Dziedātāja Lea Desandra (1993) un lautists Tomass Danfords (1988) ir franču klasiskās mūzikas zvaigžņu pāris, viņi ir kopā dzīvē un bieži vien – arī uz skatuves. Šīs profesionālās un privātās mijiedarbības rezultāts ir iedvesmojošs, smalks un pievilcīgs, klausītāji par to var tikai priecāties. Piektdien, 12. septembrī, ierakstu kompānija Erato/Warner Classics izdeva Leas Desandras, Tomasa Danforda un ansambļa Jupiter jauno albumu Songs of Passion, kurā ir apkopota angļu komponistu Džona Daulenda (1563–1626) un Henrija Pērsela (1659–1695) vokālā un instrumentālā mūzika.
Ceturtdien, 18. septembrī, Latvijas publikai būs iespēja dzirdēt programmu Kaisles dziesmas koncertā Rīgas Kongresu namā. Mūziķi izpildīs Daulenda melanholiskās mīlas dziesmas, kas sacerētas balsij un lautai, un britu dižākā baroka komponista Pērsela skatuves darbu Feju karaliene un Didona un Enejs skaistākos fragmentus. Lea Desandra, Tomass Danfords un ansambļa Jupiter dalībnieki ir unikāli ar to, ka piepilda mūziku ar savu personīgo attieksmi, džeza brīvību un mūzikla eleganci.
Leas Desandras, Tomasa Danforda un ansambļa Jupiter jaunajā albumā Songs of Passion ir apkopota angļu komponistu Džona Daulenda un Henrija Pērsela vokālā un instrumentālā mūzika
Māksliniekiem ir izcila skola un pieredze – Lea Desandra un Tomass Danfords pieder pie baroka mūzikas granda Viljama Kristi tuvāko domubiedru loka un regulāri uzstājas kopā ar viņa dibināto senās mūzikas orķestri Les Arts Florissants. Dziedāšanas mākslu Lea Desandra ir apguvusi Venēcijā kontralta Sāras Mingardo vadībā, pēc tam – Viljama Kristi jauno dziedātāju akadēmijā Le Jardin des Voix un Ēksanprovansas festivāla akadēmijā. Kopš 2018. gada viņa ik gadu uzstājas Zalcburgas festivālā, gan piedaloties operas izrādēs, gan sniedzot koncertus. Dziedātājas repertuārā ir Klaudio Monteverdi, Antonio Vivaldi, Georga Frīdriha Hendeļa, Žana Filipa Ramo, Marka Antuāna Šarpantjē, Volfganga Amadeja Mocarta, Džoakīno Rosīni, Hektora Berlioza, Džakomo Meierbēra, Šarla Guno, Žaka Ofenbaha un citu autoru mūzika.
Eiropas publika Leu ir iemīlējusi Kerubīno lomā Mocarta operā Figaro kāzas, kurā viņa ir dziedājusi Ēksanprovansas un Zalcburgas festivālā, kā arī Parīzē, Barselonā, Cīrihē, Lozannā un Ravennā. Lea ir piedalījusies režisoru Deivida Makvikara, Berija Koska, Roberta Kārsena, Kristofa Loja, Martina Kušeja, Klausa Gūta un Tomā Žolī iestudējumos. Viņa ir dziedājusi diriģentu Džona Eliota Gārdinera, Marka Minkovska, Gustavo Dudamela, Mjunvuna Čuna, Joanas Malvicas, Rafaela Pišona, Ādama Fišera, Karlo Rici, Manfrēda Honeka un Žordi Savala vadībā. Leas Desandras balss ir iemūžināta lieliskajos Erato/Warner Classics izdotajos albumos Amazone (2021), Eternal Heaven (2022) un Idylle (2023). Viņa ir profesionāli apguvusi arī klasisko deju.
