Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +1 °C
Daļēji saulains
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Vilnainā gaisma. Saruna ar japāņu dzejnieci Mari Konno

"Latvijā mani pārsteidza ziedu bagātība pilsētās un kautrīgie, bet laipnie ļaudis."

Mākslinieku apvienība Orbīta ir laidusi klajā japāņu dzejnieces Mari Konno krājumu Sniegs, kas lasītāju ieved japāņu tradicionālā žanra – tankas – pasaulē. Grāmata izdota četrās valodās – japāņu, angļu, latviešu un krievu. Tulkojumus veikuši literatūrā sevi pierādījuši dzejnieki un atdzejotāji: Amēlija Fīldena, Edvīns Raups, Sergejs Timofejevs un Aleksandrs Zapoļs. Grāmatas sastādītājs un redaktors ir dzejnieks un atdzejotājs Ivars Šteinbergs.

Tanka ir japāņu klasiskās dzejas forma un viens no visplašāk pārstāvētajiem japāņu literatūras žanriem. XX gadsimta otrajā pusē, kad japāņu izcelsmes amerikāņu dzejnieki sāka publicēt tankas angļu valodā, pasaules popularitāti iemantoja starptautiskā tanka, kas kļuva par kultūru mijiedarbības tiltu.

Mari Konno ir dzejnieku grupas Mirai/Nākotne dalībniece. Viņa darbojas arī žurnāla Mirai redaktoru padomē un ir Japānas Tankas biedrības (Nihon Kajin Club) un Japānas Nacionālās raidsabiedrības NHK akadēmiskā tankas studiju kursa pasniedzēja. Līdz 2020. gadam Konno bija žurnāla International Tanka redaktore un šajā žurnālā ir publicējusi dainu atdzejojumus japāņu valodā.

Konno dzejas veidu var uzlūkot arī par dzejprozu, kas poētiski, bet bez atskaņām apraksta ikdienas realitāti. Mari Konno tankas ir dienasgrāmatas fragmenti par viņas pieredzi Latvijā, kā savas valsts kultūras vēstnesei darbojoties šajā svešādajā zemē. Līdz šim neviens dzejnieks savu Latvijas pieredzi tankas žanrā nav aprakstījis.

"Tas sākās 2008. gadā, kad iemīlējos kādā burvīgā Latvijas gobelēnā ar ziemas ainavu. Šis sniegs mani aizveda pie Latvijas cilvēkiem un Latvijas kultūras. Esmu ļoti gandarīta, ka Orbīta manas tankas izdevusi Latvijā," par krājumu Sniegs saka dzejniece.

2008. gadā Mari Konno ir saņēmusi 34. Laikmetīgās tankas dzejnieku asociācijas balvu par krājumu Hoshijo-rokka/ Zvaigžņveida sniega kristāls, 2016. gadā viņai pasniegts Japānas Tankas biedrības augstākais apbalvojums. 2010. gadā papildinātu šī krājuma izdevumu trijās valodās – japāņu, angļu un latviešu – publicējusi Tokijas izdevniecība Kadokawa Shoten. Dzejniece Latvijā 2010. un 2013. gadā ir piedalījusies Dzejas dienās, 2015. gadā izdevusi dzejas krājumu Sniegs un Latvija – nu tankas no šī krājuma ir publicētas grāmatā Sniegs japāņu, angļu, latviešu un krievu valodā.

"Šīs četru valodu grāmatas pamatu veido klasiskā japāņu dzejas forma tanka, kurā Mari Konno ielej laikmetīgu tematiku. Tādējādi autore ne tikai saistoši reflektē par mūsdienu pasauli, bet arī pieslēdzas simtiem gadu senai tradīcijai. Krājums ir sava veida veltījums Latvijai un dzejnieces attiecībām ar mūsu valsti, tajā ar lielu jūtību aprakstīti lasījumi Rīgā un citur Eiropā (..) – mūsu acu priekšā paveras produktīva kultūru mijiedarbe. Mari Konno savā dzejā runā arī par plašākām sakarībām, kas veidojas starp mūsdienu

indivīdu un traumatisku vēstures mantojumu – karu, okupācijām, katastrofām –, kā arī īpaši izceļ mūsdienu cilvēka, tehnoloģiju un planētas ekosistēmas vienotību. Sniegs ir sāpīgs un poētisks atgādinājums par atbildību, kas mums jāuzņemas par Zemes veselību laikā, kad Homo sapiens darbības tieši ietekmē klimatu. Lai sniega vietā nekristu pelni," krājumu raksturo tās redaktors Ivars Šteinbergs.

Jūs esat pirmā, kas savus iespaidus par Latviju iemūžinājusi tanku formā. Kā jums radās šī interesantā ideja?

Man bija dabiski ietērpt savus iespaidus par Latviju tanku formā ar prozas iestarpinājumiem. Japāņu literatūrā ir sens žanrs kikoo – ceļojumu piezīmes dzejas formā (haiku, tanka u. c.) ar prozas iestarpinājumiem.

Latvijā esat ciemojusies divas reizes. Kādi ir jūsu spilgtākie iespaidi par sabiedrību un kultūru?

Jā, es apmeklēju Latviju 2010. un 2013. gadā. Mani pārsteidza ziedu pārpilnība pilsētā (Mari Konno strādāja Ventspils Rakstnieku mājā – U. A.). Kautrīgi, bet laipni ļaudis. Garšīgi kartupeļi un vista. Bet vislielāko pārsteigumu man sagādāja tas, ka cilvēki pēc dzejas lasījumiem un manas uzstāšanās universitātē runāja par dainu un tanku līdzību. Tāpēc es ķēros pie dainu atdzejošanas, kam veltīju vairākus gadus.

Kas jūs tā piesaista Baibas Rīteres gobelēnos, ka esat izvēlējusies tos par savu dzejas grāmatu vāka ilustrāciju?

Nezinu. Es tajos iemīlējos, kad pirmo reizi ieraudzīju viņas gobelēnu Saskarsme (2007. gadā tas ieguva sudraba godalgu Nakajas Ukičiro Sniega un ledus muzeja organizētajā 4. sniega dizaina konkursā – U. A.) Gobelēns kļuva par vāka ilustrāciju manam otrajam tanku krājumam 2008. gadā. Kad apmeklēju Rīgu 2010. gadā, pabiju izstādē. Baibas Rīteres darbus varu atpazīt jau no tālienes. Toreiz tas bija gobelēns Līdzsvars, ko izvēlējos par vāka ilustrāciju savam trešajam tanku krājumam 2015. gadā. Iespējams, es viņas tekstilmākslā jūtu kādas skaistas, dziļas skumjas. Uz krājuma Sniegs vāka ir abu šo gobelēnu ilustrācijas.

Ko jums personīgi nozīmē tankas ārpus oficiālajām definīcijām?

Nošķiršanos no reālās pasaules. Kad lasu un saceru šo 5–7–5–7–7 zilbju dzeju, es kā Mari Konno (pseidonīms) varu elpot komfortabli.

Jūs esat tanku studijas pasniedzēja un bijusī izdevuma International Tanka (2017–2020) redaktore. Vai arī ārzemniekiem ir iespējams iemācīties rakstīt tankas, nepaliekot vien tehnikas līmenī, bet atklājot arī to dvēseli?

Jā, iemācīties ir viegli. Princips ir vienkāršs – pasaki kaut ko 31 japāņu valodas zilbes specifiskajā ritma modelī: 5–7–5– 7–7. Lielākas ambīcijas nav nepieciešamas.

Tanka nav paredzēta tikai profesionāliem dzejniekiem, bet arī amatieriem. Nacionālajās avīzēs mums ir nedēļas tankas slejas, kurās interesenti var publicēt savas tankas. Es tās atlasu avīzei Asahi Shimbun. Ja runājam par ārzemnieku potenciālu rakstīt tankas, nesen kāda korejiešu sieviete Kan Hanna publicēja tanku kolekciju japāņu valodā, pirms tam viņa bija saņēmusi vienu no nozīmīgākajām tankas konkursu balvām – Kadokawa Tanka Prize. Mans sapnis ir noturēt tanku meistardarbnīcu Latvijā kopā ar cilvēkiem, kas mācās japāņu valodu.

Kas ir jūsu studenti? Vai tanku rakstīšana viņiem ir vaļasprieks, vai viņi lolo arī nopietnākus mērķus?

Daudzi tam pievēršas kā vaļaspriekam pensijā vai tad, kad ir izaudzināti bērni. Bet gandrīz visi viņi saka, ka tanku rakstīšana palīdz saredzēt savas sirds dziļumu. Tā ir viņu sajūtu slēptā fāze, kuru ikdienā neievēro. Daudzi ļoti cītīgi mācās, lai izdotu grāmatas vai dabūtu balvas konkursos.

Savas vizītes laikā Latvijā jūs sniedzāt priekšlasījumu Tanka – tik sena, tik moderna. Kā ir mainījusies tanku tradīcija? Vai ir iespējams rakstīt tankas arī par izteiktām mūsdienu izpausmēm?

Tanka ir īss dzejolis, ko veido tikai 31 japāņu valodas zilbe, bet tas ir pietiekami garš, lai izteiktu vienu lietu, vienu domu. Tā ir tik elastīga forma, ka cilvēki var izteikt arī jebko no sava laika. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka tanku tradīcija ir vairāk nekā 1300 gadu sena. Dzīvojot XXI gadsimtā, par tanku galveno tēmu esmu izvēlējusies dzīvi mūsu pasaules apdraudētajā stāvoklī, piemēram, kodolspēka ietekmi uz mūsu dzīvi. Es jūtos, it kā atrastos uz tankas garās vēstures robežas. Tāpēc, izmantojot šo seno formu, rakstu par Hirosimu, kurā izdzīvoja mans tēvs, un kodolvaras ietekmi.

Lai gan – es rodu arī daudz prieka, rakstot par dabu, jo īpaši par sniega brīnumu. Mani bezgalīgi valdzina sniegs, šīs brīnišķīgās ūdens radītās formas, kas virpuļo mūsu planētā jau miljardiem gadu un skar mūsu visu dzīvi un ietekmē visu dzīvo.

Kādas ir jūsu pārdomas par latviešu dainām, kuras atdzejojāt? Vai, jūsuprāt, var runāt par dainu un tanku, haiku radniecību, līdzību?

Dainas ir līdzīgas tankām vismaz četru iemeslu dēļ. Pirmkārt, īsā dzejas forma: dainas – 32 zilbes: astoņas zilbes reiz četras rindas. Tanka – 31 zilbe piecās rindās: 5–7–5–7–7. Otrkārt, garā vēsture un lielais krājums. Es biju pārsteigta, kad uzzināju, cik liels ir dainu krājums. Senākais tanku vākums – 4500 tanku – ir publicēts astotajā gadsimtā. Treškārt, joprojām tās ļaudis raksta un dzied arī XXI gadsimtā. Ceturtkārt, gan dainām, gan tankām ir līdzīga mitoloģija.

Atļaujiet man pievienot trīs manus dainu atdzejojumus. Es nevaru vien apstāties, kad runāju par dainām.

Dziedot dzimu, dziedot augu,
Dziedot mūžu nodzīvoju.
Ar dziesmām guldīts kļūšu
Baltā smilšu kalniņā.

uta no tameni/ umarete ikite/ uta to tomoni/ ware wa/ nemuram/ hakusa no tsuka ni

****

Jo man sūri, jo man grūti,
Jo es koši padziedāju,
Jo es koši padziedāju,
Asariņas slaucīdama.

jinsei no/ kurushisa maseba/ nao takaku/ utau ware nari/ namida o nugui

****

Kur tecēji, Mēnestiņ,
Ar zvaigžņotu mētelīti?
– Tiem ļaudīm palīgā,
Ko bez Saules strādināja.

otsuki sama/ hoshi no manto de/ dochira made? – yoru mo hataraku/ hito o tasuke ni

Kas bija grūtākais Edvarta Virzas Straumēnu tulkošanas procesā?

Nebija pārāk grūti, jo es tulkoju no angļu valodas. Man žēl, ka neprotu oriģinālo – latviešu – valodu. Biju tik priecīga uzspodrināt savu tulkojumu kopā ar Randu Medni nākamajā dienā pēc uzstāšanās Saldū. Saturs ir ļoti interesants. Cik dzīvas ir sievietes, kuras ada, piesnigušajā ciemā! Cik skaistas logos ir sniegpārsliņas! Virzas Straumēnus 2013. gadā pēc koncerta Rīgā man laipni uzdāvināja rakstnieka mazmeita.

Kādas ir jūsu pašas pirmās atmiņas par sniegu savā dzīvē?

Diemžēl es neatceros. Kā es gribētu atcerēties! Bet varbūt tās ir vienas no šīm:

pār manu vectēva apmetni
viegli virpuļo sniegs
katru sekundi
izskatīdamies senāks
toreiz nekā tagad

(atdzejojis Edvīns Raups)

Fiziķis Ukičiro Nakaja (1900–1962) ir teicis: sniega kristāli ir vēstules no debesīm. Cik nozīmīgas jums ir "vēstules no dabas"? Kur jūs tās galvenokārt meklējat?

Viņa vārdi ir zinātne un reizē arī dzeja. Domāt par sniegu, visbrīnišķīgāko ūdens formu, nozīmē domāt par visu to radību eksistenci, kuras jebkad dzīvojušas uz planētas. Mēs dalāmies ar ūdeni, kas nebeidzami plūst caur mūsu planētu. Ukičiro Nakajas Sniega un ledus muzejs man ir vieta, kur saņemu vēstules no sniega kristāliem, tātad iedvesmu.

Kādi bija jūsu pirmie iespaidi, ieraugot Baltijas jūru? No jūsu tankas sapratu, ka jūra jums bija par spēcīgu un tajā brīdī ilgojāties pēc Bivas ezera rāmajiem ūdeņiem?

Augustā jūra bija tik skarba kā ziemas jūra Japānā. Baltie, asie viļņi izskatījās kā milzīgi haizivs zobi, kas uzbrūk atkal un atkal. Es tobrīd biju satriekta, saņemot ziņu par kāda tankas dzejnieka nāvi. Iespējams, es Baltijas jūru būtu varējusi izbaudīt citādi, ja tobrīd būtu bijusi enerģijas pilna.

zālē,
kuru silti piepilda
vilnaina gaisma,
esmu tērpusies
Japānas zīdā.

"Vilnaina gaisma" – tik neparasts vārdu salikums. Vai tas, jūsuprāt, ir kaut kas raksturīgs Latvijas atmosfērai?

Rīgas mākslas telpā, kur notika koncerts, bija eksponēti neskaitāmi adīti cimdi un tērpi. Aiz šiem tērpiem un cimdiem es sajutu sievietes, kas tos ir adījušas. Viņas šķita tik siltas un dāvāja man maigu gaismu. Jā, es savā tradicionālajā kimono jutos ļoti iedrošināta. Lielākā daļa no tankām ir paldies Latvijas sievietēm no manis austrumu zīdā.

Protams, es arī uzskatu, ka dzejnieks ir atbildīgs par sociālajām problēmām. Šajās nežēlīgajās dienās, Covid-19 un sociālā nervozuma laikā, es jūtos bezspēcīga. Taču man ir jāizdara tas, ko varu izdarīt, pat ja tas ir kaut kas ļoti mazs…

Jūsu dzejā spēcīgi skan raizes par planētas ekoloģisko situāciju. Ko, jūsuprāt, var darīt katrs cilvēks, lai to uzlabotu? Vai jūs, piemēram, būtu gatava atteikties no lidošanas ar lidmašīnu un ceļošanas?

Man žēl, šobrīd vēl neesmu spējīga, bet domāju, ka ar laiku varētu. Tagad es izvēlos lidot ar lidmašīnu drošības apsvērumu dēļ. Kad audzināju dēlu, braucu ar riteni, lai nepiesārņotu gaisu. Bet tagad, kad rūpējos par savu 96 gadus veco mammu, esmu spiesta braukt ar mašīnu, lai nokļūtu pie viņas. Tas, ko varu darīt, ir braukt ar hibrīdmašīnu.

Japāna ir daudz cietusi – kodoluzbrukumi, cunami šausmas. Kā izdziedēt nācijas traumas? Jūs rakstāt:

"Cunami"
šis japāņu vārds
ir kļuvis
par starptautisku terminu
manām nebeidzamām bēdām.

Ja jau tās būtu tikai cunami šausmas, Fukušimas cilvēki varētu tikt nedaudz dziedināti, bet ir bažas arī par kodolavārijām. Premjerministrs teica, ka "tas tiek kontrolēts", bet tas nepavisam nav tiesa. Turklāt tam visam vēl pievienojusies pandēmija. Es uzskatu, ka olimpiskajām spēlēm pašlaik nevajadzētu notikt. Joprojām daudz lielāks atbalsts būtu nepieciešams Fukušimas cilvēkiem.

Ziedošs ķirsis vējā līdzinās sniegputenim, vai ne? Jūs dzejojat gan par vienu, gan otru.

Jā! Ziedošs ķirsis japāņu dzejā ir viens no galvenajiem tēliem. Tas ir tāds skaistums. Mums ir vārds – hana fubuki – ziedošs ķirsis. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja