Filmas Lielais Indriķis autori ir leģendārs duets – producents, scenārists un mākslinieks Māris Putniņš tandēmā ar režisoru Jāni Cimmermani –, kas kopā strādājis vairāk nekā trīsdesmit gadu, līdz nonācis līdz savam pirmajam kino maratonam. "Mēs esam dzīvojuši šajā filmā vairāk nekā divus gadus," pēc Lielā Indriķa noskatīšanās uz lielā ekrāna, lai veiktu pēdējās korekcijas pirms darba nonākšanas pie skatītājiem, saka Māris Putniņš.
Par kopainu pašiem autoriem ir grūti spriest. "Mēs vēl neesam atdalījušies no filmas, ir nedaudz jāpagaida, jānomierinās un jāaizmirst," piebilst Jānis Cimmermanis. Vai tas vispār ir iespējams? Atbildot Māris Putniņš piesauc rakstnieku Džeku Londonu, kurš sava romāna Triju sirdis (1918) ievadā rakstījis: "Tagad, kad esmu pabeidzis šo darbu, es būtu ļoti priecīgs, ja nebūtu to sācis viena vienkārša iemesla dēļ: es pats gribētu izlasīt šo grāmatu un paskatīties, kā tā lasās." Kā tā lasās (skatās), paliek skatītāju ziņā. Meklējiet filmu Latvijas kinoteātros!
Vajadzēja kreptīgāk!
Jaunā animācijas filma ir balstīta Māra Putniņa sarakstītajā grāmatā Mežonīgie pīrāgi un Lielais Indriķis, kas ir viņa trešais darbs populārajā romānu sērijā bērniem un pieaugušajiem par mežonīgo pīrāgu un citu kulinārijas izstrādājumu piedzīvojumiem. Kopumā ir iznākušas sešas grāmatas. "Šī sērija sākās kā pavisam īsa pasaka manai meitai, ko es improvizēju, jo vienā brīdī man apnika lasīt viņai priekšā par Sarkangalvīti un vilku. Es to pierakstīju uz septiņām lapām, iedevu draugiem izlasīt un saņēmu atbildi: baigi forši, bet šausmīgi īsi," atminas scenārists, kura pirmajā romānā mežonīgo pīrāgu sagūstīto Magoņmaizīti Eloīzu dodas atbrīvot divi jaunekļi Eklērs un Radziņš. Viņu ceļojums pa lapaspusēm turpinās arī nākamajā grāmatā.
Trešajā darbā pēc kuģošanas pa svešām jūrām mājās atgriežas Lielais Indriķis, speķa pīrāgs no Baltaines, kura prombūtnes laikā ir notikušas lielas pārmaiņas. Lai atbrīvotu Baltaini no svešajiem iebrucējiem, vietējiem atkal ir jāsanāk kopā un jācīnās ne vien pret milzīgo kāpostu pīrāga cara Aivena Briesmīgā armiju, bet arī pret nodevējiem no pašu vidus ar knapsieriņu Lurķi jeb sirņiku Lurkinu priekšgalā. "Kad sarakstīju šo grāmatu, mans tēvocis, kurš septiņus gadus bija pavadījis Vorkutā un neizsakāmi nīda komunistus, izlasīja un sacīja: vajadzēja kreptīgāk, vajadzēja niknāk. Es teicu: es rakstu bērniem!" stāsta Māris Putniņš.
Šis romāns dienasgaismu ieraudzīja 2005. gadā, bet jaunu aktualitāti tas ieguvis pašreizējo notikumu kontekstā, par ko filmas veidošanas sākumā nevienam nav bijis ne mazākās jausmas. "Nezinot, nenojaušot un negribot ir sanācis tā, kā ir sanācis. Interesanti, ka pirmās skaņošanas laikā pirms šiem notikumiem Vilis Daudziņš retoriski jautāja, vai nav par traku, bet vēlāk jau atzina: kā tā var trāpīt?!" atceras Jānis Cimmermanis. "Man šķiet, ka Vilis ir naivs puika – labs, bet naivs," smejas scenārists, kurš sava darba pamatā ir ielicis stāstu par patriotismu un mīlestību pret dzimteni un kopā ar režisoru ir izvirzījis mērķi veicināt bērnu un arī pieaugušo interesi par valsts vēstures notikumiem, kuru piedzīvošanā ir bijusi nepieciešama ne vien bieza garoza, bet arī pamatīgs pildījums un stiprs raugs.
Vairākas galvas
Par grāmatas un ekranizācijas titulvaroni ir kļuvis speķa pīrāgs, kurš ir visai tālu no idealizētajiem labajiem tēliem, kas cīnās pret ļauno. "Man pašam Lielais Indriķis ir mīļš tieši tāpēc, ka viņš nav tāda veida varonis kā Lāčplēsis – pareizs, stiprs un gudrs. Viņš ir šausmīgi stiprs, bet nav šausmīgi gudrs, viņam iet tā, kā viņam iet. Nabadziņš, reizēm viņa ir ļoti žēl," titulvaroni raksturo Māris Putniņš. Viņa radītajam tēlam ir arī visai sarežģītas attiecības ar savu skarbo māti, kas beigās tomēr atplaukst un kļūst mīlīga. "Vienu brīdi Jānis man saka: mums vajag smaidīgu māti! Es nekad neesmu viņu tādu zīmējis. Johaidī, kā lai to izdara?!" atklāj mākslinieks. Nu gluži kā Holivudas zvaigznes Grētas Garbo gadījumā filmā Ņinočka (1939), kurā pirmo reizi kāda no aktrises atveidotajām varonēm ir redzama smejoties, un tas kļuva par sensāciju. Viņa smaida! – varēs iesaukties arī mežonīgo pīrāgu kaislīgākie fani.
Kopumā pilnmetrāžas leļļu animācijas filmas Lielais Indriķis vajadzībām ir izveidotas aptuveni 150 jaunas lelles. "Mēs sākām no tievākā gala," saka režisors Jānis Cimmermanis, kurš ir sācis filmēšanu ar tām epizodēm, kurās leļļu ir vismazāk, kamēr nonācis līdz masu skatiem ar 38 dalībniekiem, kas visi elpo un kustas. Jāatzīmē, ka pirmo reizi savā darbībā Animācijas brigāde ir radījusi pilnībā "runājošu" filmu. Tas nozīmē, ka katram galveno varoņu atveidotājam ir bijis jāizgatavo vairākas galvas ar dažādām mutes pozīcijām. "Mēs katrā filmā esam iesācēji," uzsver Jānis Cimmermanis, kura daiļradē ir gandrīz piecdesmit īsmetrāžas leļļu animācijas filmu.
Roku darbs
Šajā darbā iepriekš nedarītas lietas ir bijušas pat vairākas. Tā ir pirmā studijas patstāvīgi veidotā pilnmetrāžas leļļu animācijas filma, kas ilgst 75 minūtes. Lai nofilmētu vienu sekundi, animatoriem viena lelle jāpakustina 25 reizes. Iepriekš studija ir piedalījusies divos vērienīgos kopražojumos Props un Berta (2000) un Trīs musketieri (2006). "Kopražojumi ir sarežģīta lieta, kurā mēs nevaram atbildēt par galarezultātu, bet šī – beidzot – ir mūsu filma. Ja kaut kas nav pareizi, sitiet mūs!" joko režisors.
Lielā Indriķa veidotāji pirmo reizi ir izmantojuši arī 3D drukāšanas iespējas, lai radītu dažādus butaforijas elementus un rekvizītus – no neskaitāmiem koku stumbriem līdz divdesmit cirvjiem. "Mūs apmācīja ļoti feins un izpalīdzīgs latvietis, kurš dzīvo Londonā," saka Māris Putniņš. Tas ir Oskars Vilnītis-Panteļējevs, kurš ir piedalījies filmu Neiespējamā misija (2015, 2018), Doktors Streindžs (2016) un Kruella (2021) veidošanā un kuru Lielā Indriķa radītāji ir iesaukuši par Holivudu. "Mēs varam izmantot datoru, lai radītu kādu brīnumu, bet tik un tā pamatu pamatā ir roku darbs, kas kardināli atšķiras no digitālā. Es varētu nolasīt lekciju par to, ko nozīmē uzlādēt katru lelli ar saviem pirkstiem, dvēseli un sapratni. Kā tas viss darbojas, neviens velns nevar izskaidrot: kāpēc uz viena galdnieka ķebļa var sēdēt, bet uz otra – ne," salīdzina producents un vērš uzmanību uz to, ka savā studijā viņi strādā ļoti vecmodīgi.
Gluži kā renesanses laikā, kad bija meistars un darbnīca: cilvēki apgūst amatu darot, nevis ejot skolā – diendienā slīpējot savas prasmes –, vai arī ātri vien saprot, ka tas nav domāts viņiem. "Mēs gribētu, lai parādītos vairāk cilvēku, kas nodarbojas ar šo lietu. Mēs ar Jāni jau esam veci kraķi, tāpēc ir vajadzīgi jauni talanti, bet tikpat dulli," piebilst Māris Putniņš. Bez dulluma šajā skrupulozajā un laikietilpīgajā kino jomā – nekādi.