Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Tālāk no grēka. Intervija ar trompetistu Jāni Porieti

"Spēlējot mums nav laika iziet pīppauzē. Viss notiek reālajā laikā ar simtprocentīgu uzmanību," saka trompetists Jānis Porietis, kurš 13. martā saņēma Lielo mūzikas balvu 2020 par izcilu darbu ansamblī.

Jānis Porietis jau četrpadsmit gadu spēlē Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (LNSO), kur kopš 2016. gada ir trompešu grupas koncertmeistars. Pirms tam, no 2006. līdz 2016. gadam, bijis kamerorķestra Sinfonietta Rīga pirmā trompete. Jānis Porietis vienmēr ir bijis aktīvs kamermūziķis. Viņš ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) asociētais profesors, Pūšaminstrumentu katedras Metāla pūšaminstrumentu klases vadītājs. Regulāri vada meistarklases Latvijā un citur.

Pēc JVLMA absolvētās maģistrantūras Jānis Porietis devās uz ASV, kur pēc trīsarpus gadu studijām Kanzasas Universitātē pie izcilā trompetista Stīvena Leisringa ieguva doktora grādu mūzikā. Studiju laikā gan kā solists, gan kā pirmā trompete aktīvi spēlēja fakultātes metālpūšamo instrumentu kvintetā KBQ jeb Kansas Brass Quintet, Kanzasas Universitātes simfoniskajā un pūtēju orķestrī. Par koncertā Ņujorkas Kārnegija zālē izpildīto trompetes solo latviešu mūziķis izpelnījās īpašu uzmanību laikrakstā The New York Times. Ar Kanzasas Universitātes trompešu ansambli viņš piedalījies Baraka Obamas inaugurācijas parādē, ar augstskolas kolektīviem ierakstījis trīs albumus, kurus laidusi klajā kompānija Naxos. Jānis Porietis ir ierakstījis vēl septiņus albumus kopā ar LNSO, Sinfonietta Rīga un citiem kolektīviem. Šā gada februārī nacionālās ierakstu kompānijas Skani paspārnē nāca klajā albums Tālā gaisma/Distant Light, kurā Jānis Porietis un ērģelniece Ilze Reine ir ierakstījuši līdz šim neieskaņotus astoņu latviešu komponistu darbus trompetei un ērģelēm – kopā vienpadsmit opusu.

Par spīti kārdinošiem darba piedāvājumiem ASV un Ķīnā, Jānis Porietis atgriezās Latvijā, lai muzicētu, strādātu par pedagogu un profesionāli fotografētu.

Vēloties uzrunāt tevi intervijai, velti meklēju profilu feisbukā. Pēc tam konstatēju, ka neizmanto arī WhatsApp. Kāpēc?

Pārāk daudz komunikācijas veidu. Uzmanība tik ļoti tiek sadalīta uz visām pusēm, ka kļūst grūti to samenedžēt. Jāsāk skaitīt: ir feisbuks, kādam vēl citi sociālie tīkli, LinkedIn, WhatsApp, īsziņas un telefonsarunas… Man, piemēram, ir četras e-pasta adreses. Es brīžiem nespēju tam visam izsekot. Dažkārt cilvēks par vienu un to pašu projektu raksta īsziņas, e-pasta vēstules un vēl WhatsApp ziņas – un tad ej nu atrodi, kur tā informācija beigās ir. Turklāt feisbukā, manuprāt, nekā laba nav. Cilvēki virtuālajā vidē jūtas droši un saka to, ko dzīvē, visticamāk, bieži vien nepateiktu. Rodas mānīga drošības sajūta, un no tā izriet liekas negācijas. Ir arī daudz manipulēšanas. Es teiktu: tālāk no grēka! Es arī labprāt joprojām lietotu podziņtelefonu. Tas neplēstu kabatu, baterija turētu visu nedēļu, es saņemtu tikai īsziņas un, atnācis mājās, mierīgi apskatītos e-pastu.

Četras e-pasta adreses arī nav joka lieta. Tas liek domāt par zināmu pedantismu.

Es vēlos, lai mana informācija būtu strukturizēta. Man ir atsevišķi Mūzikas akadēmijas e-pasts, kuru lietoju saziņā ar studentiem un augstskolu. Vēl man ir privātais e-pasts – tas vairāk domāts rēķiniem. Vēl ir e-pasts, kas attiecas uz trompetes līniju, un vēl viens, kas attiecas uz foto un video lietām. Tā ir vienkāršāk, jo, iespējams, man ar vienu un to pašu cilvēku ir bijusi sadarbība vienā jomā un pēc tam ir citā jomā. Būtu haoss, ja viss parādītos vienā e-pastā, un nāktos pasūtīt arī lielāku e-pasta kastes apjomu. Man šis ir labāks variants.

Tas ir vienkāršāk, ja vien var atcerēties tik daudz paroļu…

Droši vien man ir vairāk nekā simt visdažādāko paroļu. Es cienu tos interneta veikalus, kuri neliek reģistrēties, lai kaut ko nopirktu. Es vēlos, tāpat kā ieejot veikalā, paņemt preci, pieiet pie kases, samaksāt un – visu labu! Nevēlos aizpildīt visādus profilus un sniegt par sevi visādas ziņas. Tas mani kavē, un esmu pārliecināts, ka šī pieprasītā informācija viņiem pašiem nemaz nav vajadzīga. Kopš tika pasludināta Eiropas datu apstrādes regula GDPR, visi pieprasa datus un apgalvo, ka tos godīgi apstrādā un glabā. Taču es zinu, ka lielākajā daļā gadījumu tā nav. Tas ir vienkārši ķeksītis, bet kur šī informācija tiek glabāta, un kas ar to notiek? Būtu loģiski, ja kopš šīs regulas stāšanās spēkā datu pieprasīšana samazinātos. Bet ir pretēji, jo tagad visi var prasīt, atsaucoties uz to, ka viņi izpilda visus normatīvos aktus, kā tiek apstrādāti dati. Tev vienkārši saka – jā, jā, mēs tā darām –, bet neviens to nepārbauda. Lielajos uzņēmumos – slimnīcās un citur – kontrole ir, bet mazākajos neviens īsti neiespringst, kā dati tiek apstrādāti un kas tiem tiek klāt. Tos tikai visi pieprasa…

Sadalīta uzmanība tev ir visā profesionālajā radošajā dzīvē: trompešu koncertmeistara atbildība orķestrī (LNSO), dalība dažādos kameransambļos, pedagoga darbs Mūzikas akadēmijā. Paralēli arī fotografēšana un filmēšana.

Tieši tāpēc cenšos noīsināt komunicēšanas veidus. Gribu saņemt informāciju tā, kā es to vēlos. Man ir žēl, ja kādam varbūt nav ērti, ka vairs neizmantoju WhatsApp, bet manu dzīves kvalitāti tas neuzlabo. Ja tā, mēģinu no tā atbrīvoties. Protams, viss tiek pakārtots mūzikai. Es nevaru fotografēt un filmēt no rīta līdz vakaram, jo, pirmkārt, man ir jāvingrinās, jāspēlē instruments. Visu pārējo varu darīt, ja paliek laiks.

Kanzasas Universitātē 2013. gadā ieguvis doktora grādu un jau ievērots kā solists, tu atteicies gan no turpmākās karjeras ASV, gan no koncertmeistara vietas labā orķestrī Ķīnā, lai "kuplinātu trompetes skolu Latvijā". Vai ne reizi nav nācies šo izvēli nožēlot?

Kad 2010. gadā devos studēt uz ASV, bija globālā finanšu krīze. Te jau bija apcirptas mūziķu algas un daudz kas nebija labi. Man palicis atmiņā, ka vienā vasaras braucienā uz Latviju ar kolēģi runājām – ja gadījumā šeit viss būs šausmīgi slikti, vienmēr varēšu Amerikā atrast, ko darīt. Tad viņš teica, ka varbūt vajag izlaist soli ar atgriešanos un palikt Amerikā. Viņš bija skeptiskāk noskaņots pret dzīvi un mūziķu situāciju Latvijā, un ne bez pamata. Protams, iespējas bija, un daudz kas ir atkarīgs no cilvēka ambīcijām, taču man, jau braucot uz turieni, nebija domas palikt. Toreiz domāju, ka būtu ļoti labi, ja es varētu kaut ko vērtīgu atvest atpakaļ. Ik pa brīdim tomēr ir sajūta, ka nevar saprast, kam tas ir vajadzīgs, un nav vienmēr bijis viegli.

Instrumenta spēles, arī instrumentu būves skolas veidojas gadsimtiem ilgi. Viena mūža var arī nepietikt?

Jā, tas prasa laiku. Esmu runājis ar trompetistiem no citām valstīm, kurās arī ir bijuši grūti laiki un nav bijusi nekāda trompetes vai vispār metālpūšaminstrumentu skola. Es nemēģinu teikt, ka es te veidotu kādu īpašu trompetes skolu vai metodiku. Metodes var būt dažādas. Vēlējos, lai mēs varētu sagatavot kvalitatīvus spēlētājus. Visi trompetisti, ar kuriem par to runāju, teica, ka tas prasa divdesmit gadu. Es to saprotu, jo ir jānomainās paaudzēm. Ir jānāk jaunajiem studentiem, un, kad viņi ir izmācījušies, jākļūst par pasniedzējiem.

Ne jau visi par tiem kļūst, ne visus tas interesē. Tas nenotiek kā uz konveijera.

Par tām skolām drusku samulstu, jo atmiņā ir skaistais tonis, kā skanēja Jāņa Klišāna un šogad aizsaulē aizgājušā Zigurda Lindes trompete, kā spēlēja džeza leģenda trompetists Gunārs Rozenbergs…

Jā, daudziem skanēja labi, bet neviens diemžēl nav gājis uz pedagoģiju. Varbūt neinteresēja vai arī baidījās audzināt konkurenci? To var saprast, jo tas ir grūts darbs. It īpaši mūzikas skolā. Tur ir vēl grūtāk nekā akadēmijā, jo visu laiku ir jābūt atraktīvam, lai noturētu uzmanību un panāktu rezultātu. Gadās arī tā, ka izciliem mūziķiem, kuri fantastiski spēlē, dabas dotais talants ir iedevis tik daudz un viss ir tik labi sanācis, ka viņi nekad nav saskārušies ar problēmām. Līdz ar to viņi tā īsti nemāk iemācīt. Savukārt tiem, kuriem ir bijušas problēmas un kuri ir meklējuši risinājumus, ir lielāka bagāža un viņi daudz vairāk var palīdzēt studentiem. Toties pasaulslaveniem mūziķiem varbūt ir fantastiskas muzikālās idejas, un, ja vien tev ar spēles tehniku viss ir kārtībā, vari smelties to. Jā, tas ir ļoti dažādi.

Vai pašam nebija problēmu, vai tomēr bija pamatīgi jācīnās?

Kaut kādas problēmas ir bijušas, un es joprojām meklēju efektīvākus veidus, kā spēlēt un kā šo darbu optimizēt, lai ar minimālu piepūli varētu sasniegt maksimālu rezultātu. Tas nenozīmē, ka man ir kaut kādi slepeni vingrinājumi, kurus es nevienam nerādu. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs pavadām savu vingrināšanās laiku. Tajā ir atslēga visam. Var vingrināties piecas stundas, bet tas būs bezjēdzīgi, ja īsti nesaprotam, ko un kāpēc darām. Izrādās, ka to pašu var paveikt vienā stundā. Tas nozīmē, ka paliek vēl četras stundas laika, lai darītu kaut ko citu: varam spēlēt vēl kādus citus vingrinājumus vai skaņdarbus, attīstīties tālāk vai iet ārā uzsist bumbu ar džekiem. Ir bijušas lietas, pie kurām esmu strādājis, un tādā veidā šīs atziņas pamazām nāk.

Lielā mūzikas balva 2020 tev piešķirta par izcilu darbu ansamblī. Šis jēdziens ir plašs – no dueta līdz simfoniskajam orķestrim. Vai – un kāds tieši – ansamblis ir tas, kurā vislabāk jūties?

Ir darīts viss, un es pat nevaru pateikt, kur es labāk jūtos. Tas, iespējams, ir atkarīgs no konkrētas situācijas. No cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā. No mūzikas, kāda tiek spēlēta. No diriģenta, kurš ir orķestra priekšā. Šie faktori ietekmē to, kā jūtos muzicēšanas brīdī.

Pianisti, vijolnieki, čellisti bieži spēlē solo vienatnē – nu, piemēram, Baha svītu, partitu, sonāti. Kā ir trompetistam?

Ir arī skaņdarbi tikai solo trompetei, taču tas nekad nebūs tik interesanti kā ar kaut ko kopā – ērģelēm, klavierēm vai kādu lielāku sastāvu.

Ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību arī viens vienbalsīgs instruments, piemēram, trompete, var kļūt par veselu orķestri.

Šo to tā esmu darījis. Tas ir interesanti, un ir lietas, kuras tā gribu izdarīt, bet tas nav mērķis, uz ko vēlos tiekties. Vēl vairāk apkrauties ar tehnoloģijām es negribu. Man vienkārši pietiek. Nedod Dievs, aizmirst kādu pedāli, vadiņu, baterijas vai vēl kaut ko. Bet kā muzicēšanas veids tas ir interesants. Ir prieks skatīties, kā cilvēki to dara augstā līmenī – YouTube ir pilns ar šādiem piemēriem. Tā spēlē arī daudzi ielu muzikanti.

Varbūt kļūdos, bet, manuprāt, tur nedaudz pazūd muzikalitāte, jo vairs nav tik lielas brīvības. Ir jāspēlē ritmiski ļoti precīzi, citādi vairs netrāpīsi kopā pats ar sevi. Spēlējot kopā ar dzīviem cilvēkiem, redzi, kā viņi kustas, ir acu kontakts, un tu jūti to elpu. Redzot un jūtot citam citu, varat spēlēt daudz brīvāk. Kad tu spēlē viens kopā ar ierakstu, tu sevi neredzi. Vari tikai labākajā gadījumā klausīties elpu. Tas padara muzicēšanu sterilāku.

Ansambļa jēdziens ir pilnīgs pretnis kovidam. Kā tomēr pamanījies gada gaitā muzicēt tik dažādos ansambļos?

Tajās reizēs, kad spēlēju ansambļos, nebija distances prasības – divi metri. Spēlēju gan ar orķestri, gan ar Valsts akadēmisko kori Latvija. Paldies diriģentam Mārim Sirmajam, kurš mani uzaicināja savos projektos. Tie bija ļoti interesanti. Viens no tiem bija koncerts mūžībā aizgājušā gruzīnu komponista Gijas Kančeli piemiņai. Savu solo spēlēju, atrodoties viens Doma baznīcas balkonā. Līdz ar kori piedalījās arī divas vijolnieces un timpāni. Lielākā pūtēju grupā piedalījos Džona Ratera opusa atskaņojumā kopā ar kori Latvija. Šī nebija mana pirmā tikšanās ar kori. Senāk kopā ar kori Latvija esmu muzicējis arī Riharda Dubras skaņdarbā, kur bija divas trompetes, un spēlējis Latvijas Radio 75 gadu jubilejas programmā pirms pieciem gadiem.

Pagājušajā gadā esmu muzicējis kopā ar ērģelniekiem Aigaru Reini un Ilzi Reini un ar savu pūšaminstrumentu kvintetu. Godīgi sakot, neko vairs neatceros no laika septembrī un oktobrī, kad notika daudzi no pavasara pārceltie koncerti un visi kolektīvi centās iedzīt nokavēto. Vasarā varēju atcerēties un padomāt, nevis steigt gatavot nākamo projektu. Laiks paiet tik šausmīgi ātri, ka nevari izbaudīt. Ir bijis labs koncerts, bet nav bijis laika par to reflektēt, jo ir jau jāplāno nākamais.

Vai tavs kvintets Brλss ir viena no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamervienībām?

Nē, tā ir mana patstāvīgā vienība – klasiskais metāla pūtēju kvintets, kurā spēlēju kopā ar Jensu Emīlu Holmu (trompete), Artūru Bērziņu (trombons), Kārli Rērihu (mežrags) un Robertu Brantu (tuba). Mūsu vīzija ir radīt kaut ko skaistu. Tā ir pamatdoma. Radīt skaistus, estētiski baudāmus video, kurus ievietojam YouTube. Cenšos pievērsties arī latviešu mūzikai, jo man ļoti patīk daudzi latviešu komponistu opusi. Šī ir iespēja to īstenot – uztaisīt kādu aranžiju un pacelt to nedaudz citā gaismā.

Vai pats raksti pārlikumus?

Tas būtu jauki. Pārsvarā sadarbojos ar Aivaru Krūmiņu, kurš arī pats ir trompetists un izcils aranžētājs. Arī mūsu mežradznieks Kārlis Rērihs ir sācis iet viņa pēdās, par to ir liels prieks. Metāla pūšaminstrumentu kvintetam repertuāra ir ļoti daudz, taču gribas kaut ko citu, jaunu. Ja ir kaut kas skaists, bet radīts citiem instrumentiem, veidojam aranžējumus un piedāvājam savu interpretāciju.

Vai komponisti raksta arī speciāli kvintetam Brλss, kā jau komponējuši konkrēti tev?

Nē, tik tālu vēl neesam izauguši. Es uzticos Aivaram Krūmiņam un viņa aranžētāja gaumei, jo zinu, ka būs tas, kas man ļoti patiks un ar ko gribēsies dalīties. Tāpēc galvenokārt izvēlos latviešu mūzikas pērles. Taču Raimonda Tigula Mīlestības jūra (no oratorijas Jūras grāmata) ir jauns darbs. Kad to dzirdēju pirmoreiz, man uzreiz bija sajūta, ka šis būs hits, tāpēc lūdzu to aranžēt mums. No eksperimentiem ar nezināmo mazliet baidos. Es diezgan konkrēti zinu, ko vēlos, un, kad to dzirdu, man ir skaidrs. Vēlos, lai mūsu darbība būtu maksimāli patiesa, un šis ir veids, kā varu stingri to pieskatīt.

Kurš bija tavs spilgtākais muzikālais piedzīvojums aizvadītajā gadā?

Jāatgriežas pie Māra Sirmā un Valsts akadēmiskā kora Latvija koncerta Pieminot Giju Kančeli. Tajā bija kaut kas vairāk nekā mūzika. Tas, kā viss kopā skanēja tieši tajā vietā un brīdī, bija patiešām kaut kas īpašs.

Kā kovidlaiks ir mainījis dzīves ritmu un sajūtu?

Skumji… Ir tā, kā ir, tomēr runāšu par optimistiskām lietām. YouTube kanāls man bija jau pirms šīs dižķibeles, bet tagad atkal esmu atspēries, ievietojot nodarbības, kur var spēlēt kopā ar mani vingrinājumus un dažādus duetus. Tas ir vajadzīgs jebkurā laikā, bet vēl aktuālāk tas ir kļuvis šobrīd, kad daudziem ir liegta iespēja spēlēt kopā. Ceru, ka tas varbūt kādam kaut nedaudz palīdz, un, ja kaut vienam tas palīdz, tas ir burvīgi.

Pašlaik man ir četri studenti Mūzikas akadēmijā. Ar diviem, kuri šogad to beigs, drīkstam tikties, bet ar pārējiem jāstrādā attālināti. Ir dažādi cilvēki un dažādi apstākļi. Studentiem nav viegli, jo viņiem ļoti pietrūkst kontaktstundu. Tāpēc jau tās tā sauc, ka tās ir tikšanās klātienē. Daudzi dzīvo ārpus Rīgas un izmanto mobilo internetu. Tādos apstākļos stunda nekādi nevar notikt kvalitatīvi, jo internets visu laiku raustās, saprast neko nevar. Ir jālūdz, lai sūta ierakstus, jo tos vismaz var noklausīties – saprast, kas notiek, un pēc tam sazvanīties un runāt konkrēti. Ilgstoši tā nevar, un šobrīd tas jau ir ilgstoši. Vienu semestri tā varbūt varēja, bet nu tas jau ir aizgājis par tālu.

Vai, piemēram, kvintets var saspēlēties virtuāli – katrs no savām mājām?

Nē! Lai valdība domā variantu, kā mēs varētu tikties. Protams, tehnoloģiski var izdomāt visu ko. Platformas ir dažādas. Piemēram, Mūzikas akadēmijā tiek uzstādīta platforma LoLa, kurā var veidot daudz kvalitatīvākas akadēmisko studiju meistarklases, bet tur ir specifiskas prasības: jābūt tādam un tādam datoram, superātram internetam utt. Ja pašam nav lielu naudas līdzekļu un superātra interneta, mājas apstākļos tas atkrīt. Var, protams, spēlēt ar "kliku", proti, ar metronomu noteiktā tempā: viens šādi ar "kliku" ieraksta savu balsi, sūta nākamajam, un tā uz priekšu, bet mūzika vairs nav dzīva. Ir grūti šādā veidā izdarīt kaut ko muzikālu.

Atkārtošos – ir grūti sekot, neredzot ķermeņa valodu, acu skatienu. Ieraksts ar metronomu ir vērtīgs treniņš mācību apstākļos, jo tā var pārbaudīt savu ritma izjūtu un daudzas citas maņas, bet tas neder, lai veiktu kvalitatīvu izpildījumu. Lai tādā veidā kvalitatīvi ierakstītu vienu skaņdarbu, tas prasītu tik šausmīgi daudz laika, ka tas vairāk nav tā vērts. Tāpēc pēdējā laikā neesmu veicis nekādas videointervijas savā YouTube kanālā. Ar cilvēkiem, kurus intervēju, vēlos tikties klātienē. Es viņus tik labi nepazīstu, lai varētu uzreiz zūmā sarunāties. Man ļoti svarīga ir cilvēka ķermeņa valoda – tas, kā viņš izturas. Varbūt pirms tam aizejam iedzert kafiju, un tikai tad ir intervija. Jo svešāks cilvēks, jo grūtāk.

Man kanālā ir intervijas ar Berlīnes filharmoniķu pirmo oboju Albrehtu Maieru, ar virtuozo amerikāņu džeza un akadēmisko trompetistu, komponistu un pedagogu Adamu Rapu un mūsu pašu trompetes meistaru Jāni Šīmani par instrumentu apkopi. Mani interesē viņi kā cilvēki un tas, kā viņi ir nonākuši tur, kur viņi ir tagad. Vienkārši brīva saruna, un ne tikai par to, kurš vingrinājums viņiem ir palīdzējis visvairāk. Mani interesē jebkurš, kurš ir gatavs sarunai. Ne tikai trompetisti. Manu interviju sarakstā vairāk ir ārzemnieku, jo tas ir retāks «produkts», bet es gribētu vairāk sarunāties ar vietējiem zelta cilvēkiem.

Vai esi sapratis, kāpēc viņi ir nonākuši tur un sasnieguši to, par ko viņus apbrīnojam?

Intervijās, kurās viņi par sevi atklāj vairāk, to var saprast. Tur bieži vien parādās mērķtiecība, neatlaidība. Nozīmīgi ir arī ģimenes apstākļi. Dažreiz cilvēki domā, ka viņš, šobrīd pasaulslavens mākslinieks, tāds vienkārši piedzimis, bet tā jau nav. Kaut kas to cilvēku veido, un man šķiet, ka tas ir ļoti interesanti. Tas var būt iedvesmojoši citiem: nebaidīties no tā, kādi viņi ir tagad. Atklāt, ka man arī ir tā, kā bija viņam! Bet, re, kā viņš ticis uz priekšu. Varbūt es arī varu?

Kura no sarunām tev pašam bija visiedvesmojošākā?

Noteikti ar Albrehtu Maieru. Viņam bērnībā bija problēma, ka viņš ļoti raustīja valodu. Tēvs bija izdomājis, ka varbūt varētu palīdzēt kāds pūšaminstruments, un tā viņš nonāca pie obojas.

Cik ilgi neesi spēlējis ar savu kvintetu, un kad būs jūsu nākamā tikšanās?

Kāds brīdis jau būs pagājis, bet tūlīt tiksimies virtuālajos tiešsaistes koncertos. Viens koncerts būs programma Svētku fanfaras kopā ar Ilzi Reini Dzintaru mazajā koncertzālē, kuru varēs noskatīties Lieldienās, 4. aprīlī, plkst. 16 televīzijas kanālā ReTV; esam šo programmu jau atskaņojuši Valmierā un Liepājā. Otrs – Mūzika klusumā sadarbībā ar vokālo grupu Putni VEF Kultūras pilī Lielajā piektdienā, 2. aprīlī. Gandrīz visi būsim dzirdami arī Lieldienās Rīgas Domā kopā ar ērģelnieku Aigaru Reini.

Kurā no trompetei pieejamiem mūzikas stiliem jūties kā mājās? Kādas ir tavas attiecības ar džezu?

Trompetes darbības lauks ir visplašākais – no senās mūzikas cauri barokam, klasicismam un romantismam līdz avangardam, džezam, popmūzikai un rokam. Mēs tur esam, un tas ir kolosāli. Jo vairāk žanriem bijusi iespēja pieskarties, jo labāk, jo tas palīdzēs spēlēt arī kādā citā žanrā. Mijiedarbība ir ļoti svarīga. Esmu priecīgs, ka jau no vidusskolas laikiem – pat vēl agrāk! – man vienmēr ir bijusi iespēja spēlēt bigbendā. Esmu daudz no tā mācījies, tas man ir devis saprašanu. Esmu spēlējis arī City Jazz Big Band Kārļa Vanaga vadībā, kas vēlāk izveidojās par Latvijas Radio bigbendu. Dalība ansamblī dod izaugsmi.

Džezs man ļoti patīk. Es pats diemžēl neimprovizēju un ļoti cienu cilvēkus, kuri to spēj un dara. Baroka trompetes gan man nav. Man ir tikai baroka "mundštuks". Ungārijā, kur pasniedzu meistarklases, atklāšanā četratā spēlējām baroka trompetes.

Kopš kura laika esi ne tikai trompetists, bet arī fotogrāfs?

Man, kā jau daudziem, sākumā bija "ziepju trauks", bet ap 2007. gadu tiku pie iesācēju līmeņa profesionālā fotoaparāta Canon un pirmā šāda līmeņa objektīva. Man vienmēr ir patikušas skaistas, kvalitatīvas fotogrāfijas – gan cilvēku portreti, gan dabasskati. Man bija interese, kā tas tiek panākts. Es arī tā gribu!

LNSO ir paveicies ar trompešu grupas koncertmeistaru un pašiem savu fotogrāfu vienā personā.

Droši vien ir likumsakarīgi, ka daudzas fotogrāfijas ir no mūsu koncertiem un es bieži fotografēju mūsu mūziķus. Pats esmu tur iekšā un labi pazīstu Lielās ģildes skatuvi un aizskatuvi, visu ēku. Zinu, ko var un nevar darīt, zinu arī mūziku. Ja pat nezinu, vismaz varu paredzēt, kad būs skaļā kulminācija un kādas būs manas iespējas tajā brīdī. It īpaši tas attiecas uz koncertu fotografēšanu. Es fotografēju arī pilsētas, klusās dabas u. c. To var aplūkot manā mājaslapā www.janisphoto.com. Gan šo lapu, gan www.porietis.com izveidoju, vēl būdams Amerikā, jo jau laikus biju nopircis šos domēnus.

Visinteresantāk ir fotografēt cilvēkus, tāpēc man ir tik daudz portretu. Kluso dabu fotografēt ir viegli, jo tā nerunā pretī un tai nav pretenziju. Ar cilvēkiem ir pavisam citādi. Cilvēkiem ir savas vēlmes un kompleksi. Ir nepieciešama ansambļa sadarbība, lai nonāktu pie rezultāta, kas mums abiem patiktu. Katrs ir atšķirīgs gan kā personība, gan ķermeņa un sejas vaibstu ziņā. Viena un tā pati gaisma vienam der labi, bet citam ne tik labi. Ir izaicinājums tikt ar to galā. Tas, ko vēl cenšos iemācīties, ir ainavu fotografēšana: kā labāk veidot kompozīciju, kas ir būtiskākie elementi. Man ir arī specifiskas klusās dabas – iemūžinu "mundštukus" un mūzikas instrumentus.

Pēdējā laikā modē ir fotografēt sevi. Vai selfiji arī tev ir?

Pārsvarā tā arī daru. Manā trompetista mājaslapā sadaļā Par mani portrets ir manis paša uzņemts. Esmu radījis gandrīz visus pašportretus profesionālajām vajadzībām. Nav arī problēmu ļaut sevi nofotografēt kādam citam.

Vai būs arī kāda izstāde?

Pagaidām vēl ne. Pie tā jānonāk organiski. Negribu steigties, jo daudz kas notiek un visu gribas izdarīt kvalitatīvi.

Vai cilvēki tiešām dalās tādos, kurus kamera mīl, un nefotogēniskajos?

Katram ir savs leņķis. Dažkārt to ir grūtāk uzreiz pamanīt, bet noteikti ir. Cilvēkam, kuru fotografē, ir jāuzticas fotogrāfam. Es vēlos, lai cilvēks atraisītos, lai sajūta būtu patiešām viegla. Lai gan cilvēki sevi spogulī redz katru dienu, viņi vienlaikus nepazīst sevi un nespēj būt objektīvi. Viņi ir ieraudzījuši un fokusējušies uz kādu sīku nepilnību savā sejā, bet visa pasaule to pamana tikai pašās beigās, ja vispār pamana. Šis ir tas brīdis, kad ir jāuzticas fotogrāfam. Tikai tas leņķis varbūt ir jāpameklē mazliet ilgāk.

Par ko ir jāsatraucas, pandēmijai un ierobežojumiem ieilgstot?

Kovidlaiks prasa pašdisciplīnu vairāk nekā jebkad – vienkārši lai vingrinātos, kaut arī nekur nav jāiet. Ja tas ir grūti profesionāļiem, iedomājieties studentus. Visvairāk ir žēl, ka cietīs izglītības līmenis, jo tā ir mūsu nākotne. Attālinātajās mācībās ir pagājis vairāk nekā gads – nu kādi tur ansambļi, orķestri. Kopspēlēšana, kas ir tik ļoti svarīga izaugsmei, ir ļoti traumēta.

Māksla kopumā, tāpat kā matemātika, vēsture un ģeogrāfija, attīsta mūsu smadzenes. Tas mūs padara spējīgākus tikai, kad tas viss darbojas kopā. Daudziem šķiet, ka muzicēšana nav darbs, jo "viņi dara to, kas pašiem patīk". Tā ir ļoti vāja atruna. Iepriekšējās krīzes laikā cilvēki gāja uz koncertiem, jo viņiem bija vajadzīgs šis piepildījums. Daudzos uzņēmumos, kam nav nekāda sakara ar mūziku, meklējot darbiniekus, noslieksies par labu cilvēkam, kurš ir spēlējis kādu mūzikas instrumentu, jo viņam, visticamāk, piemīt pašdisciplīna, prasme sastrādāties ar citiem un ātri risināt problēmas.

Spēlējot mums nav laika iziet pīppauzē. Viss notiek reālajā laikā ar simtprocentīgu uzmanību. Tas ir milzīgs garīgs darbs, kas attīsta smadzenes. Pasaulē tas nav nekas jauns, bet mēs dzīvojam vidē, kur katrs vēlas vilkt deķi uz savu pusi. Ja mēs vairāk cienītu ne tikai sevi, bet arī līdzcilvēkus un citas profesijas, visi būtu ieguvēji. Nevaram augt kā kopiena, ja kaut ko vienu noniecinām. Sporta komanda ir tik stipra, cik tās vājākais spēlētājs. Tāpat arī mūsu sabiedrība ir tik stipra, cik stiprs ir tās vājākais punkts. Cilvēki parasti neskatās divus soļus uz priekšu. Viņi skatās šeit un tagad un domā, kas man par to būs rīt. Bet vēl svarīgāk ir, kas būs pēc nedēļas, mēneša un gada. Nevajag ar nemitīgo skandināšanu tikai par pandēmiju un tās upuriem zombēt sabiedrību līdz neprāta stāvoklim.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja