Arī ārkārtējās situācijas apstākļos Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB) aicina izbaudīt tradicionālos gada nogales svētku notikumus. Protams, tikai tā, kā tas šobrīd iespējams, – tiešsaistē. Līdz 10. janvārim varēs noskatīties Johana Štrausa opereti Sikspārnis, Pētera Čaikovska baletu Riekstkodis un Mārtiņa Ozoliņa diriģēto gadumijas koncertu (tas būs pieejams no 27. decembra). Koncertā dziedās Inga Šļubovska-Kancēviča, Jūlija Vasiļjeva, Raimonds Bramanis, Mihails Čuļpajevs un arī pats Egils Siliņš. Tiešsaistes biļetes ir nopērkamas Biļešu paradīzes tīklā.
Par to, kādā gaisotnē pašlaik norisinās darbs Baltajā namā, sarunā ar KDi stāsta LNOB vadītājs Egils Siliņš.
Vai, jau ilgi strādājot ierobežojumu un ārkārtējās situācijas laikā, ir liela spriedze vai vienkārši – jauna rutīna?
Mums ir jāstrādā atbilstoši apstākļiem. Oktobrī domājām, ka decembrī varēsim rādīt izrādes, bet novembra vidū nevis uzzini, bet sāc nojaust, ka tomēr nevarēs… Novembra beigās secini, ka nojausmas diemžēl ir bijušas pareizas un viss ir jāatceļ… Šī ir ārkārtas situācija, un ne tikai mums Latvijā. Tā ir visā pasaulē. Nevaru teikt, ka tas palīdz, bet vismaz apziņa, ka visi esam vienā negatīvā situācijā, zināmā mērā nomierina – nuja, neko darīt nevaram.
Mums šoruden bija ļoti saspringts darba posms līdz 27. novembrim, jo bija mērķis vismaz vienu jaunu darbu – Džuzepes Verdi Simona Bokanegras iestudējumu – novest līdz tādam gatavības punktam, lai šo izrādi varētu rādīt uzreiz pēc tam, kad zināsim, ka drīkst atvērt opernamu. Pirmizrādi esam ieplānojuši 2021. gada 5. februārī, bet dzīve rādīs, vai tas varēs piepildīties. Tomēr mums katrā ziņā ir jānosprauž mērķi plānošanā un darbībā, jo citādi būs haoss. Arī publika gaida jaunus iestudējumus, lai būtu interese šeit nākt.
Simona Bokanegras iestudējumā piedalījās angļu komanda. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Leslijs Traverss bija smagā formā izslimojis Covid-19 jau aprīlī. Tas savukārt iespaidoja režisora Stīvena Lolesa noskaņojumu: viņš bija ļoti satraukts un nobijies, trīs reizes jau taisījās braukt prom. Ar lielām pārrunām un citādiem līdzekļiem centāmies viņu noturēt, bet pēdējā nedēļā mēģinājumi tomēr notika ar Zoom starpniecību. Vismaz izrādes skelets bija uzstādīts, režisors ar solistiem bija strādājis, un tikai tad bija iespējams darbu papildināt un pabeigt platformā Zoom. Esmu priecīgs, ka vismaz tā sauktais ģenerālmēģinājums 27. novembrī notika. Darbs ir izdevies un nav palicis puspabeigts. Nedēļu pirms 5. februāra pirmizrādes vēlreiz atbrauks scenogrāfs un pielabos kostīmus un gaismas klātienē. Režisoram šajā laikā būs jau cits projekts, bet, pat ja viņš vairāk nepieslēgsies, šis darbs ir veikts, un esmu diezgan apmierināts.
Tomēr Operas mājaslapā neredzēju nekādu informāciju par pirmizrādi 5. februārī. Pēc Jaungada koncertiem kalendārs pagaidām ir tukšs.
Kaut kad jau liksim, jo biļetes ir jāpārdod. Tagad ir decembris, un ir jāskatās, kā attīstīsies situācija. Ja izsludināsim izrādes janvāra sākumā, ar to publikas interesei pietiks. Jāparunā ar mārketinga nodaļu, varbūt tomēr vajag mazliet agrāk. Taču problēma ir, ka izrāžu plānu visu laiku nākas strauji mainīt: izsludināsim, pārdosim biļetes, pēc tam datums būs jāpārceļ un atkal jāatmaksā nauda. Gan skatītāji, gan teātru vadītāji no tā jau ir noguruši. Taču tas vairs nav nekas jauns, sistēma jau ir izstrādāta.
Notikumi top arī baletā. Paralēli tikko bija jaunā baleta Divi metri ģenerālmēģinājums. To veidojuši horeogrāfi Elza Leimane, Antons Freimans un Aivars Leimanis. Tieši pēc mūsu sarunas man jādodas uz baleta Drakula komandas maketa prezentāciju un pieņemšanu. Latvijas publikai labi zināmais poļu horeogrāfs Kšištofs Pastors aprīlī pie mums iestudēs šo savu baletu, kurš Austrālijā ir saņēmis gada labākās izrādes titulu.
Aprīlī sāksies Džoakīno Rosīni operas Pelnrušķīte jauniestudējuma mēģinājumi, to veidos Venēcijā dzīvojošais kanādiešu režisors Reno Dusē un scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Andrē Barbs. Ar šo radošo duetu es pats esmu strādājis pirms vairākiem gadiem Riharda Štrausa operas Arabella iestudējumā Ķelnē. Man patika viņu estētika un precizitāte darbā. Domāju, ka tas būs pilnīgs kontrasts Simona Bokanegras komandas veikumam.
Varu uzreiz nosaukt arī mūsu tālākos nākotnes plānus. Nākamās sezonas sākumā, septembrī, plānojam atlikto Volfganga Amadeja Mocarta operas Dons Žuans uzvedumu, kura pirmizrāde sākotnēji bija paredzēta šā gada maijā. Oktobrī būs horeogrāfa Marko Gekes balets Ņižinskis. 2022. gada janvārī – Jāņa Kalniņa operas Hamlets jauniestudējums. To veidos vācu režisore Kristīne Vuss, kurai ir latviešu saknes. Hamleta scenogrāfiju veidos Andris Eglītis, kostīmus – Kristīne Pasternaka. Kristīne Vuss Rīgā jau ir iestudējusi Georga Frīdriha Hendeļa Alčīnu, šis iestudējums bija ļoti veiksmīgs. Savulaik viņas vadībā tapa arī Dons Žuans, bet tas bija faktiski bezlīdzekļu uzvedums, kurā bija jāiztiek ar dekorācijām un kostīmiem, kādi glabājās teātra fondos.
Latviešu komponistu operas mūždien uzlūkotas kā problēma, jo tās nevar sacensties popularitātē ar Karmenu vai Traviatu, uz kurām publika nāks vienmēr.
Ja latviešu operas oriģināldarbs iestudēts spilgti un augstā muzikālā kvalitātē, mūsu zemes iekšējais klusais telefons nostrādā diezgan ātri. Ja izrāde ir laba, publika nāk. Piemēram, Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju izrādes ir ļoti labi apmeklētas, biļetes tiek izpirktas. Jāņa Kalniņa Hamlets ir viens no labākajiem operdarbiem, ko jelkad radījis kāds pašmāju komponists. Novēlu šim iestudējumam veiksmi un esmu pārliecināts, ka tas būs veiksmīgs.
Nacionālās skaņu ierakstu kompānijas Skani vadītājs Egīls Šēfers nesen intervijā KDi atzina, ka tagad ir pēdējais laiks kvalitatīvos ierakstos iemūžināt arī latviešu operas. Pagaidām šis ir baltais laukums, mūsu parāds.
Šīs lietas vienmēr atduras pret finansējumu. Ja Skani ir ar mieru sadarboties un atrastu līdzekļus, mēs atradīsim iespēju ierakstīt. Tas būtu ļoti vērtīgi un atbalstāmi, jo kurš gan cits to darīs?
Vai turpināsiet mūsu operteātra un opermūzikas popularizēšanai izmantot Eiropas digitālo platformu OperaVision?
Līgums ar OperaVision noslēgts līdz 2021. gada pavasarim. Savus pienākumus esam izpildījuši, tajā parādīts arī operas Spēlēju, dancoju ieraksts. Labprāt turpināsim sadarbību, bet tad ir jāslēdz jauna vienošanās. Tā ir laba platforma, lai reklamētu mūsu Operu.
Pirms dažiem gadiem dziedājāt stacijas tunelī, iestājoties par Vāgnera zāles – vēsturiskā teātra – atjaunošanu. Vai tagad, zinot, ka tas notiks, jums ir vīzija par LNOB sadarbību ar Vāgnera teātri?
Būtu ideāli, ja Latvijas Nacionālā opera varētu sadarboties ar Vāgnera teātri. Zinot, ka tas ir neliels teātris, tur labi iederētos gan Mocarta, gan baroka operu iestudējumi. Sadarbība būtu gan vēlama, gan apsveicama, un es ceru, ka tā arī notiks.
Vai jūs uzņemtos Latvijas Nacionālās operas un baleta vadību, ja zinātu, ka tūlīt būs pandēmija un krīze?
Es nedomāju tikai par Covid-19 laiku. Es būtu piekritis, jo skatos perspektīvā. Skatos, kas būs gadu vai divus pēc pandēmijas, un domāju par nākotni. Mani plāni ir diezgan plaši, un vienmēr ir rezerve: ja kāds iestudējums nobrūk, uzreiz ir plāns B.
Kāds ir jūsu – Operas vadītāja – galvenais mērķis, un kā to panākt? Vai šis mērķis ir reāli īstenojams šodienas situācijā?
Mans galvenais mērķis ir panākt vēl lielāku klausītāju ieinteresētību par operu. To var sasniegt tikai ar kvalitatīviem dziedātājiem, diriģentiem un iestudējumiem. Protams, Covid-19 apstādināja visus sākotnējos plānus un ieceres. Diemžēl nācās atteikties arī no tā, ka slavenais itāļu diriģents Pjērs Džordžo Morandi decembrī diriģētu divas Traviatas izrādes. Viņš ir Verdi interpretācijas meistars, pats esmu dziedājis viņa diriģētā Verdi Rekviēma solistu sastāvā Garīgās mūzikas festivālā Rīgā. Man ir prieks, ka aprīlī, kad situācija, cerams, būs nomierinājusies, viņš diriģēs operas Luīze Millere koncertuzvedumu mūsu Operā.
Tagad jau grūti vispār runāt par lieliem plāniem. Es nosaucu plānus līdz 2022. gada sākumam, bet laiks rādīs, vai tie atkal nebūs jāpārbīda… Es šad tad kolēģiem saku, ka man kā Operas vadītājam maksā algu arī par to, ka es pozitīvi skatos uz lietām. Tas, ka iekšēji pats ne vienmēr jūties pozitīvi un droši, nav jāizrāda uz āru.
Nav vienkārši?
Nav. Sevišķi tāpēc, ka esmu ne tikai Operas vadītājs, bet arī vēl aktīvs dziedātājs. Tas viss ir dubultā devā, jo ir jāatceļ koncerts vai izrāde teātrī un paralēli arī pats saņem atteikumus kā dziedātājs.
Kā ārkārtas situācija ietekmē jūsu dzīvi?
Mana dzīvesbiedre tagad ir pie manis, bet pavasarī vairāk nekā četrus mēnešus bijām šķirti, jo lidmašīnas nelidoja, satiksme nedarbojās. Situācija bija tāda, ka man Londonā martā bija pēdējā izrāde. No turienes es aizbraucu uz Latviju, bet Karmena – uz Spāniju. Bija paredzēts, ka pēc nedēļas viņa dosies uz Latviju, bet viss apstājās.
Situācijas nemitīgā mainība izsit no sliedēm?
Tev ir paredzēts koncerts – ir programma, kura ir jāsagatavo. Sāc gatavoties, bet pēc tam uzzini, ka koncerts nenotiks. Sāc gatavoties nākamajai programmai. Iesāc, dari, un atkal koncertu atceļ. Sāk pietrūkt motivācijas, ja dari, bet nezini, vai tam būs jēga. Lai sagatavotu operlomu, ir ļoti daudz jāstrādā. Ja jāiegulda vairāku mēnešu darbs, nezinot, vai varēsi izpildīt, un tas nav tikai vienreiz, bet šāda situācija atkārtojas.
Ja vēl tā ir vienkārša loma, bet tagad es gatavojos Aleksandra Cemlinska operai Florenciešu traģēdija. Tajā ir jāiegulda milzīgs darbs. Florenciešu traģēdijā ir trīs solisti. Mana vokālā partija mūzikas valodas – intonāciju, intervālu, vokālo lēcienu – ziņā ir ļoti sarežģīta. Lai šo darbu iemācītos, vajag četrus vai piecus mēnešus to studēt. Es nezinu, vai līgumā paredzētais iestudējums notiks. Tagad taču daudzi teātri pārbīda plānus uz vienu, divus vai pat trīs gadus vēlāku laiku. Tā ir izmisuma situācija. Nevaru arī piekrist nekam citam, jo nezinu, vai tas nekrustosies ar jau esošajiem, bet nemitīgi pārceltajiem plāniem, par kuriem ir noslēgti līgumi. Kurš mākslinieks spēj visu laiku produktīvi strādāt, nezinot, vai kādam vēl būs vajadzīgs šis ieguldītais darbs?
Vēl gatavoju Hansa Zaksa lomu Vāgnera operā Nirnbergas meistardziedoņi. Šī ir viena no garākajām lomām operas literatūrā – Hanss Zakss viens pats dzied pusi no operas. Visi vienmēr šausminās, ka mūzikas apjoms ir ļoti liels. Baireitā pavaicāju slavenajam basbaritonam Georgam Cepenfeldam, cik ilgu laiku viņš veltījis, lai šo partiju iemācītos. Viņš teica – bija vajadzīgi divi gadi. Man pirmizrāde plānota 2023. gadā Tokijā.
Līdzīgi ir arī mūsu pašu dziedātājiem. Tāpēc ir jānoliek kaut kāds pirmizrādes datums, lai būtu motivācija, mērķis. Ja viņiem pateiksi: mēs nezinām, bet tu mājās patrenējies, – tas neiet krastā. Ir jāzina, kad tev jābūt nepieciešamībai šo darbu parādīt, kad tam ir jābūt gatavam. It sevišķi māksliniekiem.
Visi plāni šobrīd ir būves uz plūstošām smiltīm?
Godīgi sakot, viss ir uz plūstošām smiltīm. Kaut ko gatavo, kaut ko atkārto, bet vai būs – nevar zināt. Tas var notikt pat tā, ka tu aizbrauc uz izrādes vietu un pēkšņi paziņo, ka tā tiek atcelta. Ja sākas jauns Covid-19 vilnis, pirmais, kam ķeras klāt, ir kultūra, lai gan ir statistiski pierādīts, ka teātros cilvēki ir inficējušies vismazāk. Teātrī tiek stingri ievērota distancēšanās, ir dezinfekcijas līdzekļi, maskas. Jebkurā pārtikas veikalā inficēšanās risks ir vairākkārt lielāks. Saslimšanas gadījumu statistika Cīrihē parādīja, ka teātros inficējies viens procents, bet visvairāk tas noticis mājās, ģimenēs. Tā vietā, lai mūsu valdība maksātu viesnīcām dīkstāves pabalstus, vajadzētu tur izmitināt cilvēkus, kuriem ir jāizolējas, un par to būtu jāmaksā.
Tomēr Covid-19 uzliesmojums šoruden bija gan Lietuvas Nacionālajā operā, gan arī mūsu Operas korī, un teātri nācās slēgt uz karantīnu.
Tajā pašā laikā Spānijas teātri turpina strādāt. Madrides opera vēl joprojām nav aiztaisīta ciet. Nesen man bija saruna ar Madrides simfoniskā orķestra diriģentu. Viņš teica: mēs esam laimīgi, ka kopš maija varam sniegt koncertus. Madridē kultūras dzīve nav apstājusies. Manuprāt, viss ir izdarāms, ja vien Covid-19 testi būtu biežāk pieejami un ja tie nebūtu jāapmaksā pašam operteātrim, kā tas ir pašlaik. Līdz novembra sākumam testēšana bija uz valsts rēķina, bet tagad tā vairs nenotiek vai notiek tikai daļēji.
Mēs ne tikai rādījām izrādes samazinātam skatītāju skaitam (pirms ārkārtējās situācijas tie bija 300 cilvēku teātrī ar 970 skatītāju vietām), kamēr to vispār drīkstēja, bet mums arī vēl ir jāveic visam orķestrim un māksliniekiem testi, arī tagad pirms svētku pasākumu videoieraksta. Tā ir naudas dedzināšana.
Daudzi domā, ka atšķirībā no privātajiem, neatkarīgajiem kultūras uzņēmumiem valsts teātriem nav iemesla uztraukties, jo finansiālais nodrošinājums vienalga būs.
Tā nav taisnība. Valsts subsidē 70 procentu no mūsu budžeta, un šī subsīdija sedz tikai algas. 30 procentu, ko nopelnām ar biļetēm, tiek iztērēti jauniestudējumiem un tādām "mazā luksusa lietām" kā viessolistu, kāda viesdiriģenta, viesrežisora vai vispār režisora uzaicināšanai.
Paskaidrošu tiem, kuri tik labi nepazīst Operas virtuvi: mēs nevaram ar mūsu pašu solistiem vien nosegt visu teātra repertuāru. Piemēram, mums štatā nav tik daudz dramatisko balsu. Mūsu trupā nav arī mecosoprāna, kas dzied Karmenu. Tātad jāaicina no malas. To mēs varam tikai par paša teātra nopelnītajiem līdzekļiem. Pagājušā gada biļešu ieņēmumi bija apmēram 3,7 miljoni eiro. Tā kā šogad Opera vairāk nekā sešus mēnešus nevarēja strādāt, būs iztrūkums. Līdz šim atbalsts no Kultūras ministrijas ir bijis. Kā būs tālāk, ir atkarīgs no ekonomiskās situācijas valstī. Ceru, ka valdība tomēr sapratīs, ka cilvēkiem bez pārtikas un siltuma ir nepieciešama arī kultūra. Dvēsele arī ir jābaro. Sevišķi tagad, kad jau ir bijis tik ilgs starpposms ar tukšumu kultūras baudīšanas iespējās.
Redzot, ka pašlaik Latvijā koncerti un izrādes drīkst notikt vienīgi attālināti, var tikai apskaust orķestri Kremerata Baltica, kurš vēl šomēnes spēlēja klātienes koncertu Tallinā.
Vieglāk jau ir aizliegt. Tad cilvēkiem, kuri par to lemj, atbildības briesmas mazinās. Manuprāt, lielākā māksla ir šajā grūtajā brīdī kaut ko piedāvāt un mēģināt kaut ko darīt. Tā ir lielāka māksla nekā aizliegt.
Ko darīt, ja cita risinājuma vienkārši nav?
Vīnē, kur pats oktobrī dziedāju, teātrim ir ātrie testi, kurus tur tagad veic divreiz nedēļā. Tie ir salīdzinoši lēti, vienkārši, un rezultāts ir zināms piecu minūšu laikā: no mutes noņem uztriepi, iedod tev kolbiņu ar šķidrumu, kurā tu pats 15 reižu apmaisi uztriepi. Pēc tam liek uz plastmasas vāciņa un skatās, kā mainās krāsa. Ko es ar to gribēju piebilst? Ja arī mums testi nemaksātu necik dārgi un būtu biežāk pieejami, varētu notikt normāla repertuāra un jauniestudējumu izrādīšana. Protams, ar samazinātu skatītāju skaitu un acīmredzot arī ar reducētu orķestra sastāvu, bet tomēr notiktu! Otra problēma ir tā, ka arī publika jau sāk baidīties.
Vai publikas baidīšanās bija ļoti jūtama?
To nejuta septembrī un oktobrī. Septembrī ar 50 procentu pieļaujamo apmeklējumu mums pat gāja ļoti labi, bet, kad infekcijas skaitļi sāka augt, uzreiz bija jūtams, ka aktivitāte noplok. Cilvēki vairs nepirka biļetes, plānojot vismaz pāris nedēļu vai mēnesi uz priekšu, bet pirka tikai pēdējā brīdī. Droši vien iemesls ir arī tas, ka daudzi domā: ak, nevar jau zināt, vai notiks. Nu tad labāk vēl nepirkšu. Labi, ka valsts atmaksāja teātrim 80 procentu no atpakaļ atdotās naudas par atceltajām izrādēm. Ar šo atbalstu šim gadam pietiks.
Stājoties amatā, norādījāt uz diviem būtiskiem turpmākā darba virzieniem, kas būtu gan interesanti, gan ekonomiski izdevīgi. Pirmais – kopprojekti ar citu valstu teātriem. Otrs – īrētie iestudējumi. Vai tas paliek spēkā?
Jā. Rosīni Pelnrušķītes iestudējumu producējam kopā ar Tulūzas operu, un ir arī plānots, ka to no mums īrēs Dižonas opera uz četrām vai piecām izrādēm. Tulūza apmaksās trīsdesmit procentu no ieguldījuma, un saņemsim līdzekļus arī par izīrēšanu. Mēs Pelnrušķīti izrādīsim pirmie 2021. gadā, Tulūzā un Dižonā – 2024. gadā. Protams, ja plānus būs iespējams īstenot. Interesi ir paudusi arī Losandželosas opera, kuru interesē tieši šī režijas dueta darbs. Kādreiz ir vērts ieguldīt vairāk, jo pēc tam ir lielāka atdeve – gan tāpēc, ka tā var piedāvāt labākas kvalitātes produktu, ko gribēs redzēt, gan tāpēc, ka šo izrādi pēc tam var piedāvāt viesizrādēs vai kādā citā formātā.
Attiecībā uz citur pirktajām izrādēm pašlaik norit sarunas ar Briseles operteātri La Monnaie. Vēl negribu klāstīt detaļas, bet šis iestudējums noteikti varētu interesēt Latvijas publiku.
Bieži dzirdams, ka ikkatra krīze dod arī jaunas iespējas. Vai mūsu opernamam tā ir iespēja biežāk aicināt latviešu dziedātājus, kuri ir kļuvuši par zvaigznēm pasaulē?
Aleksandrs Antoņenko šoruden jau dziedāja vienā Pučīni Toskas izrādē un atgriezīsies Rīgas Operas festivālā ar Hermaņa lomu Čaikovska Pīķa dāmā. Inga Kalna piedalīsies Pulenka Karmelīšu dialogu izrādē martā. Diemžēl ārkārtējās situācijas dēļ nācās atcelt 16. decembrī plānoto Elīnas Garančas solokoncertu, taču gaidīsim viņu šeit un piedāvāsim citu datumu. Kristīnes Opolais uzstāšanās plānota jūnijā Verdi Aīdā. Marina Rebeka ir aizņemta līdz 2021. gada beigām, plānosim sadarbību pēc šī laika.
Starp citu, pandēmijas dēļ mūziķu drošībai uzstādot norobežojošās plastikāta plāksnes orķestrī, atklājās, ka akustiski uzlabojas skanējums. Tas izlīdzina kopskaņu, jo pūšaminstrumenti vairs nav tik skaļi.
Vai rudenī piedzīvoto veiksmīgo debiju birums apliecina, ka pašu trupas mākslinieki, samazinoties starptautiskajai solistu apritei, tikuši pie sapņu lomām?
Šie ir tie nedaudzie plusi, kurus Covid-19 laiks devis mūsu pašu māksliniekiem. Kopš pandēmijas sākuma no marta viņiem ir bijis laiks savas lomas mierīgi, lēnām sagatavot, un man ir prieks, ka jau vairākus mēnešus pie mums strādā tāds pieredzējis koučs un speciālists, kāds ir Māris Skuja. Izmantojot situāciju, ka teātrī Grācā pašlaik nenotiek nekas tāds, kur viņš būtu nepieciešams, viņš varēja atvēlēt šo laiku mums. Ja dzirdēsiet Mihailu Čuļpajevu, Rinaldu Kandalincevu un Tatjanu Trenoginu, kura no janvāra būs mūsu pastāvīgajā ansamblī, redzēsiet, ka līmenis ir ļoti audzis. Dažiem solistiem tas ir par veselu klasi augstāks. Māris Skuja pamatā strādā ar dziedātājiem, kuri gatavo partijas jauniestudējumiem Simons Bokanegra un Pelnrušķīte, kā arī Luīzes Milleres koncertuzvedumam. Esmu sajūsmā par mūsu solistu varēšanu. Tas tiešām ir ļoti labs līmenis.
Tuvojas gadumija, jaunu apņemšanos un vēlmju laiks, ne velti ir laimīšu liešanas tradīcija. Uz ko jūs cerat?
Es gribētu, lai 5. februārī varētu notikt Simona Bokanegras pirmizrāde. Pārāk daudz cerēt būtu naivi, bet, ja tas notiks, mēs visi Operā būsim priecīgi.