Filma ir stāsts par Pirmo latviešu dziedāšanas svētku dzimšanu un uzņēmīgajiem cilvēkiem, kas aizsāka unikālo, no paaudzes paaudzē nododamo mantojumu. Starp filmas vēsturisko personāžu atveidotājiem ir Andris Bulis (Rihards Tomsons), Ainārs Ančevskis (Jānis Frīdrihs Baumanis), Vilis Daudziņš (Bernhards Dīriķis), Nauris Brikmanis (Krišjānis Kalniņš), Andris Keišs (Atis Kronvalds), Ģirts Ķesteris (Jānis Cimze). Savukārt Marta Lovisa Jančevska (Anna Līdumnieks), Marina Rebeka (Zelma Līdumnieks), igauņu aktieris Prīts Pius (Jurģis Grietēns) un citi atklāj stāstu par latviešiem ceļā uz pirmajiem svētkiem. "Strādājot pie filmas un pēc tam arī pie grāmatas, vienā brīdī tu sāc just neviena neuzspiestu atbildības sajūtu, atbildības sajūtu par vēsturi un tās lieciniekiem," atzīst režisors, kurš kopā ar savu komandu ir centies maksimāli godīgi atspoguļot tā laika notikumus un sabiedrību.
Kā jums radās doma par šādas filmas veidošanu?
Latvijas Televīzija bija izsludinājusi konkursu par Latvijas simtgades seriālu veidošanu. Mēs sākām prātot, ko mēs varētu radīt. Kas mūs varētu ieinteresēt pašus? Mēs sākām atkāpties vēsturē no vienas personības uz nākamo, no viena notikuma uz nākamo un apstājāmies pie 1873. gada, kad notika Pirmie latviešu dziedāšanas svētki. Mēs ar Lindu (producenti un dzīvesbiedri Lindu Krūkli – I. A.) saskatījāmies viens ar otru un teicām: kā tas notika? Mēs aizgājām uz bibliotēku un atklājām, ka kaut kas ir šur un kaut kas ir tur. Mēs bijām domājuši, ka kāds to visu ir apkopojis un vienkārši laužamies atvērtās durvīs, bet izrādījās, ka ne. Tas bija patīkams un tajā pašā laikā aizraujošs pārsteigums. Ķeramies klāt! Mēs sākām celt gaismā materiālus, pētīt un likt kopā.
Kā tādi detektīvi!
Vienā mirklī tu saproti, ka ideja par dziedāšanas svētkiem aizsākās februārī un realizējās tā paša gada jūnijā – no sasaluma uz plaukšanu (arī filmēšana ir notikusi amplitūdā no mīnus divdesmit grādiem ziemā līdz trīsdesmit grādiem vasarā – I. A.), no tumsas uz gaismu. Tur ir iekšā tik daudz simbolisku lietu, turklāt tas ir stāsts ar laimīgam beigām...
...ko neviens nav izstāstījis.
Mums bija piedāvājums uz astoņām sērijām un jautājums pašiem sev – vai no šī materiāla varētu iznākt filma? Es uzrakstīju scenāriju uz divsimt lapām piecas stundas garai filmai.
Gluži kā Vējiem līdzi.
Vienā brīdī es sapratu, ka mūsu literārajam scenārijam pietrūkst vēstures. Tā kā šim projektam nekur vēl nebija dota zaļā gaisma, es uzrunāju publicistu, Trešās atmodas aktīvistu Daini Īvānu, kurš ir vēstures fanātiķis un uz vienu jautājumu var nolikt uz galda kaudzi materiālu. Jau kopā ar viņu mēs izveidojām scenāriju tādu, kāds tas ir īstenojies filmā. Pirms kāda laika viņš atzina – labi, ka filma neiznāca ātrāk, jo mēs nebūtu ielikuši tajā tik daudz, cik esam ielikuši tagad. Tas bija atklājumiem pilns ceļš. Tikai pirms diviem mēnešiem Dainis Īvāns uzrakstīja Andra Keiša ierunāto Ata Kronvalda aizkadra tekstu: "Nav pasaulē spēka, kas spēs uzveikt tos, kas turas pie savas zemes, kas dzied." Man bija skaidrs, ka tam ir jākļūst par filmas noslēguma dziesmas piedziedājumu. Tā ir frāze, kas apvieno cilvēkus. Mums tas ir vajadzīgs. Noskatoties Dzintara Dreiberga Dvēseļu puteni, es esmu sapratis, ka mums ir nepieciešamas šādas, negribētu teikt patriotiskas, bet šādas filmas. Vismaz reizi divos gados ir vajadzīgs atgādināt, kāpēc mēs šeit esam, cik stipri mēs esam, ar ko mēs varam lepoties. Par to ir jārunā skaļi, nevis klusi jāsačukstas vienam ar otru. Tautu vāju padara atsvešinātība: ja cilvēki attālinās cits no cita, tad viņus vienojošie ķēdes posmi starp viņiem kļūst vājāki, līdz ar to vieglāk pārraujami.
Uzreiz jautājums par dziesmas autoru un izpildītāju sastāvu. Kāpēc tāds?
Filmā piedalījies apjomīgs mūziķu sastāvs, pārstāvot dažādus žanrus, un to visu ir pārvaldījis komponists Jēkabs Jančevskis ar jaudīgu un, es teiktu, daudz uzdrīkstošu simfonisko un tautas mūziku. Un reizē, strādājot pie šīs filmas, es daudz domāju, kā papildus varētu uzrunāt jauniešus, un ideja par noslēguma dziesmu mudināja piesaistīt kā līdzautorus un izpildītājus muzikālo apvienību Vēstulēs, Valsts akadēmisko kori Latvija diriģenta Māra Sirmā vadībā un reperi Fiņķi, kurš ir uzrakstījis, manuprāt, spēcīgāko un godīgāko apliecinājumu piederībai šai zemei, ko pēdējo gadu laikā esmu dzirdējis. Viņš sacīja: "Tā ir mana atzīšanās mīlestībā Latvijai." Šī dziesma kopā ar pagājušajā gadā notikušo Dziesmu svētku kadriem filmas noslēgumā ir apliecinājums idejas attīstībai cauri laikiem un cerība par šīs tradīcijas turpinājumu. Kopumā man bija būtiski ne tikai ļaut skatītājam aizceļot uz 1873. gadu un piedzīvot šo vēstures posmu, bet arī atgriezt viņu atpakaļ un aktivizēt rīcībai.
Vai, piecus gadus dzīvojot XIX gadsimta nogales pasaulē, esat kaut ko vairāk sapratis par mūsdienām?
Es esmu kaut kā vairāk sapratis drīzāk sarunās ar aktieriem, Daini Īvānu un citiem šajā filmēšanas procesā iesaistītājiem cilvēkiem un kopā ar viņiem risinot XIX gadsimta nogales problēmas un domājot, kā tās parādīt. Tas ir darba process. Kad tu pirmo reizi ieej rekonstruētajā Rīgas Latviešu biedrības nama kabinetā un pirms filmēšanas sākuma Dainis Īvāns saka uzrunu: iedomājieties, cik daudz šī vēsturiskā vieta nozīmē latviešu tautai. Tu izjūti saviļņojumu, bet pēc tam šī vēsturiskā vieta kļūst par mūsu filmas scenogrāfiju, kurā tu centies darīt visu, lai tas nokļūtu uz ekrāna un aizkustinātu skatītājus tāpat, kā tas aizkustināja mūs, jo visus šos gadus mēs strādājām nevis sevis, bet rezultāta dēļ.
Tas ir milzīgs komandas darbs.
Mums bija fantastiska komanda, turklāt vairākums bija cilvēki, kuri nebija strādājuši pie vēsturiskām filmām, tajā skaitā arī es nebiju to darījis, bet vispār tu kā režisors katru filmu sāc no nulles. Tev ir jābūt gatavam atzīt savu nezināšanu, mācīties, pamanīt savas kļūdas un censties tās izlabot filmas tapšanas laikā. Mani biedē cilvēki, kuri zina visu. Kā jūs varat zināt, ja nekad neesat to darījuši?! Kad mēs filmējām Rīgas Latviešu biedrības kabinetā, es zināju, ka tur ir jābūt gāzes degļiem. Mākslas departaments izveidoja gāzes degļus, iededzināja sveces un iekūra kamīnu. Tas bija pandēmijas laiks. Mums bija jāmaina maskas ik pēc pusstundas, jo tās no iekšpuses bija nokūpējušas melnas. Tā tu soli pa solim nonāc līdz sapratnei, kā cilvēki dzīvoja tajā laikā.
Kādas ir mūsdienīgā un vēsturiskā attiecības jūsu filmā? Kā atradāt līdzsvaru?
Bez šaubām, mēs veidojām filmu, kuru skatīsies šodien, un tāpēc bija svarīgi atklāt galvenos varoņus kā personības, nevis tikai kā notikumu virzītājus. Es nedomāju, ka cilvēciskajām īpašībām varētu būt kāda noteikta gadsimta zīmogs. Es domāju, ka tās ir vienādas visos laikos. Mēs nezinām, cik ātri viņi runāja un kā tieši viņi runāja. Skaidrs, ka tajā laikā bija vairāku valodu sajaukums, bet filmā cilvēki runā latviski. Mēs veidojām filmu skatītājiem, nevis muzejam. Svarīgākais bija stāsts, kas notiek konkrētā laikā. Mēs rekonstruējām vairākas vēsturiskās vietas pēc tā laika plāniem, piemēram, Rīgas Latviešu biedrības nama iekštelpas, kas XX gadsimtā nodega līdz pamatiem. Mēs uzbūvējām kabinetu un fasādes pirmos divus stāvus Cinevillā, bet pārējos divus piezīmējām klāt datorgrafikā, jo ir grūti skatīties filmas, kurās tu redzi vēsturiski maskētas, bet tomēr mūsdienās eksistējošas un renovētas telpas.
Ja tā var teikt, ir svarīgi uzbūvēt tā laika atmosfēru.
Šī ir filma, kādu tu vari radīt tikai vienreiz dzīvē, tāpēc pirms tās uzņemšanas tu nosaki stingrus pamatprincipus, pēc kuriem tu vadies un no kuriem mēģini neatkāpties.
Ko vēl piezīmējāt klāt datorgrafikā, ja nav noslēpums?
Mēs filmējām Pirmo dziedāšanas svētku norisi Valmierā, kur mums bija vajadzīgi tūkstoš dziedātāju. Mēs nonācām pie slēdziena, ka reālajiem masu skatu dalībniekiem būs nepieciešams pielikt klāt virtuālos, un piesaistījām igauņu partnerus, lai kopā ar viņiem panāktu šī notikuma vērienīgumu. Interesanti, ka pirms tam datorā tiek izstrādāti trīsdimensionāli cilvēciņi, kas pēc tam kā aktieri piedalās dažādās filmās. Iespējams, ka tie paši, kas sēdēja skatītāju tribīnēs igauņu režisora Oves Mustinga filmā Kalev par leģendāro basketbola komandu, tika pārģērbti un dziedāja Rīga dimd filmā par Pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Tā ir sava veida rotaļāšanās, par ko nekad nedrīkst aizmirst filmas radīšanas procesā, lai arī kāda būtu darba tēma.
Vai jūs esat ietekmējies no citiem kinodarbiem savas filmas veidošanā?
Man patīk skatīties japāņu un dienvidkorejiešu kino, kurā īpaši uzrunā divas lietas. Tie ir varoņi, kas ir noslēgti, nerunīgi un vienlaikus magnetizē tevi kā skatītāju tā, ka tev gribas viņiem sekot līdzi. Pēc šādas shēmas es esmu veidojis igauņu aktiera Prīta Pius spēlēto Jurģi Grietēnu.
Otra lieta?
Mani aizrauj tas, cik būtiska nozīme šajās filmās ir tēlu personiskajai dzīvei kā kontekstam, pat tādos kinodarbos kā zombiju drāmā Vilciens uz Pusanu (2016). Tas ir stāsts par cilvēkiem! Man bija svarīgi, ka mūsu filmas galvenajos varoņos norisinās dziļa personiska drāma un ka viņi nav plakātiski tēli, ka līdzās vēsturē nozīmīgiem notikumiem paralēli viņi nepazaudētu saikni ar cilvēciskām lietām, piemēram, tajā laikā Tomsonam bija smagi slima sieva, viņa nomira gadu pēc svētku sarīkošanas. Mūsu versijā viņš bija cerējis, ka sieviešu piedalīšanās un dziedāšana tajos spēs viņu izdziedēt. Filmā ir epizode, kurā šis varonis kopā ar Baumani atnāk uz baznīcu, lai izlemtu, ko darīt ar faktu, ka ir aizliegts izpildīt Dievs, svētī Latviju, kas tagad ir mūsu himna. Pēc sarunas Baumanis aiziet, Tomsons paliek. Viņš pieiet pie mācītāja un jautā: "Vai jūs varētu aizlūgt par manu sievu?"
Vai sieviešu līnija ir mūsu laika nodeva?
Mani ietekmēja sarunas ar vēsturnieci Vitu Zelču par to laiku un par sieviešu tiesību jautājumu tajā laikā. Tas fakts, ka Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bija pirmie dziedāšanas svētki Baltijā, kuros piedalījās sievietes, deva iespēju izvērst šo tēmu mūsu filmā. Sākumā es biju iecerējis mīlestības trijstūri, bet vienā mirklī es apjautu, ka svarīgāk par to ir attiecību līnija, kurā Martas Lovisas Jančevskas atveidotajai Annai Līdumnieks iepatīkas diriģents, bet viņa to nesaka. Viņa grib tikt skaidrībā un grib dziedāt. ("Viņa uzdrošinās vērsties pret sabiedrības trulumu, kritizēt tā laika aizspriedumus un aizstāvēt savas tiesības," interneta vietnē Zemekasdzied.lv tiek raksturota šī varone – I. A.). Pēc vienas filmas tehniskās caurskates viena sieviete teica, ka tā ir filma par sievietēm! Es biju pārsteigts. Viņa atbildēja: "Kad Lieldienās jautā, kuram ir drosme pirmajam kāpt uz šūpolēm, piesakās Anna!" Viss stāsts ir par sevis apzināšanos. Viss stāsts ir par ceļu no tumsas uz gaismu. Viss stāsts ir par to, kā dziedāšana mūs iedrošina un izmaina. Tas ir stāsts par vienkāršiem tā laika cilvēkiem tajā brīdī, kad notiek milzīgas pārmaiņas. Interesanti, ka man kā režisoram bija jācīnās ar to, ko mums ir grūti saprast, ka toreiz cilvēki negribēja dziedāt, viņi gribēja sēdēt krogā un darīt citas lietas, un tikai laika gaitā viņi nonāca pie atklāsmes, ka dziedāt ir kaut kas vairāk.
Cilvēks piedzimst un gatavs dziedāt!
Tad nav, par ko veidot filmu! Visi dzied, un aiziet beigu titri (smejas). Tas ir stāsts par to, kā cilvēki saprot dziedāšanas jēgu. Savā ziņā mēs nodarbojāmies ar mītu graušanu arī paši priekš sevis, lai varētu radīt šo filmu.
Vai ir dzīve pēc Zemes, kas dzied?
Man ir grūti iedomāties augstāku radošo punktu kā šobrīd. Tas mani nedaudz biedē. Kopā ar komandu esmu izstāstījis stāstu par Latvijas himnu un nācijas atmošanos. Kas tālāk? Interesanti, ka filmas veidošanas laikā cilvēki teica: es nebiju aizdomājies līdz tam vai līdz tam, jo mūsdienās daudzas lietas mēs uztveram kā pašsaprotamas, tos pašus Dziesmu svētkus, kuri ir bijuši pirms mūsu dzimšanas, notiek tagad un notiks arī nākotnē. Neviens neatgādina, ka tie varēja nenotikt, kāpēc tie radās un ko tie nozīmē. Tagad visi vaicā, kur nopirkt biļetes? Pēc šīs filmas mani dara nemierīgu viens jautājums – pag, pag, ko vēl mēs nezinām, pie kā vēl mēs esam pieraduši, kas mums ir kļuvis pašsaprotams, kas nedrīkst kļūt pašsaprotams?
Kas tālāk?
Pa šo laiku ir radušās jaunas idejas un jauni scenāriji, kurus varētu sākt realizēt jau tagad, bet man ir vajadzīgs laiks, lai paskatītos uz sevi un apkārtējo pasauli. Kādreiz es biju kategorisks: es darīšu to un to, bet pandēmija un karš ir iemācījis, ka viss var mainīties.