Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Baltijas ceļa kopražojumi

Pāris nedēļu laikā pirmizrādi Latvijā piedzīvo trīs pilnmetrāžas spēlfilmas, kuru ražošanā piedalījušās trīs Baltijas valstis. Trešā no šīm filmām – Lomu spēles –, kas tiks demonstrēta 21. oktobrī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, drīz nonāks Rīgas kinoteātru repertuārā.

Gandrīz katrai no šīm filmām publicitātes materiālos lietots vārdu savienojums "pirmais Baltijas valstu kopražojums", un tā ir gandrīz taisnība, ņemot vērā, ka visu triju filmu ražošana notika apmēram vienā laikā un vismaz Latvijas valsts atbalstu tās saņēma vienā starptautisku kopražojumu projektu konkursā 2015. gada vasarā. Fons, kas ļauj priecīgi ziņot par pirmajiem sadarbības rezultātiem, ir tiešām tāds, ka vairāk nekā 20 gados kopš Baltijas valstu neatkarības atgūšanas ne reizi vēl nebija izdevies vienas pilnmetrāžas spēlfilmas ražošanā iesaistīt visas trīs valstis.

Viens apzināts mēģinājums notika, piemēram, 1999. gadā, kad studijas F.O.R.M.A. vadītājs, jau tolaik pieredzējušais producents Gatis Upmalis, mēģināja izveidot filmu Trīs stāsti par..., iecerot katrā no trim filmas novelēm aicināt vienas Baltijas valsts komandu. Rezultātā tomēr lietuvieši projektā neiesaistījās, un par Latvijas režisora Askolda Saulīša kompanjoniem kļuva igauņi Pēters Simms un Ervins Eunapū.

Tiesa, nevar apgalvot, ka baltieši vispār nav spējīgi sadarboties, – kopā ar igauņiem regulāri strādā gan studija F.O.R.M.A., gan studija Rija animācijas laukā ar visiem pazīstamo suņu meiteni Loti un arī Lailas Pakalniņas "mūžīgais" montāžas režisors un līdzproducents ir igaunis Kaspars Kallass, savukārt lietuviešu virzienu visnopietnāk kopj Studija Lokomotīve (atcerēsimies 2014. gadā pirmizrādīto Spēlmani).

Strādājam nākotnei

Jājautā, kas tad pēkšņi noticis Baltijas gaisa telpā, ideju telpā vai kur citur, ja uzreiz trīs pilnmetrāžas spēlfilmas realizējušas līdz šim šķietami neiespējamo? Skaidrojumam nav nekāda sakara ar starpnacionālu mistiku, tas ir ļoti vienkāršs – nauda. Jebkurām, pat visnetveramākajām kultūras norisēm pamatā vienmēr ir ekonomikas mehānismi, kur nu vēl tādai "ražošanas nozarei" kā filmu uzņemšana, un šo triju kopražojumu tapšanu krietni stimulēja Nacionālā kino centra izsludinātais konkurss starptautiskas sadarbības atbalstam, apzinoties, ka kopražojumi ir vienīgais loģiskais un tāpēc attīstāmais virziens mūsdienu kinoražošanā.

Kamēr lietuviešu vai igauņu projektiem, kuros Latvija piedalās kā lielāks vai mazāks partneris, bija jākonkurē kopējā finansējuma konkursā ar visām Latvijas radošo grupu veidotām filmām, ekspertiem droši vien svarīgāk vienmēr likās atbalstīt savējos, t. i., Latvijas filmu nozares procesus un attīstību. Tagad, kad šāda tipa projekti ir nošķirti atsevišķos konkursos, uzskatāms kļūst fakts, ka pat ar mazu naudu var darīt lielus darbus – trīs šajā rakstā apskatāmās filmas no Latvijas valsts budžeta saņēma tikai 25 000-35 000 eiro katra, tomēr ar to izrādījās pietiekami, lai Latvijas kinoprofesionāļu ieguldījums tiktu novērtēts kā adekvāta un kopproducenta statusam atbilstoša līdzdalība. Faktam, ka šoreiz tās ir lietuviešu un igauņu filmas, nav izšķirošas nozīmes – ja sadarbība veidojas veiksmīgi, nākamreiz varam sagaidīt tādu pašu palīdzību no kaimiņiem kāda Latvijas projekta realizācijā.

Uz Oskariem un Kristapiem

Bet ko nu tik daudz par naudu, parunāsim labāk par mākslu – trim spēlfilmām, kas šoruden nodotas skatītāju vērtējumam. Starptautiski visskaļāk pagaidām izskanējusi Studijas Lokomotīve līdzproducētā lietuviešu režisora Kristijona Vildžūna filma Senekas diena, kuru Lietuva šogad izvirzījusi sacensībai par ASV Kino akadēmijas Oskaru kategorijā Labākā ārzemju filma. Var minēt, ka lēmuma pieņēmēji varbūt ievērojuši visai abstrakto, taču šādos gadījumos populāro kritēriju "kas patiks Amerikai" – ja ticam, ka Amerikā vēl kāds atceras Baltijas brīvības cīņas atmodas laikā. 80. gadu beigas filmā uzgleznotas visai autentiski gan priekšmetiskajā vidē, gan cilvēku attiecībās, to varu apgalvot kā šī laikmeta "relikts", kas tolaik bija tieši filmas varoņu vecumā. Filmā Senekas diena iekļauts arī Baltijas ceļš – kā poētisks fona simbols, kas gandrīz vai nesaskaras ar filmas varoņu paralēlo eksistenci; jebkurā gadījumā Latvijas simtgades filmas Paradīze ’89 komandai nav jābēdājas, ka lietuvieši pasteigušies ar Baltijas ceļa rekonstrukciju filmā, – uzdrīkstos ticēt, ka Madaras Dišleres filmā šis simbols būs gan vizuāli, gan emocionāli spēcīgāks.

Savukārt tā filmas daļa, kuras darbība notiek mūsdienās, pārliecinoši rāda divus cilvēkus, kuru laulība (un diemžēl arī kopīgais bērns) ir bezjēdzīgs pārpratums bez mīlestības, tikai tam ir visai maz sakara ar "Senekas brālības ideju", kuras nodevību filmas varonis pārdzīvo filmas anotācijā.

Otra lietuviešu filma, kuras pirmizrāde notika Lielajā Kristapā, ir Karaļu maiņa (režisors Igns Miškinis, Latvijas puses producents Jānis Kalējs, Film Angels Studio), tā savukārt pašā Lietuvā nominēta nacionālajai kinobalvai kā viena no labākajām spēlfilmām, un nomināciju izpelnījies arī Latvijas komponists Edgars Rubenis. Iespaidīgo Rubeņa mūziku dzīvajā kopā ar filmas sākuma lēno slīdējumu varēja izbaudīt arī Lielā Kristapa noslēguma ceremonijas skatītāji, iegūstot gluži adekvātu priekšstatu par filmu, – kopumā jāteic, ka šis ir pat iespaidīgāks darbs nekā Senekas diena, jo konceptuāli tīrāks. Filmas telpu nepiegružo liekas detaļas arī burtiskā nozīmē, dramaturģisko vilkmi rada pat vienkārši pilnīgi tukši gaiteņi un lēni pulksteņa tikšķi, tāpēc emocionālais un sižetiskais sprādziens beigās ir labi sagatavots.

Dakšiņas pa gaisu

Trešā filma šajā kontekstā ir igauņu debitanta Vallo Tomlas filma Lomu spēles, kuras pasaules pirmizrāde pirms mēneša notika Sansebastjanas festivālā Spānijā. Filmas veidošanā sadarbojusies tā pati producentu trijotne, kas radīja Senekas dienu, – Rīna Sildosa (Igaunija), Uļjana Kima (Lietuva) un Roberts Vinovskis (Latvija), mūzikas autors arī mūsējais – Kārlis Auzāns. Šoreiz tātad akcents uz Igauniju, un tas (ja ticam stereotipiem par lēno igauņu dabu) arī nosaka filmas galvenā konflikta būtību – visi klusē, smalki uzvedas un izliekas, ka viss kārtībā, bet, tikko paver muti, tā melo... kamēr beidzot iet pa gaisu dakšiņas, cirvji un citi aukstie ieroči.

Fināls ir diezgan negaidīts, mierīgi varu iedomāties, ka pēc tāda fināla Sansebastjanas publika sarīko aplausu vētru. Un gribētos cerēt, ka filmas pirmie skatītāji, kam palaimējies dabūt biļeti uz rītdienas pirmizrādi Rīgā, pēc tam līdzcilvēkiem nevis stāstīs sižetu, bet priecīgi mudinās iet uz kino un skatīties pašiem. Jo, starp citu, viens no starptautiska kopražojuma galvenajiem plusiem ir tas, ka to var noskatīties publika visās partnervalstīs. Kāpēc lai Latvijas skatītāji šo iespēju laistu garām?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja