Esmu bijusi slikta māte un slikta draudzene, bet laba aktrise – lepni saka Katrīnas Denēvas atveidotā varone godalgotā japāņu režisora Hirokadzu Koreedas filmā Patiesība/La vérité, kuru vēl var paspēt noskatīties Rīgā (pēdējā iespēja – kinoteātrī Splendid Palace sestdien, 1. februārī, plkst. 14.30 un KSuns trešdien, 5. februārī, plkst. 15). Hirokadzu Koreedas iepriekšējais darbs – krimināldrāma Zaglēni/Shoplifters – 2018. gadā ieguva Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru.
Patiesība ir Parīzē uzņemta melodramatiska komēdija franču valodā, šī ir japāņu meistara pirmā filma, kas tapusi ārpus Japānas, kā arī pirmā filma, kurā uz ekrāna satiekas divas franču zvaigznes – Katrīna Denēva un Žiljeta Binoša. Pagājušajā gadā augusta beigās Patiesība atklāja Venēcijas kinofestivāla programmu. Kino primadonna Katrīna Denēva nepārspējami spēlē valdonīgu, ekscentrisku un egoistisku kino primadonnu, Žiljeta Binoša tēlo viņas meitu scenāristi, kura ierodas no Ņujorkas kopā ar vīru aktieri (Ītans Hoks) un mazu meitu.
Primadonna tikko izdevusi memuārus, kuri, kā izrādās, ir pilni ar meliem. Katrīnas Denēvas varone prasmīgi režisē savu dzīvi, aizvainojot visus apkārtējos un montējot pagātnes notikumus, kā pašai gribas. Māte un meita risina attiecības ne tikai mājās, bet arī kādas pretenciozas zinātniskās fantastikas filmas uzņemšanas laukumā. "Tikai nesauc mani par māti," meitai pavēl aktrise.
Katrīna Denēva un Žiljeta Binoša Patiesībā demonstrē aktiermeistarības superklasi. Tādām leģendām kā Katrīna Denēva sen vairs nav vajadzības publiski izteikties par savu dzīvi un darbu (teju sensacionāls notikums – liela intervija ar dīvu žurnāla Vanity Fair franču izdevumā pagājušā gada nogalē). Savukārt Žiljeta Binoša ir atvērta sarunai par Patiesību. Janvāra vidū Parīzē viņa satikās ar žurnālistu grupu, kurā bija arī KDi korespondents.
Viena no galvenajām filmas Patiesība tēmām ir slavenas aktrises liktenis, viņas vieta mākslā un ģimenē, kā arī līdzsvars, ko ir tik grūti noturēt. Vai šī tēma ir jums personiski tuva? Vai Patiesība lika jums aizdomāties par savu dzīvi un to, kā izturaties pret tuvākajiem?
Loma, ko spēlēju Patiesībā, ir interesanta, taču šajā filmā es neesmu aktrise, bet scenāriste. Aktrisi esmu tēlojusi Olivjē Asajasa drāmā Zils-Marijas mākoņi/Clouds of Sils Maria (2014). Režisors Hirokadzu Koreeda pirms Patiesības filmēšanas mani brīdināja: "Tu būsi ēnā, tev būs jāvalkā pelēks apģērbs." Šādās drēbēs neesmu bieži redzama uz ekrāna. Man šķita pievilcīgs šis kontrasts. Loma man ļāva pabūt otrā pusē un sajust to, ko jūt mani bērni. Man tas bija aizraujoši, arī būt dusmīgai uz savu māti.
Vai esat labāk sapratusi savu dzīvi?
Katrīnas Denēvas spēlētās mātes loma neatspoguļo manu dzīvi... Ja aktrisei ir tik liela popularitāte, ja viņai ir tik liela kaisle, ģimenes locekļiem ir sarežģīti tikt ar to galā. Taču kaisle ir galvenais dzinējspēks dzīvē, un katrs cenšas to atrast. Manai varonei ir šī kaisle, tāpēc viņa uzdrošinās iesaistīties konfrontācijā ar māti. Tas, ko viņa nespēj paciest, ir meli. Mātes memuāri ir pilni ar meliem. Meita atceras bērnības sāpes, bet māte neatzīst šīs sāpes un atļaujas publiski par tām melot. Manai varonei tas ir nepanesami, un es saprotu viņas niknumu. Viņa nespēj norobežoties no piedzīvotā un samierināties ar to, ka viņas māte turpina veidot tēlu, izmantojot melus. Starp viņām daudz kas joprojām paliek nepateikts un neatrisināts.
Es saprotu jūsu jautājuma zemtekstu, jūs gribat savienot filmas varoņu raksturus ar manu būtību, taču es dzīvoju citādi. Protams, lielie jautājumi ir aktuāli: ja tev ir tik nozīmīga vieta ģimenē, kā pārējie ar to sadzīvo? Ja kāds ģimenē ir veiksmīgs, daudz ceļo un strādā, tas sašūpo attiecību struktūru. Mums visiem ir gaidas un cerības. Nevar aizmirst par greizsirdību ģimenē. Tāpēc Patiesība ir tik fascinējošs darbs.
Vai jums ir grūti sadzīvot ar popularitāti un uzmanību?
Ja skaidri zini, kāpēc strādā savā profesijā, problēmu nav. Jā, nākas pielāgoties dzīves apstākļiem. Ja kāda filma kļūst veiksmīga, ir jāadaptējas un jārīkojas gudri. Mans uzdevums ir aizkustināt cilvēkus, piekļūt skatītāja sirdij un prātam. Ja to apzinās, kāda starpība, cik populārs un slavens esi?! Tam nav nozīmes. Tas nav stāsts par mani, bet par to, ko spēju dot cilvēkiem. Aktieris dod kaut ko netveramu, neredzamu – tāds ir šīs mākslas brīnums. Tā nav dzīve, ko dodam, bet pāreja uz citu dzīves izteiksmes veidu. Tas, ko aktieris dod, ir ļoti abstrakts, taču tajā vienmēr ir dvēsele.
Jūs bijāt viens no galvenajiem Patiesības virzītājspēkiem, no paša sākuma aktīvi atbalstījāt šo projektu. Kāpēc tik ļoti vēlējāties sadarboties ar Hirokadzu Koreedu?
Pēc viņa filmas Nobody Knows (2004) noskatīšanās un kopīgām pusdienām vienīgais, ko varēju teikt Hirokadzu Koreedam, – es gribētu ar jums strādāt. Es sajutu Hirokadzu Koreedas garu un domāšanas veidu, viņa spēju uztvert – tas bija tik skaisti. Man nebija šaubu, ka vēlos pavadīt laiku ar šo režisoru un nospēlēt viņa filmā. Šajā māksliniekā ir skaistums, kas iepriecina un iedvesmo. Aktieris strādājot plaši atver sirdi un dvēseli, un esmu laimīga, ja varu to atvērt tik skaistam cilvēkam kā viņš.
Kā jūs komunicējāt uzņemšanas laukumā, jo ir zināms, ka Hirokadzu Koreeda nerunā ne franču, ne angļu valodā?
Darba procesā mums palīdzēja trīs tulki. Taču īstā valoda, kurā runājam, ir aiz sarunvalodas. Tam nav nepieciešami vārdi. Šo valodu iemieso cilvēka klātbūtne, veids, kā viņš uz tevi skatās, kā viņš uztver to, ko tu viņam dod, kā viņš tevī ieklausās un izrāda pacietību. Režisora sejas izteiksme pēc nofilmētas ainas ir tā īstā komunikācija, kas mums ir vajadzīga. Aktieris zina – izmantojot vārdus, viņš vienmēr spēlē to, kas netiek pateikts. Vārdi ir tikai atmiņa. Tieši tas, kas netiek pateikts, piešķir vārdiem vienu vai otru nokrāsu.
Kā tas ir iespējams, ka japāņu režisoram, kurš visu mūžu ir strādājis Āzijā, ir izdevies uzņemt tik francisku, eiropeisku filmu, kāda ir Patiesība? Nav sajūtas, ka Hirokadzu Koreeda šajā vidē un stāstā ir svešinieks.
Šajā projektā Hirokadzu Koreedam nebija tādu pašu instrumentu, ar kādiem viņš strādā Japānā. Šeit bija cits tehniskais personāls, cits operators un cits ritms. Iespējams, tas atstāja iespaidu uz filmu, taču es to tā neuztveru. Piemēram, aina, kurā varoņi dejo uz ielas, man šķiet ļoti japāniska. Varbūt tas ir režisora pieņēmums, kā franči varētu uzvesties šādā situācijā.
Vai diža aktrise, ko spēlē Katrīna Denēva, ir vispārējs franču kinodīvas iemiesojums – vairāk simbols nekā konkrēts personāžs?
Jā, arhetips. Daudzi iedomājas, ka slavenas aktrises ir šādas briesmones, tajā pašā laikā viņas izraisa simpātijas un ir jocīgas. Bet tomēr briesmones!
Kā jums klājās uzņemšanas laukumā ar Katrīnu Denēvu?
Kā mums klājās? Jautri. Bija vajadzīgs laiks, lai atrastu pieeju Katrīnai Denēvai. Man ir savi triki. Es pamazām sāku viņu uzrunāt ar "tu", nevis ar "jūs". Vispirms tas viņu mulsināja, taču pēc tam viņa to pieņēma. Katrīna Denēva padevās manis teiktajam "tu". Es sāku smēķēt tādas pašas cigaretes kā viņa, tikai ar mentolu. Parasti es nesmēķēju, kaut gan man patīk.
Jūs nekad iepriekš neesat filmējušās kopā, vai ne?
Vienu brīdi režisors Andrē Tešinē domāja par kopīgu projektu mums abām, taču tas nenotika.
Pēdējos gados esat sadarbojusies ar režisoriem Olivjē Asajasu un Klēru Denī. Esat nospēlējusi daudz drosmīgu un smeldzīgu tēlu, kuros izskatāties pārliecinoši un dabiski. Kā ar pieredzi mainās lomu izvēle?
Ar vecumu no daudz kā atbrīvojamies. Ne vienmēr to apzināmies, taču spēlēšana kļūst par būšanu – ir mazāk baiļu, vairs necenšamies kaut ko sevī paturēt un neatdot. Tā ir atbrīvošanās. Lielā mērā tas ir atkarīgs no cilvēkiem, ar kuriem kopā strādājam. Aktiera un režisora attiecību pamatā ir uzticība. Tai ir jābūt tik stiprai, ka šis ceļš aizvedīs tur, kur nekad neesam bijuši. Tāpēc kino kardināli atšķiras, teiksim, no glezniecības. Cilvēks glezno vienatnē, savukārt kino ir kolektīva māksla, kurā visi iesaistītie cits citam ir nepieciešami. Visus vieno savstarpēja uzticība.
Kā jūs uzturat sevī kaisli pret profesiju?
Kaisli uztur nepieciešamība pēc patiesības. Nepieciešamība atklāt kaut ko apslēptu. Nepieciešamība dalīties. Nepieciešamība mīlēt. Nepieciešamība meklēt. Nepieciešamība lidot. Filmas ļauj man lidot.
Vai jūs kādreiz rakstīsiet memuārus, kā to dara Katrīnas Denēvas varone filmā Patiesība?
Es tam vēl neesmu gatava. Man nav atbildes.
Patiesība, tāpat kā daudzi kinoklasikas darbi, vēlreiz atgādina, ka aktiermākslā valda asa konkurence. Vai jūs to izjūtat? Vai tomēr izturaties pret konkurenci filosofiski?
Dažreiz uzņemšanas laukumā pamanu, ka lielāka konkurence valda starp aktieri un aktrisi nekā starp aktrisēm. Realitāte ne vienmēr ir tāda, kā jūs iedomājaties. Kameras un režisora priekšā cilvēki mēdz mainīties līdz nepazīšanai. Uz ko tik aktieri nav spējīgi, lai pārliecinātu režisoru! Tas, kas notiek kameras priekšā, ir kā cīņa. Taču režisori nav stulbi, viņi to redz un saprot, tāpēc ļauj aktieriem parotaļāties un pēc tam uzņem tādas ainas, kādas filmai ir vajadzīgas.
Aktierim ir jāpieņem lēmums, kā viņš izturas par profesiju un tās īpašībām. Greizsirdība mums visiem ir raksturīga, tāda ir cilvēku attiecību spēle. Mēs visi to piedzīvojam, tāpēc ir jāatrod veids, kā ar to tikt galā un attīstīties, kā būt mazāk un mazāk greizsirdīgiem. Mēs taču esam saprātīgi. Es vēl nevaru teikt, ka esmu tikusi vaļā no greizsirdības.
Kā tā izpaužas? Jūs ļoti pārdzīvojat, ja kāda aktrise izcili nospēlē lomu, par kuru esat sapņojusi?
Nē, noteikti ne. Šis nav tas gadījums. Es to esmu sapratusi jau ļoti sen. Ir gadījies, ka esmu vēlējusies nospēlēt kādu lomu, taču tā tika citai aktrisei un viņa tēloja tik labi, ka es teicu – paldies! Šādā situācijā es saņemu kaut ko skaistu un vērtīgu. Es taču nevaru nospēlēt visās filmās, tāpēc ir nepieciešami arī citi aktieri.