Skaudra bija 24. janvāra iesaukuma diena Tā Kunga rekrūšu radošajā kolektīvā…
Atkal ievelkam mazo strīpiņu starp diviem datumiem, kurā ietverta diža, bagāta, radoša dzīve. Cilvēks – dižkoks – ar vārdu, ar drosmi, lieliem darbiem un siltu sirdi, viens no 60. gadu Latvijas dokumentālā kino avangardistu grupas pīlāriem. Tās radošā darbība ieviesa jaunus dokumentālā kino veidošanas principus, kas pasaules kino vēsturē pazīstami ar nosaukumu "Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola:.
Tapa dokumentālās filmas Krasts (1963), Gada reportāža (1965), Kuldīgas freskas (1966), Lomi (1969) un vēl citas. Aivaram Freimanim bija īpaša pieeja – prasme izmantot polemiskus paradoksus, prasme raisīt skatītāju smaidu, runājot par ļoti nopietnām lietām.
Aivars Freimanis uzņēmis arī spēlfilmas Ābols upē (1974), kura iekļauta Latvijas Kultūras kanonā kā svaigs un drosmīgs dokumentālā un spēles kino apvienojums, Puika (1977) – pēc Jāņa Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas veidotā filma, pirmā, kura saņēma jaundibināto balvu Lielais Kristaps, Dzīvīte (1989) – par Krišjāņa Barona dzīvi un tautas likteņiem, Ligzda (1996) – par lībiešu krastu, kurā pats meistars bija atradis savas siltās mājas.
Aivars Freimanis bija scenārija autors savām un citām filmām, rakstīja un stāstīja stāstus, liekot klausītājiem smieties līdz asarām. Arī lasot asprātīgās un valodā dzirkstošās grāmatas – Puikas gads (1984), Sorento stāsti (1988), Šmerļavudas stāstiņi (1994), Ūdensvīra intīmie stāstiņi (1997), Vienos ratos ar slavenībām (2012).
2017. gada nogalē iznāca viņa pēdējā grāmata – ar dokumentālista talantu sarakstīts vēsturisks romāns Katls, autora debija lielajā epikas žanrā.
Ar visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem sakām ardievas Aivaram Freimanim – meistaram kolēģim, draugam...
Lai viegls Tavs Aizsaules ceļš!
Atvadīšanās 31. janvārī plkst. 14.00 Rīgas Krematorijā
Latvijas Kinematogrāfistu savienība
***
Undīne Adamaite
Interviju ar Aivaru Freimani 2012. gada sniegotajā aprīlī savā kultūras žurnālistes pieredzē atceros kā vienu no tām īpašajām, kuru, visticamāk, atcerēšos vienmēr, ja vien ar galvu viss būs kārtībā. Kas tur tāds notika? It kā nekas sevišķs! Bet tajā pašā laikā sevišķs bija viss – brīnišķīgā pavasara gaismas pielietā diena, baltais sniegs Aizklāņu pagalma dārzā, Aivars Freimanis vārtos kā Dundagas meža priede, ķērpjiem (lasi – sirmiem matiem un bārdu, tieši tādu, lai mūžīgi jauktu ar Vējabrāļu ordeņa Frīdi) dāsni noaudzis, krāsns siltums istabā, pendeļpulkstenis un Freimaņa miers – lēnie, nosvērtie vārdi, otru it kā neredzot, un pēkšņi smieklu dzirkstelītes acīs, kas sarunu biedru pēkšņi uzdūra kā desu uz iesma. Freimanis apbūra ar savu zvejniekciema dabas skarbuma rūdīto īstumu.
Intervijas iemesls bija Lielā Kristapa balva par mūža ieguldījumu. Runājām, protams, gan par Rīgas poētisko dokumentālo skolu, gan nākotnes iecerēm. Aivars Freimanis teica, ka poētiskā/tēlainā kino pēctecību viņš saskatot arī šodienas kino, piemēram, Lailas Pakalniņas dokumentālajā filmā Leiputrija, pat ja darbība notiek izgāztuvē. Vai – Jura Poškus filmās. "Acīmredzot tam ir kāda saistība ar gēnu, kas nāk no latviešu mentalitātes. Tautasdziesmām," teica kinorežisors. Vēl intervijā Freimanis smējās par Trīra "kratelīgo kameru" un sodījās par televīzijas reklāmām, kas filmas intīmākajā brīdī kadrā iesper tualetes podu.
"Tagad esmu nonācis pie garākiem gabaliem – viens romāns ir pusē, otrs – pie beigām. Tur ir posms, kuru tagadējā paaudze nepazīst, – kara pēdējā ziema un pēckara pirmie gadi, kur ir ļoti daudz personiski piedzīvota – traģiska un humoristiska vienlaicīgi. Tā sauktais Kurzemes katls ir vienreizēja tēma. Kara literatūrā ļoti maz skatīta. Romānā paša piedzīvotie notikumi apvienojas ar veca zvejniekciema dzīvi. Trīsdesmit piecus gadus šeit dzīvodams un zvejas lietas filmēdams, diezgan esmu tajā iegājis, par topošo romānu stāstīja Aivars Freimanis.
Oktobra beigās romāns Katls iznāca izdevniecībā Zvaigzne. Literatūras kritiķi vēl vērtēs, bet, manuprāt, Aivaram Freimanim debija epikas žanrā izdevusies spēcīga. Sūrst recenzija, kuru nepaguvām... Pat ja Aivars Freimanis nepavisam nebija cilvēks, kurš barotos no uzslavām un nespētu dzīvot, tās nedabūjis. Rakstnieks sacerējis varoni, savā ziņā anti Zvejnieka dēlu – Katla lībiešu piekrastes zvejnieku dēls Ingus, saukts par Ņurņiku, nepavisam nav cildens un godīgs visās lietās un vietās. Rakstnieks dokumentējis traģiskas un groteskas XX gadsimta juku un maldu ainas, paliekot sev uzticīgs, ka zināms humors atrodas pat ļoti skumjā brīdī. Romānā, manuprāt, lasāma arī viena no skaudrākajām ebreju nošaušanas ainām. Bet beigas ir negaidīti nopietnas, cerams, ne pravietiskas.
Pieminot Aivaru Freimani, lasīsim romānu Katls un skatīsimies viņa filmas portālā filmas.lv.