Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 19. aprīlis
Vēsma, Fanija

Filmas Vienu biļeti, lūdzu! recenzija. Teātra pasaules bieds

Divas dienas pirms Latvijas pirmizrādes Matīsa Kažas filma Vienu biļeti, lūdzu! saņēmusi pirmo starptautisko balvu kā labākais debijas darbs Stokholmas dokumentālo filmu festivāla konkursā New Doc.

Sarkana "emergency" poga ar uzrakstu "Nickie Cochrain", Mārtiņa Brauna mūzika kā šausmu filmā un tālumā melns, draudīgs, ar maisiem apkrāvies siluets, kas nenovēršami tuvojas... Nikija Kokrena, Ņujorkas teātra pasaules bieds. Tā ir visai ironiskā ekspozīcija, ko jau līdz ar titriem piedāvā filmas autori un mākslinieks Toms Kalninskis, šādā garā ieturēta arī filmas reklāmas kampaņa, lai gan filmā nav nekādu acīs krītošu liecību, ka Nikija būtu "nekārtību cēlāja un blēde", kā teikts relīzē. Vienīgā situācija, kurā skatītājs varētu sākt domāt, ka Nikija mēģina iekļūt teātrī bez biļetes, izvēršas daudz komiskāk, nekā sagaidāms.

Starp citu, relīzes pēdējais teikums, kuru nu jau pārpublicējuši laikam visi Latvijas mediji, – "kur beidzas aizrautīga kaislība un kur sākas atkarība?" – mani ir galīgi nokaitinājis, jo filma nepavisam nav par to. Ne par kaislību, ne par atkarību (Nikijas attieksme pret teātri un visu, kas to veido, – lugām, izrādēm, aktieriem – patiesībā ir visai rezervēta) un arī ne par to, cik "briesmīgi" Nikija uzvedas teātros. Varbūt filma ir par to, vai mēs protam aiz dīvainību mizas saskatīt cilvēku, vai spējam iedomāties, ka zem mūžīgās naģenes un maisīgajām drēbēm ir gari, cirtaini mati un tirkīzzils peldkostīms.

 

Četras stundas skumju

Statistikas dati ir iespaidīgi – kopš 90. gadu sākuma Nikija Kokrena iet uz teātri katru dienu, gada laikā noskatās apmēram 500 izrāžu un cenšas tām netērēt vairāk par 10 000 dolāru gadā. "Es nekad neapstājos paēst brokastis," saka Nikija un aizslēdz aiz sevis durvis uz midzeni, kurā neko citu nemaz nevar iesākt, tikai ierušināties, lai pārnakšņotu.

Nu jā, Nikija necieš "izniekošanu", tāpēc viņa neko neizsviež un nēsā līdzi maisu visādu lietu, kuras kādā brīdī var ievajadzēties; tāpēc jaunībā situsi bērnus par neizēstiem šķīvjiem un varbūt arī tāpēc iet uz teātra izrādēm – ja reiz kāds tās regulāri iestudē, kādam taču ir arī jāskatās, lai darbs netiktu "izniekots"? Jo neizskatās, ka Nikija ietu uz teātri tāpēc, ka viņu interesētu kādi jauni režijas un aktiermākslas meklējumi, tie viņu drīzāk kaitina; Nikijas pārliecība ir – nevienam nav tiesību svītrot ne rindu no Šekspīra, jo neviens cits nav tik ģeniāls kā Šekspīrs.

Nikija nekad neiet ārā pat no vissliktākās izrādes, jo "jūt morālu pienākumu" noskatīties visu līdz galam. Tāda kā misijas apziņa, kas liek viņai izturēt visas "ciešanas", ko sagādā slikta izrāde, – taisni tik eksistenciālu apzīmējumu Nikija izvēlas savām negatīvajām izjūtām. Prieku un izklaidi viņa teātrī nemeklē – "četras stundas pilnīgu skumju un depresijas" ir labākais, ko Nikija var vēlēties.

Dēls Brendons, sportisks un veselīgs džeks ar kredītkartēm piebāztu maku (viena no neuzkrītoši elegantajām attēla detaļām, ko ik pa laikam izceļ operatori Aleksandrs Grebņevs un Noa Veisfogels), nekādi nesaprot, kāpēc mātei vajadzīgi šie "depresīvie mēsli". Epizodes, kurās Nikija satiekas ar dēlu un meitu, ir īpaši jaudīgas, un nevar saprast, vai tā ir režisora Matīsa Kažas veiksme vai īpaša prasme "palaist konfliktu" tādā sacīkšu mašīnas uzrāvienā, uzreiz no vietas, nevis pēc gariem ievadiem. Varbūt tā ir veikla montāža – Nikijas meita Šivana padarīta par vēl monstrozāku radījumu, kurš tikai bāž un bāž mutē ēdienu, histēriski atgādinot mātei, ka viņa reiz nav nopirkusi meitai sendviču.

 

Vairāk jēgas slāņu

Cilvēki ap Nikiju brīžiem ir daudz dīvaināki nekā viņa – gan nesavaldīgi holeriskā meita ar centieniem nemitīgi pazemot māti, gan enerģiskā draudzene, Breda Pita fane, kuru es klusībā nodēvēju par "sagrabējušo Joko Ono", ar viņas spriedelējumiem par vīriešiem un precēšanos; gan vairs tikai atmiņās sastopamais Nikijas vīrs ar savu lielisko CV un disertāciju par kargo kultu, un Nikijas vecāki, katrs ar savu "klikšķi".

Nikija stoiski pacieš visus tos, kuri ir apkārt vēl šodien, rezignēti atceras tos, kuru vairs nav klāt, un šīs atmiņu ainas režisors izmantojis kā iespēju filmas spilgtākajam mākslinieciskajam paņēmienam. Paši par sevi inscenējumi dokumentālajā kino nav nekas neparasts, mūsdienu starpdisciplinārajā pasaulē tādi sastopami vai katrā otrajā filmā, taču šeit tiem ir daudz vairāk jēgas slāņu nekā tikai vienkāršā funkcija parādīt to, kas vairs (vai vispār) nav dokumentāli fiksējams.

Pirmā inscenējuma laikā nekādi nebrīdinātais skatītājs vēl paspēj nodomāt "cik tā Brodvejas aktrise līdzīga Ilzei Pukinskai", savukārt Andra Bērziņa parādīšanās jau pilnīgi "piebeidz" šo labticīgo ilūziju – ka autoriem būtu bijis tik daudz naudas, lai filmētu, kā Nikija skatās izrādes Brodvejā, – un atbrīvo galvā vietu citām pārdomām. Piemēram, ka šoreiz naudas trūkums bijis pat svētīgs, jo ļāvis radīt komplektu "divi vienā" – nepazaudēt un iekļaut filmā Nikijas dzīves svarīgāko sastāvdaļu "Nikija skatās teātri" un vienlaikus atraktīvi vizualizēt un izteiksmīgāk izcelt viņas atmiņu stāstus, kas tādējādi kļūst par atsevišķām un iespaidīgām gleznām (īpaši stāsts par dzīvajām vistām, draudīgām kā commandos).

 

Protams, āksts

Pirms kāda laika Facebook slejās bija populāra ņemšanās par tā dēvētajiem party bomžiem – dažādos pasākumos ievērotiem personāžiem, kuri nāk kā uz darbu, ja padzird par iespēju iedzert vīnu un apēst kādu kanapē. Iespējams, arī filmas Vienu biļeti, lūdzu! pirmizrādē kāds no šiem "profesionāļiem" ir paviesojies. Protams, tās ir pavisam atšķirīgas svara kategorijas – Nikiju vairāk interesē garīgā barība, viņa uzskata sevi par "filozofisku personu, kas grib attīstīt savu intelektu", viņa netic "veselā saprāta konceptam" un nevar ciest Ziemassvētkus.

Uz pustrakās draudzenes jautājumu: "Kas tu esi šajā dzīves teātrī?" Nikija atbild – āksts, jo tas var teikt visu taisnību. Paralēle ar "party bomžiem" man ienāca prātā, jo – vai mēs zinām, kas slēpjas zem viņu nobružātajām "mizām"? Vai mēs visu šo zinātu par Nikiju, ja Matīss Kaža nebūtu reiz apsēdies viņai blakus teātrī? Un vai labāk būtu, ja mēs nezinātu, tāpat kā acīmredzot nezina Ņujorkas teātru kasieri?

 

Vienu biļeti, lūdzu! @@@@

Dokumentālā filma. Latvija. 2017. Režisors Matīss Kaža

No 13. marta kinoteātros Rīgā un visur Latvijā 

Top komentāri

lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Ar tiem "pārtijbomžiem" arī, lūdzu, lēnām pār tiltu. Kāpēc tad nu uzreizi "bomži"? Ja ir iespēja kaut kur aiziet un PAR VELTI ieēst un iedzert - nav obligāti jābūt "bez noteiktas dzīves vietas," lai šo iespēju izbaudītu! It īpaši mīļajā Latvijā, kur sabiedrības pārtikušais gals to vien dara kā gozējas pa pirmizrāžu, izstāžu atklāšanu un tamlīdzīgām furšetēm. Par tēmu. "Teātra pasaules BIEDS"??? Cilvēks, kurš nekad neiet ārā pat no vissliktākās izrādes, jo jūt morālu pienākumu noskatīties līdz galam??? - Tas jau izklausās pēc teātra pasaules LABĀ EŅĢEĻA - kaut visi skatītāji justu morālu pienākumu iet uz katru izrādi un katru [s...du] noskatīties līdz galam!
Koko
K
Šī nav recenzija par filmu, bet gan satura atstāstījums. Bet nav jau brīnums. Tāds furors sacelts tikai tāpēc, ka režisoram ir slaveni vecāki? Vai kā? Citi jauno ( parastu uzvārdu nēsātāju) režisoru darbi netiek tik vērienīgi izcelti un atzīmēti, par daudziem neko pat neuzzinām. Bet tā jau ir tai pasaulē, kas ar zelta karotīti mutē piedzimis, tas jau skaitās talantīgs un ir slavens vēl pirms kaut kā nozīmīga paveikšanas.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Lielās cerības

Ik gadu mēs gaidām brīnumu – kādas Latvijā tapušas filmas iekļaušanu oficiālajā Kannu kinofestivāla skatē. Jo kaut kad taču tam ir jānotiek, par spīti visam!

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja