Sestdien, 27. maijā, tika pasniegtas 76. Kannu kinofestivāla balvas. Tie, kuri atstāja Kannas kinotirgus un Latvijas paviljona slēgšanas dienā (Kannu festivāla tirgus ir nedaudz īsāks nekā pats festivāls), palaida garām festivāla triju noslēdzošo dienu programmu, kas bija tikpat spēcīga kā viss festivāla piedāvājums. Tā var spriest pēc ārvalstu kolēģu refleksijām par foruma izskaņā rādītajām filmām – gan itāļu klasiķa Marko Bellokjo filmu Nolaupītais/ Rapito/Kidnapped, gan vācu meistara Vima Vendersa Japānā uzņemto filmu Nevainojamas dienas/Perfect Days, gan britu humānista un sociāli orientētā režisora Kena Louča drāmu Vecais ozols/The Old Oak. Par spīti kritiskajām ironijas šautrām, kas sākotnēji tika tēmētas festivāla galvenā programmas veidotāja – Kannu universa karaļa – Tjerī Fremo virzienā, pārmetot viņam sirmo režisoru filmu koncentrāciju, 2023. gada izlase bija izcila. Eiropas un ASV kinomākslinieki, kuri sākuši savu darbību XX gadsimta otrajā pusē un turpina strādāt joprojām, nav zaudējuši ne savu radošo jaudu, ne rokraksta oriģinalitāti.
Kannu festivāla rezultāti un balvu sadalījums nebūt neatspoguļo tikai un vienīgi klasiķu dominanci. 21 konkursa filmas konkurencē galveno balvu Zelta palmas zars ieguva Francijas filma Kritiena anatomija/Anatomie d’une chute/Anatomy of a Fall, ko uzņēmusi līdz šim starptautiski mazpazīstama režisore un scenāriste Žistīne Triē. Kritiena anatomija ir viņas ceturtā pilnmetrāžas filma. Žistīnes Triē uzvara ļāvusi kinoprocesu apskatniekiem atzīmēt, ka viņa ir tikai trešā sieviete (pēc Džeinas Kempiones un Žilijas Dikurno), kuras režisētā filma saņēmusi Zelta palmas zaru ilgajā Kannu festivāla vēsturē. Savukārt apbalvošanas ceremonijas vērotājiem bija iespēja dzirdēt Žistīnes Triē aso uzrunu un kritiku, kas bija vērsta Francijas prezidenta sociālo – pensiju – reformu virzienā.
Svētu mērķu vārdā
Daudziem, arī man, zviedru režisora Rūbena Estlunda vadītās žūrijas lēmums bija pārsteigums – daudz lielāks nekā pirms gada, kad Zelta palmas zaru saņēma Rūbena Estlunda Skumju trīsstūris, kura uzvaras potenciāls bija skaidri nojaušams. Kritiena anatomijai trūkst tās unikalitātes, pārsteiguma nerva, kas padara filmu par neaizmirstamu mākslas faktu, lai gan tas nenoliedzami ir cienījams darbs. Stāsts par rakstnieci, kura dzīvo šķietami romantiskā Alpu namiņā ar dzīvesbiedru, dēlu un suni, sākas nervozi. Pie rakstnieces Sandras (lomā – vācu zvaigzne Sandra Hillere, kura ir pazīstama no 2016. gada filmas Tonijs Erdmanis) ciemojas jauna studente, kas cenšas intervēt viņu savam pētījumam. Intervija pārtrūkst, pat lāga nesākusies, – no Alpu namiņa augšējā stāva uzmācīgā skaļumā sāk skanēt monotona mūzika. Interviju nav iespējams ierakstīt, sievietes atvadās, bet pēcāk tiekas pilnīgi citos apstākļos – tiesas zālē. Uz apsūdzēto sola ir rakstniece Sandra, kura tiek apsūdzēta sava vīra slepkavībā.
Īsi pēc intervētājas aizbraukšanas pie rakstnieces mājas tiek atrasts viņas vīra līķis – vīrietis ir nokritis no liela augstuma un gājis bojā. Kas noticis – nelaimes gadījums vai tīša slepkavība? Vai vīrieša nāvē ir vainojama viņa dzīvesbiedre? Rakstnieces liecībās ir sīkas neprecizitātes, arī viņas un bojāgājušā dēls – zēns ar redzes problēmām – apjūk savās liecībās. Lielākā filmas Kritiena anatomija daļa risinās tiesas zālē. Prokurora uzvedība ir agresīva un mizogīna, advokāta centieni – ne vienmēr pārliecinoši. Tiesas procesa gaitu spēj ietekmēt gan kāds audioieraksts, gan rakstnieces dēls un pat viņas suns. Filma ir lieliski būvēta – spriedze pieņemas spēkā, tāpat kā apjausma, ka apsūdzētās balss var netikt saklausīta. Pēc pirmizrādes britu laikraksts The Guardian filmu salīdzināja ar tiesu drāmas klasiku – Billija Vaildera izcilo Apsūdzības liecinieci/ Witness for the Prosecution (1957). Tas ir īpašs kompliments, ar ko, iespējams, var skaidrot filmas iegūto Zelta palmas zaru.
Kāpēc divu desmitu spēcīgu filmu vidū tieši šī izrādījās līdere? Atbilde visdrīzāk meklējama gan feministiskā diskursa aktualitātē, gan darba spēcīgajā dramaturģijā un izcilajā Sandras Hilleres spēlē. Jāpiebilst, ka Žistīne Triē nebija vienīgā, bet gan viena no septiņām sievietēm režisorēm, kuru filmas bija iekļautas Kannu konkursā. No tām pieminēšu tikai vienu: jēdzieniski iedarbīgu, kodīgi ironisku un vizuāli krāšņu darbu par patērētājsabiedrības spožumu un postu – Nulles klubs/Club Zero, ko veidojusi austriešu režisore Džesika Hausnere. Darbība notiek elitārā privātskolā, kurā ierodas jauna skolotāja (Mia Vasikovska), lai pasniegtu apzinātas ēšanas kursu. Skolotājas ietekmē skolēni ir gatavi ne tikai apzināti ēst, bet arī neēst vispār, pievienoties Nulles klubam un sekot skolotājai citā realitātē. Tas viss – svētu mērķu un protesta pret pārmērīgu patēriņu vārdā. Džesikas Hausneres filma balvas diemžēl nesaņēma.
Kurš ir monstrs
Festivāla otro svarīgāko balvu – Grand Prix – ieguva britu režisora Džonatana Gleizera holokausta drāma Interešu zona/The Zone of Interest. Filmas pamatā ir nesen mūžībā aizsauktā rakstnieka Mārtina Eimisa romāns. Stāsta galvenie varoņi ir Aušvicas koncentrācijas nometnes komandanta Rūdolfa Hesa ģimenes locekļi, kuru idilliskais namiņš atrodas līdzās nāves nometnei. Ģimene cītīgi dzīvo vidusmēra cilvēku dzīvi, ko neietekmē koncentrācijas nometnes nāves mašinērija – vīra darbavieta. Filma ir stindzinoša un pārliecinoša filosofes Hannas Ārentes "ļaunuma banalitātes" jēdziena ilustrācija. Arī šajā drāmā vienā no galvenajām lomām ir Sandra Hillere. Īpašu gaisotni rada skaņu celiņš, ko veidojusi komponiste Mika Levi, ar kuru Džonatans Gleizers ir sadarbojies savā populārajā filmā Zem ādas/Under the Skin (2013).
Brīnišķīgus triumfa mirkļus Kannās piedzīvoja somu režisors Aki Kaurismeki – vētrainās ovācijas un Aki vārda skandēšana pēc filmas Nobirušās lapas/Kuolleet lehdet/Fallen Leaves pirmizrādes bija zīme par iespējamo balvu. Un Aki tik tiešām tika pie Žūrijas balvas. Aki Kaurismeki ir Somijas kino skaļākais vārds jau kopš 80. gadu vidus. Viņa rokraksts ir momentāni atpazīstams: klusināta ironija, stilizēta retrovide, varoņi – vientuļi neveiksminieki, kuri cenšas saglabāt pašcieņu un izdzīvot saltajā pasaulē. Nobirušās lapas ir viens no režisora pēdējā laika labākajiem darbiem. Viņa stilu atsvaidzina gan jauni aktieri, gan precīzi laikmeta akcenti – no darba atlaistas veikala pārdevējas dzīvoklī radio skan ziņas par karu Ukrainā. Pats Aki Kaurismeki savu filmu ieraksta tā dēvētajā "proletariāta triloģijā", ko viņš sāka veidot jau savas karjeras sākumā. Režisora niansētā stila izjūta un ironija ļāvusi radīt smalku, cilvēcisku, nostalģisku darbu, kas atgādina, ka mūs var glābt tikai humānisms, tuvs cilvēks un kino (kino citātu un atsauču Aki Kaurismeki filmā ir aizkustinoši daudz). Somu režisoram šī nav pirmā Kannu balva – 2002. gadā godalgu šeit izcīnīja viņa filma Cilvēks bez pagātnes/Mies vailla menneisyyttä/The Man Without a Past.
Kannu balvu saņēma japāņu režisora Hirokadzu Koreedas jaunākais darbs Monstrs/Kaibutsu/ Monster (2018. gadā režisora drāma Zaglēni/Manbiki kazoku/ Shoplifters ieguva Kannu Zelta palmas zaru) – godināts Judzi Sakamoto scenārijs, un tas tiešām ir izcils! Monstrs stāsta par divu skolas zēnu draudzību, taču šis stāsts tiek strukturēts no vairāku tajā iesaistīto – bērna, bērna mātes un skolotāja – skatpunkta. Atbilde uz jautājumu, kurš ir monstrs un kurš – mobinga upuris, tik viegli nedodas rokā. Filmas dramaturģisko materiālu ir vērts skrupulozi studēt profesionāliem dramaturgiem un scenāristiem.
Laureātu sarakstā ir arī Vima Vendersa jaunākā darba Nevainojamas dienas nosaukums. Šo filmu Vims Venderss ir uzņēmis Japānā ar japāņu aktieriem. Viens no viņiem – Kodzi Jakusjo, kurš spēlē tualešu apkopēju, – saņēma balvu par labāko vīriešu lomu. Pati filma tiek dēvēta par vācu režisora pēdējo desmitgažu veiksmīgāko darbu. Balva par labāko sieviešu lomu nonāca turku aktrises Merves Dizdaras rokās, viņa ir redzama Turcijas režijas klasiķa Nuri Biljes Džeilana filmā Par sauso zāli/Kuru otlar üstüne/About Dry Grasses.
Balva par labāko režiju piešķirta vjetnamiešu izcelsmes franču režisoram Tranam Anam Hunam. Viņa filmā La passion de Dodin Bouffant/The Pot-au-Feu par XIX gadsimta šefpavāru un gardēdi ar Žiljetu Binošu un Benuā Mažimelu galvenajās lomās abu populāro Francijas aktieru spēlei ir tikpat svarīga nozīme kā gastronomisko elementu un rituālu eksponēšanai.
Daļa no Kannu festivāla programmas filmām nonāks arī Latvijā. Pirmā būs Vesa Andersona Asteroīdu pilsēta – izcakinātais, rotaļīgais amerikāņu formālista darbs kinoteātros būs skatāms jau no nākamās nedēļas. Pēc tam tiek solītas arī šajā rakstā pieminētās Vima Vendersa, Džesikas Hausneres, Aki Kaurismeki un Nuri Biljes Džeilana filmas.