"Tas ir iemesls turpināt novērot paša domas un jūtas, padziļināt prātu, lai es spētu pasauli skaidri saskatīt no savas unikālās perspektīvas. Es ticu Dievam; tas jau ir manī, lai es spētu izpaust vislabāko sevis versiju."
Mesas centrālo daļu, sākotnēji kā patstāvīgu opusu radīto Credo, VAK Latvija ir ierakstījis savā jaunajā CD Credo, kuru tikko laidusi klajā britu mūzikas izdevniecība Hyperion Records. Jaunā slovēņu komponista darbs tajā iekļauts līdzās XX gadsimta lielmeistaru Riharda Štrausa, Olivjē Mesiāna un Svena Dāvida Sandstrēma darbiem.
"Pirms pieciem gadiem biju žūrijas priekšsēdētājs diriģentu konkursā Slovēnijā. Mani ir ļoti grūti pārsteigt ar jaunu mūziku tā, ka tās skaistuma dēļ esmu gatavs nomirt, un šādu brīnumu toreiz dāvināja Slovēnijas Mūzikas akadēmijas koris, kurš izpildīja Mateja Kastelica darbu Credo," stāstīja diriģents Māris Sirmais. Ar komponistu iepazināmies nelielā sarunā.
Stāsta, ka savus darbus komponējat klostera cellē?
Jā, jau desmit gadu. Tas ir liels klosteris mazā lauku miestiņā Stičnā, tikai 300 metru no manām dzimtajām mājām. Tur ir nelielas ērģelītes, klavieres un izcila akustika. Dzīvojis klosterī gan neesmu. Agrā jaunībā tur bez atlīdzības vadīju divus korus un joprojām drīkstu tur komponēt. Es neesmu nācis no mūziķu ģimenes. Mūziku sāku apgūt, bērnībā kopā ar mammu dziedot vietējās baznīcas korī. Tas bija labs lēmums, jo mūzika atver durvis uz plašāku kultūru. Tagad komponējot, es "lieku uz galda" visu: tekstu, vēsturi, sakrālo rituālu, mūzikas tradīciju (piemēram, gregorisko dziedājumu) vēsturi.
Klavieres sāku mācīties tikai 13 gadu vecumā. Aizrāvos ar ērģelēm, bet spēlēju tikai no galvas, jo notis vēl nepazinu. Tikai pēc tam iestājos mūzikas skolā, studēju mūzikas teoriju, pēc tam arī kordziedāšanu, klavieres un kompozīciju. Joprojām esmu koncertmeistars klasiskā baleta un laikmetīgās dejas stundās, pasniedzu teorētiskos priekšmetus konservatorijā.
Pirmo kompozīciju uzrakstīju aptuveni pirms desmit gadiem, un tā bija korim. Instrumentālo mūziku nerakstu. Mīlu cilvēka balsi, instrumentu paša cilvēka ķermenī, un vistuvākā man ir baznīcas mūzikas tradīcija. Credo, ko noklausījies Māris Sirmais pasūtīja mesu, biju uzrakstījis pedagoģiskiem nolūkiem, jauno diriģentu apmācībai. Starp citu, mana Credo atskaņošana dažās baznīcās ir aizliegta, jo tās teksts bezierunu kanoniskā apliecinājuma "es ticu!" vietā atļaujas jautāt: vai tu tiešām tici? Šis skaņdarbs dzīvo koncertzālēs, taču mans mērķis ir uzrunāt cilvēkus baznīcā. Diemžēl mūsu ortodoksālā katoļu baznīca ir ļoti konservatīva. Ja dievkalpojumā pasmaidīsi, tas nebūs OK.
Vai sakrālās mūzikas komponistam pašam ir jābūt reliģiozam?
Vislabāk ir, ja komponists ir uzaudzis kristīgā tradīcijā, ir ticīgs, taču viņam ir arī jautājumi. Mesiāns bija dziļi reliģiozs komponists. Arī Sergeja Rahmaņinova, Alfrēda Šnitkes un Arvo Perta dzīvi var raksturot kā ļoti sakrālu. Ir ļoti svarīgi saprast sakrālos tekstus, citādi būsi svešinieks. Šaubas ir dabiskas: nu kāpēc cilvēkiem Slovēnijā, Norvēģijā vai Latvijā ir jātic nevis saviem pagāniskajiem, ar dabu saistītajiem dieviem, bet Jēzum Kristum, kurš piedzima Izraēlā, tūkstošiem kilometru tālu, pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu? Mana vecāmāte laukos joprojām tic saules un lietus dieviem, un manas mesas noslēgums Ite, Missa est nozīmē: mesa ir beigusies, un nu katrs var iet savu ceļu.