Rīgā, Drustos un Vecpiebalgā no 16. līdz 19. maijam intelektuāli spraigi un emocionāli silti norisinājās kultūras festivāls Gunars Saliņš un Elles ķēķis. Blīvā programma piedāvāja arī apaļā galda diskusiju Elles ķēķa otrā paaudze, kurā piedalījās Laris, Laila un Lalita Saliņi, Nora Teikmane, Indra Avena, Jānis un Zuze Krēsliņi un Ilze Auzere un kuru vadīja dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš. Elles ķēķa dalībnieku bērni stāstīja atmiņas par vecāku literāri māksliniecisko vidi, uzaugšanu Elles ķēķī un trimdas latviešu kopienā ASV.
Kārlis Vērdiņš. Uzreiz atzīšos, ka man šim pasākumam nav sagatavots īpašs scenārijs vai jautājumi.
Ilze Auzere. Paldies Dievam!
(Visi smejas.)
Paredzu, ka pasākums drīz vien izvērsīsies par anarhiju ne sliktāk kā dažādas diskusijas par aktuāliem jautājumiem Latvijas televīzijā. Pie apaļā galda sēž Elles ķēķa otrā paaudze. Galds ir tieši tik "apaļš", cik apaļi ir apļi Elles ķēķa autoru darbos. Sākšu ar iepazīstināšanu: Jānis Krēsliņš juniors, Indra Avena, Ilze Auzere, Zuze Krēsliņa, Laila Saliņa, Lalita Saliņa, Laris Saliņš un Nora Teikmane. Kā jau šie nodevīgie uzvārdi ziņo, jūs uzreiz varat pateikt, no kura Elles ķēķim piederīgo loka ir šie cilvēki. Būt klāt ļoti vēlējās arī Rita Laima – dzejnieces Baibas Bičoles un mākslinieka Ilmāra Rumpētera meita. Tā kā viņai nebija iespējas būt klāt fiziski, viņa atsūtīja sveicienu:
"Šis sveiciens ir par satikšanos un samirdzēšanos laikā, telpā un arī ārpus telpas. Šoreiz neesmu klāt, bet kopā ar jums šajos brīnišķajos gaismas svētkos. Elles ķēķis, Gunars Saliņš, Voldemārs Avens, Mudīte Austriņa, Kaikaši, Kārlis Skalbe, Saulrieti – tie ir vārdi, vietas un jēdzieni manā apziņā, kaut arī atrodos tālu no Latvijas. Viens no Elles ķēķa galvenajiem "pavāriem" aizgāja mūžībā 1963. gadā, kad man bija trīs gadiņi. No Gunara Saliņa man nav nekādu atmiņu, bet ir fotogrāfija, kurā dejoju ar viņu mātes miesās. Saliņa skatiens uz pasauli vienmēr bija vizionārs. Viņa dzejā izjūtu vienreizēju sintēzi starp veco, Eiropā pazaudēto māju un bērnības, jaunības noskaņu pasauli un jauno skaļo, dinamisko trimdas pasauli Ņujorkā. Manās kristībās viņš aizstāja neieradušos krusttēvu, tādējādi kļūdams par neoficiālo krusttēvu. Mani, mazu zīdainīti, viņš vēlāk salīdzināja ar kustīgu, lunkanu zivi, kuru grūti noturēt. Viņa skatiens uz pasauli allaž bija vizionārs. Gan Saliņa, gan Tauna, gan manas mātes dzeja man iemācīja pasaulē lūkoties ar izbrīnu un ieraudzīt skaistumu. (..) Vairākas reizes ar Gunaru un Jautrīti braucām uz kādu Ņujorkas latviešu pasākumu. Tad bija ko turēties, kad Gunars uzmina gāzes pedāli! Kad 1980. gadā posos pirmoreiz uz Latviju, Gunars mani un mammu aizveda uz Kenedija lidostu. Gan manam vectētiņam Jānim Bičolim, kurš pats saviem spēkiem bija mērojis ceļu uz lidostu, gan māmiņai, Saliņam un man šis ceļojums bija nepiepildītu ilgu un cerību pilns. Sakļāvāmies pie Gunara mašīnas gaismas un paaudžu aplī. Sveicinu visus, kuri piemin un novērtē šos garīgos latviešus. Īpaši sveicu Gunara un Jautrītes bērnus – Lalitu, Lailu un Lari. Zinu, ka šīs svinības nebūtu iespējamas bez viņu pūlēm. Es ticu, ka aizgājēji, ieskaitot manu māmiņu, būs klāt šajos pasākumos. Kā rīta rasa, migla, mākonis, vējš, saule. Bet varbūt mēs visi esam sapnis, ko Latvija sapņo, pārfrāzējot Linarda Tauna vārdus."
Domājot par to, kā sākt apaļo galdu, kā jūs atkausēt un izprovocēt uz sarunu, man šķiet, ka jāsāk ar pavisam vienkāršiem, jocīgiem jautājumiem. Viens šāds jautājums varētu būt – kāda bija bērnība Elles ķēķī? Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē – ko nozīmēja augt ģimenē, kura tik ļoti uztur savu latvisko mantojumu un neļāvās asimilēties. Saliņš jau 1952. gadā rakstīja par asimilāciju, kas, visticamāk, gaida arī trimdiniekus, bet šobrīd, 2024. gadā, liekas tik pārdabiski, ka joprojām latviskais mantojums ir pārsteidzoši noturīgs. Ko jums nozīmēja piedzimt Amerikā un dzīvot latviskā vidē?
Laila Saliņa. Mēs mājās runājām tikai latviski, toties gājām amerikāņu skolā. Kāda skolotāja pasauca mūsu māti un pateica, ka nevajag runāt tādā svešā valodā. Jau tad kā bērns nodomāju – jau tā vēsture ir tik sarežģīta – ar vāciešiem, ar nacistiem, ar krieviem – un tad tev vēl kā bērnam prasa – kas tā ir par valodu? Latvian. Latvian? Latīņu? Un tad tu savā bērna balsī skaidro – tā ir tāda maza zeme pie Baltijas jūras, kas kādreiz bija neatkarīga, bet tagad ir okupēta un iekļauta Padomju Savienībā, par kuru es ļoti maz zinu. Skolotāja noskatās – ak tā... Tas ir tikai viens mazs moments, ko nozīmē uzaugt kā bērnam latvietim, ka tev pieaugušam cilvēkam ir jāizskaidro, ko tas nozīmē.
Ilze Auzere. Man bija cita pieredze ar skolotāju. Kad man bija akcents un es kaut ko nepateicu pareizi angliski, skolotāja mani aizstāvēja un teica – viņa runā vairākās valodās. Es gāju mammai un tētim līdzi uz Elles ķēķi, tas likās kā daļa no īstas dzīves. Mana krustmāte bija dzejniece Mudīte Austriņa, visapkārt man bija Saliņi. Ar Saliņu bērniem daudzus gadus mēs tikāmies vairākas reizes nedēļā. Elles ķēķī bija vismaz 50 dzejnieku un rakstnieku, kas mums ar brāli Pēteri bija daļa no mūsu dzīves. Tas mums likās likumsakarīgi. Ar divām pasaulēm es personīgi jutos daudz bagātāka. Mana dzīve bija ļoti interesanta. Es par to visu mūžu biju tikai laimīga.
Laila Saliņa. Reizēm mēs Amerikā bijām kā ārpusnieki. Tur jau tas suns ir aprakts, ka nekad nebijām īsti amerikāņi, neskatoties uz to, cik mums bija laba dzīve un karjera, un visu, ko mēs bijām izdarījuši. Latvijā es tūlīt būšu jau Kristus vecuma laiku – 33 gadus – un apzinos, ka nekad nebūšu Latvijas latviete. Tas mani neuztrauc. Esmu ļoti laimīga, ka man bija Amerika, un esmu ļoti laimīga, ka dzīvoju šeit. Man agrāk teica: kāpēc tu sauc sevi par latvieti, ja esi piedzimusi Amerikā? Es vienmēr atbildēju: ja tu esi piedzimis garāžā, tas nenozīmē, ka esi mašīna.
Laris Saliņš. Mēs runājām tikai latviski, bet māte jau līdz skolai iemācīja mums arī angļu valodu. Atceros, ka jau bērnudārzā uzstājos ar kaut kādu referātu par astronomiju angļu valodā. Biju ļoti pateicīgs savai mātei.
Laila Saliņa. Kontrastā – Jautrīte bērnudārzā Liepājā prata jau četras valodas: krievu, angļu, franču un latviešu.
Zuze Krēsliņa. To es arī visiem stāstu, ka manas vecmammas runāja vismaz trīs valodās. Un tad vēl, aizbraucot uz Ameriku, iemācījās ceturto, varbūt lasīja franciski. Tā bija nepieciešamība. Nebija izvēles.
Indra Avena. Mēs sestdienās gājām latviešu skolās. Ļoti nopietni nodarbojāmies ar visāda veida sportu, bet latviešu bērniem bija jāiet vēl latviešu skolā. Gan vecākiem, gan bērniem tas bija liels laika ieguldījums. Tālāk vidusskolas gados – tie bija piektdienu vakari, vai visa vasara Garezerā, ja vēl pieskaita klāt baznīcu un dažādus sarīkojumus... Tādu nodošanos vienai lietai normāls cilvēks nevar nemaz īstenot.
Laila Saliņa. Mums bija pamatskola, tad – latviešu svētdienas skola, kas notika sestdienas rītos. Nezinu, kāpēc to sauca par svētdienas skolu. Kad mēs bijām pusaudzes, mūs veda no Ņūdžersijas uz Manhetenu, diezgan garu gabalu. Krēsliņa kungs mums daudziem bija skolotājs, par to prieks.
Ilze Auzere. Uz latviešu skolu Jonkeros piektdienas vakaros braucu no Steitenailendas ar autobusu, tad – ar vilcienu uz Manhetenu, tad – ar metro līdz Bronksai un tad – ar autobusu līdz Jonkeru baznīcai. Tas bija divas stundas turp un divas – atpakaļ.
Laila Saliņa. Nē! Beidz! Tas nav iespējams.
Ilze Auzere. Jā! Vissvarīgākais ir pirmais Kārļa jautājums, kā tas ir – uzaugt vēsturnieku, dzejnieku, mākslinieku ģimenēs. Tas mūs visus veidoja daudz vairāk nekā angļu jeb amerikāņu vide.
Zuze Krēsliņa. Mēs arī, saprotams, runājām tikai latviski. Nometnē mums bija atļautas trīs valodas: pirmā bija latviešu, otrā – latviešu un trešā – arī latviešu. Otrais likums bija – nedrīkstēja mest akmeņus. Man ir līdzi divas uzdevumu burtnīcas no latviešu skolas kaut kādā mistiskā baznīcas telpā. (Palaiž publikā apskatīt burtnīcas.) Redzēsit, kā mūs mocīja.
Ilze Auzere. Mēs varējām nosaukt visas apriņķa pilsētas, visas upes un pietekas.
Laila Saliņa. Jā, zinājām metros.
Ilze Auzere. Cik tonnu sviesta eksportēja.
Laris Saliņš. Kūdras.
Ilze Auzere. Atceros, pirmo reizi atbraucu uz Latviju, un mana māsīca, kas daudzus gadus šeit bija kultūras ministre, man teica – tev ir tik vecmodīga latviešu valoda.
Laris Saliņš. Pirmās brīvvalsts laika žargons (smejas).
Zuze Krēsliņa. Mani abi vecāki, kad viņi izbrauca no Latvijas, bija 17 un 20 gadu veci. Tas ir jāsaprot. Tas, ka viņi paņēma līdzi latviešu bagāžu, ir neticams nopelns. Protams, tālāk visi nevarēja būt zinātnieki, dzejnieki vai mākslinieki. Mēs nešķirojām. Visi vienkārši bija kopā. Tas bija ļoti svarīgs moments. Mūsu dzīve bija apmēram tāda: pirmdienas vakarā koris, otrdienas vakarā – guntiņas un gaidas, trešdienas vakarā – baznīcas koris, ceturtdienas vakarā – tautas dejas, sestdien – latviešu skola.
Laila Saliņa. Mēs mācījāmies arī mākslas vingrošanu.
Ilze Auzere. Un tad sākās latviešu nometne.
Laris Saliņš. Man bija 11 gadu, kad nomira Linards Tauns. Linards bija mans draugs. Es domāju, ka tā bija fantastiska dāvana. Viņš prata būt kopā ar bērniem. Nejutu, ka tas būtu kaut kāds pieaugušais, kas mēģina atrast veidu, kā ar mani sarunāties. Mēs vienkārši kopā spēlējāmies.
Ilze Auzere. Mēs visi bijām nometnē, piezvanīja laikam tavs tēvs un pateica, ka Linards ir miris. Tu bijis ļoti, ļoti satriekts.
Ņemot vērā šo milzīgo investēšanos latviešu kultūrā un izglītībā, ko vecāki jums lika darīt, iedomājos, ka pienāk 60. gadu beigas – sākas mīlas revolūcija, hipiju laiki, alkas pēc brīvības. Jūs bijāt pusaudži, jaunieši. Varbūt jūs vēlējāties, lai tā latviešu kultūra iet pupās? Varbūt vēlējāties būt hipiji un braukt uz Vudstoku vai kādu citu festivālu vai darīt kaut ko pilnīgi citu? Vai kādreiz esat gribējuši, lai tas viss jūsu dzīvē pazūd un būt par normāliem amerikāņiem?
Laris Saliņš. Tajā ziņā esmu pateicīgs saviem vecākiem, ka tam ceļam, ko viņi iedomājās, nebija obligāti jābūt manam ceļam. Bija noruna, ka man ir jāiet latviešu pamatskolā, bet vidusskolā varēju izvēlēties. 20 gadu vecumā jau biju pieaudzis cilvēks un varēju lemt par savu turpmāko dzīvi. Es biju hipijs, bet tas bija vēlāk. Latviešu nometnēs varēja atrast savus līdztečus no dažādām malām. Īpaši jauks bija brīdis, kad man likās, ka man ir jānāk atpakaļ uz latviešu sabiedrību. Universitātes pirmajos kursos apmeklēju 2 x 2 nometni Frezno kalnos, un tur bija brīnišķīga vienaudžu sabiedrība. Tas bija 1971. un 1972. gads. Sevišķi liels paldies Lalitai Muižniecei, kura vadīja literatūras ievirzes nodarbības.
Laila Saliņa. Par pusaudžu gadiem runājot, tā ir taisnība, ka mēs čubinājāmies angliski. Atceros, ka pat stundas laikā cits citam rakstījām piezīmes angliski. Atkāpšanās bija, bet mēs tomēr turpinājām. Ja tavs tēvs ir dzejnieks, ir grūti pa īstam taisīt milzīgu sacelšanos. Kopā ar dažiem klātesošajiem biju Minsteres ģimnāzijā, un tas izglāba manu latviešu valodu. Tur bija latvieši no visas pasaules, kuri daudz nerunāja angliski.
Laris Saliņš. Apciemojām Lailu Minsterē, gatavojāmies ar mammu un viņas māsu Māru ceļojumam uz dažām Eiropas pilsētām. Tālāk – īkšķojām. Vācijā bija Jāņi. Satikos ar Valdi Ozoliņu. Mana stiprākā valoda bija angļu valoda. Viņam – vācu. Vakarā ierijām LSD, mēģinājām sazināties un varējām tikai latviski! (Smejas.)
Jānis Krēsliņš. Šeit ir īpatns sastāvs. Mēs esam nenormāli. Mēs neesam normāli cilvēki. Dzīvojot savā vidē, diezgan agrā vecumā sapratām, ka īstenībā dzīves pipars ir nenormālie. Normalitāte drīzāk ir lamuvārds. Mūs pestīja studentu nemieri 1968. gadā. Sabiedrība pieprasīja, lai mēs apšaubītu tās vērtības, kas mums ir dotas. Mums tās ir jāapšauba un jāpārvērtē. Mēs kārtīgi strādājām, lai to pierādītu. Ja mēs neko labāku nevaram izgudrot, mums ir jāpieņem, ka pastāvošais modelis nav tas ļaunākais. Vecāku paaudze patiesībā bija ļoti viltīga. Tā, manuprāt, ir viena no svarīgākajām vecāka gadagājuma trimdas latviešu cilvēku īpašībām. Visiem bija ļoti spēcīgs pedagoģiskais piesitiens. Abi divi – Jautrīte un Gonka [Gunars Saliņš] – strādāja par skolotājiem. Man no mātes puses ir ļoti dziļa pedagoģiskā tradīcija, kas nāca no Luža Bērziņa Rīgas Skolotāju institūta paraugskolas. Viņi bija cilvēki, kas domāja, kā ietekmēt nākamās paaudzes. Kā tās var ievilināt šajā lietā un pierādīt, ka to var pārvērst par spēcīgu, interesantu izaicinājumu. Latvietība ir izaicinājums. Mēs nācām no šīm aprindām, un mums bija jāpierāda, ka latvietība nav tāda kā pārējā sabiedrība. Mums bija jābūt savādākiem. Mēs visi zinām, ka uzaudzināt bērnus latviešu valodā ārpus Latvijas ir otrs pilna laika darbs. Tu no zināmām lietām atsakies. Tas ir lipīgi, un es to esmu atkārtojis ar saviem bērniem. Esmu iemācījies būtiskus paņēmienus. Runājot par sacelšanos, narkotikām un tā tālāk, Krēsliņš seniors veda jauniešus uz rokkoncertiem lokālos, kur jau ieejot tu biji žvingulī. Mūsu uzdevums bija pierādīt, ka visu to, kas sabiedrībā notiek interesants, var izdarīt latviskā kontekstā. Ja es to gribētu pārtulkot šodienas skatījumā – situācija šodien Gazas zemes strēlē ir sarežģīta. Mani vecāki teiktu – atceries, Jāni, tā ir tieši tā situācija, kas mums bija 1905. gadā. Mēs sapņojām par savu valsti, bet neviens mums tādu netaisījās dot. Mēs tā noskaitāmies, ka kļuvām par teroristiem. Brīnišķīgais ir tas, ka šie "teroristi" kļuva par valstiski orientētu grupu. Vienīgais glābiņš šajā visā lietā ir pievienot nevis šauru nacionālismu, bet jautājošu pieeju. Nodarbībās mēs vaicājām: kā latvieši paši varēja nodedzināt nacionālu bibliotēku – Augusta Bīlenšteina bibliotēku? Jauniešiem deva uzdevumu nosargāt Bīlenšteina bibliotēku, un pa vidu apkārt bizoja anarhisti, teroristi un muižniecības pārstāvji. Visu to izspēlēja.
Jāatceras, ka tādu normālu amerikāņu nav vispār. Ir 700 dažādu valodu. Gandrīz neviens no manas augstskolas klases pulksten trijos parasti negāja mājās, bet devās uz savas kopienas pasākumiem. Tas bija pilnīgi normāli.
Ilze Auzere. Es nedomāju, ka maniem vecākiem bija kāda īpaša pedagoģiska pieeja, tas nāca tik dabīgi, tāpēc ka es visu vecāku draugu vidi uzsūcu kā švamme. Man vienkārši likās, ka tas viss ir tik interesanti. Kad bija viesības, paslēpāmies aiz durvīm un klausījāmies. Vēlāk jau jauniešu vecumā varēja pīpēt zālīti un darīt visu kaut ko citu. Tajā pašā laikā – es sāku strādāt Volstrītā un gāju uz latviešu sarīkojumiem. Visu var darīt, viens otru neizslēdz.
Indra Avena. Gribu piebilst par sacelšanos un sabiedrības modeli. Skaidrs, ka 60. gados amerikāņu sabiedrībā tai bija īpaša loma. Tai pašā laikā kļuva zināms arī par disidentu kustību Krievijā un, protams, Latvijā. Ziņas nāca pa dažādiem neoficiāliem ceļiem. Maniem vecākiem bija ausis vaļā, un viņi to pārrunāja pie vakariņu galda. Mums kļuva skaidrs, ka ir arī cita pasaule. Var sacelties pret amerikāņu sabiedrību, bet ir arī cita sabiedrība, kas ir slikta. No sākuma uzzinājām par Solžeņicinu un vēlāk – citām personībām. Parādījās pa rakstam The New York Times un Sunday Magazine, beidzot tās lietas tika celtas gaisā. Mani vecāki lasīja, pētīja un runāja par to. Tas bija tik liels notikums.
Manas mammas mamma un brālis palika Rīgā. Mamma brauca uz Latviju jau 1964. gadā. 1970. gadā viņa jau ņēma līdzi mani. Man bija 12 gadu. Es biju drusku par jaunu, lai visu kārtīgi aptvertu, bet tas manī atstāja neizdzēšamu iespaidu. Šis brauciens mani iespaidoja daudzus gadus. Tad, kad 80. gadu sākumā parādījās pirmā sajūsma par Atmodu, es biju milzīga skeptiķe un absolūti ne par ko nesajūsminājos. Manā prātā latviska Latvija jau bija beigta un norakstīta.
Indra jau sāka runāt par tematu, par kuru es gribēju jūs izvaicāt. Ja pareizi saprotu, jūs visi Latviju bijāt apciemojuši līdz neatkarības atgūšanai? Kāda jums likās Latvija, ko ieraudzījāt? Varbūt jums bija pasakains, teiksmains priekšstats no literatūras?
Laris Saliņš. Man liekas, mūsu stāstījums būs nepilnīgs, ja nedzirdēsim Noras krasi kontrastējošo pieredzi un ceļu, kas noveda pie latviešu valodas un šejienes latviešu sabiedrības.
Nora Teikmane. Abi mani vecāki bija latvieši. Tēvs nolēma, ka mājas valoda būs angļu valoda. Viņš strādāja par mācītāju amerikāņu draudzē. Mamma to pieņēma. Ja vecāki strīdējās, tas notika aiz durvīm un latviski. Tad, kad kaut ko jau sapratām, viņi pārgāja uz krievu valodu. Man vienmēr gribējās iemācīties šo noslēpumaino valodu, kurā var runāt tikai noslēpumus. Vecāki stāstīja par savu bērnību, bet angliski. Mamma stāstīja par latviešu literatūru, kas viņai bija mīļa. Tā diena, kad varēju sākt mācīties latviešu valodu, pienāca tikai pēc koledžas, kad es pirmoreiz apmeklēju Rietummičiganas Universitātes vasaras kursu. Man bija kādi 22 gadi.
Laila Saliņa. Latviešu valodu iemācīties ir diezgan grūti.
Nora Teikmane. Kad satiku šo cilvēku (rāda uz vīru Lari Saliņu), es gribēju turpināt audzināt bērnus, runājot latviski. Es gribēju lasīt latviski un braukt uz Latviju. Lara mamma bija ļoti laimīga, lai gan viņi nebija to pieprasījuši. Tas bija viņiem par pārsteigumu. Vienu gadu mēs dzīvojām kopā ar Lara vecākiem, mēs bijām bērni bēniņos. Gaidījām pirmo bērnu. Es, runājot latviski, kļūdījos un joprojām kļūdos. Atceros kādu reizi, kad ar netīrām bērnu drēbītēm gāju caur virtuvi uz pagrabu, kur bija mazgājamās mašīnas. Gunars pie galda dzēra kafiju, un es viņam svinīgi paziņoju, ka iešu veļus mazgāt (smejas).
Jānis Krēsliņš. Uz Latviju, saprotams, mēs braucām ar nelegālo literatūru. Mūsu uzdevums bija izvairīties no čekas. Iedomājāmies, ka to izdarījām labāk, nekā reāli bija. Viņi vienmēr sekoja. Radi bija uzmanīgi. Teica – mēs negribam zināt, ko jūs darāt, lūdzu, nestāstiet mums –, jo viņi redzēja tās astes, kas mums visur sekoja. Iebraucām ar smagu grāmatu klāstu. Robežām mūs laida cauri, lai redzētu, pie kā mēs ejam. Braukt uz Latviju nozīmēja spēli. Jaunietim tas bija drusku "seksīgi", jo mēs kurā katrā laikā varējām izbraukt ārā. Samizdata tikšanās bija ļoti īpašas, jo principā tu tikies ar cilvēkiem, kuri tev bija sveši, bet tāpēc ne mazāk mīļi. Piedzīvojām, ka var būt ļoti tuvas attiecības ar cilvēkiem, kurus tu nepazīsti.
Laila Saliņa. Es uz Latviju atbraucu tikai 1989. gadā kopā ar Baņutas Rubesas ģeniālo Tango Lugāno iestudējumu Dailes teātrī. Tikos ar māsīcu – Gunara brāļa meitu. Man jau bija 34 gadi, un blakus sēž māsīca, ar kuru domās esmu dzīvojusi visu mūžu. Radi, ar kuriem iepazinos tikai vēlāk, bija tik pazīstami! Mēs jutām, elpojām un dziedājām vienas un tās pašas dziesmas. Tas turpina būt kaut kas burvīgs.
Ilze Auzere. Tā bija mīlestība, ko tu sajuti pirmajā momentā... Es atbraucu 1986. gadā, arī vēlāk nekā lielākā daļa. Agrāk nevarēju tāpēc, ka mans tēvs bija bijis Latvijas izlūkdienestā. Man bija laime, ka mans onkulis bija Pēteris Pētersons. Viņa draugs un kolēģis bija Imants Ziedonis, kuru es pazinu jau iepriekš. Es dabūju izcilu kultūras slāni un mīlestību, kad jūti, ka tevi mīl un tu mīli viņus. Tajā brīdī sapratu, ka esmu saindēta. Īstenībā es saindējos 1979. gadā, kad uz Ameriku atbrauca pirmā aktieru grupa – mana pieprecētā radiniece Astrīda Kairiša un Alfrēds Jaunušans palika pie manis. Sapratu, ka 1986. gadā tajā režīmā nevaru dzīvot. Pēc tam viss tik strauji mainījās, un pēc pieciem gadiem es jau dzīvoju Latvijā. Toreiz tik labi bija dzirdēt, ka pa radio runā latviski. Tik labi bija ieiet veikalā un ieraudzīt, ka tur kaut kas bija uzrakstīts latviski.
Zuze Krēsliņa. Jā, moloko (krieviski – U. A.; smejas).
Ilze Auzere. Bija moloko, bet bija arī citi uzraksti.
Zuze Krēsliņa. Man uz Latviju sanāca braukt laikam 1981. gadā. Mēs braucām no Minsteres Latviešu ģimnāzijas, kas bija "fui", "pē" perēklis. Braucām vēl caur visām austrumberlīnēm. Viesnīcā mums pielika klāt kaut kādu intūrista tanti, kas ar mums runāja vāciski. Bet Amerikas bērni jau neprata vāciski. Visas trūkuma lietas. Indulis pēkšņi paziņoja: "Es esmu ļoti liels desas ēdājs, kad nāks desa?" Saprotams, izlaistie Rietumu bērniņi neko nevarēja izdarīt pareizi, lika trolejbusā kājas uz soliem, bija drusciņ nervozi. Mums pretī bija mammas brālis, kurš bija bijis leģionā un netika ārā no Latvijas. Viņš bija piedzīvojis visu iespējamo un neiespējamo. Mēs mazliet par viņu jau zinājām, jo mamma uz Latviju pie Viļa bija aizbraukusi jau 1973. gadā. Toreiz bija jālido caur Maskavu un nevarēja zināt, vai nolaidīsies Spilves lidostā vai Rumbulā. Mamma viņu pazina. Mums savukārt bija interesanta atklāsme, ka viņš izskatās taisni kā vectēvs. Pat tādas pašas kustības. Tas bija liels šoks. Mēs piedzīvojām daudz, ko parasti varbūt nepiedzīvotu. Valoda galīgi nebija tā, ko bijām cerējuši dzirdēt. Stabulētājus un skaistos bāleliņus no pasakām nekur neredzējām. Kaut kādi puikas vēl meta virsū akmeņus. Bet braucām arvien biežāk un biežāk, satikāmies ar latviešiem, un nu jau ir sestais gads, kopš esmu Latvijā.
Jānis Krēsliņš. Gribu piebilst tikai vienu sīku papildu detaļu. Tika pieminēts, cik visu mūsu audzināšanā milzīga nozīme bija vecvecākiem. Tā reizēm ir bijusi gan degviela, gan uzdevums. Mūs audzināja paaudze, kas īstenībā zināja, ka nekad neredzēs galamērķi, ka viņiem nebūs lemts piedzīvot atgriešanos. Viņi strādāja ar 50 gadu skatu uz priekšu. Bet viņi to darīja un turpināja. Pagrieziens bija tik ass, ka visi apjuka. Es to salīdzinu ar Bībeles stāstiem, kur Mozus aizved līdz robežai, bet neieved Apsolītajā zemē. Viņi to saprata. Uzsvars tika likts uz apziņu – kas to lai zina, varbūt jums būs iespējams piedalīties un darboties. Es sapratu nozīmi – raudzīties nākotnē. Latviskajā audzināšanā bija tikai divi uzdevumi – panākt, ka jūs sacelsieties pret saviem vecākiem un varēsit to izdarīt latviešu valodā. Ja jūs sacelsieties pret vecākiem latviešu valodā, viss būs kārtībā.
Lalita Saliņa. Es ļoti sadraudzējos ar Latvijas latviešiem, un man radās ļoti dziļas draudzības. Kad man pašai bija bērni, māte Jautrīte gādāja, lai man no Latvijas būtu īstās latviešu auklītes – lai mani bērni runātu labā latviešu valodā.
Laila Saliņa. Mēs uzaugām ar domu, ka Latvija tiek aprīta, ka krievi pēc iespējas grib nospiest tautu. Mēs trimdā, zinādami, ka esam maza čupiņa...
Zuze Krēsliņa. Pēdējie mohikāņi.
Laila Saliņa. Tas bija vecāku un mūsu uzdevums – uzturēt tīru latviešu kultūru. Nezinu, kā tas bija jūsu skatījumā, bet mūsu vecākiem likās, ka viņi saglābj kaut ko, kas šeit iet zudumā.
Jānis Krēsliņš. Sūtība.
Laris Saliņš. Es pirmoreiz Latvijā biju 1982. gadā ar Ziemeļamerikas teologu grupu. Tas bija tāds īpatnējs slieksnis. Likās, ka vēl ir dziļi stagnācijas laiki. Pārmaiņas sākās ļoti klusu. Tā kā grupā biju vienīgais latvietis, amerikāņi gribēja, lai es nāku līdzi uz pastu palīdzēt nosūtīt vēstules uz Ameriku. Pastā neatradām nevienu cilvēku, kas prastu runāt latviski. Mums gāja labāk ar angļu valodu. Pie Brīvības pieminekļa intūrista gidi mums izstāstīja, ka tauta esot uzcēlusi pieminekli pateicībā par to, ka Latviju uzņēma Padomju Savienībā. Es tūlīt varēju stāstīt citu versiju (smejas). Varēju satikties ar Modri Plāti un Juri Rubeni, un viņi teica, ka turpmāk ir gatavi rīkoties pēc labākās sirdsapziņas, par spīti iespējamām sekām. No tādiem sirdsapziņas lēmumiem Padomju Savienība gāzās.
(Sarunas pārmāc urbja troksnis.)
Čeka nesnauž.
Visi smejas.
Jānis Krēsliņš. Mani interesē, ja mēs šodien aizietu uz vidusskolas pēdējo klasi, cik jauniešu saprastu jēdzienu "zāģēt"?