Kopš Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonijas, kas 15. decembrī notika burvīgajā Spānijas pilsētā Seviljā, ir pagājušas vairākas dienas, un ziņa par poļu režisora Pavela Pavlikovska filmas Aukstais karš triumfu jau ir sasniegusi interesentus pa dinamiskākiem ziņu kanāliem, sociālos medijus ieskaitot. Tie, kuri seko Eiropas kino norisēm, ceremonijas tiešraidi varēja vērot internetā, tā tika translēta daudzu Eiropas valstu televīzijas kanālos. Ko gan vēl var piebilst, ja informācija par laureātiem koncentrētā veidā jau ir sasniegusi tēmā ieinteresētos?
Aukstā kara jēga
Var pievērsties aizkulišu momentiem, aktrišu tērpiem un cilvēcisko emociju – uzvarētāju un zaudētāju – garšai. Var mesties skaidroties ar kādu lokāli pazīstamu latviešu režisoru, kurš tviterī šņāc par "dekoratīvo" filmu Aukstais karš un kritiķiem, kuri ir apsēsti ar filmu sarindošanu vinnētāju un zaudētāju hierarhijā. Var pastāstīt, ka Eiropas Kinoakadēmijā ir ne tikai kritiķi, bet dažādu kino profesiju pārstāvji – režisori, producenti, aktieri, operatori –, kuri balvas ieguvējus nosaka demokrātiskā balsojumā. Var, protams, mēģināt materializēt klātbūtnes efektu, aprakstot zaļo Seviljas centru, kurā pilns ar oranžu augļu nosētiem apelsīnu kokiem un Ziemassvētku spuldzītēm, var sajūsmināties par spāņu publikas temperamentu un pašpietiekamību, kad šķiet, ka visi pilsētas iedzīvotāji nedēļas nogalē ir izgājuši ielās, lai baudītu dzīvi.
Tie, kas Seviljas ielās milzu baros dzīvespriecīgi malkoja alu, Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijā, visticamāk, nepiedalījās. Kinoakadēmija, kuras centrālais birojs atrodas Berlīnē, katru otro gadu ceremoniju rīko ārpus Berlīnes – nereti par tās norises vietu kļūst tā gada Eiropas kultūras galvaspilsēta. 2014. gadā šis bija nozīmīgs apstāklis, lai Eiropas Kinoakadēmijas balvas ceremonija notiktu Rīgā. Uz to ieradās vairāk nekā tūkstoš Kinoakadēmijas biedru, kā arī nominēto filmu veidotāji. Daudzi no viņiem Rīgas pasākumu joprojām atceras ar labu vārdu.
Kaut arī Sevilja nav Eiropas kultūras galvaspilsēta, bija atrasti resursi, lai 31. Eiropas Kinoakadēmijas ceremonija notiktu skaistajā pilsētā, kurā ir filmēti gan Zvaigžņu kari, gan Troņu spēle, gan citas filmas, kas pamatīgi uzkurinājušas interesi par Sevilju kā tūrisma maršrutu. Pēc šī Kinoakadēmijas pasākuma droši vien to, kuri gribētu filmēt Seviljā, būs vairāk. Sabraukušo bija daudz – ceremonija notika Seviljas opernamā Teatro de la Maestranza, kura ietilpība ir 1800 vietu.
Paralēles starp Sevilju un Rīgu var vilkt arī uzvarētāja dēļ – tieši Rīgā poļu režisors Pavels Pavlikovskis triumfēja ar savu iepriekšējo filmu Ida (2014), saņemot piecas balvas. Līdzīgs scenārijs atkārtojās arī Seviljā. Kaut arī Pavels Pavlikovskis, uzkāpjot uz skatuves pirmo reizi, uzreiz pateicās visiem ar piebildi: "Ja nu es te vairs neatgriezīšos", šis teksts drīzāk izskanēja kā koķetērija. Viņš kāpa uz skatuves daudzas reizes – saņemot balvu kā labākais scenārists, režisors, pat kā labākā aktrise. Aukstā kara aktrise Joanna Kuliga, kura filmā nospēlējusi dramatisku un kaislīgu lomu – no skuķa ar kriminālu pagātni, kas iemīlas savā mūzikas skolotājā, līdz sagurušai dīvai Parīzē –, ceremonijā nevarēja ierasties. Viņa gaida bērniņu un patlaban mīt Losandželosā. Protams, Pavels Pavlikovskis bija uz skatuves ceremonijas kulminācijā, kad Aukstais karš saņēma balvu kā gada labākā Eiropas filma.
