Šis ir otrais pilnmetrāžas darbs režisora filmogrāfijā, kas seko 2017. gadā iznākušās drāmas Ziemas brāļi (Winter Brothers) pēdās, ņemot līdzi simbolisko balto krāsu un savdabīgo skarbumu. Šoreiz gan šie elementi izmantoti citādā kontekstā - Hlinurs Palmasons vairāk koncentrējies uz varoņu savstarpējām attiecībām un iekšējiem psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem.
Filma Balta, balta diena atklāj atvaļinātā policista Ingimundura dzīvi kādā attālā Islandes ciematiņā divus gadus pēc mīļotās sievas zaudējuma. Cenšoties dažādos veidos novērst domas no notikušās traģēdijās, viņš aizvada dienas, būvējot un labiekārtojot māju meitas ģimenei, kā arī veltot uzmanību un rūpes mazmeitai. Ne terapeita apmeklējumi, ne laika plūdums brūces tomēr nav spējis dziedināt, un sāpes Ingimundurs ir nevis izdzīvojis, bet gan iestūmis vēl dziļāk dvēseles nostūros.
Kādu dienu, kārtojot sievas mantas, Ingimundurs nejauši uzduras pierādījumiem, kas vedina domāt - sieva viņu, iespējams, krāpusi. Kāpēc? Un ar ko? Ingimundura apsēstība ar patiesības uzzināšanu aug proporcionāli viņa dusmu uzplūdiem, kas laužas uz āru visnepiemērotākajos brīžos, sākot apdraudēt viņa attiecības ar apkārtējiem. Kino kritiķe un RIGA IFF radošā direktore Sonora Broka par filmu raksta: "Savā varā pārņemošs atpazīstamā islandiešu kino rakstura, dabas, mitoloģijas, kā arī nospriegota aktierdarba savijums."
Hlinura Palmasona redzējumu par darba vizuālo estētiku brīnišķīgi realizējusi operatore Marija von Hausvolfa - tā savijas ar filmā skartajām tēmām un spoguļo galvenā varoņa iekšējo ceļojumu. Tāpat kā Islandes kalni un ieplakas, arī Ingimundurs savā beznosacījumu mīlestībā pret sievu ir ietīts mīkstā, drošā miglā, kas lēnām kliedējas, atklājot brīžiem nežēlīgas, klinšainas ainavas, kuras tomēr jāiemācās ieraudzīt citām acīm, pieņemot tās kā organisku un skaistu dabas daļu.