumu pasaules. Viss strauji mainījās, kad Latvija atguva brīvību. Ne velti mūsu šodienas komponistu četrdesmitgadnieku paaudze ir tik spilgta, talantīga un varoša. Viņi mācījās jau brīvā Latvijā, un viņiem atvērās visa Eiropa un pasaule. Viņu rīcībā uzreiz bija cita informācija, un straujā tehnoloģiju attīstība piedāvāja iespējas, par kādām mēs nevarējām pat sapņot. Studējot Brežņeva laikos, septiņdesmitajos gados, bijām daudz nevarīgāki un rakstījām skolnieciskākus darbus. Tagad dažs atnāk uz Akadēmiju tik zinošs, sagatavots un varošs, ka viņam uzreiz varētu izsniegt Mūzikas akadēmijas bakalaura diplomu. Piemēram, labi sagatavoti ir Andra Dzenīša audzēkņi, kuri nāk no viņa kompozīcijas klases mūzikas vidusskolā. Kādreiz, kad sāku savu darbu akadēmijā, es ar grūtībām meklēju informāciju, tikusi ārzemēs, kopēju notis, ierakstīju mūziku magnetofona lentēs. Tagad vienkārši nevaru saprast to informācijas pārbagātību, kas gāžas virsū, atverot YouTube vai Spotify. Visu šo daudzumu fiziski nav iespējams ne uztvert, ne apgūt. Visa pasaule ir citāda.
Akadēmijā studējuši un studē gan tādi jaunieši, kuri iestājas ar ļoti labu mūzikas teorētisko bāzi, gan tādi, kuri knapi zina minimumu, lai iestātos augstskolā. Bet ne vienmēr tas ir noteicošais rādītājs komponista izaugsmē. Gadās, ka tas, kurš atnāk ar minimālām zināšanām, atrod sevi citos tembrālos vai elektroniskos izteiksmes līdzekļos. Taču ir ļoti labi, ka mēs tomēr saglabājam principu, ka topošie komponisti apgūst gan mūzikas vēsturi, gan teoriju un dabū arī pedagoģisko kvalifikāciju. Viņi var strādāt par mūzikas teorijas skolotājiem mūzikas skolās. Mēs uzskatām, ka ir ļoti labi, ja esi daudzpusīgi izglītots. Ne jau visi kļūst par komponistiem, un pat slaveni komponisti nevar ar to vien nopelnīt maizi.
Kā izdodas līdzsvarot ikdienas pedagoģiskā darba rutīnu ar komponēšanu – tā, lai komponēšana netiktu atstāta pašā pēdējā vietā?
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 10. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!