Visur ir būts. Mākslinieks Kurts Fridrihsons (1911–1991) šādi savulaik nosaucis savu darbu izstādi. Režisori Dzintru Geku un rakstnieci Gundegu Repši šie vārdi iedvesmojuši dokumentālai filmai Kurts Fridrihsons. Tas ir dziļi personisks stāsts par mākslinieku, Francijas kultūras šarma baudītāju, autsaideru, ieslodzīto un nonkonformistu Latvijas vēstures līkločos.
Jaunībā piedzīvojis pirmskara Eiropas šarmu un elpojis brīvās Latvijas gaisu, mākslinieks nespēja pieņemt okupācijas varas iedibināto, totalitāro sistēmu. 1951. gadā Fridrihsonu apcietināja par piedalīšanos mākslinieku "franču grupā" un izsūtīja uz Sibīriju. Tieši izsūtījuma gados Omskas un Kemerovas apgabalos tapa viņa formā lakoniskie, krāsās piesātinātie akvareļi, emocionāli vientuļas atsvešinātības un neatkarīgas radošas fantāzijas simboli. "Mēs kinovalodā uzbūvējām Fridrihsona pasauli bez arhīvu kadriem, ar nedaudzām fotogrāfijām un viņa darbiem," stāsta filmas režisore un producente Dzintra Geka. Filma veidota studijā Sibīrijas bērni. Tā tapusi trīs gadus, filmējot septiņās valstīs. Francijā – pat divas reizes. Filmas darbības laiks ir pēdējā vasara Kurta Fridrihsona dzīvē, kuru viņš pavadīja Gundegas Repšes lauku mājās Meņģeļos.
Filmas Kurts Fridrihsons pirmizrāde – 11. oktobrī kinoteātrī Splendid Palace. No 12. oktobra to demonstrēs visos lielākajos Latvijas kinoteātros. Ceļavārdiem piedāvājam sarunu ar tās režisori un producenti Dzintru Geku.
Vai līdz Kurtam Fridrihsonam atveda filmas, kuras veido par Sibīrijas deportāciju upuriem?
Katra mana filma tiek saistīta ar jautājumu: tur ir vai nav Sibīrija? Saprotams, ka tas ir viens no faktoriem, kāpēc mani interesēja Kurta Fridrihsona mūža stāsts. Arī mana sadarbība ar Gundegu Repši sākās tāpēc, ka viņas mamma bija 1941. gada bērns, kā jauna meitene izsūtīta uz Sibīriju, no kurienes atgriezās 1957. gadā. Es viņu nepaspēju nointervēt, jo viņa aizgāja mūžībā. Pēc dažiem gadiem Gundega Repše pieteicās kopā ar mums braukt uz Sibīriju, uz mammas izsūtījuma vietām.
Septiņpadsimt gados, kopš veidoju filmas par izsūtītajiem Sibīrijā (tagad jau intervējam 1949. gadā deportētos), esmu sapratusi, ka šie cilvēki un viņu vēstījums ir kaut kas manis pašai ļoti vērtīgs un svarīgs. Katru gadu televīzijai top divas sērijas par kārtējo braucienu uz Sibīriju un cilvēkiem, kuri atkal un atkal atrod tuvinieku kapa vietas, un par dažādām attieksmēm Krievijā, kuras arī ar gadiem mainās. Filmā Sveiciens no Sibīrijas bija arī neliels stāsts par Gundegas mammu un brālīti, Sibīrijā dzimušo mākslinieku Jāni Spalviņu. Gundega tai ierunāja savu tekstu.
Biju jau iesākusi arī portretfilmu par mākslinieku Ilmāru Blumbergu un aicināju Gundegu rakstīt scenāriju. Taču dzīve veidoja savu scenāriju: Ilmārs Blumbergs saslima un viņu filmēt kļuva arvien grūtāk. Gundega daudz stāstīja par Kurtu Fridrihsonu, sakot, ka nākotnē vajadzētu uzņemt filmu arī par viņu. Reiz redzēju zīmīgu sapni: man glaudās klāt trīsgadīgs gaišmatains puika, it kā mans dēls. Te uzreiz atskrien mazliet lielāks puika. Tumšmatains. Viņš stumj prom gaišmataino, sakot: "Ko tu ar viņu ņemies? Es taču esmu tavs īstais dēls!" Cik spēdama, mēģināju viņus labināt: jūs abi esat mani dēli! Gundega ir ļoti laba sapņu tulkotāja. Kad izstāstīju šo vīziju, viņa jautāja: vai tu tiešām nesaproti? Tas, kurš atnāca, ir Kurts Fridrihsons. Kad izsludināja Latvijas simtgades filmu projektu konkursu, startējām ar filmu par Kurtu Fridrihsonu. Gan atkal atgriezīsimies arī pie blondā puikas.
Kāpēc uzņemies arī sūro producenta darbu? Ērtāk būtu tikai taisīt mākslu.
Man ir bijusi skumja pieredze, kad bija producents, bet grupai nekad nebija naudas. Naudas filmām Latvijā parasti ir ļoti maz. Es pati zinu, kur ir jābrauc un kas jādara. Veidojot šo filmu, mums bija septiņi lieli braucieni uz ārzemēm, un es negribētu diskutēt par to, vai tam pietiks naudas. Ja pietrūkst benzīnam, to ielej vīrs, komponists Pēteris Vasks, un mēs braucam, filmējam.
Esi sastapusi Kurtu Fridrihsonu dzīvē?
Tikai no attāluma kādā izstādē septiņdesmitajos gados. Starp māksliniekiem bija arī tādi, kā, piemēram, Jānis Pauļuks, kuram neskaitāmas reizes gribējies pieiet klāt. Bet Kurtam Fridrihsonam nē. Tagad, izstudējusi arhīva materiālus, zinu arī vienu no viņa paša postulātiem: distance un maigums. Maigums tuvajiem, distancēšanās no svešiniekiem. Viņam bija daudz apjūsmotāju, īpaši sieviešu, un savā darbnīcā Nr. 91 Daugavmalā viņš ielaidis daudzus cilvēkus, taču skatienā ir distance. Tas man nekad nelika domāt, ka vajadzētu viņam tuvoties.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 19. septembra, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!