Kas tad ir Aukstais karš? Šī filma ir apritē kopš maija, kad notika tās pirmizrāde Kannu kinofestivāla konkursā un atnesa Pavelam Pavlikovskim balvu kā labākajam režisoram. Pašlaik Aukstais karš ir skatāms visos trijos Rīgas art house – uz kinomākslas vērtībām orientētos – kinoteātros Elizabetes ielā (Splendid Palace, Kino Bize un KSuns). Kā konceptuāls mākslas darbs, kurā pārvērsta paša režisora vecāku dramatisko attiecību pieredze, šī filma ir notikums. Darba melnbaltā estētika un režisora – scenārista prasme stāstu par divu sistēmu – komunisma un kapitālisma – konfliktu izstāstīt kā divu kaislīgu raksturu drāmu ir Aukstā kara spēcīgākie trumpji.
Aukstais karš pārliecinoši iezīmē vēl vienu aktuālu tendenci – melnbaltu filmu atgriešanos. Paradoksāli, bet košu krāsu un hiperreālistisku specefektu piedrazotajā pasaulē pēkšņi nāk un uzvar melnbaltais kino, kas raksturīgs aizgājušajam XX gadsimta vidum. Aukstais karš un vēl viena izcila melnbalta privātu pārdzīvojumu piepildīta drāma, kas tapusi ārpus Eiropas, – Alfonso Kuarona Roma (Meksika) – ir kļuvušas par šā gada pasaules kino līderēm. Precizējums – nav runa par naudu un filmu peļņu, bet jēgu.
Prognozes piepildās
Komentējot šā gada Eiropas Kinoakadēmijas ceremonijas rezultātus, nevar izvairīties no apzīmējuma "iepriekšparedzami". Aukstā kara uzvara bija prognozējama. Iespējams, te "pie vainas" ir ne tikai filmas popularitāte jau kopš Kannu festivāla, bet arī fakts, ka par laureātiem balso daudzi profesionāļi arī no tām Eiropas valstīm, kurās sociālisma atstātās kroplās pēdas cilvēku likteņos ir dramatiska privātā pieredze, nevis tikai estētiska rotaļa. Dzirdēts, ka Aukstajam karam tiek pārmests dekoratīvisms – filmā daudz izmantotas filigrāni līdzsvarotas, centrētas kadra kompozīcijas.
Šogad uz Eiropas labākās filmas titulu pretendēja pieci darbi (Itālijas Laimīgais Lācars un Dogmens, Nīderlandes un Beļģijas Meitene, Dānijas un Zviedrijas Robežas) laureātes. Tikai vienai filmai, precīzāk – tās aktierim Marčello Fontem no Dogmena, izdevās izkonkurēt Auksto karu labākā aktiera nominācijā. Marčello Fonte, kurš nospēlējis traģikomisku lomu skarbajā trillerī Dogmens (arī skatāms Rīgas kinoteātros), savu Eiropas labākā aktiera balvu nu var pievienot Kannās iegūtajai labākā aktiera godalgai.
Beļģijas un Nīderlandes kopražojums Meitene – trausls, dramatisks stāsts par jaunu transseksuāli baletdejotāju – tika pie Eiropas atklājuma balvas, kas ir godam pelnīta. Filmas režisors debitants Lūkass Donts, saņemot balvu, pateicās gan saviem kolēģiem, īpaši jaunajam, apdāvinātajam Viktoram Polsteram, kurš filmā nospēlējis galveno lomu, gan viņa varoņa prototipiem – jauniešiem, kuri atraduši drosmi mainīt dzimumu, lai pietuvotos savai īstajai būtībai.
Uzreiz pēc greznās ceremonijas, kurā bija gan novatoriski elementi, gan neveikli mirkļi, iespējams, nav īstais brīdis, lai runātu par veidu, kā Eiropas kinoakadēmiķi balso par filmām un kāpēc viņi balso tā un ne citādi. Proti, kāpēc izvēlas atdot savu balsi par Kannu festivāla laureātēm, faktiski padarot Eiropas Kinoakadēmijas balvu par tādu kā greznu Kannu satelītpasākumu, nevis nodarbojas ar jaunu Eiropas filmu atklāšanu. Šis ir sarunas temats, kam nāksies pieskarties gan Eiropas kino sadrumstalotībai, gan problēmām, ar kādām saskaras filmas, kuras neizlaužas cauri lielo festivālu atlases sietam. Arī Eiropas labākās dokumentālās filmas balvu saņēma Kannās izrādīts darbs – visai viduvēja zviedru filma Viens gads Ingmara Bergmana dzīvē, kas nebija spēcīgākā no pretendentēm.
Politiskais diskurss
Balvu pasniegšanas ceremonija bija eklektiska, tajā bija apvienots lokālais šarms (Spānijas kolorīts, mūzika un zvaigznes), politizēti paziņojumi un joki. Režisore un Eiropas Kinoakadēmijas valdes locekle režisore Agņeška Holanda no skatuves pauda atbalstu Krievijā ieslodzītajiem kolēģiem – režisoram Oļegam Seņcovam un režisoram Kirilam Serebreņņikovam –, uzsverot mākslinieka apdraudētību mūsdienu politiskajā situācijā. Mājas arestā esošā Kirila Serebreņņikova filma Vasara uzvarēja vienā kategorijā – par Eiropas labāko filmu mākslinieku atzīts Andrejs Ponkratovs. Vasara ir romantisks veltījums Viktoram Cojam un 80. gadiem. Starp citu, arī šī melnbaltā filma tika demonstrēta Kannu festivāla konkursā.
Politiskais diskurss un bažas par eiropeisko vērtību apdraudējumu izskanēja britu aktiera Reifa Fainsa runā – viņam piešķirta goda balva, ko pasniedz Eiropas māksliniekiem par sasniegumiem pasaules kino. Vēl viens Lielbritānijas pārstāvis režisors Armando Jannuči, kura filma Staļina nāve ieguva balvu kā labākā Eiropas komēdija, atļāvās triumfāli parādīt mēli Krievijas cenzoriem – šīs filmas izrādīšana Krievijā bija aizliegta.
Sirsnība, emocijas un asaras plūda no brīnišķīgās spāņu aktrises Karmenas Mauras, kura saņēma balvu par mūža ieguldījumu. Viņa savulaik palīdzēja rasties spāņu režisora Pedro Almodovara fenomenam. Karmena Maura nospēlējusi daudzas lomas viņa agrīnajās filmās. Viņi kopā tika pie pasaules atzinības ar Oskaram nominēto filmu Sievietes uz nervu sabrukuma robežas (1998). Kaut arī Karmenai Maurai svinīgajā vakarā vārdi angļu valodā nenāca raiti ("Šodien manā ķermenī nav angļu valodas," noteica aktrise), viņas emocionālā runa bija viens no jaukākajiem ceremonijas brīžiem. Balvu aktrisei pasniedza Eiropas Kinoakadēmijas prezidents vācu režijas klasiķis Vims Venderss.
Eiropas Kinoakadēmijas prezidenta un valdes goda balva tika piešķirta grieķu un franču režisoram Kostam-Gavram, kurš visu mūžu ir veidojis politiski kaismīgas un talantīgas filmas.
Balvas ir pasniegtas, dodamies nākamajā gadā... Kaut, iespējams, no šīs ceremonijas manā emocionālajā atmiņā paliks izsmalcinātā vācu aktrise Marija Beimere – tik fascinējoši līdzīga izcilajai, traģiskajai dīvai Romijai Šneiderei. Marija Beimere izdzīvojusi Romijas Šneideres dramatisko likteni, kas koncentrēts trijās viņas mūža dienās, filmā Trīs dienas Kiberonā un bija nominēta labākās aktrises balvai, ko diemžēl nesaņēma. Atmiņā paliks arī smaidīgais, sešpadsmit gadu vecais puisis ar blondu matu cekulu Viktors Polsters, kurš Meitenē pārliecinoši nospēlējis ārkārtīgi sarežģītu lomu – transseksuāli. Viņš pretendēja uz Eiropas labākā aktiera titulu un ceremoniju apmeklēja kopā ar mammu un tēti.