Viss lielā mērā notiek pats no sevis. Es tikai atsaucos aicinājumiem, saka mecosoprāns Ieva Parša, kad brīnos par viņas plašo un nepagurstošo radošo darbību. Nudien grūti būtu nosaukt citu tik daudzpusīgu un darbīgu pašmāju dziedātāju, kāda ir Ieva Parša. Šķiet, kamermūzikas, teatrālisma un radošas vispusības gars viņai ir asinīs. Ieva ne tikai dzied visdažādāko laikmetu un žanru repertuāru, bet arī veido vokālās kamermūzikas un dzejas izrādes, kā arī komponē un glezno.
Dziedātājas uzstāšanās kalendārs ir tik piepildīts, ka ir grūti tam izsekot, kaut ko nepalaižot garām. Koncertā Liepājas koncertzālē Lielais dzintars svētdien, 3. aprīlī, dienasgaismu ieraudzīs viņas jaunākais ieraksts – kopā ar pianistu Andreju Osokinu ieskaņotais Emiļa Melngaiļa un Kristapa Pētersona mūzikas albums I bērzs, i smilgas. "Ļoti mīlu klasisko latviešu vokālo kamermūziku, un, daudz to dziedot, man ir izveidojies skatījums uz tās iekšējo apslēpto kodu, kā arī urdoša vēlme padarīt to redzamāku," uzsver Ieva Parša. Viņa piebilst, ka "Melngaiļa latviskais kods, daba, vienkāršība šobrīd liekas pārsteidzoši mūsdienīgi".
Ejot latviešu mūzikas atklājējas ceļu, dziedātāja piedalījusies vēl pavisam nesen ierakstu kompānijas Skani izdotajā albumā Marģeris Zariņš, kopā ar orķestri Kremerata Baltica un diriģentu Andri Veismani interpretējot komponista ikonisko Partitu baroka stilā, kā arī ar domubiedriem apvienībā Dagda izveidojusi Rainim un Aspazijai veltītu albumu Es domāju uz Tevi, kurā līdzās Emīla Dārziņa opusiem pirmo reizi ierakstā iemūžinātas arī pašas Ievas Paršas komponētās dziesmas.
Vēl šīs nedēļas sākumā Ieva Parša dziedāja sava diriģēšanas profesora Jāņa Dūmiņa simtgades atceres koncertā Rīgas Domā, piemiņas koncertā februārī Latvijas Mūzikas akadēmijā atskaņoja komponista Pētera Plakida pēdējo dziesmu, 12. martā kuplināja jauktā kora Cantus Fortis 15. dzimšanas dienas programmu Rīgas Sv. Pētera baznīcā. 25. aprīlī Ieva Parša dziedās festivāla Latvijas Jaunās mūzikas dienas kamermūzikas programmu Atradumi Latvijas Radio 1. studijā. Vēl viņa regulāri piedalās dažādos pasākumos muzejos un memoriālajos dzīvokļos.
Kā var tik daudz paspēt?
Viss lielā mērā notiek pats no sevis. Es tikai atsaucos aicinājumiem. Tāds vispār ir manas dzīves moto – vienmēr atsaucos aicinājumiem. Dažkārt jaunībā pārdzīvoju, ka tā varbūt noeju neceļos, bet tagad vairs neko nepārdzīvoju.
Kādā ziņā – neceļos?
Tāpēc, ka ļoti gribas. Katru pasākumu, ko piedāvā, sāku apsvērt, iemīļot un "ievilkties" iekšā. Man tā radošā dzirksts nemaz i neplok. Mani tik pasauc, un smadzenes uzreiz atsaucas. Mana skolotāja dziedātāja Maija Krīgena vienmēr teica: "Vieni mutuļi, mutuļi! Nekāda darba, tikai mutuļi!"
Neproti pateikt "nē"?
Atsaku tikai ļoti retos gadījumos. Kaut kādi principi ar laiku man tomēr ir uzradušies, bet pārsvarā man ļoti patīk dziedātāja misija. Es kādreiz varētu uztaisīt izrādīti par to, kad cilvēks dzied: kuros brīžos un kāpēc; kas viņu pamudina; kad viņš pats dzied un kad aiziet pie cita palūgt, lai tas uzdzied. Mani tas viss ļoti interesē, jo pati esmu daudz dziedājusi i kāzās, i bērēs, i mājās bērniem, i mazos koncertiņos, i lielos koncertos un pavisam lielos notikumos. Arī valsts svētku koncertos un atbildīgos pasākumos ārpus Latvijas. Tā amplitūda, tas viss veido kopumu, un tā ir ļoti interesanta "bumba".
Kā cilvēks esmu uz mata kā pārējie – ar visu labo un slikto īpašību spektru. Kā dziedātāja jūtos kā eņģelis misionārs – savēcinu spārnus un dziedu, esmu tur, kur manis vajag: uz skatuves vai pļavā, priekos vai skumjās, uz ielas vai mājās. Rūpējos, lai mans "eņģeļa tērps" būtu spodrs, – kopju savu balsi, zināšanas un attiecības ar ļaudīm un tuvajiem.
Kāda ir dziedātāja misija? Vai esi to definējusi?
Pirmkārt, caur mūziku slavināt dievišķo uz pasaules, meklēt pēc gaismas un harmonijas. Otrkārt, nebūt kūtram un allaž rast veidu, kā atsaukties pasaules un līdzcilvēku aicinājumiem un vajadzībām. Treškārt, uzturēt spožu mūzikas garu, gan rūpējoties par savu instrumentu (balsi) un varēšanu, gan nododot zināšanas tālāk nākamajām paaudzēm. Nu tāda tā dzīves jēga. Kā teica Anna Brigadere – Dievs, daba, darbs.
"Misija" ir skaļš vārds. Vienkārši ir tādi brīži, kad dzīve uzrunā un gaida, ko tu teiksi. Es parasti atsaucos. Bieži bijuši brīži, kad aicina mani un arī daudzus citus, bet neviens cits neatsaucas. Varu nodziedāt istabiņā pāris cilvēkiem. Es to izdaru un skatos, ka cilvēki ir priecīgi un laimīgi. Tā pamazām nokomplektēju a cappella soloprogrammu ar jaukiem skaņdarbiņiem. Lūk, cik brīnišķīgs ir šis Andreja Selicka garīgais dziedājums. (Ieva Parša to ņem un uz vietas nodzied – I. L.)
Vai dinamiskajā dzīves tempā pietika laika dziedāt šūpuļdziesmas?
Dēlam vēl jā, bet meitai ne visai patika. Varbūt bērni instinktīvi grib klusumu? Varbūt kādam labāk patīk, ja lasa priekšā pasakas?
Dziedāšanas tradīcijas sadzīvē ir gandrīz izzudušas. Kad tas sākās, runāja, ka vainīgs ir magnetofons – pirmais "gadžets", kuru ieslēdzot dziesmas skan pašas…
Iespējams, tā arī ir, jo cilvēks pēc dabas ir slinks un izvēlas vieglāko. Esmu par to daudz domājusi un ļoti pūlos restaurēt, cik nu man sanāk. Man taču ir arī kordiriģentes izglītība, un kaut ko es alkstu. Man ļoti patīk uzdziedāt ar cilvēkiem pavisam vienkārši, jo tad es redzu, ka viņos vairojas prieks. Piemēram, kovida laikā, kad bija galīgs klusums, mēs ar kaimiņieni tādas skumīgas sēdējām vasarā ārā, pagalmā, bet tad paķēru tekstu grāmatiņu un sākām dziedāt: "Neskumsti, meitenīt mīļotā, neskumsti vairs…" Un tik labi mums kļuva! Tad tikai uzzinājām, ka tā ir strēlnieku dziesma. Mūsmājās manā bērnībā, svinot dzimšanas dienas un vārdadienas, vienmēr uzdziedāja, un es ļoti pūlos, lai mani bērni arī kādas dziesmas zinātu un mēs varētu tā uzdziedāt.
Šķiet, šodien tas izdodas vien folkloras ansambļu kustībā.
Man bieži gribas nirt atpakaļ "akmens laikmetā". Man vispār liekas, ka visi laikmeti ir paralēli. Tā ir tikai šķietamība, ka mēs dzīvojam pulksten tikos un tikos šajā gadā. Pēc sajūtām cilvēki dzīvo dažādi: akmens laikmetā, viduslaikos, renesansē.
Mīl, nīst, karo… Viss tas pats?
Jā, tā ir.
Tomēr tava radošā raža ir pārsteidzoša. Tas nav akmens laikmeta temps.
Visa tā raža īstenībā nākusi ļoti lēni, lai gan esmu ātro tempu un vispār ātruma fane. Man ļoti patīk visus skaņdarbus smadzenēs "sakompresēt". Ja nošu materiāls ir ļoti plašs, es to sarakstu tā, lai tas būtu kompakts. Es visu gribu vienkāršot, lai būtu saprotamāk. Visu gribas ātrāk, ātrāk, bet ar laiku saprotu, ka viss tomēr ir ļoti lēni.
Lēni tuvojies arī Marģera Zariņa Partitai baroka stilā?
Man jau agrāk bija nācies to dziedāt. Šķiet, ar Vidzemes kamerorķestri un diriģentu Mārtiņu Bergu. Šoreiz piezvanīja Nacionālās ierakstu kompānijas Skani vadītājs Egīls Šēfers. Viņš gribēja visu izdarīt ātri: "Šis skaņdarbs ir tavā repertuārā, vai vari nodziedāt CD?" Tomēr ieraksts tā uzreiz nemaz nenotika. Kovids to stumdīja šurpu turpu, un vienu brīdi man jau likās, ka nekā nebūs. Šis albums nāca kā brīnums. Man bija ļoti interesanti beidzot uzmanīgi noklausīties Marģera Zariņa ērģeļu skaņdarbus. Viss, ko komponējis Marģeris Zariņš, tagad liekas tik stilīgi. Interesanti, cik stilīgi tas likās viņa dzīves laikā?
Zini, kā sākās mana disku epopeja? Man bija piecdesmit gadu jubileja. Maija Krīgena šajā vecumā beidza dziedāt – nodziedāja pēdējo koncertu Dzintaru koncertzālē un pateica – viss. Kad viņa to man, studentei, stāstīja, tikai nodomāju: "Ai, klasiskie stāsti…" Tagad sāku prātot: jēziņ, ir kovids, un piecdesmit gadi arī būs. Jābeidz dziedāt? Bet… es taču tā arī vēl neesmu ierakstījusi to vienīgo, īpašo skaņdarbu, par kuru gan Pēteris Plakidis, gan mans tētis teica: 'Tam tu esi dzimusi!"
Kurš ir tas īpašais skaņdarbs?
Lučāno Berio Sekvence. Man ļoti gribējās to ierakstīt. Zvanīju Egīlam Šēferam un sāku domāt, ko vēl blakus Sekvencei varētu albumā ierakstīt. Vēl viens mans nepiepildītais sapnis bija Šūberta balāde Meža ķēniņš. Bet kurš varētu spēlēt sarežģīto klavierpartiju? Biju savulaik muzicējusi kopā gan ar Sergeju Osokinu (programmā Klusuma vēstules ar Latvijas Radio kori), gan ar viņa jaunāko dēlu Georgiju Osokinu (mums bija programma ar Kremerata Baltica Šveicē). Tad iedomājos par vecāko brāli Andreju Osokinu.
Ar abiem brāļiem Osokiniem es sapazinos Mūzikas akadēmijā, kur abiem biju ilustratore kamermūzikas nodarbībās pie Alda Liepiņa. Man ļoti patīk, ka Andrejs ir teatrāls, un man arī patīk teātris. Piezvanīju Andrejam, viņš bija ļoti atsaucīgs, un mēs kopā uzbūvējām stilistiski ļoti raibu programmu, kuras centrā bija abi minētie skaņdarbi. Iesniedzām projektu Valsts kultūrkapitāla fondā, bet mums naudu nepiešķīra. Vēlāk dzirdēju: "Nu nevajag tā kā vidusskolā vienā programmā parādīt visu, ko māk." Es sašļuku – lūk, tā, atkal nekādas Berio Sekvences… Bet es noteikti gribēju izmantot Andreja atsaucību un sapratu, ka izdevību garām nelaidīšu. Tā nonācām pie Emiļa Melngaiļa un Kristapa Pētersona mūzikas albuma, kuru šonedēļ prezentēsim koncertā Liepājā. Viss dzīvē notiek tā, kā tam jānotiek!
Tik negaidīti no itāļu avangarda mesties uz Melngaili!
Patiesībā es jau sen uz viņu lūkojos. Melngailis man "stiepjas līdzi" jau no profesora Jāņa Dūmiņa laikiem. Profesoram Melngailis bija visiemīļotākais komponists. Mācoties pie viņa, es dabūju diriģēt gan Jāņu vakaru, gan Kade pārnāksi, bāleliņ, gan Rožu lauku un Sērdienītes slavināšanu. Dūmiņš man daudz stāstīja, kādu viņš pats Melngaili atceras dzīvē – kā viņš staigājis pie vienas tantiņas adītos cimdos, pavisam nelaimīgs un nošņurcis. Viena dziesma mani pavada visu dzīvi – Nebij mēnesnīcas, nebij ziedu. Šī Melngaiļa dziesma ar Rūdolfa Blaumaņa vārdiem, tāpat kā dziesmiņa Uz rīta pusi, bija jau manā programmā Spoži mirdzošais latvju pelēkais. Man šī dziesma iekrita sirdī tieši klusuma dēļ. Man tā asociējas ar klusumu varbūt pat vēl vairāk nekā Arvo Perts. Ar tādu minimālismu, ar tādu atturību! Nekā no Melngaiļa lielo kordziesmu krāšņā tēla! Starp citu, saksofonists Artis Sīmanis kādā kopīgā koncertbraucienā atzinās, ka šī ir viņa mīļākā dziesma – lai es to nodziedot pie viņa kapa. Un tā tas ritinās arvien tālāk…
Tālāk… līdz mūsu laikabiedram Kristapam Pētersonam?
Manā sirdī Pētersonam un Melngailim ir ļoti daudz kopīga. No savas paaudzes komponistiem Kristaps man šķiet vislatviskākais. Man ir nācies jaunībā dziedāt viņa Buramvārdus, šis ir skaņdarbs divām klarnetēm un balsij. Viņš bija ļoti pārņemts ar latviešu tautas buramvārdu tradīciju meklēšanu, viņš ar to ļoti sirsnīgi nodarbojās.
Arī Pētersona skaņdarbā Smilgas ir kaut kas tik vienkāršs un neuzbāzīgs, kas viņu galvā saliek kopā ar Melngaili. Priecājos, ka tas ir atradis vietu mūsu diskā, jo tas ir patīkams klausītājiem tieši tad, ja dziedātājs ir pie mikrofona: tur ir svilpošana, čuksti un balss nianses, kas koncertā varētu arī neizskanēt. Savukārt dziesmā Kā gulbji balti padebeši iet man ritmiski jāsit laukakmeņi no Liepājas jūrmalas.
Gatavojot šo albumu ar Melngaiļa un Pētersona dziesmām, izrādījās, ka tas nāks klajā tikai dažas dienas pirms Jāņa Dūmiņa simtgades. Dziedot albuma atvēršanas koncertā Liepājā, domās varēšu pateikties savam skolotājam. Viņš bija kolosāls cilvēks. Vienīgais, kuru es varu godināt kā Profesoru – ar lielo burtu.
Kas dod šo lielumu? Ko tas mācījis?
Es no viņa mācījos cilvēcību. Mīlestību uz mūziku un cilvēcību. Tas bieži vien ir stāvējis pāri visam. Tāpēc, piemēram, es ar lepnumu atļaujos aiziet uz Jaņa Rozentāla dzīvokli, kā tikko notika, un mākslinieka dzimšanas dienas atceres pasākumā tāpat vien, vienkārši a cappella piecu cilvēku bariņā nodziedāt Nebij mēnesnīcas, nebij ziedu. Vienkārši tādēļ, lai būtu svētki! Tas nekas, ka nav profesionālās situācijas un nav pat klavierpavadījuma. Uzskatu, ka es to varu atļauties. Tāpēc saku – manu mākslas, mūzikas brīnumu veido šis kopums. Ne tikai profesionalitāte, bet arī daži šādi mirkļi, kuros sajūti mūžības elpu.
Iepretim kamermūzikas dziļumam operas vēriens nav tava stihija?
Man ļoti patīk opera! Ne velti savulaik tur aizgāju. Tolaik man bija labs kordiriģentes statuss, un, ja vien būtu vēlējusies, es būtu nonākusi cita kolektīva rindās, kas labāk kotējās diriģentu sabiedrībā. Taču mani vilināja tieši teātris. Nezinu, kāpēc, bet teātris man ir ļoti mīļš. Varbūt man nav izdevies tur atveidot lielās lomas, taču visas manas lomas ir bijušas tik skaistas. Esmu pateicīga Dieviņam par savām skaistajām lomām: man nav bijis neviens jāgriež, jādur, jācērt. Nav pat bijis neviens jālamā no operas skatuves. Es allažiņ esmu bijusi māmulīte (māte Marija Fransisa Pulenka Karmelīšu dialogos, Daukas māte Andra Dzenīša Daukā), Zemesvēzītis (Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju), virspriesteriene Džuzepes Verdi Aīdā, Alma Artura Maskata Valentīnā, dzejniece Ērika Ešenvalda Iemūrētajos. Andreja Žagara laikā pat atļāvos nodziedāt Olgu Pētera Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins.
Pagājušā gada decembrī izdotajā albumā Es domāju uz Tevi – veltījumā Rainim un Aspazijai – skan arī tavas kompozīcijas. Beidzot tas ir noticis?
Tās ir tikai divas nenozīmīgas dziesmiņas, kuras šajā uzvedumā dziedu es un Krišjānis Norvelis: es esmu Aspazija, Norvelis ir Rainis. Uzvedumā dzied arī divas manas studentes un pianists Aldis Liepiņš, jo viņš ir tautas pārstāvis un dzied revolucionāru dziesmiņu. Tikko Aspazijas dzimšanas dienā nodziedāju jau savu piekto Aspazijas programmu. Veidot šādas nelielas programmas mani allaž uzrunāja toreizējā Aspazijas mājas Dubultos vadītāja Ārija Vanaga. Vienmēr ņemu Aspazijas kopotos rakstus, lasu un skatos, kas mani uzrunā. Lasu dzejas un kombinēju ar dažādu komponistu dziesmām. Brauns, Lūsēns, klasiķi. Taču reiz iedomājos: kāpēc Rainis vienmēr ir tikai patētisks, kāpēc nav nevienas ziņģes? Uzrakstīju. Sanāca melodiska dziesmiņa Es domāju uz Tevi. Man saka – to vajag sūtīt uz Latvijas Radio 2. Varu arī aizsūtīt!
Kompozīcijas – tas varbūt no profesionālā viedokļa izklausās ļoti strikti, bet patiesībā tā ir vesela kamermūzikas stīga, kas skan jau ilgi. Komponēju ļoti sen, tikai pirmo reizi tapis ieraksts diskā. Līdz šim mani skaņdarbi šad tad skanējuši tikai koncertos. Vēl pirms tam, kad pandēmijas dēļ aizliedza klātienē strādāt amatiermākslas kolektīviem, paguvu ar sieviešu kori Delta nodziedāt savu cikliņu Septiņas sievišķības. Šī kora ilggadējā vadītāja Inta Eizenberga, kura bija mana diriģēšanas skolotāja Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā, ir mana kompozīcijas māte. Viņa ik pa laikam palūdza kaut ko uzrakstīt, bet šoreiz gribēja dziesmas atvadu koncertam, dodoties pensijā. Viņa teica ar asarām acīs: "Ieviņ, es gribētu tā skaisti atvadīties, man ir tik grūti aiziet no sava kora, ja nu vienīgi tu kaut ko uzkomponēsi…" Tā uzrakstīju savai skolotājai cikliņu, kurā līdzās korim skan arfa, kontrabass, bungas un klavieres.
Jūti jau simfonijas gaidpilno saucienu?
Jā, man ļoti gribētos. Ja man būtu vēl viena dzīve, es to apgūtu. Mani vilina orķestra instrumentu pasaule.
Šodien liels atspaids komponistiem ir mūsdienu tehnoloģijas, datorprogrammas, kas aiztaupa daudz darba.
Es labāk mocīšos pati, kā to jau darīju, lai pierakstītu trompetes un klarnetes partijas un mēģinot saprast pūtēju domāšanu un instrumentus. Pēc padoma vēršos pie komponistes Maijas Einfeldes. Kaut arī viņa mani konsultē lielākoties pa telefonu, viņas konsultācijas ir ļoti konstruktīvas un vērtīgas. Kad man grūti gāja ar Ave Maria komponēšanu latgaliešu valodā, viņa mani ļoti motivēja, vienkārši pastāstot, kā viņa to dara: kā veido kora sabalsojumus, harmonisko plānu. Ir jāprot uzrakstīt skaidri, lai izpildītāji varētu justies brīvi. Man arī pašai vajag, lai mūzikā, kuru dziedu vai klausos, būtu skaidrība. Jūtos omulīgi, ja skaidri saprotu, ko autors ir gribējis. Tādēļ ļoti cenšos, lai manā mūzikā pamats būtu skaidrs. Struktūrai, pamatam ir jābūt. Kompozīcija ir māksla prast izteikties.
Varbūt laiks izpausties pašas komponētās mūzikas autorkoncertā?
Šķiet, ka to es vēl nepavilktu, bet ar kādu kopā varētu (smejas). Un ja vēl pasēdētu mājās un pastrādātu… Starp citu, mums ģimenē ļoti patika kovidlaika komandantstunda – sēdēšana mājās no astoņiem vakarā līdz pieciem rītā. Man likās, ka šādu decembra mājsēdi varētu ieviest katru gadu ģimeņu un visas tautas veselības labad. Tingeltangeļi noskrienas, un ir tāds miers un klusums! Visi astoņos ir mājās, guļ, nekādu raižu. Pilsētā viss mierīgi. Piecos no rīta visi kā gurķīši dodas sportot – aiziet! Es, piemēram, iepriekšējās mājsēdes laikā uzrakstīju rotaļu spēli Caur gadalaikiem korim, orķestrim un solistiem ar Māra Salēja un Ineses Zanderes tekstiem. Tur ir gan koris, gan dūdas, gan stabules – viss kaut kas! Domāju, ka šis skaņdarbs derētu kādam pašdarbības korim. Tur ir arī dziesmiņas, kuras var dziedāt kora solisti. Ļoti ceru uz diriģentu Inta Teterovska un Agitas Ikaunieces apvienību. Vēl tikai jāpabeidz pēdējā kora daļa.
Cik tālu plāno nākotni?
Plāni nebeidzas, un tas ir brīnišķīgi. Es dziedāšu, kur mani sauks, kamēr vien pati jutīšos labi. Ir plāni ar apvienību Dagda, Rēzeknes Gors uzrunājis vienā projektā kā komponisti, jāīsteno daži projekti, kuros piedalīšos nedziedot. Varbūt pasaule pasauks manas nepiepildītās diriģenta profesijas virzienā, un es labprāt atsaukšos un kādā lauku vidienē izveidošu korīti. Esmu gatava diriģēt kori un gatavoties Dziesmu svētkiem. Man ļoti patīk vienkāršie cilvēki, viņu siltums un vēlme dziedāt, būt kopā un meklēt kopīgas idejas. Labprāt atsauktos tādam aicinājumam. Ja pavērsies tāda iespēja, došos turp un aicināšu cilvēkus.
Kā uzrunāt cilvēkus svešā vietā? Apstaigāt mājas?
Mani pašu kādreiz tieši tā uzaicināja. Daudz kas dzīvē notiek dabiski, pats no sevis. Piemēram, piecus gadus Krimuldas baznīcā pie mācītāja Austra Rāvja bija jau uztapis gandrīz koris no mūsu pašu ģimenes un mūsu tuvajiem radiem un draugiem. Nācām dziedāt Lieldienās un Ziemassvētkos, kovida laikā dziedājumus iefilmējām.
Esmu piekritusi Airas Birziņas aicinājumam strādāt par vokālo pedagoģi sieviešu korī Dzintars. Viss veidojas un izaug no kopējās gaisotnes, apstākļiem, sakritībām, kur un ar ko tas notiek.
Ieva Parša un Andrejs Osokins
Liepājas koncertzāles Lielais dzintars Kamerzālē 3.IV plkst. 15
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–15