Nav viegli rakstīt par aizejošo 2020. gadu, jo liekas – visiem jau zināms, ka bija grūti, ko tur vairs atkārtoties. Divus mēnešus vēl paspējām nodzīvot "normāli", Viestura Kairiša spēlfilma Pilsēta pie upes vēl piedzīvoja priecīgu pirmizrādi 17. janvārī, skatītāju skaits kinoteātros strauji uzņēma apgriezienus un sasniedza jau gandrīz 60 tūkstošus… 5. martā vēl tikpat "normālu" pirmizrādi piedzīvoja Matīsa Kažas dokumentālā filma Klejotāji, filmas varone Taņa pat atbrauca no Amerikas… Nu, un tad arī viss apstājās, pārmeta kūleni vai pagriezās pilnīgi necerētā virzienā – kā nu kurā jomā, jo zīmīgi, ka arī vienas pašas filmu nozares ietvaros nav iespējams skaidri nošķirt, vai ārkārtas situācija tai nāca par sliktu vai par labu.
Pat ja vērtējam tikai no skatītāja pozīcijām, Latvijas kino vīrusa dēļ nonāca gan tuvāk skatītājam, gan atkāpās tālāk no tā. Jo, protams, pirmo un lielāko uzplaukumu piedzīvoja dažādas straumēšanas platformas, turklāt tas nav tāds mirkļa uzplaukums, kas beigsies līdz ar ārkārtas situācijas atcelšanu, – kinoskatītājs būs pieradis un gribēs arī turpmāk piekļūt filmām sev visērtākajā laikā, vietā un ekrāna izmērā, bet portāli būs apguvuši un attīstījuši dažādus demonstrēšanas un izplatīšanas modeļus – bez maksas vai par maksu, straumēt vai lejupielādēt, pieejamība vienā valstī vai visur pasaulē, pirmizrāde internetā un festivāli tiešsaistē… Vārdu sakot, pilns pakalpojumu spektrs, līdz kuram mēs tāpat būtu pamazām nonākuši, tikai tagad tas notika ātri un piespiedu kārtā. Tātad, no vienas puses, kino ir pienācis skatītājam tuvāk.
No otras puses – ja atļauts pafilozofēt par kino kā mākslu, varbūt tas šobrīd atkāpjas un skatītājam nav vairs tik viegli sasniedzams. Jo visa iepriekšminētā pieejamība, kinoekrāns kabatā vai starp diviem "zoomiem", iespēja filmu jebkurā brīdī pārtraukt, patīt uz priekšu vai aiziet no tās, izvēles pārbagātība un atlases kritēriju nosacītība – tas viss mazina katra kinodarba viengabalainību, īpašo sajūtu un galu galā – vērtību. Jo tieši šobrīd kļūst pavisam skaidrs, ka kinoteātri, kas šogad tika gandrīz pavisam izslēgti no spēles, ir ārkārtīgi svarīgs posms filmas ceļā pie skatītāja, un ne tikai merkantilu iemeslu dēļ (tie atnes visvairāk ienākumu producentiem un izplatītājiem) un arī ne romantisku blēņu dēļ (tā mistiskā runāšana par visiem kopīgu emocionālu piedzīvojumu tumšā zālē vai, piemēram, iespēja bučoties, sēžot pēdējā rindā). Patiesībā kinoteātris ir vienīgā vieta, kur filma notiek tā, kā tai jānotiek, – atbilstošā tehniskajā kvalitātē, varbūt arī ievietota attiecīgā kontekstā ar kādu speciālista komentāru un, pats galvenais, – kā vienots veselums, kā mākslas darbs ar savu iekšējo dramaturģiju, nevis izkaisītu fragmentu sauja; kā konkrēts filmas autoru vēstījums skatītājam, kurš ir spiests veltīt šim vēstījumam nedalītu uzmanību.
Tas ir svarīgākais, kas mums jāatceras un jānosargā nākamajam gadam, kurā dzīve, cerams, atkal pamazām stabilizēsies. Latvijas filmu nozare visu šo gadu ir ražīgi strādājusi un, tikko būs iespējams, gatava piedāvāt ārkārtīgi intensīvu un daudzveidīgu repertuāru – to apliecināja 8. decembra "priekšnesums" Latvijas kino. Ko gaidīt?, kas joprojām noskatāms interneta vidē. Tagad tikai jātur īkšķis, lai skatītāji nebūtu paspējuši aizmirst taciņas uz kinoteātriem.