Izstāde veidota, iedvesmojoties no neirozinātnieka Deivida Īglmana (David Eagleman) pētījumiem par cilvēka laika uztveri. Īglmans ar zinātniskām metodēm skaidro, kādēļ riskantās situācijās mums rodas sajūta, ka laiks rit lēnāk, un kādēļ mums, paliekot vecākiem, gadi paskrien arvien ātrāk – mūsu smadzenes jaunas pieredzes un jaunu informāciju apstrādā lēnāk, tādēļ mums ir sajūta, ka mirklis ir lēnāks, kā tas ir patiesībā. Īglmans šo procesu salīdzina ar datoros notiekošajiem procesiem – kad dators apstrādā informāciju, tas netērē laiku un enerģiju vēlreiz apstrādājot informāciju, kas atkārtojas. Tādēļ cilvēkiem bērnībā, kad to dienas ir piepildītas ar jaunām pieredzēm un atklājumiem, laiks iet relatīvi lēnāk kā vecumdienās, kad cilvēki dara, redz, piedzīvo vienu un to pašu dienu no dienas. Lai savu mūža garumu paildzinātu, cilvēkiem nepieciešams ikdienā savas smadzenes stimulēt ar jaunām pieredzēm, izmantojot visas mums pieejamās maņas.
Izstādes kuratore Paula Vītola aicina paildzināt savu mūžu apmeklējot izstādi, jo māksla ļauj gūt jaunas pieredzes un mākslinieks ir cilvēks, kurš šīs jaunās pieredzes veido un meklē. Izstādē apskatāmie mākslas darbi sniedz iespēju eksperimentēt ar telpu, vidi un uztveri. Mākslas darbi, kuri veidoti kā personīgi pētījumi un refleksija par dzīves veidu un uztveri – Diana Lelis sniedz iespēju iegrimt dažādos apziņas un zemapziņas slāņos ar meditācijas un dzejas palīdzību, Krista Dintere izveidojusi skaņdarbu, kurā pēta rokdarbus kā metodi trauksmes mazināšanai, Anna Priedola ēdamos datu objektos vizualizējusi uztura ietkemi uz cilvēku kognitīvajām spējām, savukārt Maija Demitere radījusi lēno mediju mākslu kā ilgtspējīgākas dzīves eksperimentu. Par savu dzīves veidu aicina aizdomāties arī mākslinieks Andrejs Poikāns, kurš piedāvā izrauties no vienmuļās ikdienas, piepildot apmeklētāju viedierīču kalendārus ar dažādām absurdām aktivitātēm. Mākslas darbos tiek pētīti arī dažādi materiāli un procesi – Paula Vītola radījusi performances instrumentus ar kuru palīdzību iespējams atskaņot gaismu, Ivo Tauriņš pētījis stikla materiālās un skaniskās īpašības telpisku astoņu kanālu skaņas kompozīcijā.