Ikgadējais Kannu kinofestivāls noslēgsies sestdien, 24. maijā. Nekas nav mainījies pasaulē svarīgākā festivāla pozicionējumā un ietekmē, kāda tam ir globālajos kino procesos. Domāju, pēc Latvijas filmas Straume brīnumainajiem panākumiem, kas sākās pērnā gada Kannu festivālā un noslēdzās nesen – ar ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars un Eiropas Parlamenta Lux balvas iegūšanu –, īpaši vairs nevajag skaidrot Kannu festivāla ietekmes spēku. Kopš Straumes pirmizrādes ir pagājis gads, kas šoreiz festivālā tika profesionāli atzīmēts arī ar filmas producenta Matīsa Kažas dzirkstošo prezentāciju No Latvijas līdz Oskariem uz Kannu filmu festivāla tirgus galvenās skatuves. Zāle bija pilna, un filmas cienītāji – profesionāļi – pēc prezentācijas stāvēja rindā pie Straumes producenta, lai aprunātos, apmainītos kontaktiem vai vienkārši apliecinātu sajūsmu.
Latvijas klātbūtne
Straumes pozitīvo ietekmi Latvijas kinoindustrija jūt jau tagad – vismaz pastiprinātas intereses formā par Latvijas kino piedāvājumu un, protams, animāciju. Arī fakts, ka festivāla oficiālajā programmā ir vairākas filmas, kas uzņemtas Latvijā, izmantojot Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras piedāvāto finansiālā atbalsta mehānismu – tā dēvēto cash rebate –, ir ievērības cienīgs. Piemēram, ukraiņu režisora Sergeja Lozņicas filma Divi prokurori, kuras producēšanā ir piedalījusies gan Latvija, gan Lietuva, sadarbojoties ar Franciju kā filmas pamatproducentu, pagaidām ir līdere neoficiālajā Kannu festivāla konkursa filmu vērtējumā. Šādu vērtējumu (punktu sistēmā) tradicionāli organizē izdevums Screen International, un tas kalpo par atbalsta struktūru, vērojot 22 konkursa programmas filmu sacensību dinamiku.
Plašu rezonansi ir izraisījusi arī amerikāņu aktrises Kristenas Stjuartes Latvijā un Maltā filmētā drāma Ūdens hronoloģija/The Chronology of Water, kas tika demonstrēta Kannu festivāla otrajā konkursa programmā Īpašais skatiens/Un Certain Regard. Kristena Stjuarte pretendē uz balvu Zelta kamera par labāko debiju režijā. Viņas rokraksts filmā sasaucas ar Eiropas art house tradīciju, nevis holivudiskā kino shematisko skaidrību – filmas naratīvs veidots kā jaunas, seksuālu vardarbību pieredzējušas sievietes izdzīvošanas un nobriešanas stāsts. Recenzijas starptautiskajā presē ir atzinīgas un pozitīva pārsteiguma pilnas. Intervijā LTV Kristena Stjuarte akcentējusi Latvijas profesionāļu darbu.
Sadaļā Īpašais skatiens ir vēl vienas starptautiski pazīstamas amerikāņu aktrises pirmais darbs režijā – Skārleta Johansone ir uzņēmusi filmu Dižā Eleonora/Eleanor the Great. Tā stāsta par deviņdesmit gadu vecu dāmu, kuru atveido ASV kino veterāne Džūna Skviba, un viņas draudzību ar jaunu studenti.
Triju paaudžu nams
Kannu festivāla galvenajā konkursā šoreiz spilgti iezīmējas sieviešu režisoru darbi – tie veido trešo daļu no konkursa darbu piedāvājuma. Šī statistika liecina par visai būtiskām pārmaiņām Kannu festivāla programmas veidotāju, arī pagājušajā KDi numurā pamatīgi intervētā Kannu festivāla direktora Tjerī Fremo, filmu atlases principos.
Par spilgtu atklājumu festivāla sākuma posmā kļuva starptautiski mazpazīstamās vācu režisores Mašas Šilinskas Kritiena troksnis/In die Sonne schauen/Sound of Falling. Tas ir vērienīgs stāsts par kādas vācu ģimenes trim paaudzēm un to pārstāvju, galvenokārt sieviešu, dzīvi vienā un tajā pašā namā – viņu ikdienā neizspīlēti, bet precīzi spoguļojas gan konkrētā laika ģeopolitiskās norises, piemēram, Pirmais pasaules karš, kas ir viena no filmas laika līnijām, gan dzīves un nāves klātbūtne. Filma piedāvā nevis striktu, strukturētu vēstījumu, bet gan iespēju pārplūst laiktelpā, ar pārsteidzošu vieglumu šķērsojot gan laika hronoloģijas, gan dzīves un nāves robežas. Šajā darbā saskatāmas atsauces uz Vācijas un Austrijas klasiķu – Mihaela Hanekes (Baltā lente), Folkera Šlēndorfa (Skārda bungas) un citu meistaru – darbiem. Režisore un scenāriste Maša Šilinska ir vārds, kas ir jāpiefiksē uzlecošo Eiropas autoru sarakstā.
Spilgts atklājums Kannu kinofestivāla konkursa programmā ir vācu režisores Mašas Šilinskas drāma Kritiena troksnis, kuras darbība aptver gandrīz simtgadi Vācijas vēsturē. Publicitātes foto
Žanra meistara šausmas
Šo rindu tapšanas brīdī publiska pirmizrāde ir notikusi aptuveni pusei no konkursa galvenās skates filmām. Ir bijis gana daudz spēcīgu filmu un arī daža laba vilšanās. Tādu, piemēram, sagādāja par kulta režisoru dēvētā amerikāņa Ari Astera Edingtona/Eddington. Ari Asters līdz šim interesanti un pamanāmi ir eksperimentējis ar žanriem, vispirms jau šausmu filmu žanru, šajā specifiskajā nišā veidojot filmas ar māksliniecisku vērtību, piemēram, Saulgriežu kults/Midsommar (2019). Šogad Ari Asters pirmo reizi ir nokļuvis Kannu festivāla konkursā ar filmu Edingtona. Ja pieturamies pie jau pieminētā kritiķu veidotā topa, Edingtona pagaidām ir viszemāk novērtētā Kannu konkursa filma, arī par spīti spilgtajam aktieru ansamblim, kurā ir Vākīns Fīnikss, Emma Stouna un Pedro Paskāls.
Filmu var raksturot kā ASV mazpilsētas (fiktīvā Edingtona) un tās iedzīvotāju karikatūru. Tās tēma ir apsēstība ar sazvērestības teorijām, ieročiem, karjeras veidošanu un, protams, sociālajiem medijiem, kas ir saasinājusies Covid-19 pandēmijas laikā. Filmas darbība risinās 2020. gadā. Vākīna Fīniksa atveidotais mazpilsētas šerifs izlemj cīnīties par pilsētas mēra amata krēslu un sava mērķa sasniegšanai izmanto biedējošas un vardarbīgas metodes slepkavojot un intrigojot. Kaut Ari Astera skatījums uz amerikāņu sabiedrību ir skaudrs un aktuāls, varoņiem trūkst attīstības loģikas, savukārt šerifa sarīkotā slaktēšana un destrukcija nomāc filmas sociālkritisko nervu.
Nikni stāsti
Pārspīlējums iezīmējas arī pazīstamās britu režisores Linnas Remzijas filmā Mirsti, mans mīļais/Die, My Love, kurā spēlē A klases amerikāņu aktieri – Dženifere Lorensa un Roberts Petinsons. Filma stāsta par jauna pāra attiecībām pēc bērna piedzimšanas un ir strukturēta no galvenās varones – hipertrofēti seksualizētas un dziļā depresijā esošas – skatpunkta. Arī šīs filmas valodā ir jūtams Eiropas mākslas kino raksturīgais fragmentārisms, subjektivizācija, atteikšanās skaidrot detaļas un pieturēties pie darbības attīstības kontinuitātes. Varones eksaltētā, saasinātā pasaules izjūta nosaka filmas stilu – realitāte brīvi saplūst ar erotiskām vīzijām, histērijas lēkmēm un destruktīvām ainām komunikācijā ar tuvākajiem. Nenoliedzot tēmas aktualitāti un sievietes režisores skatpunkta nozīmīgumu, ir jāsecina, ka filmas histēriskā intonācija un Dženiferes Lorensas ārdīšanās kadrā ir mulsinoša. Žēl Roberta Petinsona, kurš filmā klīst kā blāva, apmulsusi ēna, laiku pa laikam kļūstot par Dženiferes Lorensas atveidotās varones agresivitātes upuri. Roberta Petinsona tēlotā varoņa mātes lomā ir redzama Holivudas vecmeistare – aktrise Sisija Speiseka. Ar slavenību ansambli Linnas Remzijas filmā viss ir vislabākajā kārtībā.
Režisore Linna Remzija (centrā) kopā ar savas drāmas Mirsti, mans mīļais zvaigznēm – Dženiferi Lorensu un Robertu Petinsonu. Filma stāsta par pāra attiecībām pēc bērna piedzimšanas. Foto – Cover Images/Scanpix
Par Holivudas zvaigžņu trūkumu Kannu festivāls nevar sūdzēties. Šoreiz pa sarkano paklāju staigāja arī Toms Krūzs, izmantojot izdevību gūt papildu publicitāti filmai Neiespējamā misija. Pēdējā atmaksa, kas jau ir skatāma kinoteātros. Lai gan 13. maijā notikusī festivāla atklāšana jau šķiet patāla pagātne, nevar nepieminēt ceremonijas galveno zvaigžņu – goda Zelta palmas zara laureāta Roberta de Niro un viņa kolēģa Leonardo di Kaprio – tikšanos. Leonardo di Kaprio uz skatuves aizkustinoši atzinās dziļā cieņā un visaptverošā profesionālā mīlestībā vienam no visnozīmīgākajiem amerikāņu aktieriem. Oficiālu runu laikā reti ir iespēja emocionāli rezonēt – Leonardo di Kaprio runa, ko viņš teica, pasniedzot balvu kolēģim, darbaudzinātājam un māksliniekam, kuram viņš ir arī pateicību parādā par atbalstu savas karjeras sākumā, ir īpaša. To vērts atrast tīklos un noskatīties, gluži tāpat kā lakonisko un precīzo, politiski drosmīgo un kritisko Roberta de Niro runu, kas bija vērsta arī ASV prezidenta virzienā.
Amerikāņi Eiropā
Latvijai strauji tuvojas viena no Kannu konkursa filmām – amerikāņu autora Vesa Andersona Feniķiešu shēma/The Phoenician Scheme –, kuras izrādīšana mūsu kinoteātros sāksies 30. maijā. Spilgtais un savam stilam spītīgi uzticīgais režisors šo darbu filmējis Vācijā, izmantojot Eiropas filmu finansējuma sistēmas priekšrocības. Filmas centrā ir Benisio del Toro atveidotais starptautiska mēroga biznesmenis shēmotājs, kurš vēlas savu impēriju nodot meitas – mūķenes – pārraudzībā. Filma sižetiski strukturēta kā meitas (un skatītāju) iepazīstināšana ar varoņa biznesa noslēpumiem un sadarbības partneriem dažādās pasaules vietās. Vess Andersons turpina savu klasisko manieri – stils un forma dominē pār stāstu. Diez vai ir vērts no jauna uzskaitīt mākslinieka vizuālā stila principus: centrētas kadra kompozīcijas, strikta kameras horeogrāfija, izteikti konstruēta un dekoratīva filmas pasaule, stilizēta aktieru spēles maniere, slaveni aktieri nelielās lomās u. c. Viss kā vienmēr – Vesa Andersona cienītājiem filma patiks. Sižetiski šis ir vienkāršāks, pat shematiskāks darbs nekā viņa Asteroīdu pilsēta/Asteroid City, kas pirms diviem gadiem tika izrādīta Kannu konkursa programmā. Vess Andersons ir režisors, kurš spilgti iemieso autorkino principu, – viņš visu mūžu būtībā uzņem vienu un to pašu filmu.
Režisora Vesa Andersona filma Feniķiešu shēma, kurā spēlē Benisio del Toro un Mia Trepltone (viņa ir Keitas Vinsletas meita), Latvijas kinoteātros būs skatāma no 30. maija. Publicitātes foto
Uz jautājumu, vai līdz šim Kannu festivāla konkursa programma ir piedāvājusi kādus īpašus atklājumus, atbildēšu, ka par tādu kļuvis amerikāņu režisora Ričarda Linkleitera Jaunais vilnis/Nouvelle Vague. Filma uzņemta franču valodā Francijā ar simtprocentīgu Francijas finansējumu. Tā vēsta par laiku, kad Francijas kino klasiķis Žans Liks Godārs uzņēma filmu Līdz pēdējam elpas vilcienam/À bout de souffle (1960) ar Žanu Polu Belmondo un Džīnu Sībergu galvenajās lomās. Godāra filma ir kļuvusi par absolūtu kino klasiku un Francijas jaunā viļņa stila – spontanitātes, reālisma un autorības kanona – izveidotāju. Ričarda Linkleitera Jaunais vilnis stāsta par Godāra filmas uzņemšanas procesu, ģēnija niķiem, viņa līdzgaitniekiem – arīdzan leģendām – un dara to ar rotaļīgu ironiju un sinefilisku precizitāti, imitējot oriģinālās filmas kadrējumu un kameras kustību, kā arī panākot pārliecinošu aktieru vizuālo līdzību ar vēsturiskajiem personāžiem – Godāru, Trifo, Belmondo un citiem.
Amerikāņu režisors demonstrē apbrīnojamu spēju iegrimt Francijas kino kultūrā un klasikā. Jāpiezīmē, ka tieši jaunā viļņa autori nostiprināja Eiropas autorkino principus, kas joprojām ir aktuāli, – uzticību autora rokraksta un stila oriģinalitātei kā filmas vērtības kritērijam. Arī tālab jaunais vilnis ir svarīgs. Un nevajag nekādas histērijas un patosu – tik vien kā patiesu kino mīlestību un prasmi stilizēt – to visu piedāvā Ričarda Linkleitera filma Jaunais vilnis, kuru, cerams, kāds izplatītājs iegādāsies izrādīšanai Latvijā.