Ar Vesu Andersonu ir tāpat kā ar senu paziņu, kura stiķi un niķi, stila smalkumi un izteiksmes daiļumi ir labi zināmi. Tomēr reakcija uz jaušu vai nejaušu satikšanos ar viņu ir atkarīga no daudziem faktoriem. Viens no tiem ir vēlme (vai nevēlēšanās) ļauties spēlei un komunikācijai, apzinoties, ka milzīgu pārsteigumu nebūs. Arī tikšanās ar Vesa Andersona jaunāko filmu Asteroīdu pilsēta/Asteroid City, kas maijā piedzīvoja pasaules pirmizrādi Kannu kinofestivāla konkursa programmā, būs atkarīga no vēlmes ļauties rotaļai, kuras noteikumi jau ir labi zināmi. Noteikumi ir Vesa Andersona filmu stils – viņa teju maniakālā vēlme pakļaut realitāti, ierāmējot to strikti noteiktā vizuālajā formā. Tai ir miljoniem cienītāju, kuri kopē, imitē un rotaļājas ar elementiem, kas asociējas ar amerikāņu mākslinieka filmām.
Formas nogurdinātie
Vess Andersons ir režisors formālists, kurš savās filmās ar pedantisku rūpību rada vizuāli, tonāli un kompozicionāli sakārtotu pasauli. Viņa filmās dominējošā simetriskā kadra kompozīcija, siltā, oranži dzelteni brūnā kadra tonalitāte, sarežģītās, pamatā darbībai paralēlās kameras kustības, teatrālā, konstruētā vide ir tikai dažas no stila iezīmēm, kas uzkrītoši signalizē, ka konkrēto filmu ir veidojis Vess Andersons.
Režisora filmu stils ir "lipīgs", tas valdzina sociālo tīklu lietotājus. Kā ziņo izdevums The New York Times, viena no TikTok aktualitātēm ir mākslīgā intelekta ģenerēti klipiņi, kuros Vesa Andersona stilā ir "pārmalti" dažnedažādi Holivudas grāvēji – Zvaigžņu kari, Harijs Poters un daudzi citi. Tas pats cienījamais medijs sajūsmināti raksta arī par šī sociālā tīkla lietotāju iniciatīvu atsvaidzināt savas ikdienišķās gaitas, pārvēršot tās Andersona stilā veidotos klipos. Īpašu ievērību ir izpelnījies 26 gadus vecas Bruklinas fotogrāfes Avas Viljamsas rullītis, kurā ir iemūžināts brauciens piepilsētas vilcienā. Šis audiovizuālais nieks, kas imitē Vesa Andersona stilu, kopš aprīļa sākuma ir skatīts 12 miljonu reižu.
Līdzīgi vingrinājumi ir atrodami instagramā: arī šeit jaunieši aizrautīgi piedāvā klipus (reels), kas veidoti, ievērojot galvenās Andersona stila iezīmes – kadru tonālo risinājumu un centrēto, frontālo kadra kompozīciju. Ko mums no visa šī secināt? Vai sašust, ka režisora stils ir "izvazāts" pa pasauli un to ekspluatē gan roboti, gan cilvēki? Vai varbūt sajūsmināties, ka kādam mūsdienu kino autoram ir izdevies radīt formālu paņēmienu kopumu, kas nu jau dzīvo pats savu dzīvi? Lai šie jautājumi paliek neatbildēti, taču tos ir svarīgi uzdot, lai konstatētu arī to, ka Vesa Andersona stils var radīt sagurumu – gan paša režisora darbu, gan viņa stila ekspluatētāju virtuālo rotaļu dēļ.
Ar operisku vērienu
Vesa Andersona kontā ir vienpadsmit pilnmetrāžas filmu, divas no tām ir stilīgas animācijas (Lieliskais Lapsas kungs/Fantastic Mr. Fox, 2009 un Suņu sala/Isle of Dogs, 2018), kurās režisora stils ir tikpat dominējošs kā jebkurā citā viņa filmā, arī īsfilmās un reklāmās. Viss iepriekšējais mākslinieka radošās dzīves gājums ir rezultējies virknē Oskara nomināciju, Eiropas festivālu balvās un kulta režisora statusā.
Nav mazsvarīgs fakts, ka Teksasā dzimušais Vess Andersons darbojas kā visīstākais autors šī jēdziena eiropeiskajā izpratnē – viņš ir režisors, kura filmu prioritārā vērtība ir viņa unikālais stils. Savu nu jau slaveno autorstilu un rokrakstu Vess Andersons neradīja uzreiz, tomēr jau viņa agrīnajās filmās ir tiecība uz kompozicionāli sakārtotu kadra tīrību un aizraušanās ar sarežģītu kameras kustības trajektoriju. Filmā Ūdensdzīve ar Stīvu Zisū/The Life Aquatic with Steve Zissou (2004) Vess Andersons jau demonstrē operisku vērienu. Kamera šajā stāstā par zemūdens pētnieka dzīvi laužas cauri griestiem un iet cauri sienām, un tas viss, lai izpildītu precīzo, režisora konstruēto kameras horeogrāfiju. Šis paņēmiens joprojām ir aktuāls.
Ar katru nākamo filmu mākslinieka vēriens ir kļuvis arvien iespaidīgāks, viņa projekti un budžeti – arvien grandiozāki. Spilgts piemērs ir arī līdz šim komerciāli veiksmīgā Vesa Andersona filma Viesnīca Diženā Budapešta/The Grand Budapest Hotel (2014), ko savulaik azartiski skatījās arī Latvijas publika. Laika gaitā ir mainījušies Vesa Andersona filmu stāsti – no personiskiem, pat ģimeniskiem tie ir kļuvuši arvien fragmentētāki. Režisora agrīnajās filmās dominē nefunkcionējošas ģimenes tēma (skat. Karaliskos Tenenbaumus/The Royal Tenenbaums, 2001, Ceļojumu uz Dārdžilingu/The Darjeeling Limited (2007), Mēness lēkta karaļvalsti/ Moonrise Kingdom, 2012), savukārt viņa pēdējo gadu darbos viss ir daudz sarežģītāk, arī Asteroīdu pilsētā, kas ir viena no vērienīgākajām, ambiciozākajām Vesa Andersona filmām.
Citplanētiešu vizīte
Asteroīdu pilsētas dramaturģiskā konstrukcija ir gana sarežģīta – tā stāsta par kāda dramaturga (Edvards Nortons) lugu ar nosaukumu Asteroīdu pilsēta. Turklāt par šo dramaturgu un lugu vēstī TV žurnālists. Stāsts (stāsti) risinās XX gadsimta 50. gados, un tas ļauj filmas priekšmetiskajai videi piešķirt mīlīgu retrošarmu. Lieki piebilst, ka vide ir aizkustinoši teatrāla – viss ir Vesa Andersona stilā. Filmas pamatvēstījums gan ir saistīts ar norisēm Asteroīdu pilsētā, tām ir veltīta lielākā daļa no filmas hronometrāžas.
Asteroīdu pilsēta ir vieta tuksnešainā vidē, kurā atrodas observatorija un regulāri notiek jauno zinātnieku konference, ko apmeklē vecāki ar saviem bērniem izcilniekiem. Šeit ierodas fotogrāfs atraitnis (Džeisons Švarcmens) ar savām atvasēm, lai apciemotu vectētiņu (Toms Henkss) un galu galā pavēstītu bērniem, ka viņu māmiņa ir mirusi, turklāt jau pirms trim nedēļām. Asteroīdu pilsētā ir ieklīdusi arī dīva aktrise (Skārleta Johansone) ar savu bērnu un rosās citi izteiksmīgi tipi. Turpmākās norises pilsētā nedaudz rezonē ar mūsu neseno pieredzi – pilsētiņas iemītnieki un viesi ir spiesti atrasties karantīnā (izolācijā), taču nevis pandēmijas, bet nejaušas citplanētiešu vizītes dēļ. Savukārt par globālo spriedzi atgādina tālumā redzamā atomsēne – kodolsprādzienu izmēģinājumi, kam filmas varoņi nepiešķir īpašu vērību.
To visu Vess Andersons rada un rāda sev tipiskajā – viegli ironiskajā – tonalitātē un izcakināti estetizētajā vizualitātē, taču laiku pa laikam viņš atgādina, ka tas, ko redzam, ir tikai luga, un ieved teātra aizkulisēs, dramaturgu sanāksmē un citur.
Viss kā teātrī un orķestrī
Interese par radošās darbības aizkadriem Vesa Andersona pieredzē nav jaunums. 2021. gadā viņš uzņēma filmu Francijas Vēstnesis, pielikums avīzei Liberty, Kansas Evening Sun/The French Dispatch. Tas ir dramaturģiski fragmentēts stāsts par redakcijas darbu, žurnālistiem, kas veido prestižu preses izdevumu, protams, drukātās preses ziedulaikos. Asteroīdu pilsētā šī radošās darbības, dramaturga un teātra darba "aizkadru" līnija ir iezīmēta visai trausli, un tas ļauj uzdot ķecerīgu jautājumu, vai tā tiešām filmā bija vajadzīga. Vai tiešām stāstam par norisēm Asteroīdu pilsētā bija nepieciešamas vēl citas čaulas un atsauces gan uz televīzijas, gan teātra praksi?
Savās pēdējās filmās Vess Andersons nu jau tradicionāli izmanto aktieru ansambli – viņa filmās nav viens varonis, bet gan ansamblis, kurā ir iesaistītas daudzas slavenības. Asteroīdu pilsētā līdzās Džeisonam Švarcmenam, kurš ir filmējies vairākumā Vesa Andersona filmu, dažāda lieluma lomās darbojas Toms Henkss, Skārleta Johansone, Margo Robija, Stīvs Kerels, Līvs Šreibers un citi.
Kannu festivāla preses konferencē Skārleta Johansone salīdzināja filmēšanos pie Vesa Andersona ar aizraujošu darbošanos teātrī – maksimāli kontrolētā, pašpietiekamā vidē. Viņas kolēģis aktieris Braiens Krenstons filmēšanos pie Andersona salīdzināja ar darbu orķestrī, kurā aktieris ir viens no instrumentiem un režisors ir diriģents, kura pārziņā ir visa partitūra.
Vess Andersons ir virtuozs diriģents, tomēr nogurt var arī no virtuozitātes. Tālab par Asteroīdu pilsētu var gan sajūsmināties, slavējot filmas ekscentriskumu, eleganci, vitalitāti un detaļu pārbagātību, gan arī sagurt no tās – sagurt no stila, kas nu vairs nepieder tikai Vesam Andersonam, bet arī tiktokeriem un mākslīgajam intelektam.