Plānotais Goda seanss šobrīd līdz ar citām Lielā Kristapa filmām būs skatāms portālā Filmas.lv no 12. līdz 15. novembrim. Kalvja Zalcmaņa retrospekcijā sadarbībā ar Valsts kinofotofonodokumentu arhīvu tiks izrādītas trīs filmas: Džemma (1986, režisore Laima Žurgina), Virsdiriģenti (1985, režisors Ansis Epners) un Mūžs (1972, režisors Hercs Franks).
Viņš mums piedeva
"Kad tu par kaut ko dedz un esi pārņemts ar to, ko dari. Kalvis ir arī ļoti gaišs cilvēks, un tas viss kopā ir reibinošs kokteilis," saka Kalvja Zalcmaņa Latvijas Kultūras akadēmijas pirmā kinooperatoru kursa absolvents – kinooperators un arī Latvijas Kultūras akadēmijas jauno kinooperatoru skolotājs Andrejs Verhoustinskis. Viņš atceras, ka 90. gados materiāli tehniskās bāzes praktiski nav bijis, bet Kalvis Zalcmanis un Dāvis Sīmanis seniors vairāk esot mācījuši vizuālo domāšanu. "Tas ir lielākais ieguvums," atceras Andrejs Verhoustinskis. Pirmais kinooperatoru kurss pie sava pasniedzēja joprojām ciemojas katru vasaru. Izņēmums bijusi tikai šī pandēmijas laika vasara. Kādreizējais students atceras, ka 90. gados visi studenti bieži pazuduši pa dažādiem saviem darbiem, bet Kalvis Zalcmanis vienmēr esot piedevis.
Pa ceļam ar Epneru
"Filma var tikt uzņemta bez aktieriem, skaņas, pat bez režisora, bet nekad ne bez operatora!" – šis ir kinovidē iemīļots teiciens, ar kuru paši operatori labprāt atgādina, ka kino arī savā piedzimšanas brīdī bija galvenokārt operatora darbs," šādi savu kolēģim veltītu rakstu www. kinoraksti.lv iesāk režisore Laima Žurgina. "Ar Kalvi gribēja strādāt daudzi mūsu izcilie režisori. Uldis Brauns un Juris Podnieks, paši pēc sākotnējās izglītības operatori, darbā pie savām lielajām filmām aicināja tieši Kalvi Zalcmani," atgādina Žurgina.
Kalvi Zalcmani viņa dēvē par leģendārās Rīgas Dokumentālā kino skolas stabilākajiem balstiem. Režisore pastāsta, ka Kalvi Zalcmani saistīja ciešas saites ar režisoru Ansi Epneru. Abu dzimtā puse ir Mazsalaca. Abi īpaši interesējās par Tibetas vēsturi, kultūru, reliģiju un filozofiju. Abi vienlaikus uzsāka pedagoģisko darbu Latvijas Kultūras akadēmijā. Abi kopā apceļoja pasauli, veidojot Es esmu latvietis. "Kā lai mazzinātājiem un nezinātājiem uzbur priekšstatu par kosmosu, vārdā Kalvis Zalcmanis? Tas gandrīz nav iespējams."
Laika liecības
"Kalvis savā mūžā ir uzņēmis apmēram 50 filmas un 400 kinohronikas sižetu, un tie lielākoties ir bijuši stāsti par cilvēkiem. Individuāls cilvēks, personība – tas bija no pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām līdz deviņdesmito gadu sākumam pastāvējušās Rīgas Poētiskā dokumentālā kino skolas brends. Šie gadi bija satraucoši, mazliet bīstami un reibinoši. Gaisā virmoja un trīsuļoja trausla brīvības elpa. No sākuma bikli, pēc tam arvien drošāk cilvēki sāka taujāt, kas mēs esam, no kurienes nākam. Oficiālā vēsture mazpamazām sāk līdzināties tai, ko mājās zināja stāstīt vecāmāte. Iespējams, daudzie Kalvja darbi ir gan laika liecības, gan arī tie palīdzējuši pieburt šodienu, kādu mēs to pazīstam," sveicot kolēģi ar rakstu Lielā Kristapa mājaslapā, raksta Andris Rozenbergs.
"Vai iespējams atrast kādu kopsaucēju, kādu vienojošu patiesību, kas iekodēta miljardos sekunžu divdesmitceturtdaļās un simtiem tūkstošos metru operatora Kalvja Zalcmaņa uzņemtajās bildēs? Uzreiz prātā nāk domās iegrimušais Kauliņš pie rakstāmgalda vai jubilejā draugu un līdzgaitnieku suminātais Kauliņš, kam acīs sariešas miklums un kas ar jūtas izrādīt neraduša cilvēka skarbu žestu notrauc asaru (Herca Franka Mūžs, 1972). Internātskolas bērnu satraukuma pilnās sejas, pavasarī ābeļdārzā raugoties uz "savu" ābeli, kurai nesen uzrakstīta vēstule (Laimas Žurginas Neglītais pīlēns – cilvēka bērns, 1985). Siltā rudens pievakarē domās iegrimusī Ieva Lase, kuras priekšstati par kultūru un brīvību neiekļāvās ne vācu, ne padomju okupācijas priekšstatos (Andra Rozenberga Sods par sapni, 1994)."
Par filmu Es esmu latvietis (1990) pats Kalvis Zalcmanis intervijās ir sacījis, ka tā jāskatās ar sirdi. Andris Rozenbergs ir pārliecināts, ka tieši tā ir jāskatās visas viņa filmas.