Saruna ar poļu režisori un scenāristi Agņešku Holandu notika septembra vidū tiešsaistē. Galvenais intervijas iemesls bija Eiropas digitālās platformas European Film Factory izveide. Tās uzdevums ir veicināt kinoizglītību jauniešu vidū. Projekts ir Francijas institūta, platformas Arte Education, tīkla European Schoolnet un Eiropas programmas Creative Europe apakšprogrammas Media iniciatīva.
Kino ir jauna skola
Jaunā platforma darbojas kopš 26. augusta, tā piedāvā novatoriskus un praktiskus risinājumus, kas ļauj iepazīstināt Eiropas jauniešus ar kinovēsturi. Sistēma ir pieejama bez maksas audzēkņiem vecumā no vienpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem un skolotājiem Eiropas valstīs, kuras piedalās programmā Creative Media (to vidū ir arī Latvija). Tai var pieslēgties ar datoru un viedierīcēm. Tīklā var autorizēties gan paši jaunieši, gan skolotāji. Projekts, kura devīze ir Kino ir jauna skola, domāts pamatskolām un vidusskolām, nevis augstskolām.
Šā rīka saturisko kodolu veido desmit Eiropas filmu, kas uzņemtas pēdējos sešdesmit gados. Atlasi veikuši kinoindustrijas un izglītības sektora profesionāļi. Platforma darbojas astoņās valodās (vācu, franču, angļu, grieķu, poļu, rumāņu, spāņu un itāļu valodā), un tajā tiek nodrošinātas dažādas interaktīvas funkcijas, kas ļauj jauniešiem strādāt ar filmu fragmentiem un pat savienot dažādu filmu epizodes, veidojot tematiskus blokus, – to var darīt gan nodarbību laikā skolā, gan vienatnē mājās. Projekta mērķis ir raisīt jaunajā paaudzē interesi par Eiropas kultūras mantojumu, uzsvērt Eiropas vērtību nozīmi, pavēstīt par vēsturi un pašlaik aktuālajām tēmām, kā arī atvieglot pieeju kvalitatīvam audiovizuālajam saturam, ko var uzskatīt par alternatīvu izklaidējošām amerikāņu platformām.
Desmit atlasīto filmu vidū ir Federiko Fellīni Ceļš/La strada (drāma, Itālija, 1954), Mihaļa Kakojaņņa Stella (drāma, Grieķija, 1955), Fransuā Trifo 400 sitienu/Les quatre cents coups (drāma, Francija, 1959), Roja Andersona Zviedru mīlas stāsts/En kärlekshistoria (romantiska drāma, komēdija, Zviedrija, 1970), Agņeškas Holandas Eiropa, Eiropa/Europa Europa/Hitlerjunge Salomon (vēstures drāma, Polija, Francija, Vācija, 1990), Stīvena Doldrija Billijs Eliots/Billy Elliot (komēdija, drāma, Lielbritānija, Francija, 2000), Volfganga Bekera Good Bye, Lenin! (komēdija, drāma, Vācija, 2003), Korneliu Porumboju 12:08 austrumos no Bukarestes/12:08 East of Bucharest/A fost sau n-a fost? (komēdija, Rumānija, 2006), Toma Mūra un Noras Tvomijas Kelsas noslēpums/The Secret of Kells (animācija, Īrija, Francija, Beļģija, 2008) un Isiaras Bojainas Svešā zemē/En tierra extraña (dokumentāla filma, Spānija, 2014).
Projekta autori apgalvo, ka nav vēlējušies pārspīlēt ar filmu daudzumu, lai jaunie skatītāji nejustos pazuduši piedāvājumā. Līdz gada beigām katalogam tiks pievienotas desmit īsfilmas, nākamajā pavasarī ir gaidāmas vēl divas spēlfilmas. Platformā pieejamās filmas ir atļauts demonstrēt skolēnu grupām uz lielā ekrāna izglītības nolūkos (bez maksas), lai veicinātu jauniešu interesi apmeklēt kinoteātrus. Platformas izveidošana ir prasījusi divus gadus, un tā nav saistīta ar Covid-19 krīzi, taču projekta veidotāji piekrīt, ka pandēmija ir radījusi jaunu kontekstu.
Mums ir jāārstējas
European Film Factory izlasē iekļautās Agņeškas Holandas filmas Eiropa, Eiropa pamatā ir holokaustā izdzīvojušā Solomona Perela memuāri: Otrā pasaules kara sākumā ebreju zēns aizbēg uz PSRS, taču bāreņu patversmi, kurā viņš mīt, ieņem vācieši. Lai glābtu savu dzīvību, viņš uzdodas par vācieti un pievienojas hitlerjūgendam. Par Eiropas, Eiropas scenāriju Agņeška Holanda bija nominēta Oskaram.
Režisores filmu varoņu prototipi bieži vien ir reāli cilvēki vēstures krustpunktos. Viņas jaunākais darbs Šarlatāns/Šarlatán (Čehija, Īrija, Slovākija, Polija, 2020), kas ir iekļauts festivāla Riga IFF programmā, ir biogrāfiska drāma – tā vēsta par enigmātisko čehu dziednieku Janu Mikolāšeku (1889–1973), kurš izārstējis simtiem cilvēku, izmantojot intuīciju un ārstniecības augus. Viņš spējis noteikt diagnozi, aplūkojot pudelīti ar pacienta urīnu. Noslēpumaino dziednieku, kurš ne reizi vien ir pieņēmis morāli apšaubāmus lēmumus un visu mūžu cīnījies ar saviem dēmoniem, sargājuši un izmantojuši gan nacisti, gan komunisti. Dziednieks ir apkalpojis vienus un otrus.
Piecdesmito gadu otrajā pusē poststaļinisma apstākļos, kad politiskais klimats kļuva neparedzams, Jana Mikolāšeka īpašais statuss tika apdraudēts un vara viņu vainoja šarlatānismā, jo viņa izmantotās tautas medicīnas metodes bija ārpus valsts kontrolētās veselības aprūpes sistēmas. Filmā varoņa tēls tiek paspilgtināts ar fikcijas elementiem, dramatisku, juteklisku noti piešķir sižeta homoerotiskā līnija – dziedniekam ir romāns ar savu asistentu.
Reāls personāžs ir arī priekšpēdējā Agņeškas Holandas vēsturiskā trillera Misters Džonss/Mr. Jones (Polija, Lielbritānija, Ukraina, 2019) centrā – ideālistiski noskaņotais velsiešu žurnālists Gerets Džonss, kurš 1933. gada martā pirmais pastāstīja Rietumu pasaulei par golodomoru Ukrainā, bet Eiropas valstu valdības pret to izturējās ar cinisku vieglprātību un ignoranci, jo nevēlējās saniknot Josifu Staļinu.
Agņeška Holanda, kura savu kinokarjeru sākusi, sadarbojoties ar poļu režijas meistariem Kšištofu Zanusi un Andžeju Vajdu, jau pati sen ir klasiķe, viena no pieredzes bagātākajām un cienījamākajām kino personībām pasaulē. Savā daiļradē režisore pēta XX gadsimta vēsturi un mūsdienu filosofiskos mītus. Agņeška Holanda ir guvusi atzinību ne tikai Eiropā, bet arī ASV, kur XXI gadsimta sākumā piedalījusies lielisku seriālu uzņemšanā – viņa ir režisējusi Noklausīšanās/The Wire, Slepkavības/The Killing, Tremē/Treme un Kāršu nama/House of Cards sērijas. No 2014. līdz 2019. gadam Agņeška Holanda bija Eiropas Kinoakadēmijas valdes priekšsēdētāja.
Rīgas Starptautiskā kinofestivāla Riga IFF programmā Agņeškas Holandas filma Šarlatāns būs skatāma kinoteātra Splendid Palace Lielajā zālē 17. oktobrī plkst. 16.30 un 24. oktobrī plkst. 21.
Sarunas sākumā vēlos jautāt par platformu European Film Factory. Kāpēc ir svarīga šī iniciatīva?
Šis projekts ir būtisks Eiropas kino nākotnei un iepazīstina jauno paaudzi ar sarežģītu un personisku kinovalodu. Tas ir izšķiroši tieši tagad, kad eksistē tik daudz digitālo platformu, galvenokārt tās ir izklaidējošas amerikāņu platformas. Mums ir jāparāda jauniešiem, ka ir arī citi stāstīšanas veidi, kas var rosināt iztēli, uztveri un jūtīgumu. Esmu lepna, ka desmit darbu izlasē ir iekļauta mana filma Eiropa, Eiropa. Trīsdesmit gadu pēc uzņemšanas tā joprojām ir aktuāla un uzrunā jaunus skatītājus. Darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai palīdzētu platformai European Film Factory nostiprināt pozīcijas.
Priecājos, ka European Film Factory aptver visu Eiropu. Esmu liela Eiropas vienotības idejas piekritēja. Uzskatu, ka Eiropas Savienības lielākā problēma ir bijusi tā, ka valstis ir apvienojušās, par pamatu izvēloties ekonomiskās, nevis kultūras saiknes. Tas, kas padara Eiropu bagātīgu un stipru, ir kultūra. Ja gribam veidot kaut ko kopīgu, mums ir jābalstās kultūras daudzveidībā un tam ir jābūt dabiskam procesam. Tas ir priekšnosacījums, lai mums izdotos dalīties savā kopīgajā pieredzē un iegūt jaunas zināšanas. Tas ir ceļš, kā panākt īstu vienotību.
Sešus gadus esmu bijusi Eiropas Kinoakadēmijas valdes priekšsēdētāja, un esam secinājuši, ka Eiropas valstīs cilvēki neskatās Eiropas filmas – viņi dod priekšroku amerikāņu un savam vietējam kino. Joprojām ļoti maz Eiropas filmu šķērso citu Eiropas valstu robežas. Viens no kinoakadēmijas mērķiem ir veicināt Eiropas filmu apriti – lai to panāktu, nepieciešams vairāk finansiālo ieguldījumu un vairāk jaunu ideju.
Eiropas Kinoakadēmija ir nodibinājusi jauno skatītāju simpātiju balvu. Jaunieši dažādās valstīs balso par savu iecienītāko filmu, un noslēguma posmā, lai pieņemtu gala lēmumu, viņi satiekas digitālajā vidē un apspriež filmas finālistes. Šī iniciatīva ir guvusi lielu atsaucību, katru gadu balsotāju kļūst arvien vairāk. Divas reizes esmu sekojusi līdzi jauniešu diskusijai internetā un biju iedvesmota, redzot, cik saturīgi ir viņu komentāri un cik prasmīgi viņi vērtē redzēto. Potenciāls ir liels, un mums ir jāturpina strādāt ar jauno auditoriju – tā spēj uztvert audiovizuālo saturu labāk nekā iepriekšējās paaudzes, bet mums vajag iedot viņiem orientierus, iepazīstināt ar kvalitātes kritērijiem un koordināšu sistēmu, kurā vērtēt filmas.
Ar kurām filmām jūs papildinātu platformas European Film Factory saturu? Kuri vēl Eiropas kinodarbi būtu jānoskatās XXI gadsimta jauniešiem?
Man patīk, ka izlase aptver pietiekami ilgu laika posmu – no 50. gadiem, kurus pārstāv Fellīni Ceļš, Kakojaņņa Stella un Trifo 400 sitienu, pakāpeniski virzāmies uz mūsdienām. Šis ir labs līdzsvars, un atlasītās filmas iepazīstina skolēnus gan ar kultūru, gan ar kinovēsturi. Apsveicami, ka ir ievērots daudzveidības princips. Dažas filmas vēsta par vistumšākajām Eiropas vēstures lapaspusēm. Runājot par Otrā pasaules kara tematiku – es būtu pievienojusi Andreja Tarkovska Ivana bērnību (1962). Pirms dažiem gadiem es to parādīju astoņus deviņus gadus veciem bērniem, un tā uz viņiem atstāja dziļu iespaidu.
Kāda ir drāmas Eiropa, Eiropa nozīme jūsu radošajā dzīvē?
Eiropa, Eiropa ir viena no manām vispopulārākajām filmām, tā ir apceļojusi visu pasauli. Man ir laimējies uzņemt to laikā, kad holokausta tēma vēl nebija tik plaši ekspluatēta. Šī bija viena no pirmajām filmām, kas pievērsās tēmai no negaidītas puses, un tas bija diezgan drosmīgi, jo es atļāvos spēlēties ar formu un neizvēlējos ļoti traģisku un drūmu skatpunktu. Ja pieskaramies holokausta stāstam, ir visai riskanti savīt humoru un traģēdiju. Filma ir sava veida filosofisks vēstījums, kas atgādina gan Voltēra Kandidu, gan Denī Didro Žaku fatālistu. Šāda pieeja palīdzēja filmai gūt atzinību gan jauniešu, gan – kas mani pārsteidza – holokaustā izdzīvojušo vidū. Ar daudziem no viņiem esmu tikusies.
Filma iznāca uz ekrāniem 1990. gadā. Pirms tam daudzi cilvēki, kuri bija piedzīvojuši holokaustu, īpaši nestāstīja par savu pieredzi. Ap to laiku viņi beidzot sāka dalīties atmiņās. Viņi to darīja arī septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, bet pa īstam cilvēki, kuri pirms tam bija ilgi klusējuši, sāka runāt vēlāk, tuvojoties dzīves beigām, kad jau bija sasnieguši septiņdesmit astoņdesmit gadu robežu. Viņiem ļoti nepatika viss, kas bija pārāk gaudulīgs, patētisks un sentimentāls. Viņi necieta sentimentalitāti. Filmā centos no tās izvairīties, gribēju to padarīt dzīvu un dinamisku, savā ziņā pat anarhistisku. Šķiet, man tas ir izdevies.
Eiropā, Eiropā vēlējos runāt ne tikai par holokaustu, bet arī par Eiropas un viena jaunieša likteni. No vienas puses, viņam ir jāslēpj sava identitāte. No otras puses, viņš cenšas izprast, kas tad ir viņa identitāte un kāpēc viņam par to būtu jāmaksā ar savu dzīvību. Tā joprojām ir aktuāla, universāla tēma, īpaši pašlaik, kad pār dažām Eiropas valstīm atkal nolaižas 30. gadu ēnas. Mēs redzam, kas notiek postkomunistiskajās valstīs, piemēram, Polijā un Ungārijā. Tur notiek atsevišķu sabiedrības grupu izspiešana un ienaidnieku radīšana – pēc sociālā statusa, nacionalitātes vai seksuālās orientācijas principiem. Ir jāatgādina mūsdienu jauniešiem, cik svarīga ir iecietība, iekļaušanās, atvērtība daudzveidībai, un ir jāatceras, cik bīstama ir vienlīdzības un cilvēktiesību neievērošana. Par to ir jārunā viņiem saprotamā valodā, un šie jautājumi ir jāiekļauj izglītības procesā. Kino var palīdzēt to darīt.
Sarežģītām vēstures tēmām, indivīda un varas mijiedarbībai pievēršaties arī savās jaunākajās spēlfilmās, piemēram, Šarlatānā, ko drīz redzēsim Rīgā.
XX gadsimta vēsturei esmu pievērsusies gan daudzsēriju filmā Degošais krūms/Burning Bush (2013), gan filmās Misters Džonss un Šarlatāns. Uzskatu, ka cilvēkiem, kuri ir dzīvojuši un auguši Austrumeiropā, ir jādalās savā pieredzē ar visu pasauli. Pēc komunisma sagrāves ir pagājuši trīsdesmit gadu un ir izaugusi paaudze, kurai šie vēstures notikumi šķiet tikpat tāli kā Pirmais pasaules karš, bet mēs joprojām dzīvojam šīs pieredzes ēnā un vēl neesam īsti sapratuši, kā tikt ar to galā un cik lielā mērā pagātne ietekmē mūsu tagadni.
Mūsu stāsti skatītājiem pasaulē ir jāpasniedz saprotamā valodā, tie viņos var raisīt empātiju. Tas nozīmē, ka varam ne tikai dalīties savā pieredzē, bet arī padarīt to par kopīgu humāno pieredzi. Kad filmēju Eiropu, Eiropu, vēlējos uzrunāt pēc iespējas plašāku auditoriju, nepieļaujot radošus kompromisus un netrivializējot tēmu. Gribēju nodot sarežģīto vēstījumu visvienkāršākajā formā. Sev biju teikusi, ka filmai ir jābūt gandrīz kā komiksu grāmatai. Galveno varoni centos padarīt skatītājiem interesantu un pievilcīgu. Filma joprojām iedarbojas uz auditoriju, un tas liecina, ka šis ir bijis veiksmes stāsts.
Kā ir jāpasniedz kinovēsture jaunajai auditorijai, kura aug digitālajā laikmetā? Kādus padomus jūs varētu sniegt skolotājiem?
Jo agrāk sāks pasniegt kinovēsturi, jo labāk. Tad tam būs lielāks efekts. Esmu uzņēmusi tikai vienu filmu bērnu auditorijai – Noslēpumainais dārzs/The Secret Garden (1993), taču bieži esmu rādījusi bērniem dažādās valstīs citas savas filmas. Esmu novērojusi, ka visjaunākā auditorija – vecumā no septiņiem līdz deviņiem gadiem – ir ļoti atvērta un vissmalkāk uztver filmu emocionālo vēstījumu. Bērni ir ļoti jūtīgi. Tagad viņiem uzbrūk ar audiovizuāliem darbiem, kuros stāstījums ir zibenīgs un viss notiek pārāk ātri. Bieži vien tās ir ļoti komerciālas, paviršas filmas, bet tas nebūt nenozīmē, ka jaunieši vairs nespēj uztvert cita tipa stāstus un citu valodu.
Tas ir programmas European Film Factory uzdevums – iepazīstināt ar citādām tēmām, dalīties pieredzē, pastāstīt par pasauli, tās pagātni un tagadni, par to, kam dažādos laikos ir gājuši cauri mūsdienu jauniešu vienaudži. Šīs filmas iepazīstina jauniešus ar Eiropas stāstīšanas stilu un valodu, kas ir personiska un jutekliska. Domāju, ka ir iespējams viņus ieintriģēt, bet ir nepieciešams, lai arī skolotāji to justu, lai viņi būtu labi sagatavoti, entuziasma pilni, ieinteresēti atvērt savus audzēkņus un arī atvest viņus uz kinozāli. Eiropā ir kinoteātri, kuriem ir savas izglītības programmas. Tagad ir grūti paredzēt, kā situācija attīstīsies Covid-19 krīzes apstākļos. Vīruss ir kinoteātru ienaidnieks. Ja viss pārcelsies tiešsaistē, mēs zaudēsim iespēju piedzīvot maģiskos brīžus, kad esam kopā tumšā telpā lielā ekrāna priekšā. Kino ir kopīga pieredze laikā un telpā.
Kā krīzes iespaidā mainīsies kinopasaule? Vai kino savā klasiskajā formā izdzīvos? Vai skatītāji dos priekšroku digitālajām platformām un seriāliem?
Grūtības, kas ir saistītas ar kinoteātru darbību un filmu izplatīšanu uz lielajiem ekrāniem, pasaulē bija jūtamas vēl pirms koronavīrusa pandēmijas. Covid-19 padziļināja šīs problēmas un atstāja negatīvu ekonomisko iespaidu uz industriju. Krīze paveiks dabisko atlasi – viduvējas filmas nomirs, tās neizturēs konkurenci. Izdzīvos oriģināli, spēcīgi kinodarbi un ļoti vērienīgas filmas. Tas ir nopietns izaicinājums Eiropas filmu veidotājiem – viņiem būs jāstrādā daudz cītīgāk un pārliecinošāk, būs jābūt daudz drosmīgākiem un jāiziet ārpus savas komforta zonas. Viņiem būs jāprovocē, jāapbur un jāsavaldzina skatītāji. Uzņemt vienkārši "labas filmas" vairs nebūs pietiekami.
Man patīk seriāli. Es atbalstīju šā formāta renesansi un pirmos projektus, kas tapa kanālu HBO, AMC un Showtime, vēlāk arī platformas Netflix paspārnē. Kādā brīdī tie bija interesantāki par Holivudas un Eiropas kino. Taču seriāliem ir savi ierobežojumi – visu sēriju konstrukcijai ir jābūt līdzīgai, jo mērķis ir noturēt skatītāju uzmanību un likt viņiem sekot līdzi katrai nākamajai sērijai. Savukārt kino var rīkoties neparedzami un pārsteidzoši. Katrai filmai ir savi noteikumi, kurus katru reizi no jauna rada tās autori. Ceru, ka kino izdzīvos, jo to nevar salīdzināt ne ar vienu citu audiovizuālā satura formu.
Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc mums ir jāiegulda daudz spēka auditorijas izglītošanā. Ja mēs to nedarīsim, kino nomirs. Mūs interesē jauna pieredze un jauna valoda. Lai mēs varētu turpināt uzņemt filmas, mums ir nepieciešama izglītota, inteliģenta un entuziasma pilna publika. Tas ir tāpat kā ar laikmetīgo mūziku – ja neizglītosim auditoriju, tas būs šauras nišas mākslas darbs. Piekļūt jaunajai auditorijai nav viegli – visi dzīvo informācijas pārbagātības apstākļos, saturs tiek patērēts, izmantojot visas iespējamās ierīces, sociālos tīklus, YouTube un citus kanālus.
Ir jūtama nepieciešamība radīt un attīstīt cilvēkos vajadzību pēc personiskākas, sarežģītākas valodas. To var panākt, bet vēl ir tāls ceļš ejams, jo ilgus gadus šī vajadzība tika ignorēta. Iespējams, Francija ir pēdējā valsts, kur sinefilija joprojām ir ļoti spēcīga. Citās valstīs ir tikai kinomānu "burbuļi", bet tie nav lieli. Mums šie kinoburbuļi ir jāpalielina!
Kā kinoteātri Eiropā var atgūt skatītājus un piesaistīt jaunu auditoriju?
Pirms Covid-19 krīzes kinoteātru apmeklējums daudzviet Eiropā bija diezgan labs, kinoteātri pārāk daudz necieta no digitālo platformu uzplaukuma. Taču bīstama tendence ir tā, ka kinoteātru auditorija strauji noveco, un cīnīties ar to ir grūti. Jaunākās paaudzes ieradumi ir pavisam citādi, un nodibināt komunikāciju ar šiem cilvēkiem, lai ievilinātu viņus kinoteātros, nav viegli – un tam nav nekāda sakara ar Covid-19. Jaunieši izvēlas palikt mājās un komunicēt ar pasauli, izmantojot viedierīces, nevis satiekoties klātienē un dodoties uz kinoteātri vai koncertzāli. Tas ir sava veida tehnoloģiskais autisms, kas ne tikai ietekmē to, kā šī paaudze patērē izklaides vai mākslas darbus, bet arī pilnībā maina cilvēku attiecības, informācijas un zināšanu iegūšanas un apmaiņas veidu.
Mūsdienu jauniešu vecāki un skolotāji vēl pārstāv to paaudzi, kura uzskata, ka savstarpējo attiecību galvenā vērtība ir nepastarpināta komunikācija, ka cilvēkiem tomēr ir jāsatiekas un jāpieslēdzas cits citam – tas ir pats interesantākais un svarīgākais. Mēs ticam, ka nav iespējams savienoties ar citu cilvēku, nesatiekoties ar viņu. Tāpat nav iespējams pilnvērtīgi izbaudīt kolektīvu mākslas notikumu – koncertu, teātra izrādi vai filmu –, ja neesam visi kopā. Man nav atbildes, kā var mainīt vai ietekmēt jauniešu paradumus. Varam mēģināt radīt platformas, kas viņiem būs pievilcīgas un izraisīs interesi par komunikāciju un kultūras iepazīšanu klātienē.
Kā jūs pavadījāt karantīnas laiku? Ko darījāt šajos mēnešos?
Man šis laiks izvērtās par negaidītu atvaļinājumu. Jūtos pat nedaudz vainīga, ka man izdevās to izbaudīt. Karantīnas laikā skatījos filmas, lasīju, centos kaut ko rakstīt, taču realitāte un pasaulē notiekošais novērsa manu uzmanību. Sekoju līdzi tam, kas notiek man svarīgu valstu – Polijas, Francijas, ASV – politiskajā dzīvē.
Pēdējos četrus gadus esmu strādājusi bez pauzēm, esmu uzņēmusi divas filmas un divus seriālus. Darbi bija pārklājušies, man bija intensīvi jāceļo un jāpiedalās filmu publicitātes pasākumos. Īsi pirms karantīnas sākuma biju Francijā, kur vēl pirms oficiālās pirmizrādes notika filmas Misters Džonss seansi, reakcija bija ļoti laba, un šķita, ka par filmu ir liela interese. Es biju sašutusi, ka trīs dienas pirms filmas iznākšanas uz ekrāniem kinoteātri tika slēgti. Pavasarī devos uz savu lauku māju Bretaņā un gandrīz visu šo laiku pavadīju tur. Vasarā apciemoju savu māti Polijā, kā arī apmeklēju Šarlatāna pirmizrādi Čehijā un Slovākijā.
Misters Džonss beidzot iznāca uz Francijas ekrāniem pēc karantīnas beigām un guva pat labākus panākumus, nekā es biju cerējusi. Arī Šarlatānam Čehijā ir vērā ņemami kases ieņēmumi. Esmu konstatējusi, ka Covid-19 periods nāk par labu maniem darbiem – cilvēkiem ir radusies apetīte pēc filmām, kas nav tikai izklaidējošas, bet liek domāt par nopietnām tēmām.
Apzinos, ka pārmaiņas noteikti būs – ne tikai ekonomiskas, bet arī politiskas – un ne jau labvēlīgākajā virzienā. Iepriekšējo epidēmiju vēsture liecina, ka cilvēce uz tām visbiežāk reaģē iracionāli.
Kāda nākotne gaida kinofestivālus? Vai tie arvien vairāk kļūs par industrijas profesionāļu un preses pārstāvju tikšanās vietām vai tomēr spēs piesaistīt arī plašu auditoriju, kas interesējas par nekomerciālo kino?
Manuprāt, festivāliem ir jēga tikai tajā gadījumā, ja tie ir pieejami arī skatītājiem. Ja publikas nav, festivāli pārvēršas par žūrijas locekļu aprites pasākumiem. Skaidrs, ka festivāli atkal spēs pilnvērtīgi atjaunot darbību tikai tad, kad tiks atcelti pulcēšanās ierobežojumi. Šķiet, ka Venēcijas festivālā šogad viss noritēja labi, pat ja tas varēja uzņemt tikai pusi no auditorijas un daudzi drošības apsvērumu dēļ izvēlējās to neapmeklēt. Tātad tā bija tikai "puse no veiksmes", toties festivālā nebija drūzmēšanās un rindu.
Man labākie festivāli nav tie lielākie un slavenākie, kuri tradicionāli funkcionē kā jaundarbu izrādīšanas un pārdošanas tirgi, bet gan tie, kas savās norises vietās pulcē tā reģiona publiku, kura parasti ir ļoti ieinteresēta un kompetenta. Ir festivāli, kuri specializējas jaunās auditorijas piesaistīšanā, – Jaunie horizonti Polijas pilsētā Vroclavā, Motovunas festivāls Horvātijā, Roterdamas festivāls Nīderlandē. Pieļauju, ka tuvākajā laikā vecajiem, prestižajiem, dižciltīgajiem festivāliem, kuros ir sastopama gan laba kvalitāte, gan viltus glamūrs, klāsies diezgan grūti, bet ceru, ka festivālu kustība neapsīks.
Kuras jaunībā redzētās filmas jums pašai ir bijušas visnozīmīgākās? Kuras ir atstājušas visdziļāko iespaidu?
Man ir daudz atmiņu, kas ir saistītas ar filmām, kuras skatījos bērnībā un jaunībā. Man ļoti patika franču klasiķa Robēra Bresona filmas, ļoti agri noskatījos viņa darbu Uz nāvi notiesātais izbēdzis (1956). Čehu režisora Jana Ņemeca Nakts dimanti (1964) joprojām ir viena no manām iemīļotākajām filmām – es to vienmēr noskatos, gatavojoties katra nākamā darba filmēšanai. (Filma Nakts dimanti ir iekļauta Riga IFF sadaļā In kino veritas un tiks demonstrēta 22. oktobrī plkst. 16.30 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē – J. J.). Man patika padomju filmas, piemēram, Grigorija Čuhraja Balāde par karavīru (1959) un agrīnie Andreja Tarkovska darbi. Vēl viena lieliska filma, ko nesen ilgi meklēju, bet tā arī nevarēju atrast, ir Igora Talankina un Georgija Danelijas Serjoža (1960).
Es nolēmu kļūt par režisori piecpadsmit gadu vecumā, es ļoti jūtīgi uztvēru filmu vizuālās un emocionālās īpašības. Tās bija emocijas, ko izstaroja ne tikai aktieri, bet arī ainavas. Agrā jaunībā redzētās filmas uzskatu par visspēcīgākajām, tāpēc ir svarīgi veicināt bērnu un jauniešu iztēli un rādīt viņiem labas filmas. Kino ir vizuāla māksla, un režisors ir acs, kas ļauj ieraudzīt pasauli. Acs ir arī skatītāja galvenais instruments, pēc tam pieslēdzas citas maņas. Kad man jautā, ko cenšos sasniegt, vienmēr atbildu: filmās vēlos stāstīt par dažādiem notikumiem, dalīties pieredzē un emocijās, bet pirmām kārtām vēlos parādīt to, ko pati redzu. Pirms ķeros pie dialogu rakstīšanas, manā iztēlē dzimst vizuālie tēli.
Informācija par izglītības projektu European Film Factory: www.europeanfilmfactory.eu