Izrādās, visi tā nedara, – saka māksliniece Gundega Muzikante, atļaujot KDi ieskatīties savā darbnīcā. "Vispirms es grāmatu uzzīmēju mazu," māksliniece rāda lapas, kur nelielos kvadrātos miniatūrā modelī izmēģina ilustrāciju dramaturģiju un ritmu.
Uz darbnīcas palodzes stāv jau otrais baltais vilciņš ar zemeni. 24. jūlijā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā māksliniece saņēma Jāņa Baltvilka balvu bērnu un jauniešu literatūrā. Žūrija novērtēja Gundegas Muzikantes ilustrācijas igauņu rakstnieka Juhani Pitsepa garstāstam Ir mēness zelta kuģis (Jāņa Rozes apgāds), kas vēstī par Otrā pasaules kara bēgļu gaitām no Igaunijas uz Zviedriju, un Ineses Paklones dzejoļu krājumam Zvēru barošana. Uzzīmēt grāmatu par bēgļiem bijis grūti, bet māksliniece apzinās, ka piedzīvojusi "kvalitātes lēcienu". "Tajā nebija nekā no manas iepriekšējās pieredzes," stāsta Gundega Muzikante, kura līdz šim bija atainojusi ļoti dažādu vidi – teātri, vilcienu, suņu pasauli – jebko, bet ne maza bērna izjūtas bezgaisa laiviņā aukstā rudens naktī, braucot prom no savas mīļās akmeņu kolekcijas uz kaut kādu Zviedriju, kur varbūt atnāks pretī karalis ar apelsīniem, bet varbūt arī neatnāks. Un tad vēl draugs Pekainis pārveļas pār bortu...
Gundega Muzikante ir nominēta arī Astridas Lindgrēnas memoriālajai balvai un Hansa Kristiana Andersena balvai, kas ir augstākais starptautiskais novērtējums bērnu grāmatniecībā. Bieži aicināta par eksperti skaistāko grāmatu konkursa Zelta ābele žūrijā.
Šobrīd Gundegas Muzikantes fantāziju darbina idejas, kā uzzīmēt vēl vienu Pitsepa grāmatiņu par harmonisku sadzīvošanu ar mežu, un priecīga atbrīvotība Aivara Neibarta dzejoļu bezrobežu pasaulē. "Neibarts ir brīnišķīgs, izcils sirreālists, kurš no ilustratora prasa tikpat amizantu, neprognozējamu un savdabīgu sirreālu skatījumu. Tādu izteiksmi, kurā rotaļība, mīļums un dīvainība savijas kopā," saka Gundega Muzikante, priecājoties, ka jaunais uzdevums atkal ir pavisam citāds nekā bēgļu stāsts.
Gundega Muzikante daudz ceļo ne tikai fantāzijas pasaulē, bet arī reālajā, jo viņai ir nepieciešama arvien jauna "vizuālā barība – jaunas interesantas formas gan dabā un arhitektūrā, gan cilvēku sadzīves priekšmetos".
Kā jūs nonācāt pie idejas kopā ar igauņu rakstnieku Juhani Pitsepu radīt grāmatu Ir mēness zelta kuģis?
Satikāmies IBBY katalogā (International Board on Books for Young People – U. A.). Katru gadu tiek veidots IBBY goda saraksts no katras valsts, nu... ievērojamākām grāmatām (kautrīgi iesmejas). 2017. gadā šajā katalogā bija manis ilustrētā Pētera Brūvera Grāmata Gundegai. Pitseps bija to pamanījis un atsūtīja savu grāmatu Vīrs, kurš pieskārās alnim. Viņš aicināja apmainīties ar grāmatām, bet man tobrīd Grāmatas Gundegai nebija, un tā nebija nopērkama arī veikalos. Jau pēc krietna laiciņa aizsūtīju viņam šīs grāmatas digitālo failu. Pitseps atsaucās un teica, ka viņam ir ideja rakstīt par Baltijas bēgļiem, jo Baltijas jūrā pazudusi viņa vecmāmiņas māsas ģimene ar maziem bērniem. Uzreiz piekritu, jo arī manā ģimenē ir bēgļu stāsts. Manai mammai ļoti tuva ir gan sava, gan vīra ģimenes vēsture. Mamma savas ģimenes vēsturi no baznīcas grāmatām ir izpētījusi ārkārtīgi dziļi, pa tēva līniju – līdz desmitajam augumam. Mammas lielākā sāpe ir tā, ka tēvs 1945. gada pavasarī ar pēdējo laivu aizbrauca uz Zviedriju. Pirms tam viņš ļoti intensīvi bija strādājis Ventspils sakaru grupā, palīdzēdams laivām nokļūt Gotlandē. Juhani un manas ģimenes stāsti bija pietiekams pamats, lai mēs iekarstu par šo ideju. Kamēr domas izkristalizējās, Juhani man sūtīja dažādus formātus. Rakstījām vēstules un apmainījāmies ar idejām, kāda šī grāmata varētu izskatīties.
Cik svarīga jums domu apmaiņa ar rakstniekiem ir bijusi citos gadījumos? Vai mēģināt vienoties par kopīgu intonāciju vai labāk vēlaties savu vizuālo stāstu radīt neatkarīgi?
Visbrīvākās rokas māksliniekiem, protams, ir tad, ja autora vairs nav šai saulē. Es rakstnieku ļoti respektēju. Tā ir smalka lieta. Ir jāsakrīt redzējumam. Bieži vien ir tā, ka cilvēks, kurš raksta, savā iztēlē jau ir uzbūris kaut kādas ainas. Grūti ir ielīst rakstnieka galvā. Un tad – vai nu ir jātrāpa mākslinieka vīzijā, vai jāpiedāvā sava. Ideālā gadījumā abas puses rada veselumu. Priecīgs ir gan autors, gan mākslinieks, gan tie, kas lasa un skatās, un sajūt bildes un teksta kopību.
Vai ar Juhani Pitsepu pārrunājāt, kādam vajadzētu būt grāmatas intonatīvajam koptēlam? Skarbajā stāstā par bēgļu laivu pārbraucienu uz Zviedriju esat ielikusi arī daudz gaišuma un dzīvesprieka, un pat nedaudz sev raksturīgā humora un asprātības, cik nu tas iespējams šajā stāstā.
Intonācija bija pilnīgi manā ziņā. Lai cik nopietna būtu tēma, to nedrīkst dramatizēt. Jā, varbūt tajā ir arī vieta saudzīgi paustai asprātībai.
Piemēram, vecmāmiņa, kas kategoriski atsakās kaut kur braukt, jo nevēlas pamest savas mājas un trīs vistas. Milzu copes, kareivīgi izplestas rokas, uz kurām tup visas trīs raibītes, – nenāciet tuvumā!
Jā. Tas ainu padara vieglāku un uztveramāku, jo cilvēks jau tīšuprāt nealkst drāmas vai pēc iedziļināšanās ciešanās. Tās ir, un tās ir jāpārdzīvo, bet jābūt arī mazliet humoram, vispārinātam, distancētam skatījumam.
Cik lielā mērā jūs pētījāt tā laika modi?
No vienas puses, tas ir ļoti konkrēts vēsturisks fons – ir ģimenes, kas bēg pāri jūrai ar steigā iegādātiem peldlīdzekļiem: zvejas laivu, glābšanas laivu un burinieku. Ir apšaudes, sabumbotas mājas, kara lidmašīnas. Vēsturiskais fons ir tāds, kāds tas bija. Tur nav tik daudz vietas fantāzijai. Vienlaikus gribēju grāmatā ielikt arī vispārinājumu – simbolisku vēstījumu –, ne tikai reālistiski atainot to, kā bija. Lai parādītu vēsturisko fonu un noskaņu, protams, ir jāpēta mode. Cilvēki jau nevar būt apģērbti kaut kā vispār. Arī lidmašīnas ir konkrētas. Tā kā tas ir vēsturisks, mākslinieciski dokumentāls stāsts, gribēju izmantot arī fotoelementus un radīt kolāžu no fotogrāfijām, izgrieztiem papīra gabaliņiem, zīmējuma, lai tas viss kopā veidotu teksta noskaņu. Ir gan sajūtu, gan konkrētā vēsturiskā puse.
Vai lācītim Pekainim ir konkrēts prototips?
Viņš ir mazliet līdzīgs manam mazajam filca lācītim, kurš gan nav tik liels, lai viņu paņemtu padusē. Mazais lācītis man arī ir ceļojis līdzi tālākos ceļos, pildot talismana funkciju.
Uzziedējusī laiva sanāk ne vien veltījums ceļā noslīkušajai Kētes skolasbiedrenei Māretai, bet arī jūsu personīgais veltījums savas dzimtas cilvēkiem?
Man bija neatdota parāda sajūta pret savu vectēvu, kuru nekad neesmu redzējusi un kuru mamma pēdējoreiz redzēja 13 gadu vecumā, kad viņš dienās, kad dega Jelgava, atvadījās no viņas. Mamma viņu vairāk nekad nav satikusi. Zīmējot akmens laivu, man bija sajūta, ka tas vienlaikus ir piemineklis visiem, arī manam ģimenes stāstam. Ar neaizmirstulītēm kā atcerēšanās un neaizmiršanas simbolu. Un akmens ir mūžīgs. Trauslums, kas ir puķītēs, un akmens, kas ir un paliks.
Laivas aprises ir kā paplūdušas miglā.
Jā. Kad zīmēju šo stāstu, vēl nebija aktuālo notikumu, kurus pieredzam tagad, un tas bija kā miglas plīvurā tīts stāsts, kuru esmu dzirdējusi no savas mammas itin bieži. Tam nebija konkrētu aprišu. Tas vairāk bija kā nostāsts.
Minēsim vēlreiz vistu vecmāmiņu. Rakstaini ir gan viņas svārki, gan blūze, gan "širce". Vai jūs visus rakstus izzīmējāt ar roku?
Es radu tēlus kā rotaļājoties. Gribas, lai man pašai viņi patiktu – mazliet mīļi un amizanti, lai būtu humora deva šajā visnotaļ smagajā stāstā. Piemēram, spītīgajai vecmāmiņai radīju priekšautiņu, jo viņa paliks un darbosies savā saimniecībā un nekur nebrauks. Man likās, ka viņai ir nepieciešams šāds omulīgs, puķains priekšautiņš. Izmantoju īstu auduma rakstu. Tā ir auduma fotogrāfija, kuru es izgriežu un pielīmēju. Tā veidojas kolāža. Citas detaļas ir zīmētas. Citas – pavisam konkrētas fotogrāfijas, kas piešķir ilustrācijai ticamību. Ir epizode, kurā bērni pirms došanās tālajā ceļā tiek nofotografēti, un top atvadu bilde. Man bija ķecerīga vēlme ielikt arī savas ģimenes bildi – manas vecmāmiņas māsas kāzu foto. Viņi bija apprecējušies 30. gadu beigās un ar savu mazo puisēnu vaļējā laiviņā īsi pirms Ziemassvētkiem brauca pāri jūrai. Nezināju, ka Slites ostā Gotlandē sabrauca simtiem latviešu un igauņu bēgļu. Arī manas vecmāmiņas māsa Lilija. Interesanti, ka toreiz divgadīgais puisēns Uldis tagad dzīvo Zviedrijā, būdams kungs gados, vēl runā latviski, un mēs mazliet feisbukā sarakstāmies. Ir mazi elementiņi, kas piešķir ticamību, bet nepadara zīmējumus pārāk dokumentālus. Ir jāpanāk līdzsvars starp reālo, simbolisko un iztēles radīto.
Izpētīju tās jūsu grāmatas, kas šobrīd ir nopērkamas grāmatnīcās. Ievēroju, ka jums patīk sīksīkas detaļas, piemēram, viss iekšvāks noklāts ar 20.–30. gadu avīžu reklāmām, un dažās no tām iesēdinātas mušas. Vai tā ir?
Jā, man pašai patīk attēli, kuros ar pirmo acu skatienu mēs redzam kopējo emocionālo vēstījumu – vai tas ir priecīgs vai padrūms. Tālāk skatāmies sižetiskāk – kas tieši ir attēlots. Katru reizi, pašķirstot grāmatiņu, var atklāt kādu jaunu detaļu. Tas vienmēr ir kā atklājums, tāpēc es labprāt veidoju ilustrāciju vairākos slāņos. Kopējā lielā kompozīcija, kas rada priekšstatu par to, kas tur ir attēlots, un tad, iespējams, pat paslēpti sīkumiņi, kas atklāsies tikai otrajā, trešajā vai pat piektajā skatīšanās reizē.
To, ka somzīlītei kokā vāzes vietā ir piestiprināta mērkrūze, uzreiz nepamanīju.
Ja gadījumā jāmēslo tie augi, ko viņš audzē, tad noder. Man patīk izgudrot paralēlus stāstiņus tam, ko ir radījis autors. Ilustrācijai nav jāattēlo tieši tas, ko rakstnieks ir uzrakstījis. Māksliniekam ir jāstrādā tālāk un jāparāda tas, kas nav uzrakstīts. Tas attiecas uz literatūru, bet jo īpaši uz dzeju, jo nav pateikts, kāds izskatīsies galvenais varonis. Māksliniekam ilustratoram jābūt daudzpusīgam, jo ilustrēt tekstu nozīmē gan to ilustrēt, gan izpaust, gan piešķirt tam kādu jaunu niansi. Protams, ilustrācijas var veidot ļoti dažādi – izmantot visādus materiālus, kur neparādās tieši zīmējums – salikt no zīmuļskaidiņām, akmentiņiem, šūtām lupatiņām un panākt ļoti interesantus efektus.
Savas radošās darbības gaitā esmu izmēģinājusi ļoti dažādas tehnikas. Ir bijis periods, kad esmu izmantojusi kolāžas, iesaistot ilustrācijā reālus priekšmetiņus. Ir bijis ļoti ilgs periods, kad strādāju akvarelī. Tā ir brīnišķīga tehnika, un tajā ir daudz iespēju, bet vienā brīdī šķita, ka esmu tajā sasniegusi maksimumu un atkal ir jāmeklē kaut kas cits. Tehnikas atrašana ir radoša rotaļa. Man patīk viss, ko var darīt ar rokām, – plūdināt akvareli pa mitru papīru un skatīties, kā tas aizplūst, izmēģināt zīmuļu štrihus uz grumbuļainas virsmas un vērot, kāda veidojas faktūra, griezt ar šķērēm un griezuma līnijā piešķirt jaunu plastiku, salikt kopā dažādus izgriezumus un izdrukas kolāžā. Tajā ir piedzīvojuma sajūta.
Beļģu ilustrators Karls Knēts uzskata, ka patlaban notiek atgriešanās pie roku darba, jo cilvēkiem ir apnicis digitālais rotaļīgums. Jūsu ilustrācijas, cik saprotu, vienmēr ir bijušas roku darbs?
Jā. Tāpēc, ka man patīk materialitāte. Dators ir izcils instruments, un ar to var panākt visu, ko vien var un nevar iztēloties, bet jebkurā gadījumā tas nozīmē skatīšanos ekrānā. Darbs top ekrānā ar gaismas palīdzību. Man patīk turēt rokās rīkus.
Grāmatas Mammū-ū, gribu sunīti! abi iekšvāki ir veidoti kā suņa vilna. Sapņotais kažociņš ir aizņēmis burtiski visu telpu. Rodas iespaids, ka jūs lielu lomu piešķirat šīm... kā to pareizi sauc?
Ieklājlapām. Jā. Tas ir pirmais, ko lasītājs ierauga, atšķirot vāku, un tas piešķir kopējo noskaņu. Praktiskā funkcija ir apvienot un savienot vāku ar iekšlapām, bet estētiskā funkcija ir piešķirt tādu kā ievadu. Tā ir uvertīra, kas izsaka grāmatas būtību, kurai tuvojamies, atverot vāku. Vilniņa, starp citu, ir aizgūta no rotaļsunīša.
Bērnu grāmatu ilustrācijās ļoti bieži ir jāatveido zvēru un putnu pasaule. Jūsu rokrakstam ir raksturīga izteikta personifikācija. Vai viegli atrodat līdzīgo cilvēku un zvēru pasaulē?
Jā. Personifikācija rodas diezgan dabiski, jo pēc manas dziļākās pārliecības – arī tad, kad rakstnieki un dzejnieki tekstos izmanto dzīvnieku tēlus vai personāžus no putnu pasaules, viņi nerunā par dzīvniekiem un putniem, bet par mums, cilvēkiem. Par bērniem, attiecībām. Tāpēc ilustrējot nav tik svarīgi ielikt konkrētai sugai raksturīgās īpašības, cik būtību, ko šis dzīvnieciņš simbolizē vai raksturo cilvēku pasaulē. Protams, dzīvniekus var personificēt ļoti dažādi – tos var pilnībā pārvērst par cilvēkiem, kur no dzīvnieka pāri ir palikusi tikai galva un aste. Var būt daļēja personifikācija, piešķirot kaut kādas cilvēciskotas iezīmes – tikai skatienā vai smaidā. Šai ziņā ļoti interesanti ir ar putniem, jo putniem nav mutes, bet gribas taču, lai putns kaut ko saka vai vismaz pasmaida. Knābis pilda putna deguna funkciju, bet dažreiz es iezīmēju arī muti, lai viņam būtu viss, ar ko izpausties.
Sadarbība ar Inesei Pakloni grāmatā Zvēru barošana tādā gadījumā ir izņēmums? Te visi zvēri izskatās ļoti precīzi no zooloģijas viedokļa, tik īsti, ka, šķiet, tūlīt sāks lidot vai čāpot virsū.
Tā bija Ineses Paklones vēlme. Viņa negribēja, ka dzīvniekiem, kuri dzīvo zooloģiskajā dārzā, būtu kādi aksesuāri, kur nu vēl apģērbs vai kādas cilvēkam piederošas mantas. Tāpēc Zvēru barošanā dzīvnieki ir kā dzīvnieki. Pirmā skice, kuru Inese Paklone izbrāķēja, bija ķengurs ar lietussargu. Man likās, mums taču ir lietains klimats, viņš ir nodrošinājies, ja nu uzlīst. Austrālijā taču lietus nav. Viņš zvērudārzā ir gatavs dažādiem laikapstākļiem. Dzīvnieku formas ir tik interesantas, ka, iztēlojoties, kā kādam no viņiem piestāvētu uzvalks vai vakarkleita, uzburas rotaļīgi amizantas ainas, par kurām es pati priecājos. Iztēlojos, kā roņi uz barošanu izlien no ūdens smokingos vai frakās, jo viņi ir sagatavojušies maltītei. Kā tas varētu izskatīties, ka uz viņu plūdenajām formām ir uzvilkts ļoti svinīgs, elegants apģērbs. Tās ir iztēles rotaļas, kas man dzīvo galvā un prasās tikt uzzīmētas.
Cik lielā mērā daba ar savām krāsām un formām jums ir iedvesmas avots? Esat arī Botāniskā dārza māksliniece.
Ilgus gadus zīmēju botāniskos zīmējumus, puķu un dārza iekārtojuma bildes žurnālā Dārza pasaule. Tas mani pieradināja iedziļināties ļoti konkrēti un precīzi un vienlaikus sajūsmināties par dabas formu apbrīnojamo daudzveidību, turklāt tās vēl pilda funkciju. Ja iedziļinās, tas ir milzīgs dabas noslēpums. Dabas formās ir ģeniāli risinājumi. Zīmējot augu, nepietiek, ka to uzzīmē līdzīgu. Tas ir krietni par maz. Tam ir jābūt vairāk nekā līdzīgam, zīmējumam ir jāizsaka auga uzbūves būtība, raksturīgais. Tāpēc botāniskie zīmējumi ir labāki nekā fotogrāfijas. Nofotografēt var kādu vienu konkrētu augu, bet uzzīmēt var šī auga būtību, parādot to, kas ir tipisks. Kā mēs zinām, dabā divas vienādas puķes nemaz nav iespējams atrast. Kuru fotografēt? Kura būs tā īstā? Mākslinieks iedziļinās, izpēta auga uzbūvi, bet ne tikai. Ir jāizprot arī auga dvēsele, lai augu parādītu nevis līdzīgu, bet to, kāds tas ir. Tā man bija izdevība izpētīt ne tikai ziedus, bet arī sēklas, pumpurus, lapu formu un ziedu uzbūvi. Tā ir apbrīnojama bagātība.
Vai pēc šīs pieredzes jūsu augi grāmatu ilustrācijās ir botāniski precīzāki?
Ne vienmēr. Tas atkal ir stilizācijas jautājums. Reālu augu var atainot nosacītākā, stilizētākā veidā. Ilustratora darbs ir ārkārtīgi daudzveidīgs, jo viņš var uzzīmēt tādu sarežģītu formu kā puķuzirnīša zieds, bet viņš var uzzīmēt arī tādu sarežģītu formu, kāda ir tvaika mašīnai vai lokomotīvei, un būtībā tas ir viens un tas pats – tā ir uzbūve, forma un precizitāte. Taču labam ilustratoram ar to nepietiek. Vēl ir vajadzīga īpaša spēja ne tikai parādīt, bet arī izpaust teksta būtību. Klāt nāk vispārinājums, simboliska izteiksme, kam reālas detaļas var palīdzēt, bet ne vienmēr reālas detaļas ir nepieciešamas, lai izteiktu kāda literārā darba dziļāko jēgu.
Es gribētu sevi attīstīt tā, lai varētu ilustrēt visu – no Šekspīra sonetiem līdz sēņu grāmatai. Gan visā nopietnībā vēsturisku drāmu, gan putnu, sēņu vai puķu katalogu.
Ar kurām bērnu grāmatām jūs pati izaugāt? Varbūt jūs arī kā daudzi bērni pārzīmējāt Margaritas Stārastes radību apaļi mīlīgās formas?
Stāraste mani īpaši neaizrāva. Mana vismīļākā māksliniece bija Ilona Ceipe. Mēs pieminam Margaritu Stārasti, it kā visi būtu viņas stila iespaidā. Lielā mērā tā arī ir. Viņai ir mīļums un sirsnīgums, bet no tehnikas, no brīnišķīgas vizuālās izsmalcinātības viedokļa Ilona Ceipe ir izcila māksliniece. Man bērnībā bija kāda vācu grāmata, kurā bija jaukas bildes, un es tik ļoti pieradu, ka grāmatas ir tikai, lai tās skatītos, un ka tās nevar izlasīt, ka es to gandrīz pieņēmu kā neizbēgamu faktu. Mājās bija arī senas vācu enciklopēdijas, Meiera izdevumi, ar brīnišķīgām krāsainām litogrāfijām no visām pasaules vietām, ar dzīvnieku, augu attēliem. Tur bija gan zirgu šķirnes, gan tropisko augļu zīmējumi, gan džungļi. Šīs enciklopēdijas ar krāšņajiem attēliem un zīdpapīra ieliktni izkonkurēja bērnu grāmatas, jo tajās es nedabūju tik daudz bagātīgas informācijas un vielu pārdomām. Šajās enciklopēdijās ar vācisku precizitāti bija uzzīmēti arī visi mehānismi un piļu, katedrāļu plāni, vissarežģītākie ģerboņi, iezemieši ar attiecīgu atribūtiku. Tur gan iztēlei, gan fantāzijai bija milzīgs lauks, kur ieskrieties. Tajos laikos vēl nebija bērnu enciklopēdiju. Mums bija arī senās mākslas grāmatas, 30. gadu mākslas žurnāli, Bauhaus stila attēli, arī klasiskās mākslas grāmatas. Uzaugu, pieradusi aplūkot gleznas un skulptūras attēlos. Man bija pašsaprotami, ka grāmatā var ieraudzīt kaut ko vērtīgu un interesantu.
Jūs nākat no mākslinieku dzimtas vairākās paaudzēs. Kā jūs cits citu esat ietekmējuši?
Mans tēvs ir tēlnieks Raimonds Muzikants, nu jau viņā saulē. Tikai tagad saprotu, cik ārkārtīgi daudz viņš ir devis mums, saviem bērniem, ar savām sarunām un stāstījumiem. Mēs esam četri, un vairāki iet arī mākslas ceļu. 1943. gadā viņš tika iesaukts leģionā. Izgājis kara ceļus, arī ziemeļus. Tēvam bija ļoti bagātīgi piedzīvojumi. Viņš mums to visu stāstīja un iemācīja kritiski domāt. Padomju laikos iemācījos uztvert lietas tādas, kādas tās ir, nevis tādas, kādas mums pasniedza. Līdz ar to mēs izaugām pilnīgi imūni pret padomju propagandu un seklām, virspusīgām lietām. Tēvs mums iemācīja vērtēt un izprast. Ielika arī morālo un vērtību pamatu. Bērnībā to neapzinies, tikai vēlāk, kad tiec konfrontēts ar citādi domājošajiem un situācijām, kuras ir krasā pretstatā tam, kā tu bērnībā esi ticis audzināts. To es novērtēju tikai tagad – cik milzīgs ir tēva ieguldījums gan filozofiskā, gan rakstura krietnuma aspektā. Viņš mums stāstīja par senatni, Ēģipti, faraoniem. Jau kā maziem bērniem tēvs mums iesēja domu, ka cilvēks pasaulē neatnāk kā balta lapa, ka viņš nedzīvo pirmo un vienīgo reizi. Visu to mēs uzsūcām. Tēvs bērnībā ielika arī ļoti dziļas patriotiskas jūtas. Viņš klausījās Brīvo Eiropu, un arī mums tā bija vakara programma, dažreiz ar visiem traucējumiem. Izaugām stipri Latvijas mīlestībā. Atceros, kad Brīvā Eiropa atskaņoja Latvijas himnu, mēs cēlāmies kājās aiz iekšējas vajadzības. Sevi bieži pieķeru, ka ir vēlme ieiet savā pasaulē un aiziet prom no sadzīves, virspusīgām lietām, ietīties savā kūniņā un norobežoties. Smalkais vārds – eskeipisms. Tas ir par mani. Tajā pašā laikā – tu esi ļoti saistīts. Ir lietas, kas mani dziļi un pamatīgi tur. Pret Latviju man ir divējādas jūtas, abas ir spēcīgas un mīlestības pilnas. Kad mēs piedzimstam, mēs Latviju uztveram kā māti. Tā ir viena attieksme un izjūta. Vienlaikus es Latviju izjūtu kā savu bērnu. Stāvēju pie Brīvības pieminekļa 1988. gadā, un es jūtu vajadzību rūpēties un sekot līdzi Latvijas izaugsmei, tāpat kā mēs rūpējamies par bērnu. Šobrīd Latvija vairs nav gluži bērns, tā ir pusaudža gados. Pusaudža gadi ir raksturīgi ar to, ka it kā esi jau izaudzis, bet ar vienu aci vēl skaties, ko mamma teiks, un neproti vēl likt īsti lietā savas spējas. Tev viss ir, tu jau esi pilnā augumā – tev ir rokas, kājas un galva, bet neproti vēl īsti rīkoties.
Sadzirdu labu iedīgli bilžu grāmatai par Latviju kā pusaudzi. Pieaug to mākslinieku skaits, kuri paši raksta arī tekstu. Vai pieļaujat, ka arī jūs kādreiz varētu radīt grāmatu, kurā esat gan teksta, gan ilustrāciju autore?
Man diezgan bieži jautā, kad beidzot uzrakstīšu pati. Esmu pietuvojusies šim brīdim, bet visu laiku ir bijis tik daudz piedāvājumu ilustrēt citu darbus, ka man nav bijis brīva brīža, lai varētu pa īstam radīt savu. Tam ir vajadzīgs laiks.
Esat veidojusi Latvijas Bankas monētas Pasaku monēta II. Eža kažociņš grafisko dizainu. Kad 2016. gadā monēta iznāca, runājāt par ežuli kā par īstu varoni – drosmīgu un pašapzinīgu. Vai vieglāk ir zīmēt varoņus vai antivaroņus?
Antivaroņi parasti ir izteiksmīgāki un krāšņāki. Zīmēt viennozīmīgi pozitīvu un cildenu tēlu ir ārkārtīgi grūti. To parādīt ir grūti arī citos žanros – kino un teātrī. Labā, cildenā atainošana ir lielāks izaicinājums nekā kāda nešpetna rakstura vai dīvaiņa attēlošana. Izaicinājums bija zīmēt arī Jura Zvirgzdiņa Zvaigžņu tramvaju par godu Latvijas simtgadei – tramvajā brauca gan Skalbe, gan Čaks. Bija nepieciešams atainot vēsturiskos personāžus, kā arī kopējo noskaņu. Cildenas lietas, kā brīvība un varoņi, ļoti grūti padodas attēlošanai. Ilustratora darbs līdzinās aktiera darbam. Aktrise Guna Zariņa, piemēram, var nospēlēt kaut ko dīvainu un amizantu un likt arī raudāt.
Kādu grāmatu jūs negribētu ilustrēt? Vai esat kādreiz jutusi nepārvaramu pretestību pret tekstu?
Mēģinu atcerēties, vai ir bijuši tādi gadījumi. Ir bauda strādāt ar labu, vērtīgu, saturīgu tekstu, kam tu iekšēji piekrīti. Neņemtos ilustrēt tādu, kuras vēstījumam es nevaru piekrist kā cilvēks.