Daiļslidošanu kā noteiktas paaudzes bērnības pieredzi – gan vērošanu TV ekrānos, gan vārgulīgus mēģinājumus atkārtot uz ledus pašiem – tikko ir aktualizējis Vladislavs Nastavševs Jaunajā Rīgas teātrī iestudētajā izrādē Cerību ezers aizsalis. Kaspars Znotiņš, kuram izrādē ir autora – Vladislava Nastavševa – alter ego loma, pat visai veikli virpuļo ar īstām slidām pa šķietami īstu ledu (skatuves klājumu ar slīdvirsmas īpašībām), un viens no pārsteiguma brīžiem ir Kaspara Znotiņa parādīšanās tirkīzzilā daiļslidotāja kostīmā ar mirguļojošu, izšūtu sudraba lauru zaru pāri vēderam. Cerību ezers aizsalis ir spilgts, eksistenciāli nospriegots mākslas darbs, kurā savijas autora atmiņas, bērnības un jaunības traumas un visu cilvēku, kuri bērnību pavadījuši padomijas kultūrtelpā, kolektīvā pieredze. Daiļslidošanas sacensību vērošana TV ekrānos tajā ir neizdzēšama.
Nezinu, vai ir pētīts, kālab tieši daiļslidošana padomijā bija kļuvusi par kulta sporta veidu, kuram cītīgi un azartiski sekoja darbaļaužu miljoni savos TV ekrānos. Daiļslidošanas kults ir atstājis pēdas daudzu emocionālajā atmiņā. Šī gan nav recenzija vai refleksija par pagājušajā nedēļā pirmizrādi piedzīvojušo JRT izrādi, kaut arī tās liriskais varonis, iespējams, savā bērnībā un zēnībā ir skatījies arī amerikāņu daiļslidotājas Tonjas Hārdingas temperamentīgos, spēcīgos priekšnesumus uz ledus. Viņas ziedu laiki bija pats 90. gadu sākums. Esmu paaudzi vecāka par Vladislavu Nastavševu, un Tonjas Hārdingas uzstāšanās man ir nosēdušās atmiņas dzīlēs. Tāpat kā aina, kurā mana vecmāmiņa skatās daiļslidošanu TV. Vladislava Nastavševa izrāde, kas ir veltījums viņa vecmammai, tās uzjundīja.
Kā izaudzināt čempioni
Arī amerikāņu filma Es, Tonja/I, Tonya, kas izvirzīta trim Oskariem, noteikti spēj uzjundīt atmiņas par 80. un 90. gadiem, kad norisinājās pamatīgas kaislības – gan uz ledus, gan "aizkadrā". Filmas pamatā ir amerikāņu daiļslidotājas Tonjas Hārdingas pieredzes stāsts – nosacīti šo filmu var dēvēt par biogrāfisku drāmu, kaut arī tās veidotāji ir darījuši daudz, lai atkāptos no tradicionālas biogrāfiskas filmas klišejām un vēstījuma hronoloģijas – bērnība, sūrs darbs, ceļš uz panākumiem un tamlīdzīgi.
Jā, filmā ir epizodes no Tonjas Hārdingas bērnības, kurās skarbā, brutālā Tonjas māte atved mazo meitu uz daiļslidošanas treniņiem. Par spīti tam, ka trenere vismaz pāris reižu atkārto, ka ar tik maziem bērniem viņa nestrādā, Tonjas mātes krampis ir dzelžains, arī mazās Tonjas prasmes ir vērā ņemamas. Viņa sāk trenēties un drīz sāk uzvarēt daudz vairāk pieredzējušas slidotājas. Filmas autori apzināti izmanto nelineāru stāstījuma veidu un tā dēvēto atsvešinājuma efektu, laiku pa laikam vēstījumu – notikumus no Tonjas dzīves – pārtraucot ar varoņu monologiem. Tie ir filmēti, imitējot dokumentālas filmas stilu.
Šie varoņi – Tonjas māte, Tonjas bijušais vīrs un pati Tonja jau pēc karjeras skandalozā gala – vēršas kamerā un komentē notikušo atsvešināti un vēsi, ar izlīdzinošu laika distanci. Brīžam gan šis paņēmiens – miksēt Tonjas dzīves gājuma ainas ar komentējošiem monologiem – var šķist darbību bremzējošs, pat manierīgs, tomēr tā ir bijusi filmas veidotāju izvēle, kas šo darbu atšķir no tipiskas amerikāņu biogrāfiskās drāmas. Protams, varoņi, kuri lūkojas kamerā un laiku pa laikam temperamentīgi komentē notikušo, nav reālie Tonja Hārdinga, viņas māte un bijušais vīrs, bet gan aktieri, kuri šajās lomās ir perfekti. Īpaši tas attiecas uz mātes un meitas lomas tēlotājām. Aktrisei Margo Robijai, kura, tāpat kā filmas režisors Kreigs Gilespijs, nāk no Austrālijas,
Tonjas Hārdingas loma ir karjeras augstākais lēciens, kas viņai ir atnesis Oskara nomināciju, pirms tam – Zelta globusa nomināciju. Viņas pirmā lielā loma bija filmā Volstrītas vilks (2013) partnerībā ar Leonardo di Kaprio. Tonjas Hārdingas brutālo māmuļu ar smalku vārdu Lavona Feja Goldena un prozaisku nodarbi – oficiante – atveido spilgta amerikāņu raksturlomu aktrise Elisone Dženija, kuras darbs filmā jau ir novērtēts ar Zelta globusu un kura arī pretendē uz Oskaru. Tonjas Hārdingas mātes stratēģijā, kā izaudzināt daiļslidošanas čempioni, ietilpis gan fanātisks darbs un naudas krāšana dārgajiem treniņiem, gan regulāra savas atvases iekaustīšana, gan psiholoģiskā terora piekopšana, Tonjai izejot uz ledus. Tas viss svēta mērķa – meitas uzvaras – vārdā. Ak, šajā stratēģijā vieta ir arī meitas izlamāšanai viņas kāzu vakarā, kad māte nosauc viņas dzīvesbiedra izvēli par greizu. Diemžēl mātes intuīcija nevīla, lai arī cik brutālas būtu bijušas viņas metodes, rūdot Tonju pasaules slavai.
Sliktā meitene
Iespējams, Tonjas Hārdingas karjeras kulminācija un tās sabrukums daudziem būs jauna informācija, turklāt tā ir būtiska, lai pilnvērtīgi uztvertu filmu. Tālab arī likšu mieru Tonjas dzīvesstāsta dramatiskajām niansēm.
Svarīga filmas Es, Tonja tēma ir sociālā nevienlīdzība, kuru ilgus gadus uz savas ādas izjuta Tonja Hārdinga. Par spīti pasaules sporta vēsturē iegājušajam faktam par Tonju Hārdingu kā tehniski ļoti spēcīgu slidotāju, kura pirmā ir spējusi izpildīt trīskāršo akselu, gadiem ilgi daiļslidošanas profesionālā vide (to vidū – sacensību tiesneši) pret viņu izturējās vēsi, pašai Tonjai Hārdingai šķita, ka viņai nemitīgi tiek liktas zemākas atzīmes, nekā viņa ir pelnījusi, jo viņa neatbilda gaisīgas, romantiskas amerikāņu daiļslidotājas – labās meitenes uz slidām – tēlam. Tonjas Hārdingas būtību veidoja sūra darba, dunku, ģimenes kautiņu, grautiņu un fanātisku treniņu pieredze. Savu konkurentu panākumus viņa vienmēr uztvēra īpaši saasināti.
1991. gadā Tonja Hārdinga kļuva par ASV čempioni. Liktenīgs viņai izvērsās 1994. – olimpisko spēļu – gads, kurā Tonjas Hārdingas sāncensība ar citu amerikāņu daiļslidotāju Nensiju Kerigenu ieguva dramatisku pavērsienu. Jāpiebilst, ka Nensija Kerigena filmā ir vien epizodisks tēls, kas nenovērš uzmanību no Tonjas Hārdingas personības izpausmēm.
Filmā ir ielikts daudz darba un enerģijas, lai rekonstruētu sportistes priekšnesumus – viņas slidošanu konkrētās sacensībās un čempionātos; savā ziņā tas ir informatīvi blīvs vēstījums par ASV daiļslidošanas vēsturi. Kā liecina avoti, aktrise Margo Robija ir trenējusies mēnešiem ilgi, lai varētu filmēties arī ainās uz ledus. Filmā gan neiztiek bez dublierēm – profesionālām daiļslidotājām.
Tas, ka filmas scenārija pamatā ir dokumentāls, dramatisks stāsts no ASV sporta vēstures, bijis atklājums arī Margo Robijai. Darba procesā viņa ir iepazinusies ar reālo, patlaban 47 gadus veco Tonju Hārdingu, kurai ir bijis raibs mūžs un kurai kopš 90. gadu vidus vairs nav saišu ar daiļslidošanas pasauli. Protams, sportiste ir uzrakstījusi autobiogrāfisku grāmatu, kas arīdzan ir ietekmējusi filmas veidotājus. Margo Robija ir pozējusi kopā ar Tonju Hārdingu filmas publicitātes kampaņai izdevumam The Hollywood Reporter. Kādreizējai sportistei filma Es, Tonja patīkot.