Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 24. oktobris
Renāte, Modrīte, Mudrīte

Varam būt godīgi, ja runa ir par emocijām. Intervija ar Briseles Karaliskās operas vadītāju Pēteru de Kaluvi

"Mēs nevaram mainīt pasauli, bet kultūras sektors var veidot izpratni par nopietnām tēmām," uzsver Briseles Karaliskās operas vadītājs Pēters de Kaluve. Viņš ir pārliecināts, ka operu vairs nedrīkst pasniegt kā kulināriju

Briseles Karaliskās operas La Monnaie/De Munt ģenerāldirektors un mākslinieciskais vadītājs Pēters de Kaluve ir viens no intendantiem, kura neatlaidīgais darbs un idejas virza Eiropas muzikālā teātra attīstību. Ar Pēteru de Kaluvi sarunājāmies neilgi pirms 3. septembrī Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī notikušās Riharda Štrausa Rožu kavaliera pirmizrādes. Itāļu režisora Damjāno Mikjeleto iestudējums ir Briseles, Viļņas un Boloņas operteātra kopražojums. Režisoru šim projektam piesaistījis Pēters de Kaluve. Pirms kovidkrīzes bija plānots, ka Rožu kavaliera pirmizrāde tiks svinēta Briselē, taču pandēmijas dēļ tas nebija iespējams, un savu ceļu pie skatītājiem Rožu kavalieris septembrī sāka Viļņā. Itāļu maestro Sesto Kvatrīni diriģētā pirmizrādes sērija tur jau noslēgusies. Nākamreiz Rožu kavalieris Viļņā skanēs 2022. gada 17., 18. un 19. martā. Vēlāk izrādi varēs redzēt Briselē un Boloņā. 

Briseles Karaliskajā operā jaunā sezona tika atklāta 14. septembrī ar beļģu avangarda džeza pianista un komponista Krisa Deforta operas Mūsu dziedāšanas laiks/The Time of Our Singing pasaules pirmizrādi. Dramaturga Pētera van Krāija libreta pamatā ir amerikāņu rakstnieka Ričarda Pauersa romāns Mūsu dziedāšanas laiks (2003). Darbā ir attēlota jauktas etniskās izcelsmes ģimenes dzīve ASV segregācijas un aizspriedumu apstākļos. Ģimenes locekļus gan vieno, gan šķeļ mūzika. Tumšādainajai sievietei un baltajam ebreju vīrietim ir divi dēli, kuri sāk karjeru izteikti baltajā klasiskās mūzikas pasaulē, un meita, kura kļūst par aktīvisti un pievienojas Melno panteru kustībai. Iestudējumu veidojis diriģents Kvamē Raiens un režisors Teds Hafmens. Tajā piedalās teātra La Monnaie kamerorķestris, jauniešu un bērnu koris un džeza kvartets. Opera skan angļu valodā, Briselē to varēs dzirdēt līdz 26. septembrim. 

Oktobrī koncertizpildījumā tiks atskaņota XX gadsimta pirmās puses beļģu komponista Lodeveika Mortelmansa opera Jūras bērni. Novembrī uz La Monnaie skatuves atgriezīsies 2012. gadā režisora Kšištofa Varlikovska radītais Albāna Berga Lulu iestudējums ar nepārspējamo dziedātāju un aktrisi Barbaru Hanigenu titullomā. Decembrī būs redzams Vinčenco Bellīni Normas jauniestudējums. Janvārī un februārī Briselē savu drosmīgo Žorža Bizē Karmenas interpretāciju piedāvās režisors Dmitrijs Čerņakovs – pirms četriem gadiem šī izrāde izraisīja sensāciju Ēksanprovansas festivālā.

Sezonas turpinājumā skanēs Džakomo Pučīni Triptihs, Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēms, Riharda Vāgnera Parsifāls un Džakomo Meierbēra Hugenoti. Laikmetīgo operu pārstāvēs komponistu Žana Lika Fafšāna un Džeimijas Menas jaundarbi. La Monnaie afišā ir vērts pievērst uzmanību arī mūsdienu dejai un koncertu programmai.  

Pēters de Kaluve studējis literatūru un teātra vēsturi Gentē, Briselē un Antverpenē. Vēl būdams students, viņš pēc leģendārā intendanta Žerāra Mortjē aicinājuma 1986. gadā sāka strādāt teātrī La Monnaie par dramaturgu un bija atbildīgs par komunikāciju ar presi, sabiedriskajām attiecībām un izglītības projektiem. 1989. gadā Pēters de Kaluve pievienojās Nīderlandes Nacionālās operas komandai Amsterdamā, kur vispirms bija ārējās un starptautiskās komunikācijas vadītājs, pēc tam kļuva par solistu atlases vadītāju un mākslinieciskās administrācijas vadītāju. Teātra La Monnaie ģenerāldirektora un mākslinieciskā vadītāja amatu Pēters de Kaluve ieņem kopš 2005. gada un savu trešo termiņu noslēgs 2025. gadā. 

Intervijā KDi La Monnaie līderis stāsta gan par Rožu kavalieri un kopražojuma projektiem, gan par teātra funkciju sabiedrības dzīvē.  

Izrāde Rožu kavalieris tapusi sadarbībā ar Viļņas un Boloņas teātri. Kāda ir kopražojumu loma La Monnaie darbībā?

Kopražojuma modelis ir vitāli svarīgs. Lai vienā sezonā mēs varētu izveidot septiņus jauniestudējumus, vismaz četriem no tiem ir jātop sadarbībā ar citiem teātriem. Tikai pašu spēkiem mēs to nevaram atļauties, mums ir nepieciešami partneri, lai saražotu šīs izrādes un izgatavotu dekorācijas. Tā funkcionē mūsu biznesa modelis, un šī sadarbības forma pēdējos gados tiek aktivizēta arvien vairāk. 

Situācija ar Rožu kavalieri ir ļoti īpaša. Sākotnēji bija paredzēts, ka pirmizrāde notiks Briselē 2020. gada jūnijā, pēc tam – 2021. gada janvārī Boloņā, pavasarī Maskavā un septembrī Viļņā. Pandēmijas dēļ viss ir mainījies, un Rožu kavalieris sāk ceļu pie skatītājiem Viļņā. Briselē opera būs dzirdama 2022. gada oktobrī un novembrī, savukārt Boloņā – 2023. gadā. Dekorāciju izgatavošana tika sākta Briselē un pabeigta Viļņā. Rekvizīti, dzīvnieki un putni, kurus redzat uz skatuves, ražoti Briselē. Kostīmi tapuši Briselē un Viļņā. Katra puse kaut ko ir ieguldījusi šajā projektā. Man ir prieks, ka pirmizrādi Viļņā diriģē Sesto Kvatrīni, mums ar viņu ir kopīgi plāni Briselē. 

Režisors Damjāno Mikjeleto pavadīja daudz laika mēģinājumos Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī – faktiski tur viņš arī radīja šo izrādi. Es domāju, ka Viļņai bija ļoti noderīgi, ka tur strādā tik augsta ranga režisors. Šajā situācijā uzvar visas puses. 

Agrāk esam strādājuši ar Varšavu un Maskavu, bet Viļņas operteātris ir mūsu pirmais partneris Baltijā. Ceru, ka turpināsim sadarbību šajā virzienā. Savulaik Briselē tapušais Leoša Janāčeka Jenūfas iestudējums Alvja Hermaņa režijā turpinās savu dzīvi uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Taču tas nav kopražojuma formāts – mūsu teātrī šī izrāde vairs netiek spēlēta, un to ir iegādājusies Latvijas Nacionālā opera. Dekorācijas nosūtītas uz Rīgu, un Alvis Hermanis tur veidos Jenūfas atjaunojumu.

La Monnaie nav repertuāra teātris, mēs darbojamies pēc staggione principa – katram iestudējumam ir viens vai divi izrāžu bloki. Sadarbība ar partneriem nozīmē, ka izrāde turpina dzīvi citur. Kad iestudēsim Riharda Vāgnera Nībelunga gredzenu, vēlāk tas ceļos uz Barselonas Gran Teatre del Liceu. Gatavojot lielus projektus, cenšamies piesaistīt partnerus cerībā, ka izrāde būs redzama arī citos teātros. Piemēram, jauniestudējumā Mūsu dziedāšanas laiks, ar kuru atklāsim sezonu Briselē, ir iesaistīti trīs teātri.   

Viļņā Rožu kavalieris pēc pirmā izrāžu cikla septembrī atkal skanēs 2022. gada pavasarī. Paredzēts, ka vēlāk šī izrāde gadu paliks repertuārā Maskavā. Tas nozīmē, ka Rožu kavalieris dzīvos gan repertuāra teātra, gan staggione sistēmā. 

Kāpēc Rožu kavaliera iestudēšanā nolēmāt piesaistīt režisoru Damjāno Mikjeleto?

Ar režisoriem regulāri apspriežu darbus, kurus viņi vēlas iestudēt. Mums bija saruna ar Damjāno Mikjeleto un Dāvidu Martonu par to, kurš iestudēs Rožu kavalieri un kurš – Pīķa dāmu. Biju pārliecināts, ka Dāvids izvēlēsies Rihardu Štrausu, savukārt Damjāno – Pēteri Čaikovski, bet viss notika otrādi. Damjāno gribēja strādāt ar Štrausa darbu, šogad viņš jau ir iestudējis Salomi Milānas Teatro alla Scala. Domāju, ka viņam piestāv Rožu kavalieris. Man ļoti patika Damjāno veidotais Žila Masnē Pelnrušķītes iestudējums Berlīnes Komiskajā operā – izrādē viņš atgriežas varones pagātnē, lai atrastu rakstura patiesumu.

Es gribēju tādu Rožu kavaliera iestudējumu, kurā nedominētu Vīnes noskaņa. Gribēju atrast režisoru, kurš paskatītos uz operu no cita rakursa. Damjāno Mikjeleto interpretē Rožu kavalieri kā sapņu stāstu – mēs nonākam galvenās varones feldmaršalienes fantāziju pasaulē. Viņu pārņem nostalģiskas sajūtas, viņa domā par pagātni, par laika ritējumu. Damjāno Mikjeleto pieeja ir poētiska, un tā atbilst mūzikas garam. Tai nav obligāti jābūt Vīnei un Prātera parkam! Šis stāsts var risināties arī citā vidē.

Uzmanības centrā ir feldmaršaliene, bet kāpēc neviens nerunā par viņas vīru feldmaršalu? Viņa prombūtnē sieviete sāk fantazēt par citiem vīriešiem. Feldmaršaliene man atgādina grāfieni Volfganga Amadeja Mocarta Figaro kāzās, kurai ir vīrs, bet viņš viņai nepievērš uzmanību. Feldmaršals un grāfs dara, ko grib. Rožu kavaliera jauniestudējumā feldmaršals ir klātesošs, tā ir loma bez vārdiem, taču viņa attiecības ar sievu ir formālas. Izrādē viņi neuzvedas kā pāris. Tāpēc varoni nodarbina domas, kā viņas dzīvē pietrūkst un ko viņa vēl var atrast. Feldmaršalienei vēl nav četrdesmit, un nemaz nav tik dīvaini, ka viņa iemīlas 17 gadu vecajā Oktaviānā. Tā ir reālistiska situācija. Uz skatuves redzam personāžus, kuri ceļo starp sapņiem un īstenību.

Kāpēc mūsdienu publikai būtu jādzird Rožu kavalieris? Kāda ir šīs komēdijas aktualitāte?

Godīgi sakot, šī opera nav aktuāla laikā, kurā dzīvojam. Taču tā ir aktuāla mums kā cilvēkiem. Esmu sasniedzis vecumu, kurā reflektēju par laika ritējumu. Nesen piedzīvoju negadījumu un sešpadsmit nedēļu nevarēju pakustēties. Nonākot šādā stāvoklī, cilvēks sāk domāt par dzīvi pavisam citādās kategorijās. Es taču varētu būt beigts! Nebiju spējīgs darīt neko no tā, ko ik dienu esmu pieradis darīt. Vairs nekas nešķita normāls. Neizbēgami sāku domāt par laiku, novecošanu, par to, ka mati kļūst sirmi. Tas viss ir ļoti personiski. Sasniedzot zināmu vecumu, mēs visi piedzīvojam kaut ko līdzīgu. Tā nav krīze – tā ir konfrontācija ar realitāti. Tāpēc mūs uzrunā mākslas darbi, kuros ir jūtama melanholija un pozitīva nostalģija, un tie mums kļūst arvien svarīgāki. 

Man nepatīk nostalģija, jo bieži vien tās ir atmiņas par to, kas nekad nav noticis. Jūs tikai domājat, ka tas ir noticis, jo pagātni gribas iztēloties skaistāku, nekā tā īstenībā bijusi. Taču nostalģija var būt arī pozitīva. Pirms dažām nedēļām ieturēju maltīti Portofīno, un pēkšņi ēdiena smarža man precīzi atgādināja manas mātes gatavotā ēdiena smaržu – tā bija brīnišķīga sajūta.

Rožu kavalieris ļauj reflektēt par laiku un novecošanu un tajā pašā laikā liek saprast, ka arī savā vecumā esam pievilcīgi, varam mīlēt un būt mīlēti. Rožu kavalieris iedrošina atvērties citiem cilvēkiem, citām paaudzēm un varbūt sākt spēlēt jau citu lomu dzīvē. No kaut kā ir jāatbrīvojas un jāļaujas kaut kam jaunam un skaistam. Redziet, tas nav aktuāli sabiedrībai, bet tas ir aktuāli dvēselei.

Vai La Monnaie sezonas programmā cenšaties līdzsvarot to, kas ir aktuāls sabiedrībai, un to, kas ir aktuāls dvēselei?  

Jā, taču pēdējos gados esmu atteicies no tematiskas sezonas koncepcijas, pie kuras agrāk pieturējos. Vispirms tas bija saistīts ar teātra rekonstrukciju, kad bija jāpārskata plāni, tagad tas ir saistīts ar pandēmijas sekām. Mums ir jāpārplāno jauniestudējumu grafiks, un iepriekš iezīmētā tematiskā līnija tiek izjaukta. Daudzas izrādes tiek pārceltas uz vēlāku laiku, un tagad, piemēram, sanāk tā, ka 2022./2023. gada sezonā mums būs trīs krievu operas, kaut gan parasti sezonā iestudējam vienu krievu operu.

Man ir jāatrod pamatojums visam, ko es daru, katram darbam, kas tiek iekļauts programmā. Šo sezonu sāksim ar Krisa Deforta operu Mūsu dziedāšanas laiks, kuras tēma ir aktuāla visos laikos, – tas ir stāsts par mūziku, kas vieno cilvēkus, un rasisma bīstamību.

Albāna Berga opera Lulu ir aktuāla, jo parāda, kas notiek, ja bērni tiek pakļauti vardarbībai. Vinčenco Bellīni Norma ir stāsts par ekstrēmismu, par kopienām, kas ieslēdzas sevī un noliedz jebkurus citus principus un viedokļus. Norma ir druīdu vadoņa meita. Mūsdienu Polijā, Ungārijā, Itālijā un Spānijā ir veseli ciemati, kurus apdzīvo galēji labējo uzskatu piekritēji. Viņi sevi dēvē par zaļajiem, piekopj ekoloģisku dzīvesveidu, taču īstenībā sludina baltā pārākuma idejas. Mums par to ir jārunā. Žorža Bizē Karmena mūsu teātrī būs redzama Dmitrija Čerņakova režijā – tā ir izrāde par introspekciju, par cilvēku psihisko un psiholoģisko stāvokli. Par to, kas notiek viena vīrieša prātā un kā sieva cenšas viņam palīdzēt.

Džakomo Pučīni Triptihs vairāk ir kā teatrāla spēle, kurā tiek mēģināts atrast saikni starp trim darbiem – tos rāda vienā vakarā, taču tiem, šķiet, nav nekā kopīga. Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēma iestudējums turpina mūsu sadarbību ar mākslinieku un režisoru Romeo Kastelluči – tas ir vēstījums par cilvēci, humānismu, nāvi, iecietību, neiecietību, ekoloģiju un par to, ko mēs darām ar savu planētu. 

Katrā darbā var atrast pavedienu, kas to piesaista mūsu dzīvei. Operu vairs nedrīkst pasniegt kā kulināriju, tikai jūsmojot par tās skaistumu un neaizdomājoties par lomu, kuru teātris spēlē sabiedrības dzīvē. Mēs nevaram mainīt pasauli, bet kultūras sektors var veidot izpratni par nopietnām tēmām. Mēs varam likt cilvēkiem aizdomāties un paskatīties ārā pa logu – varbūt viņi ieraudzīs pasauli citādu, nevis tādu, kādu to līdz šim bija iztēlojušies. Tajā pašā laikā mākslai ir jābūt smalkjūtīgam žestam. Tas nav āmurs. Mums ir jārīkojas uzmanīgi un iejūtīgi. Ar āmuru vairs neko nevar panākt. Revolūcijas vairs nenotiek ielās, tās notiek prātā. Mēs varam sniegt vielu pārdomām. Varam kaut ko iedot gan prātam, gan garam, un tad cilvēkos kaut kas var mainīties.   

Dažreiz skatītāji saka: "Jūsu Toskas iestudējums ir pārāk sarežģīts, tajā ir par daudz dažādu slāņu!" Bet kas dzīvē nav sarežģīts?! Dzīve ir sarežģīta, sevis saprašana ir sarežģīta. Kāpēc operas un teātra izpratnei ir jābūt vienkāršai? Tikko pēc Zalcburgas festivālā dzirdētās operas Così fan tutte skatītāji sprieda, kāpēc Guljelmo un Ferrando uz skatuves nebija pārģērbušies par albāņiem, kā tas ir norādīts libretā. Piedodiet, bet mēs vairs nespēlējam šādas spēles! Mēs esam teātrī. Visi zina, kā cilvēki izturas cits pret citu un kādas spēles spēlē reālajā dzīvē. Vairs nav jāpārģērbjas, lai slēptos. Tas operas varoņus padara tuvākus mums. Viņi izskatās kā mēs, kas nežēlīgi izrīkojamies cits ar citu. 

Tie, kas strādā politikā un ekonomikā, manipulē ar faktiem. Mākslā arī var manipulēt, bet mēs varam būt godīgi, ja runa ir par emocijām. Ir ļoti skaisti redzēt patiesas emocijas uz skatuves, uz lielā ekrāna, izstāžu zālē. Katrs ar to var darīt, ko vēlas. Katram ir tiesības uz savu interpretāciju.

Sarunas sākumā pieminējāt Alvja Hermaņa veidoto Jenūfas iestudējumu, kura pirmizrāde Briselē notika 2014. gadā. Ar ko šī Jenūfa bija īpaša jūsu teātrim?

Tas bija viens no pirmajiem Alvja Hermaņa darbiem operā. Es uztvēru viņa Jenūfu kā ideju, formu, kostīmu un tēlu eksploziju. Vēlāk tā kļuva par sistēmu, kā Alvis iestudē operu. Kontrasts starp Jenūfas pirmā un trešā cēliena stilizāciju un otrā cēliena reālismu bija satricinošs. Iestudējums ļāva izjust Jenūfu daudz emocionālāk un dziļāk nekā parasti. Šo operu mēdz uzskatīt par brutāli atsvešinātu un vēsu, bet tā tāda noteikti nav. Jenūfa ir stāsts par sievieti, kura pieļauj vislielāko kļūdu savā dzīvē, par ciešanām un sāpēm. Alvja Hermaņa izrādē bija gan šīs spēcīgās emocijas, gan estētisks skaistums. Esmu gandarīts, ka Jenūfas dzīve turpināsies Rīgā. Tagad tā pieder jūsu teātrim. 

Informācija: www.lamonnaie.be

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja