Vai mums Latvijā ir vēl kāda koncertvieta, kas atrodas tieši upes krastā? – Daumants Liepiņš jautā pirms šovakar (piektdien, 19. septembrī) gaidāmā solokoncerta Mazajā Mežotnes pilī. Visā Eiropā pieprasītais Latvijas jaunās paaudzes talants, kuru žurnāls Pianist Magazine ierindojis saraksta Pianisti, kas jādzird pašā augšgalā, ir uzstājies daudzās prestižās Eiropas koncertzālēs – Madrides Nacionālajā auditorijā, Minhenes Gasteig, Briseles Flagey, Katalonijas Mūzikas pilī, Parīzes Salle Cortot un citur –, taču ar īpašu prieku viņš atgriežas Mazajā Mežotnes pilī. Viņš to sauc par mākslas mīļotāju paradīzi.
"Šis būs jau mans trešais koncerts Mazajā Mežotnes pilī, un tā galvenā ideja ir popularizēt latviešu komponistu mūziku. Visi koncerti Mazajā Mežotnes pilī ir latviešu mūzikas zīmē – un tieši speciāli pasūtītu jaundarbu zīmē. Katru reizi tiek izraudzīts kāds komponists (vai pat vairāki), un es esmu ļoti priecīgs, ka varu sadarboties tieši ar Aleksandru Avramecu. Manuprāt, viņš ir ļoti daudzsološs jaunās paaudzes komponists, un man liekas, ka mēs par viņu vēl daudz dzirdēsim. Nesen biju aizgājis uz teātra pirmizrādi Nachtland Dailes teātrī, kurai viņš ir komponējis mūziku. Mana Mežotnes solokoncerta programmā līdzās Aleksandra Avrameca Balādes pirmatskaņojumam būs arī Lūcijas Garūtas un Eiropas lielo grandu Kloda Debisī un Johannesa Brāmsa darbi, kurus man vienmēr patīk spēlēt. Šī programma ir pilna dramatisma. Garūtas prelīdes, Avrameca Balāde un Brāmsa 3. sonāte ir darbi, kas runā no pilnas sirds, kopā liekot intelektuālu nopietnību un emocionālu ekstāzi. Kā atelpas sala – eksotiski ilustratīvais Debisī, kurš ar savu vērojumu no malas ienes mūsos līdzsvaru," atklāj Daumants Liepiņš.
Tavas pianista gaitas bieži ved uz Eiropas nozīmīgākajām koncertzālēm pie visaugstākās kvalitātes koncertflīģeļiem. Kas motivē atgriezties Mazajā Mežotnes pilī?
Tā ir ļoti īpaša, pateicoties organizatoriem. Tāda veida koncertu organizatoru, cilvēku, kuri nodarbojas ar mākslas mecenātismu, Latvijā ir ļoti maz. Šī tradīcija mums Latvijā nav tik ļoti attīstīta kā Rietumeiropas valstīs. Bet Deičmaņu ģimene nodarbojas ar mākslas, mūzikas, visa skaistā popularizēšanu sabiedrībā. Regīna un Andris Deičmaņi ir šīs vietas sirds. Viņi ir cilvēki, kuriem rūp māksla, rūp kultūras notikumi, un viņi nodrošina to, ka šajā mājīgajā gaisotnē Lielupes krastā notiek kultūras dzīve. Šim nolūkam izveidots arī Pētera Vaska fonds. Šī vieta ir tik īpaša arī upes dēļ. Vai mums Latvijā ir vēl kāda koncertvieta, kas atrodas tieši upes krastā? Mums ir Dzintaru koncertzāle jūras krastā, bet skaistā dabas ainavā tieši pie upes ir tikai Mazā Mežotnes pils.
Tomēr vēsturiskajām klavierēm nav tik izsmalcinātu iespēju kā lielajiem koncertflīģeļiem. Nav arī Debisī mūzikai nepieciešamā trešā pedāļa.
Klavieres ļoti labi iederas kopējā atmosfērā un ir daļa no vēsturiskās Mazās Mežotnes pils ēkas. Telpa nav liela, un man šķiet, ka šīs klavieres tur iederas perfekti tādas, kādas tās ir. Ir jau pagājis laiciņš, kopš tur pēdējoreiz biju, tagad man ir jāatsvaidzina atmiņa par šo klavieru pieskārienu. Protams, tā nav koncertzāle, toties tā ir vieta, kam piemīt īpašs šarms.
Vai esi muzicējis līdzīgā gaisotnē citur Eiropā?
Nesen augustā spēlēju kamermūziku Reinas krastā Vācijā, netālu no Koblencas, senā pilī ar skatu uz upi. Man ir grūti spriest par organizatorisko ideju (tur ir arī izglītības akadēmija un projekti), bet noskaņa ir līdzīga.
Starptautiska mūziķa karjera nozīmē nebeidzamus ceļojumus un retu izdevību pabūt mājās?
Eiropa nav nemaz tik liela, un visur var izbraukāt. Arī robežu būtībā gandrīz nav. Aizbraukt no Rīgas līdz Rēzeknei, kur pagājušosestdien spēlēju koncertā Gorā, gandrīz ir ilgāk nekā aizlidot līdz jebkurai Eiropas valstij. Arī kultūras ziņā atšķirības kļūst arvien mazākas. Es jūtu Latviju un Eiropu kopumā kā savas mājas. Bet latvietis es esmu un būšu vienmēr.
Tavā mājaslapā pat neredzēju koncertu Rēzeknē! Ko esmu palaidusi garām?
Tas bija plānots kā Aurēlijas Šimkus solokoncerts, bet viņai bija problēma ar roku. Tad izdomājām, ka izveidosim klavieru dueta koncertu.
Šoruden neparasti daudz spēlēsi dzimtenē?
Varu minēt trīs galvenos datumus. Solokoncertā 10. oktobrī Dzintaru koncertzālē Rudens kamermūzikas festivālā spēlēšu Bēthovenu, Debisī, Listu un Bārberu. Man ļoti gribas nospēlēt Latvijā Semjuela Bārbera sonāti – viņa ikonisko klaviermūzikas darbu, kas jau iegājis pianistu zelta repertuārā. Tai piemīt ļoti izteikts amerikānisks gars. Tā rakstīta dramatiskajā pēckara gaisotnē piecdesmitajos gados. Oriģinālā sonātei bija trīs daļas, bet pēc Vladimira Horovica ierosinājuma tika pierakstīta vēl ceturtā daļa – fūga. Tā būs visa koncerta kulminācija.
Cēsu koncertzālē 25. oktobrī kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga, pianistu Reini Zariņu un sitaminstrumentālistiem Guntaru Freibergu un Juri Āzeru atskaņosim Dobrinkas Tabakovas klavieru un perkusiju dubultkoncertu Together Remember to Dance. Šo skaņdarbu arī ierakstīs. Spēlēsim arī Fazila Saja Variācijas divām klavierēm un diviem sitaminstrumentālistiem. Šis koncerts noslēgs Guntara Freiberga un Jura Āzera rezidenci Cēsu koncertzālē.
Novembra beigās ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Jāni Liepiņu (Rīgā Kongresu namā 28.XI) un Cēsīs (29.XI ) atskaņosim Sergeja Rahmaņinova 3. klavierkoncertu. Šis ir skaņdarbs – pianisma apoteoze, ko jau kopš bērnības vienmēr esmu vēlējies spēlēt. Ar savu uzvārda brāli, diriģentu Jāni Liepiņu, satikos pērn Madridē, kur klausījos viņa diriģēto koncertu. Runājām, ka mums beidzot vajadzētu kaut ko izdarīt kopā. Tāda doma mums ir jau labu laiku, taču pirmā reize (vēl kovidpandēmijas laikā) diemžēl izpalika, jo saslimu.
Līdztekus koncertiem Latvijā oktobrī plānots solokoncerts Frīdrihshāfenē Vācijā (programmā Bēthovens, Lists un Bārbers). Ar interesi gaidu savu pirmo koncertbraucienu uz Dubaiju novembrī. Varbūt izdosies arī nopeldēties! Nākamgad paredzēti koncerti Šveicē, bet par tiem vēl nestāstīšu.
Vai joprojām turpini muzicēt arī duetā ar māsu Madaru Liepiņu?
Kādu laiku neesam kopā spēlējuši, jo dzīvojām katrs savā vietā – es pēdējos gadus daudz esmu bijis Spānijā, studēdams Madridē, bet viņa dzīvoja Itālijā. Šķiet, pēdējā reize bija Baha kamermūzikas festivāla atklāšanas koncertā Rīgā Mazajā ģildē 2020. gadā. Tagad gan jau nākamnedēļ 27. septembrī mums būs kamermūzikas koncerts ģimeniskā atmosfērā Imantas Kultūras centrā. Pēc Madaras ierosmes esam izveidojuši tematisku programmu, kurā katram komponistam un skaņdarbam būs kāda īpaša saistība ar šahu. Tās būs trīs izcilu komponistu Ludviga van Bēthovena, Roberta Šūmaņa un Sergeja Prokofjeva sonātes vijolei un klavierēm. Šahs, šī intelektuālā spēle, līdzīgi kā kamermūzika, prasa spēju klausīties, prognozēt, meklēt līdzsvaru starp radošu brīvību un strukturētu domu.
Paši arī spēlējat šahu?
Mūsu šaha zināšanas ir tikai pamatlīmenī, taču mūzika kā tāda ir savveida šahs, prāta spēle, kurā mūzikas gājieni veido savu partitūru, līdzīgi kā šaha stratēģija uz galdiņa. Aicinām mūsu koncerta klausītājus atklāt un sajust šo paralēli.
Studijas Karalienes Sofijas Mūzikas augstskolā Madridē ir pabeigtas, turklāt ar izcilību? Ko tālāk?
Jā, esmu tur ieguvis maģistra grādu, saņēmis arī karalienes Sofijas apbalvojumus. Esmu saglabājis iespēju piedalīties augstskolas brīvajā programmā, lai pēc vajadzības varētu turpināt sadarboties ar savu mentoru profesoru Staņislavu Judeņiču.
Gribētu turpināt mācīties visu mūžu?
Protams. Tas ir ļoti interesanti. Viss mainās, un dzīve nekad neapstājas. Tomēr mana aktīvā studenta fāze jau ir beigusies. Es jau esmu pieredzējis, ko nozīmē pāreja no zināšanu ņemšanas fāzes uz došanas fāzi. To spilgti izjutu, kad sāku pasniegt meistarklases. Arī nākamnedēļ braukšu uz Zviedriju pasniegt stundas un aizstāt savu profesori. Tas ir pagrieziena punkts, kas lika vairāk padomāt par to, ko varu dot. Bet tas neizslēdz arī to, ka turpināšu iegūt zināšanas. Atbilde un atslēga visam ir līdzsvars. Galvenais ir atrast veselīgu līdzsvaru. Mākslas un mūzikas pasaule ir ļoti jūtīga un netverama, un arī iedvesma ir jūtīga un netverama, tāpēc ļoti negribētos nonākt tādā "ražošanas cehā".