"Šajās janvāra dienās Jura Podnieka grupa bija devusies uz Lietuvu, kur filmēja Viļņā notikušo asinspirti. Pēc tam viena daļa grupas atgriezās Latvijā, bet otra palika Lietuvā, jo bija sajūta, ka uzbrukumi varētu turpināties. Vīrs bija starp Lietuvā palikušajiem."
Kopā ar savu kolēģi Gundaru Rēderu un režisoru Uģi Kronbergu viņi ir radījuši dokumentālo filmu Tautas cietoksnis. Barikādes 1991, kas pirmizrādi piedzīvos rīt, 20. janvārī, plkst. 19.05 Latvijas Televīzijas 1. kanālā līdzās citiem barikāžu trīsdesmitgadei veltītiem raidījumiem. Tajā būs apkopota daudzpusīga informācija no arhīviem un mūsdienās tapušām intervijām ar dažādiem varoņiem. Tās ir ļoti personīgas un no jauna emocionāli pārdzīvojamas atmiņas vēl pēc 30 gadiem.
Janvāra spriedze
"Mēs gribējām izveidot šo stāstu tā, lai parādītu skatītājiem, kā šis tautas cietoksnis jeb barikādes tapa un dzīvoja šīs astoņas vistrauksmainākās dienas no 13. līdz 20. janvārim," atklāj žurnāliste. Savā dokumentālajā filmā viņi runājuši ar vairākiem cilvēkiem, kas piedalījušies barikāžu izveidošanā. "Viens no viņiem ir Voldemārs Jaronis, kurš uz tūristu kartes uzzīmējis plānu, kā vajadzētu būvēt aizsardzības sistēmu," teic Odita Krenberga un atgādina, ka tajā laikā pat pašā Latvijas Tautas frontē nav bijis vienprātības par barikāžu nepieciešamību.
Filmas autorus interesējis, kā šim tautas cietoksnim izdevies noturēties pretī visām provokācijām, ko pastāvīgi rīkojuši padomju impērijas atbalstītāji, kuru galvenais nolūks bijis radīt ieganstu, lai Latvijā ieviestu PSRS prezidenta pārvaldi un līdz ar to nožņaugtu nesen atjaunoto Latvijas neatkarību, kas tika pasludināta 1990. gada 4. maijā. "Mēs mēģinājām parādīt šo spriedzi, kas šajās dienās valdīja – viss balansēja kā uz naža asmens un radīja sajūtu, ka tūliņ, tūliņ kaut kas notiks un padomju impērijas atbalstītāju plāns izdosies," norāda žurnāliste.
Sarunās ar tautas cietokšņa dalībniekiem atklājas, ka arī šaipus barikādēm cilvēki nav bijuši ar kailām rokām un Molotova kokteiļi stāvējuši sagatavoti pie toreizējās Augstākās padomes ēkas, kas viņai pašai bijis pārsteigums, atzīst Odita Krenberga. Jau pirms tam viņa dzirdējusi par šaujamieročiem, kas saglabājušies no pirmās Latvijas Republikas laikiem.
"Lai tas viss netiktu laists lietā un novērstu iespējamās provokācijas, Latvijas Radio ziņās toreiz vēl aicināja, lai barikāžu aizstāvji parāda viens otram, ka nav apbruņoti," stāsta žurnāliste un piebilst, ka Latvijas Radio arhīvs vispār ir izcila krātuve, kurā var atrast daudz briljantu epizožu par to, kā viss ticis organizēts šajā laikā bez mobilajiem telefoniem un interneta.
Šādas "tūliņ, tūliņ kaut kas notiks" situācijas bijušas vairākas, piemēram, Interfrontes mītiņš ASK stadionā, kurā pulcējās vairāk nekā 10 000 dalībnieku, no kuriem daļai bija iecere doties pie Ļeņina pieminekļa nolikt puķes, un citi iespējamie sadursmju krustpunkti, par kuriem vēstīs šī dokumentālā filma.
Spēka vārdi
Tautas cietoksnī būs skatāmi iepriekš neredzēti kadri, to vidū arī kadri no Raita Valtera personīgā arhīva. "Viņš pats ar VHS kameru plecā centās dokumentēt to dienu notikumus. Raita Valtera arhīvā ir daudz interesantu lietu, piemēram, viņš ir uzņēmis, kā tēvs, slavenais aktieris Ēvalds Valters skatās televizorā, ko saka PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, un komentē," ieskicē Odita Krenberga. Tāpat labs izziņas materiāls bijuši viņu pašu kolēģa Eināra Graufelda uzfilmētie kadri no Zaķusalas.
Par žurnālistu darbu šajā laikā viņi intervējuši kolēģi Ilzi Strengu, kura barikāžu dienās strādāja Latvijas Televīzijā. Pēc tam, kad notika Latvijas Tautas frontes organizētā protesta manifestācija Rīgā, Daugavas krastmalā, kur pēc traģiskajiem notikumiem Viļņā bija pulcējušies vairāk nekā 500 000 cilvēku, bija skaidrs, ka Latvijā var draudēt tas pats. "Ilze Strenga mums stāsta, cik mokoša bija neziņa par to, kas gaidāms. Kopā ar operatoru viņa dodas uz notikumu epicentru Vecrīgu un dara to, kas tobrīd šķiet svarīgākais – atrast cilvēkus, kuri spēj pateikt spēka vārdus citiem," atklāj žurnāliste.
Šajā ceļā Ilze Strenga nonāk līdz dzejniekam Imantam Ziedonim un jautā, kas ar mums notiks. "Mums ir pašaizstāvēšanās tiesības, un tās neviens mums nevar noliegt! [..] Galvenokārt es jums visiem vēlu saglabāt savu enerģiju, savu veselību, savu gaišu prātu un nesašļukt, jo šļorgani, tādi atsevišķi indivīdi, šai tautai nav vajadzīgi," Odita Krenberga citē dzejnieka toreiz teikto viņas kolēģei.
Cilvēka platumā
Dokumentālās filmas varoņu vidū ir arī tēlnieks Ojārs Feldbergs, kas devis unikālu pienesumu barikāžu celtniecībā. "Viņš bija atvedis no Karēlijas milzīgus granīta bluķus, no kuriem vēlējās izveidot pieminekli padomju represijās cietušajiem. Tajā brīdī, kad sāka būvēt barikādes, tie no Pārdaugavas tika atvesti uz Vecrīgu. Ar tiem tika aizšķērsota piekļuve Augstākajai padomei, starp bluķiem atstājot eju tikai viena cilvēka auguma platumā, caur kuru varēja izspraukties," saka žurnāliste.
Viņa uzsver, ka nozīmīgu atbalstu tautas cietokšņa dalībnieku apzināšanā sniedzis 1991. gada barikāžu muzejs, kas palīdzējis sameklēt tādus cilvēkus, kuri līdz šim savus stāstus vēl nebija izstāstījuši, līdz ar to sarūpējot nākotnei papildu vēsturiskās liecības. "Pandēmijas izraisīto ierobežojumu dēļ gandrīz visas sarunas filmētas ārpus telpām, kas ļāva intervējamajam cilvēkam būt bez maskas un izstāstīt savu stāstu ar neaizklātu seju, lai varētu redzēt, kā tas atspoguļojas viņā pašā," norāda Odita Krenberga.
Par savu pašas pieredzi žurnāliste saka, ka viņa tajā laikā bijusi mājās ar diviem maziem bērniem, no kuriem jaunākajam bijuši četri mēneši. "Taču vienu dienu, kad mana vecmāmiņa palika mājās ar jaunāko bērnu, mēs ar vecāko, kuram tajā laikā bija pieci gadi, aizgājām uz barikādēm, lai kaut vai uz brīdi pabūtu šajā tautas cietoksnī," piebilst žurnāliste.