"Sākot ceļojumu cauri izstādei, jau iztālēm skan bērna balsī izdziedāta dziesmiņa par meitenīti un nāves bailēm. Telpā pie vienas sienas redzama Paulas bērnības fotogrāfija, pie pretējās – viņas portrets pirms ķīmijterapijas sākšanas. Mazā meitene un jaunā sieviete raugās viena otrai acīs, un viņas abas neizbēgami raugās acīs biedējošajai diagnozei "krūts vēzis". Abām vienāds matu griezums un vispār viss tik ļoti līdzīgs, it kā to 20 dzīves gadu pa vidu nebūtu bijis. Nāve šai telpā ir neredzama, bet vienmēr klātesoša," žurnālā Ir precīzi rakstīja Laura Dumbere.
Izstādes nosaukums Paštrokšņi izvēlēts, atsaucoties uz vācu rakstnieka Gintera Grasa tāda paša nosaukuma eseju krājumā Par beidzamību. Izstādē par trokšņiem tiek dēvētas ietekmes, kurām ik dienu ir pakļauti simtiem, tūkstošiem cilvēku. "Cilvēks bieži nespēj sadzirdēt savu īsto balsi, jo tā ir izšķīdusi trokšņos – klišejās, vecāku kontrolē, ikdienas varmācībā, jābūtībās, ietekmēs, pareizībās, bailēs no sociālās nāves," tika teikts izstādes anotācijā. Runājot par vēzi, Paula Tisenkopfa sacīja: "Varbūt tā ir mana vienīgā iespēja izlauzties, atmosties."
Izstāde Paštrokšņi, kas bija mēģinājums izstāstīt slimību ne tikai kā fizisku, bet arī garīgu pieredzi, par personīgu impulsu kļuva radošajai Verhoustinsku ģimenei, lai dotos šajā stāstā kopā ar Paulu jau tālāk. Latvijas Televīzijā 24. novembrī plkst. 21.10 un Replay būs skatāma dokumentālā filma Paula un ceļš, ko veidojis režisors Andrejs Verhoustinskis, scenārija autore Henrieta Verhoustinska un abu meita – jaunā komponiste Katrīna Verhoustinska. "Pēc šīs izstādes apmeklējuma Henrietai radās ideja veidot filmu par Paulu, jo viņa ļoti atklāti runā par vēzi. Neslēpjas, nevairās un tiešām saka to, ko domā, kas ir ļoti, ļoti cienījami," saka režisors Andrejs Verhoustinskis.
Dokumentālās filmas darbība norisinās neilgi pēc ārstēšanās noslēguma, tomēr galvenās varones dzīvē joprojām ir ārstu pārbaudes, magnētiskās rezonanses un hormonu terapija. Pēc izārstēšanās Paula sāk jaunu dzīvi, kam par lieciniekiem kļūst filmas autori, – jauna mājvieta, jaunas attiecības, jauni projekti un jauni izaicinājumi, arī nedēļu ilgs kāpiens kalnos Nepālā. Paula no jauna iepazīst sevi, un filmas skatītāji iepazīst Paulu kopā ar viņas bērniem, māsu un vecākiem.
"Vēzis ir smaga pieredze visiem iesaistītajiem – gan slimniekiem, gan tuviniekiem. Paulas atklātība, dzīvesprieks, gudrība un spēja reflektēt, iespējams, palīdzēs kādam rast papildu spēku, lai cīnītos ar vēzi. Šī ir filma par Paulas personības spēku, jo smagā slimība viņu nesalauza, bet padarīja tikai stiprāku," stāsta režisors. "Mēs kā autori šajā filmā esam atļāvušies būt sentimentāli. Jāatzīst, ka radīt šo dokumentālo stāstu bija ļoti personīgs pārdzīvojums, jo mana mamma onkoloģe Vaira Verhoustinska no vēža mira 42 gadu vecumā, bet par ārsti bija kļuvusi, jo abi viņas vecāki agri aizgāja šīs slimības dēļ."
Filmas autoru galvenais patoss ir likts uz slimības pieredzi, kas cilvēkā liek sevī atklāt un likt lietā līdz šim nepiedzīvotu spēku un pašapziņu. Paula Tisenkopfa atklāti stāsta, kā no nepārliecinātas, biklas būtnes šajā smagajā procesā pārtapusi par brīvu cilvēku, kurš pats lemj par savu dzīvi sīkās un lielās lietās.
Filma veidota LTV Kultūras redakcijā. Galvenais operators ir Andrejs Verhoustinskis, montāžas režisors – Māris Martušs, skaņas pēcapstrādi veikusi Diāna Pāvilsone.