Leas Desandras 2025./2026. gada sezonas plānos ir debija Hendeļa oratorijas Teodora titullomā (viņa to dziedās Eiropas turnejā kopā ar ansambli Jupiter un diriģentu Tomasu Danfordu), atgriešanās Parīzes operā Kerubīno lomā Mocarta Figaro kāzās, mūziklu zvaigznei Džūlijai Endrūsai veltītā programma Chasing Rainbows Parīzes Komiskajā operā (skanēs fragmenti no Mūzikas skaņām, Mērijas Popinsas un Vestsaidas stāsta), debija Melizandes lomā Kloda Debisī Peleasā un Melizandē Montekarlo operā un debija Sesto lomā Mocarta Tita žēlsirdībā Cīrihes operā, kā arī dažādas koncertprogrammas.
Intervijā KDi Lea Desandra atklāj dažus savas mākslas noslēpumus.
Jūs esat visai netipiska māksliniece, esat atradusi savu īpašo trajektoriju mūzikas pasaulē. Kā jūs pati to uztverat? Kā izvēlaties savu repertuāru?
Esmu laimīga, ka varu sekot savai sirdij un savam instrumentam – balsij. Mēģināt izprast sevi ir ikdienas darbs. Man tas ir interesants process gan kā cilvēkam, gan kā dziedātājai. Man to iemācīja mana pirmā skolotāja, kura jau pirmajā nodarbībā teica: "Nav tik svarīgi, vai esi mecosoprāns vai soprāns. Galvenais, lai tu pati saprastu, kas esi." Skolotāja man iedeva dažādas partitūras, un es tās rūpīgi pārskatīju, mēģinot saprast, kuras lomas man piestāv vislabāk. Tā viņa mani mācīja, un tā es rīkojos joprojām.
Esmu pārliecināta, ka šis ceļš ir pareizs, jo dzīvoju saskaņā ar savu instrumentu, vienmēr ieklausos savā balsī. Apzinos, ka dažreiz varu pieļaut kļūdas, jo šajā profesijā ir jādomā par nākotni, ir jāplāno karjera un lomas. Man laikus ir jāpaziņo teātriem un sadarbības partneriem: labi, pēc četriem gadiem varbūt es varēšu nodziedāt šo konkrēto partiju! Manā kalendārā ir daži projekti, kurus uzskatu par izaicinājumu, bet tie palīdz augt un atklāt jaunas šķautnes sevī.
2024. gada pavasarī uz Parīzes operas vēsturiskās – Garnjē pils – skatuves debitēju Marka Antuāna Šarpantjē operas Mēdeja titulpartijā. Tā man pavēra durvis uz traģēdiju un dramatiskāku izpausmi lomās... Gribēju teikt – tā man pavēra durvis uz karalieņu lomām, bet tās ir ne tikai karalienes, bet kopumā dramatiskāki sieviešu raksturi.
Kā teicāt, ir nepieciešams saprast, kas tu esi. Kā jūs atbildat uz šo jautājumu pašreizējā daiļrades posmā?
Esmu cilvēks, kurš vienmēr meklē jaunas spējas sevī. Es izpaužos dažādā repertuārā, man patīk atgriezties pie baroka mūzikas un Mocarta, bet man ir interesanti izpētīt arī mūziku, kas tapusi vēlāk. Mana balss attīstās, tas notiek dabiski. Iekšēji jūtos droši, un šī pārliecība man ļauj viegli sasniegt augstās notis. Es brīvi jūtos visā diapazonā – varu dziedāt augstu, varu dziedāt zemu, varu dziedāt vidējā reģistrā. Mani saista lomas, kurās ir jādzied ātri un dinamiski, kurās ir jāskan svaigi, – joprojām esmu jauna, tāpēc man ir jāizbauda šīs sava instrumenta īpašības.
Man allaž ir paticis spēlēt bikšu lomas. Manā repertuārā ir Idamante, Kerubīno un Annio, un es turpināšu dziedāt šīs partijas. Taču, sasniedzot trīsdesmit gadu vecumu, jūtu, ka ir pienācis laiks būt sievietei uz skatuves. Man patīk šī sajūta, tajā ir mazāk drošības, jo vairs nevar paslēpties aiz jauna vīrieša maskas. Sieviešu lomās varu dziļāk izjust emocijas, kas pārņem šīs varones. Līdz šim visplašāko emociju spektru uz skatuves esmu piedzīvojusi, tēlojot vīriešus. Mani intriģē, kāda nākotnē būs mana Ifigēnija un Melizande – tie ir dramatiski personāži ar neordināru, radošu prātu.
"Mani saista lomas, kurās ir jādzied ātri un dinamiski, kurās ir jāskan svaigi, – joprojām esmu jauna, tāpēc man ir jāizbauda šīs sava instrumenta īpašības," saka Lea Desandra. Foto – Žiljēns Benamū
Jūsu repertuārā ir gan baroka mūzika, gan dziesmas, ko izpildījušas XX gadsimta otrās puses franču kultūras ikonas Fransuāza Ardī un Barbara. Kā jūtaties, izpaužoties populārās mūzikas žanrā?
Tas ir tas pats, tā ir vienkārši mūzika, un es strādāju ar savu instrumentu. Cenšos panākt, lai mana balss būtu elastīga un lai tai nebūtu nekādu ierobežojumu. Kad izpildu Fransuāzas Ardī un Barbaras kompozīcijas, parasti man ir mikrofons. Mans un Tomasa Danforda iepriekšējais albums Idylle (2023) ir veltīts franču mīlas dziesmām, kas ir tapušas pēdējos trijos gadsimtos. Šajā mūzikā ir skaista dzeja un harmonijas, kas palīdz izstāstīt stāstu. Izpildīt XX gadsimta 60. gadu dziesmas ir vieglāk nekā dziedāt Volfganga Amadeja Mocarta vai Žana Filipa Ramo āriju, jo klasiskajā mūzikā klausītāji sagaida nevainojamu tehniku. Populārajās dziesmās ir citādi – ja kādā brīdī balss aizlūst, tas piešķir smeldzi.
Vai esat domājusi par to, kas uz skatuves jums padodas viegli un dabiski un kas – grūtāk?
Ja ir drāma – ir viegli. Es nezinu, kāpēc.
Drāma mūzikā vai emocijās?
Gan mūzikā, gan emocijās. Ja drāma ir mūzikā, tā būs arī personāža emocijās. Ja ir darīšana ar dramatiski vieglāku, plānāku materiālu, man palīdz laba režija, tad daudz kas kļūst skaidrs, es saprotu tēla raksturu un zinu, kas man ir jāspēlē. Pretējā gadījumā dažkārt jūtos tukši. Visgrūtāk ir, ja personāžs libretā ir vājš un man nav daudz materiāla, ar ko strādāt, ja nav grāmatas, gleznas vai kāda cita iedvesmas avota, kas palīdz radīt ticamu, dzīvu tēlu.
Nevaru iznākt uz skatuves, ja neuzticos savam personāžam. Lai pārliecinoši nospēlētu varoni, man pret to ir jāizjūt empātija. Citādi es neesmu labs kanāls, lai nodotu emocijas skatītājiem. Līdz šim man nav bijis tādas traumējošas pieredzes, bet man pašai ir aizraujošāk būt Rozīnai un Mēdejai nekā Idamantem. Šīm sievietēm ir spilgtāks raksturs nekā viņam. Idamante ir piegludināts tēls, kurš vēlas atbilst noteikumiem.
Jūsu atveidotā Despīna Mocarta operā Così fan tutte Zalcburgas festivālā 2020. un 2021. gadā arī bija aizraujošs tēls, vai ne?
Jā, tas bija ļoti jautri. Esmu spēlējusi Despīnu tikai vienā iestudējumā, turklāt toreiz Zalcburgā opera tika izpildīta saīsinātā versijā (tāda bija pandēmijas laika prasība, izrādei bija jānotiek bez starpbrīža – J. J.). Tāpēc man vēl ir jāatklāj tās Despīnas rakstura nianses, par kurām pagaidām nenojaušu. Tā bija lieliska pieredze Zalcburgā, arī pateicoties kolēģiem, ar kuriem biju uz skatuves. Ansamblis nodrošina lielu daļu veiksmes. Ja apkārt ir mākslinieki, ar kuriem darba procesā var patīkami pavadīt laiku un uz kuriem var paļauties uz skatuves, tas maina visu. Mums ir brīvība spēlēt, ienirt izrādes straumē un pilnībā to izbaudīt. Tieši tāda bija mana sajūta, Zalcburgā uzstājoties tandēmā ar baritonu Johannesu Martinu Krencli, kurš tēloja donu Alfonso. (Diriģentes Joanas Malvicas un režisora Kristofa Loja iestudētajā operā Così fan tutte dziedāja arī Elza Dreisī, Marianna Krebasa, Andrē Šūens un Bogdans Volkovs; izrādes ieraksts ir pieejams DVD un Blu-ray – J. J.)
Mecosoprāns Lea Desandra (Despīna) un baritons Johanness Martins Krencle (dons Alfonso) Mocarta operas Così fan tutte iestudējumā 2020. gada Zalcburgas festivālā. Foto – Monika Ritershausa
Jūs saista tuvas radošās attiecības ar baroka mūzikas grandu – diriģentu un klavesīnistu, ansambļa Les Arts Florissants dibinātāju Viljamu Kristi. Kāpēc viņš jums ir svarīgs?
Viljams Kristi ir viens no tiem, kurš man noticēja, kad biju pavisam jauna. Es kopš divpadsmit gadu vecuma zināju, ka vēlos kļūt par operdziedātāju. Parasti, kad jauns cilvēks šādā vecumā dodas pēc padoma pie kāda mūziķa vai pedagoga un saka: "Es gribu kļūt par operdziedātāju!", viņš dzird atbildi: "Atnāc kaut kad vēlāk!" Aptuveni pirms vienpadsmit divpadsmit gadiem Viljams Kristi bija viens no nedaudzajiem, kurš redzēja manu degsmi un deva man reālu iespēju barot savu iztēli ar mūziku un pilnveidoties. Bils (tā Viljamu Kristi dēvē viņa tuvākie draugi un domubiedri – J. J.) man uzticējās, es mācījos viņa izveidotajā jauno dziedātāju akadēmijā Le Jardin de Voix, kas darbojas orķestra Les Arts Florissants paspārnē. Kopš tā laika kopā esam radījuši skaistu mūzikas stāstu. Pateicoties Bilam, es satiku savu vīru Tomasu Danfordu. Mēs trijatā esam daudz uzstājušies. Bils man ir ļoti dārgs, viņam ir īpaša vieta manā sirdī.
Bila vadībā es dziedāju Mēdeju Parīzē. Viņš bija tas, kurš ticēja, ka es varu būt laba Mēdeja, kad pati par to nebiju pārliecināta. Es uzticējos Bilam un Parīzes Nacionālās operas direktoram Aleksandram Nefam un pieņēmu šo piedāvājumu. Bils spēj redzēt nākotni, viņš jūt, kādā virzienā attīstīsies dziedātāja balss un personība. Tas ir rets talants, un ir svarīgi būt līdzās cilvēkiem, kuri ir apveltīti ar šādu talantu. Bils uzticas mūziķiem, ar kuriem strādā. Viņš paļaujas uz cilvēkiem sev apkārt, uz savu radošo komandu. Uzstāšanās laikā Bils ļauj mūziķiem spēlēt, jo uzticas viņiem. Viņš uzticas arī jauniem dziedātājiem. Šī lielā uzticēšanās sajūta liek māksliniekiem arvien jūtīgāk ieklausīties citam citā, un tā mēs varam radīt mūziku kopā.
Vēl viens jautājums par jūsu Mēdeju. Šo režisora Deivida Makvikara iestudējumu, kurā pērn dziedājāt Parīzē, 2018./2019. gada sezonā redzēju Ženēvas Lielajā teātrī – tur titullomu atveidoja leģendārā Anna Katerīna Antonači. Jūs esat atšķirīgas dažādu paaudžu mākslinieces, un ir grūti iedomāties, ka jūs varat iejusties šajā traģiskajā un vardarbīgajā tēlā.
Tas, kā iztēlojamies Mēdeju, ir atkarīgs no literārā pirmavota un mīta interpretācijas, kuru izmantojam. Mīta galvenie varoņi ir samērā jauni, taču es domāju, ka vecumam nav nozīmes. Gandrīz ikkatrs stāsts, kas ir uzburts grāmatās, operās, filmās un vizuālās mākslas darbos, var notikt ar jebkuru cilvēku jebkurā dzīves brīdī. Mana piekrišana spēlēt Mēdeju bija diezgan neprātīgs lēmums, bet dziļi sevī es zināju, ka tas ir iespējams. Es nebūtu piekritusi, ja būtu pakļāvusi sevi pārāk lielam riskam.
Lēmuma pieņemšanu var ietekmēt bailes, bet mums nevajadzētu ļauties bailēm. Mēdejai ir sava tumšā puse, un es svārstījos, jo nepazīstu šo šķautni sevī. Man bija bail no tik spēcīga tēla. Es brīdināju savu ģimeni: lūdzu, uzreiz pasakiet man, ja manā uzvedībā ārpus skatuves kļūst jaušamas kādas negatīvas iezīmes! Māksliniekiem ir jāaizsargājas no tēliem, kurus viņi spēlē. Jau diezgan ātri konstatēju, ka nebaidos no Mēdejas. Es atklāju veidu, kā viņu iemīlēt un izprast, pat ja nepiekrītu tam, ko viņa dara. Es patiesi saprotu ceļu, kuru varone ir izvēlējusies. Ja saprotu tēlu, uz skatuves varu izdarīt visu.
Mecosoprāns Lea Desandra atveido titullomu Marka Antuāna Šarpantjē operā Mēdeja uz Parīzes Garnjē pils skatuves 2024. gada pavasarī. Foto – Eliza Aberere
Kāpēc mums joprojām ir vajadzīga operas māksla?
Opera ir kā Volta Disneja vai Hajao Mijadzaki animācijas filma. Tā ir kā Šarla Pero pasaka, ko pazīstam kopš bērnības. Viss, kas tajā notiek, šķiet ļoti tālu no mūsu dzīves un teju neiespējams. Iedziļinoties stāstā, pārliecināmies, ka tajā aprakstītais notiek ar mums gandrīz nepārtraukti. Mēs piedzīvojam to pašu. Opera palīdz saskatīt mūsu problēmas un traumas un varbūt arī atrast risinājumu. Ticu, ka operai ir terapeitiska funkcija. Opera, dāvājot skaistumu, ļauj mums sapņot. Mums ir nepieciešams skaistums, tas mums palīdz kļūt labākiem. Mums ir jāveido skaistums sev apkārt un jāmēģina saredzēt skaistumu visur. Tas, ko ieraugām televīzijā un citos kanālos, netuvina mūs skaistumam, bet opera ļauj mums peldēties skaistuma viļņos.
Kur jūs atrodat skaistumu savā dzīvē?
Visur. Es mīlu krāsas, mīlu faktūras, mīlu dažādus dzīves elementus un fragmentus, ko redzu sev apkārt. Es mīlu cilvēkus. Cenšos baudīt katru dzīves mirkli, jo mēs nezinām, kas notiks rīt. Mēs nezinām, vai tas, kas mums ir šodien, mums joprojām būs arī rīt. Apzinos, ka tas izklausās naivi un banāli, bet, ja uztveram dzīvi šādi, kļūst daudz vieglāk dzīvot un ar cieņu izturēties citam pret citu.
Rīgā jūs uzstāsieties kopā ar lautista Tomasa Danforda vadīto ansambli Jupiter. Kādas izjūtas jums sniedz koncertskatuve salīdzinājumā ar uzstāšanos operā?
Koncertā nevar paslēpties aiz varoņa maskas, un vēl jo vairāk koncertā kopā ar Jupiter, kurš ir mazs ansamblis un kurā es atklāju sevi kā instrumentu. Mācoties operdziedāšanu, solists apzinās, ka viņam ir galvenā līnija, ka viņš ir līderis, varbūt tas vairāk izpaužas Verdi un citā itāļu opermūzikas repertuārā, kuru es nedziedu daudz. Savukārt baroka mūzikā un Mocarta operās balsis drīzāk ir instrumenti, kas runā cits ar citu, papildina cits citu, atbild cits citam. Darbs ar ansambli Jupiter man ir palīdzējis atklāt un iepazīt sevi kā instrumentu. Man patīk ieklausīties mūziķos, un viņi man ir iedevuši daudz tādu krāsu, kādu iepriekš man nav bijis. Tomass Danfords man ir iemācījis vēl jūtīgāk ieklausīties partneros, paļauties uz viņiem, uzticēties viņiem un uzticēties klusumam. Tomass ir ļoti filosofiski noskaņots... Nē, es drīzāk teiktu, ka viņš ir garīgs cilvēks. Viņš man ir iemācījis uzticēties kaut kam neredzamam.
Esmu dzirdējis Tomasa Danforda uzstāšanos dažādos sastāvos, viņa muzicēšanas veids allaž ir ļoti spontāns, intuitīvs, tajā ir daudz improvizācijas.
Jā, tas ir likumsakarīgi un izriet viens no otra – ja tu uzticies mirklim un kolēģiem, tu vari brīvi improvizēt, zinot, ka ansambļa dalībnieki jūt cits citu un reaģē cits uz citu. Tā ir vērtīga pieredze, kas man noder arī operā, teiksim, sadarbībā ar brīnišķīgo diriģenta Rafaela Pišona vadīto orķestri Pygmalion. Tagad pavisam citādi uztveru mūzikas struktūru – es to neanalizēju, es vienkārši barojos no orķestra instrumentu skanējuma tekstūras, un tas man ļauj parādīt vairāk vokālo krāsu.
Ar ko jums pašai ir interesanta programma Kaisles dziesmas, kuru izpildīsiet Rīgā?
To veido Džona Daulenda un Henrija Pērsela mūzika. Mēs kāpjam uz skatuves, lai domubiedru kompānijā izbaudītu mirkli un dalītos priekā ar klausītājiem. Pēc katra koncerta ar ansambli Jupiter jūtos tā, it kā būtu iedzērusi labas zāles. Šie mākslinieki spēlē fantastiski. Mēs muzicējam ar atvērtu prātu. Daulenda kompozīcijas ir poētiskas un melanholiskas, teksti ir līdzīgi Šekspīram. Pērsela mūzikas sadaļā dominē fragmenti no skatuves darbiem Feju karaliene un Didona un Enejs.
Katrai programmai mēs ar Jupiter izvēlamies savus iemīļotākos skaņdarbus – tas ir labākais no labākā, best of! Programma Kaisles dziesmas atgādina izbraucienu ar laivu, un jūra nekad nav mierīga – mūsu ceļā ir saule, vējš, viļņi, mēs piedzīvojam vētru. Mēs rūpējamies, lai skatītāji vienmēr būtu kopā ar mums, cenšamies nepazaudēt kontaktu ar auditoriju. Uz skatuves atļaujamies improvizēt. Protams, struktūra ir skaidra, taču mēs brīvi mainām krāsas. Tomass Danfords ir improvizācijas ģēnijs, tāpēc uzstāties ar viņu ir iedvesmojoši. Koncerts ir laiks, ko pavadām kopā ar klausītājiem, mūsu uzmanību nenovērš ne telefoni, ne kas cits. Mūsdienās šāda izdevība rodas reti, jo ikdienas dzīvē esam pieraduši darīt vairākas lietas vienlaikus. Koncerts ir tāds meditatīvs savienošanās brīdis.
Jums ir ļoti intensīvs koncertu un izrāžu grafiks visā pasaulē. Kā izvairāties no rutīnas sajūtas?
Mans sapnis ir labāk iepazīt tās pilsētas un valstis, kurās es uzstājos. Pēdējie desmit gadi ir bijuši ļoti piepildīti, man bija jāizprot, ko vēlos darīt un kā, kurp gribu doties. Bija daudz jāstrādā, lai sasniegtu savus mērķus un uzstātos tur, kur man vienmēr ir gribējies uzstāties. Tagad vēlos vairāk izbaudīt pašu procesu, lai varētu būt laimīga tur, kur esmu, lai būtu telpa atklājumiem, lai varētu redzēt skaistumu un sajust dzīves vibrācijas, nevis tikai savas viesnīcas istabas sienas.
Man ir daudz plānu. Manu repertuāru papildinās Melizande Kloda Debisī operā Peleass un Melizande, Sesto Volfganga Amadeja Mocarta Tita žēlsirdībā, titulloma Žila Masnē Pelnrušķītē, Kleopatra Georga Frīdriha Hendeļa Jūlijā Cēzarā un titulloma Hendeļa Alčīnā. Pēc dažiem gadiem dziedāšu donnu Elvīru Mocarta Donā Žuanā un titullomu Kristofa Vilibalda Gluka Ifigēnijā Tauridā. Es spēlēšu daudz sieviešu!
Es mīlu aktiermākslu, un mani iedvesmo aktieri Merila Strīpa, Keita Blānšeta, Madss Mikelsens un Daniels Dejs-Lūiss. Es daudz klausos dziedātājas Lorēnu Hantu-Lībersoni, Mariju Kallasu un Frederiku fon Štādi, kā arī Anni Sofiju fon Oteri, ar kuru piedalījos Žaka Ofenbaha Orfeja pazemē jauniestudējumā 2019. gada Zalcburgas festivālā. Man ir daudz iedvesmojošu kolēģu, piemēram, soprāns Sabīne Devjela un baritons Pēters Matei. Mani bagātina un motivē darbs ar režisoriem Deividu Makvikaru, Kristofu Loju, Klausu Gūtu un Beriju Koski.
Viens no pirmajiem režisoriem, ar kuru esmu strādājusi, ir Žans Īvs Rufs. Atceros padomu, ko viņš man deva 2014. gadā notikušajā mēģinājumā Parīzes Elizejas lauku teātrī. Es sēdēju uz skatuves, un tas bija izrādes fragments, kurā man nekas nebija jādara. Žans Īvs Rufs teica: neatslābsti, darbini savu iztēli, turpini stāstīt sev sava personāža stāstu! Tas ir vērtīgs padoms. Ja uz skatuves jūtu, ka manas domas kaut kur aizklīst un enerģijas līmenis samazinās, es uzreiz attopos – man ir jāuztur šī liesma dzīva, man ir jādarbina iztēle, jākoncentrējas un jāspēlē. Ja liesma apdzisīs, skatītāji redzēs mirušu personāžu. Viņi redzēs tikai mani, Leu, kas ir apjukusi.
Vai mūzika jūs ir mainījusi kā personību?
Jā, tā mani ir mainījusi. Mūzika atver sirdi, tā sniedz piekļuvi dažādām sajūtām. Dažreiz tu neapzinies, kas tas īsti ir, bet vari piekļūt tam, pateicoties mūzikai. Dažreiz tu gribi piedzīvot šīs sajūtas, citreiz ne. Tu vari strādāt ar šīm sajūtām. Esmu sapratusi, ar ko man ir jāstrādā. Būt dziedātājam nozīmē arī rūpēties par savu ķermeni un prātu, iepazīt savu instrumentu, ievērot veselīgu dzīvesveidu. Māksliniekam ir jābūt atvērtam, jāatver savs radošums. Jāskatās filmas, jālasa grāmatas, jāglezno, ja proti. Mums, dziedātājiem, ir jāvēro pasaule sev apkārt, jo esam aktieri. Man ir interesanti skatīties uz cilvēkiem, vērot, kā viņi ģērbjas un uzvedas. Es to visu daru tikai tādēļ, lai labāk iepazītu sevi. Tāds ir mūzikas spēks – tā nodrošina piekļuvi sev pašam. Bez jebkāda mākslīguma, jo sajūtas nemelo.
Lea Desandra
Programma Kaisles dziesmas
Rīgas Kongresu namā 18.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20–75