Sestdien, 24. maijā, finišēja 78. Kannu kinofestivāls, kura ietekme uz pasaules kinostrāvojumiem ir pamatīga. Par ko liecina festivāla laureātu saraksts? Kādas tendences tas iezīmē? Kādas būs Kannu atskaņas līdz gada beigām un, iespējams, 2026. gada sākumā, kad noslēgsies kinogads, kam punktu pieliks ASV Kinoakadēmijas Oskaru pasniegšanas ceremonija? Vai starp Kannu festivāla atklātajiem izcilniekiem un turpmākajām norisēm balvu sezonā ir tik nepastarpināts sakars? Un vai tiešām tagad, rakstot par Eiropas kinodzīves galveno notikumu, ir "jākabina" klāt amerikāņi un viņu Oskari? Jāsaka, šī Kannu festivāla sākumposmā starptautiskā prese ļoti azartiski vēstīja par Kannu globālās ietekmes spēku.
Kannu festivāla ietekme nav nekāds jaunums, taču līdz šim tikai vienu reizi filma, kas uzvarējusi Kannās, bija saņēmusi arī galveno Oskaru – tā ir amerikāņu režisora Delberta Manna filma Mārtijs/Marty (1955). Tomēr 2024. gada Kannu festivāls un daudzu pretrunīgi vērtētās režisora Šona Beikera Anoras triumfs vispirms Kannās, pēc tam arī Oskaru pasniegšanas ceremonijā vēlreiz un no jauna uzsvēra Kannu festivāla svarīgo lomu kinoprocesa formēšanā un balvu sezonas tendenču noteikšanā. 2024. gadā Kannās izrādītās filmas kopumā ieguva 31 Oskara nomināciju, divas no tām ir arī mūsu Straumes nominācijas. Tik spēcīga un tieša Kannu festivāla ietekme uz ASV Kinoakadēmijas balvas nominācijām bija vērojama pirmo reizi, to mēdza skaidrot arī ar faktu, ka ASV Kinoakadēmijas balsotāju rindas ir papildinājušās ar starptautiskiem spēkiem – Eiropā dzīvojošiem profesionāļiem, kuriem Kannu festivāla "vārtsarga" un globālā kinoprocesa dienaskārtības noteicēja statuss ir neapšaubāms.
Vai šā gada Kannu laureāti arī vienā bariņā virzīsies uz Oskara nominācijām? Uz šo jautājumu vēl ir pāragri atbildēt. Tomēr 2025. gada Kannu laureātu filmu piedāvājums ir niansētāks, arī sarežģītāks, kas saiti Kannas–Oskari padara slābanāku.
Stingrība un meistarība
Kannu kinofestivāla Zelta palmas zars šoreiz ir nonācis Irānas režisora disidenta Džafara Panahi rokās – par filmu Tas bija tikai negadījums/Un simple accident/It Was Just an Accident. Dažādu valstu recenzenti jau ir pauduši attieksmi pret franču aktrises Žiljetas Binošas vadītās Kannu žūrijas lēmumiem. Īpašu neapmierinātību tie nav izraisījuši, drīzāk otrādi – žūrija tiek uzteikta par sabalansētu (politkorektu) pieeju divdesmit divu konkursa filmu vērtēšanā. Džafara Panahi filmas sakarā gan dominē viedoklis, ka Irānas klasiķis, kurš gadiem ilgi ir opozīcijā valdošajam režīmam un savas filmas veido kā neatkarīgus darbus, turklāt ilglaicīgi ir atradies arestā, sen ir pelnījis nozīmīgu apbalvojumu par savu politisko stāju, gara stingrību un režijas meistarību. Tomēr citi domā, ka Džafara Panahi Kannās apbalvotais darbs nav meistara daiļrades virsotne.
Tas bija tikai negadījums vēstī par vairāku režīma upuru konfrontāciju ar cilvēku, kuru viņi uzskata par vienu no sistēmas kalpiem, – personu, kas piedalījusies viņu spīdzināšanā. Filmu neesmu redzējusi, tāpēc mans viedoklis izpaliks. Varu vien minēt faktu, ka Irānas kino tradīcijas ir stipras un irāņu filmas, kuras nonāk starptautiskajos festivālos, ir politiski nospriegoti, profesionāli spēcīgi un cilvēciski drosmīgi stāsti. Tāda ir arī pērn Kannās apbalvotā, vēlāk Oskaram labākās starptautiskās filmas kategorijā nominētā filma – irāņu režisora Mohammada Rasulofa Svētās vīģes sēkla/The Seed of the Sacred Fig –, kas šogad tika izrādīta Latvijas kinoteātros. Šīs krimināldrāmas skatītāju skaita niecīgums – pāris simtu – liek izdarīt skumjus secinājumus par irāņu kino potenciālu vietējā tirgū.
Tagad Džafars Panahi ar savu Zelta palmas zaru ir nostājies līdzās citam Irānas klasiķim režisoram Abasam Kiarostami, pie kura viņš savulaik strādājis par asistentu un kuram līdz šim vienīgajam no irāņu režisoriem bija izdevies saņemt Zelta palmas zaru. Džafars Panahi ar Kannu galveno balvu ir papildinājis savu solīdo starptautisko godalgu kolekciju, kurā ir gan Berlīnes Zelta lācis, gan Venēcijas Zelta lauva, gan Lokarno Zelta leopards.
Sentimenta vērtība
Plašāku skatītāju auditoriju noteikti būs lemts sasniegt norvēģu režisora Jūakima Trīra filmai Sentimentālā vērtība/Affeksjonsverdi/Sentimental Value. Šis pēdējās festivāla dienās izrādītais darbs zibenīgi kļuva par preses mīluli – ģimenes drāmā par kinorežisora un viņa ģimenes attiecībām tika saskatīta attāla līdzība ar skandināvu klasiķa Ingmara Bergmana iecienīto tēmu loku, taču Bergmana eksistenciālais depresīvisms filmā aizstāts ar Jūakimam Trīram raksturīgo ironiju. Šis norvēģu mākslinieks pēdējos gados ir kļuvis par pilnvērtīgu Kannu "izredzēto klubiņa" biedru. Viņa iepriekšējā filma Pasaulē sliktākais cilvēks/Verdens verste menneske/The Worst Person in the World (2021) sagādāja Kannu festivāla balvu aktrisei Renātei Reinsvei un aizsāka viņas starptautisko karjeru.
Kannu kinofestivāla otrā svarīgākā balva – Grand Prix – pasniegta norvēģu režisoram Jūakimam Trīram par filmu Sentimentālā vērtība. Foto – Zumapress/Scanpix
Drāmā Sentimentālā vērtība Renāte Reinsve spēlē kopā ar Ellu Feningu un Stellanu Skārsgordu, kurš iejūtas odioza, savulaik ģimeni pametuša režisora lomā. Filmas saņemtais Grand Prix ir apliecinājums gan Jūakima Trīra režijas novitātei, gan tam, ka Norvēģijas kino ieņem arvien pamanāmāku vietu starptautiskajā apritē. Iespējams, šī ir tā filma no Kannu uzvarētāju loka, kurai ir pamatīgs potenciāls tālākai virzībai ASV balvu sezonā.
Kannu festivāla Žūrijas balva tika pasniegta divām savdabīgākajām konkursa programmas filmām – Sirats/Sirât un Kritiena troksnis/In die Sonne schauen/Sound of Falling. Francijā dzimušā spāņu režisora Olivera Laksa Sirats ir naratīviem pārsteigumiem piepildīta, tehnomūzikā sakņota filma, kas stāsta par pazudušas meitenes meklējumiem Marokas tuksnesī. Savukārt jau pagājušās nedēļas KDi publicētajā rakstā pieminētā vācu režisores Mašas Šilinskas drāma Kritiena troksnis ir virtuozs ceļojums pāri laika un dzīves un nāves dimensijām, stāsts par vienas vācu ģimenes dzīvi dažādos XX gadsimta posmos.
Džafara Panahi, Jūakima Trīra, Olivera Laksa un Mašas Šilinskas filmas, gluži tāpat kā vēl viena Kannu laureāte – Brazīlijas filma Slepenais aģents/O agente secreto/The Secret Agent –, ir iegādātas izplatīšanai Baltijas valstīs. Latvijā tās būs skatāmas gada otrajā pusē. Brazīlijas 70. gadu politiskajās reālijās sakņotais trilleris Slepenais aģents atnesa balvu režisoram Kleberam Mendonsam Fiļu un galvenās lomas tēlotājam Vagneram Mouram.
Vairākas Kannu balvas gan liecina par racionāli izskaitļotiem lēmumiem, piemēram, centieniem akcentēt konkrētas filmas tematiku vai uzteikt klasiķu ieguldījumu. Tā ar kārtējo Kannu balvu tika novērtēta režisoru brāļu Dardēnu drāma Jaunās mātes/Jeunes mères/The Young Mothers’ Home – šoreiz beļģu sociālie reālisti, kuri materiālu savām filmām tradicionāli smeļ dzīves ikdienībā, saņēma balvu par labāko scenāriju. Šī Dardēniem ir jau septītā Kannu festivāla balva – to vidū ir arī divi Zelta palmas zari par filmām Rozeta/Rosetta (1999) un Bērns/L’enfant/The Child (2005).
Labākās aktrises balvu saņēma debitante alžīriešu izcelsmes franču aktrise Nadja Melliti, kura režisores Hafsias Herzi filmā Mazā māsa/La petite dernière/The Little Sister spēlē jaunu sievieti, kas nāk no tradicionālas alžīriešu ģimenes Parīzē un sāk apzināties savu homoseksualitāti. Korekts darbs, kas ir akcentēts, iespējams, ne tik daudz aktrises snieguma, cik filmas tematikas dēļ.
Nākamais raunds
Laureātu vidū nav iekļuvis, manuprāt, izcils darbs – filma Jaunais vilnis/Nouvelle Vague/New Wave. Tā ir amerikāņu režisora Ričarda Linkleitera atzīšanās mīlestībā Francijas kinokultūrai un jaunā viļņa dumpīgajam ģēnijam Žanam Likam Godāram. Melnbaltā, elegantā, asprātīgā 60. gadu kino stilistikā veidotā filma par Godāra meistardarba Līdz pēdējam elpas vilcienam uzņemšanu, iespējams, var šķist par pašrefleksīvu, mūsdienu pasaules turbulenci ignorējošu. Tomēr ceru, ka par šo lielisko filmu vēl dzirdēsim gaidāmajā balvu sezonā: Kannās tai bija gana daudz cienītāju, viņu vidū ir arī tie, kuri balsos turpmākajos balvu sezonas raundos (Zelta globuss, Oskars, Eiropas Kinoakadēmijas balvas). Ričarda Linkleitera filmu ir finansējusi Francija, un tā ir Eiropas filma.
No citiem "nepelnīti ignorētajiem" prese piemin arī ukraiņu režisora Sergeja Lozņicas filmu Divi prokurori, kas ilgstoši bija līdere izdevuma Screen International rīkotajā kritiķu aptaujā. Tomēr žūrijas viedoklis izrādījās atšķirīgs – kafkiāniskā vēstures drāma, kuras darbība risinās 1937. gadā un kura ir filmēta Latvijā, balvas neieguva.
Otrajā Kannu festivāla konkursa programmā Īpašais skatiens/Un Certain Regard bez balvām palika arī slavenu debitanšu – divu amerikāņu aktrišu – veidotās filmas: Kristenas Stjuartes Ūdens hronoloģija/The Chronology of the Water un Skārletas Johansones Dižā Eleonora/Eleanor the Great. Šajā konkursā uzvarēja Čīles režisora debitanta Djego Sespedesa filma Flamingo noslēpumainais skatiens/La misteriosa mirada del flamenco/The Mysterious Gaze of the Flamingo – tēlains stāsts par nāvējošu slimību.
Secinājumi? Iespējams, šim Kannu festivālam neizdosies atkārtot rekordu un nākamajā gadā dižoties ar faktu, ka tajā pirmizrādītās filmas ir saņēmušas desmitiem Oskara nomināciju. Viens no iemesliem ir tas, ka apbalvoto filmu vidū nav amerikāņu darbu. Tas arī nav pašmērķis, jo filmas, kuras ar balvām ir akcentējusi Žiljetas Binošas vadītā žūrija, pārstāv daudzveidīgu kinovalodu. Kannu balvu atbalsts un to radītā publicitāte irāņu, spāņu, vācu, brazīliešu, čīliešu un citām filmām ir ārkārtīgi būtiska, jo nodrošina šo darbu tālāko ceļu pasaulē un paver plašāku auditoriju.