Izdevniecība Liels un mazs 2012. gadā sāka veidot 100 dzejas bilžu grāmatu sēriju Bikibuks, kurā katrs dzejolis tika izdots atsevišķā kabatas izmēra grāmatiņā. Izlasē iekļauta gan klasiķu, piemēram, Rūdolfa Blaumaņa, Friča Bārdas, Raiņa, gan mūsdienu autoru Kārļa Vērdiņa, Ingas Gailes, Ilmāra Šlāpina un daudzu citu dzeja. Dzejoļu ilustrēšanā iesaistījušies 98 mūsdienu mākslinieki, kas pārstāv dažādas vizuālās mākslas jomas (grafiku, glezniecību, scenogrāfiju, tēlniecību, tekstilmākslu u. c.) un ilustrācijā izmantojuši ļoti atšķirīgas tehnikas.
Bikibuka mamma – idejas autore māksliniece Rūta Briede – kopā ar dzejas izlases sastādītāju Inesi Zanderi deva viņam vārdu, bet grāmatu dizainers Artis Briedis, veidojot sērijas logo, radīja īsto izskatu: Bikibuks ir mazs ragainis, kas līdzinās atvērtai grāmatiņai. Atrast šo vārdu palīdzēja Jāņa Baltvilka dzejolis Biki-buki, kas kļuva par pašu pirmo sērijas izdevumu. Jaunradītais vārds kļuva arī par sugasvārdu latviešu valodā – par bikibuku tiek dēvēta katra mazā kabatas formāta grāmatiņa.
Līdz 3. decembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas 1. izstāžu zālē aplūkojama dzejas bilžu grāmatu sērijas Bikibuks oriģinālilustrāciju izstāde BikiMETRS. Izstāde adresēta visiem mākslas un grāmatniecības interesentiem, bet īpaši – ģimenēm ar bērniem, skolēnu un pirmsskolas mācību iestāžu grupām, kas varēs piedalīties arī izstādes radošajās darbnīcās.
Izstādē redzamie oriģināldarbi dod iespēju samērot tos ar iespaidu, ko rada grāmata. BikiMETRS piedāvā dzīvot līdzi arī bikibuku tapšanas procesam – izstāde līdzinās lappusēm no Bikibuka dienasgrāmatas: tajā var uzzināt dažādus "bikifaktus", pētīt skices un fotogrāfijas, lasīt fragmentus no darba sarakstes, mākslinieku komentārus, iepazīt izmantotās tehnikas un darbu prototipus – cilvēkus un lietas –, ar kvadrātkoda palīdzību savā telefonā klausīties dziesmas, kurās skan Bikibukā publicēto dzejoļu teksti. Mazākie un lokanākie skatītāji dažās ilustrācijās var ielīst un iejusties no iekšpuses.
Rūta, vai nejūties kā Dievs Tas Kungs, kurš radījis veselu pasauli? Tava pirms desmit gadiem dzimusī ideja ir izkāpusi no vākiem, apaugļojusies un kļuvusi par jēdzienu. Kā tu jūties, laižot skatu pāri mākslinieku Dinas un Reiņa Suhanovu inscenētajām mikropasaulītēm, kas izritinās kā kalni, lauki un ezeri pa visu zāli?
Rūta Briede. Vai ne? Salīdzinājums ar Dieva radīto pasauli ir ļoti tuvu patiesībai. Arī mēs kā radoši gari kopā ar vēl simt citiem radošiem gariem izveidojām šo... pat nezinu, kā lai to apraksta. Tas ir kā esības prieks, esības kods. Te visi ir pauduši savu dzīves un mākslas uztveri. Un, ja skatāmies Latvijas kontekstā, – tas nav viss. Ir radušies jauni mākslinieki. Pasaules radīšanas sajūta tiešām ir. Tagad zinām, cik Dievs droši vien bija noguris...
Alīse Nīgale. Cik zili riņķi zem acīm.
R. B. Cik zili riņķi zem acīm, kad viņš bija pabeidzis radīt pasauli.
A. N. Piekrītu. Es nebiju iesaistīta izstādes tapšanā tik intensīvi kā Rūta, Dina, Inese, Renāte un daudzi citi, kas strādāja vairākus mēnešus, liekot visu kopā, vācot no māksliniekiem darbus un darot visas citas lietas. Vairāk darbojos attālināti. Tikai pamazām rodas apjausma, cik mērogs ir vērienīgs un kā šajās mazajās grāmatiņās ir izdevies parādīt daudzveidību latviešu dzejā un mākslā. Bet to jau mēs arī gribam – visu darīt ar vērienu un dziļumu. Darīt kaut ko vairāk un savādāk, nevis tikai pārdot grāmatas, bet veicināt kultūras vides viļņošanos un attīstību. Veicināt mākslas tapšanu.
Dina Suhanova. Lai arī grāmatiņa ir maza, pret bērna mērogu tā nemaz tik maza nav. Bērns ir mēraukla. Tas ir bērna mērogs, ko viņš var aptvert, paņemt, izlasīt, atcerēties. Mani bērni joprojām skaita bikibuku dzejoļus. Ierauga vizuālo tēlu un atceras arī tekstu – tas bija tas!
R. B. Par mērogu jāpiebilst vēl viena lieta. Atklāšanā pie manis pienāca operators Valdis Celmiņš un teica – ejot cauri bikimetriem, redzu – jā, te man piedzima pirmais bērns, te – otrais. Tas parādās arī Katrīnas Neiburgas video, kurā var redzēt, ka bērni ir maziņi un rotaļājas, bet pēc tam jau pieauguši lieli zirgi.
Sanāk, ka Bikibuka sērija cilvēkiem ir reāla biogrāfijas daļa?
Visas. Jā.
A. N. Pilnīgi piekrītu tam, ko teica Celmiņš. Bikibuks sākās, kad jaunākā meita man bija vēderā, bet vecākie bērni auga līdzi bikibukiem. Varēju vērot, kā viņi lasa, darbojas, kuri kļuva par viņu mīļākajiem bikibukiem. Vēlāk viņi sāka atpazīt māksliniekus. Manā pieredzē ir bijis gadījums, kad dēls atšķir žurnālu Ir un saka – ā, šitais ir nominēts Purvīša balvai, un viņam bija arī bikibuks! Vai aizej uz muzeju, un tur viņi atrod vēl kādu mākslinieku, kam ir bijis bikibuks. Bērniem jau ir azarts meklēt, kur bikibuku mākslinieki atrodami ārpus grāmatiņām, starp "īstajiem" mākslas darbiem. Tas ir šis mērogs. Izstāde varbūt šķiet tāda raiba, un tā atrodas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur mājo grāmatas, bet pēc jēgas to tikpat jaudīgi varētu ielikt arī Nacionālajā mākslas muzejā.
R. B. Mērogu veido arī ir šie simt mākslinieki, kas bijuši iesaistīti Bikibuka sērijas tapšanā. Vai pēdējā laikā vēl ir bijusi kāda tikpat vērienīga izstāde?
D. S. Atklāsme, ka ir pārstāvētas tik daudzas personības.
R. B. Jā, atklāsme. Sākumā, veidojot šo projektu, mēs vēl nesapratām, ko darām. Nonākam pie slavenā Vinstona Čērčila teiciena, ka veiksme ir no vienas neveiksmes iet uz otru, nezaudējot entuziasmu. Mēs jau vienreiz izdarījām kaut ko pilnīgi neprātīgu. Tad sākām veidot šo izstādi. Finiša taisnē bija skaidrs, ka tas ir kārtējais ārprāts! Un tu vēlreiz iekāp tajās pašās kurpēs! Tas nav izskaidrojams ne ar ko citu kā ar prieku redzēt, kā tas viss tomēr beigās izdodas. Katra mākslinieka pasaule atvēlētajā laukumā ir ļoti atšķirīga. Un tieši tas šodienas perspektīvā Latvijā un pasaulē, kara apstākļos, ir ārkārtīgi svarīgi: esam parādījuši, ka varam apvienoties, bet katrs saglabāt savu individualitāti, cits no cita bagātināties un smelties. Mēs esam vienā laikā, vienā nogrieznī.
Bikibuka sērijā vienmēr ir valdzinājis un patīkami pārsteidzis tas, cik ļoti dažāda var būt mākslinieku pieeja, rokraksti un izmantotā tehnika un ka tas viss var dzīvot vienos vāciņos ar vienu logo.
R. B. Vienā kastē.
Izstādes anotācijā esat formulējušas, ka bikibuki ir "mazas durtiņas uz lielo mākslu", mākslas un dzejas antoloģija. Vai jūtat izaugušo paaudzi? Kādas ir bikibuku patīkamās sekas?
A. N. Pirmajiem lasītājiem ir jau 15 gadu. Savās ģimenēs mēs, protams, jūtam sekas. Esam to intensīvi kultivējuši. Bērni ir bijuši līdzās un redzējuši visus procesus. Interesanti būtu dzirdēt, ko saka pedagogi un skolotāji, kas ved bērnus uz muzejiem, piemēram, mākslas skolotāju vērojumu. Apmēram pirms četriem gadiem visu mākslas skolu konkursa uzdevums bija veidot bikibukus. Tas jau ir iegājies gandrīz kā mākslas žanrs (smejas).
R. B. Jautājums arī literatūras skolotājiem, jo bikibuks ir iepazīšanās ar dzeju un autoriem. Šo to jau esam pieredzējuši. Laurenču sākumskolā Siguldā tajā gadā, kad beidzās Bikibuka iznākšana, bija sarīkota literatūras nakts, un viss pasākums grozījās ap Bikibuku. Tur bija bikibuku izrādes, darbnīcas, grandiozs festivāls.
A. N. Man šorīt radās vēl viena ideja.
R. B. Labāk ne! Es jau Renātei teicu, ka vajag uz kādu brīdi nobloķēt citam cita telefona numurus, lai nenāk jaunas idejas. Smiekli.
Un tomēr – man arī ir viena ideja. Pirms pieciem gadiem Grāmatu svētkos Kongresu namā notika pirmais Bikibuka festivāls, kurā aizkustinoši bija redzēt, kā uzticīgākie lasītāji saradās ar koferīšiem un pītiem groziņiem, varēja novērot ļoti radošu pieeju bikibuku glabāšanā. Varbūt šīs izstādes laikā var aicināt iesūtīt bildes, kā tiek glabāti bikibuki?
R. B. Jā. Populārākā laikam ir glabāšana kurpju kastēs. Sākumā mums bija doma, ka izstādē būs vesela siena ar Bikibukam piesaistītajām lietām – gan apgrauztie bikibuki, gan glabāšanas kastes. Pa vidu bija kovids, un tikmēr plāni mainījās.
A. N. Kožu saēstais bikibuks, ko mums uzdāvināja bibliotekāre Ilze Marga. Viss ar caurumiņiem.
R. B. Tā ir Bikibuka vēsture. Dinas un Reiņa piedāvājums izstādei izcēla tieši māksliniekus, un šajā dzīves situācijā tas bija vislabākais iespējamais risinājums.
Dina, pastāstiet, lūdzu, kā jūs ar Reini nonācāt pie bikimetra idejas?
D. S. Bija vairākas idejas un versijas, kuras apspriedām. Vienu brīdi pat šķita, ka nevarēs to fiziski uztaisīt un izstāde būs jāveido digitāli. Atnācām pie Liela un maza un parādījām Bikibuka komandas galdnieku slaveno salokāmo dzelteno mērlineālu. Atlocījām un teicām – mums liekas, ka šis varētu būt kods, ar kuru strādāt, ka taisīsim garu galdu, katram bikibukam atvēlot noteiktu laukumu, un ka gribam eksponēt visus! Katram māksliniekam mēģinājām atrast ko īpašu – ja nu viņam nav oriģinālā mākslas darba, tad ir radīts īpašs scenogrāfisks iekārtojums – kā lego vai lelles.
R. B. Instalācijas ir tiem māksliniekiem, kuri savus darbus ir veidojuši digitāli, lai nedublētu vēlreiz grāmatas, kas ir uz galda, lai būtu kaut kas oriģināli veidots. Gribējām, lai izstādē būtu ne tikai retrospektīvi, bet arī jaunradīti darbi – Katrīnas Neiburgas video, Ernesta Kļaviņa zīmējums, Reiņa Pētersona cirks, Ditai Pencei ir kurmja metro maketi. Tas šo izstādi vēl vairāk bagātina.
Ar tādu mīlestību, tik filigrāni esat saveidojuši šīs mazās pasaules, iekrita acīs mazītiņas adītas zeķes, kas derētu labi ja kaķa ķepai. Kā vispār iespējams uzadīt tādu piņģerota papēdi!
D. S. Sistēma – katram atvēlētā iedaļa atļāva visu ļoti strukturēti sakārtot. Pat ja kaut kur kaut kas iet pāri, tas ir ļoti organiski. Kā mēs paši sēžam pie darbagalda. Mākslinieki strādā pie galda. Bērni zīmē pie galda. Galds ir ikdienas mēbele darbam, izklaidei un atpūtai. Ļoti svarīgi bija pielāgot augstumu. Tas nav standarta galda augstums. Esam pazeminājuši, lai bērni pieejot uzreiz tiek klāt. Tas, runājot par mērogu, ir svarīgi.
R. B. Dina un Reinis šajā ziņā ir celmlauži bērnu izstāžu scenogrāfijā. Visur pasaulē ilustrāciju izstādēs tās, protams, ir pieejamas bērnu augstumā. Mūsu platuma grādos tas notiek samērā reti – gan ieraduma sliežu dēļ, gan arī bažījoties par mākslas darba saudzēšanu – vai viņi mācēs nesabojāt? BikiMETRS to pārbaudīs. Veidojam tāfelīti pie sienas – ko var un ko nevar darīt izstādē. Uz galda būs uzlīmes – rociņas un actiņas: kam vari pieskarties, kas jāvēro ar actiņām. Mēs ar cieņu izturamies pret bērniem, lai viņi varētu redzēt, bet to pašu sagaidām pretī.
A. N. Šī ir iespēja mācīties apmeklēt izstādi.
Kā ienāca prātā izstādīt arī "aizkadra" saraksti ar bikibuku māksliniekiem? Ne viens vien redaktors kādreiz ir iedomājies, cik tā būtu aizraujoša viela.
A. N. Sarakste ir izcelta tādēļ, lai parādītu, cik rūpīgs darbs un iedziļināšanās slēpjas aiz katras mazās grāmatiņas. Lai parādītu, kā grāmatas top. Būs arī darbnīcas, kurās bērni varēs taisīt savus bikibukus, Inese un Rūta stāstīs par teksta un ilustrāciju salikšanu kopā. Bet sarakstē ir arī smieklīgi brīži.
Daža sarakste ir jau ar vēsturisku vērtību. Varam lasīt Ilmāra Blumberga komentārus 38. bikibukam – Rainis Lietus sievas.
A. N. Jā, šādi ir divi gadījumi – Ilmārs Blumbergs un Aija Jurjāne.
R. B. Īstenībā jau nekādu milzu kaislību bikibuku veidošanas procesā mums nebija. Protams, bija grūtāks vai vieglāks process. Izgāju cauri saviem e-pastiem, trīs dienas sēdēju, lai visu pārliktu arhīva formātā, un aizsūtīju Inesei. Tagad, pārlasot visu saraksti ar māksliniekiem, radās skaidrība, cik mēs tomēr esam iedziļinājušies, piegājuši ar individuālu attieksmi. Aptuveni atceros, kā mums ienāca prātā uzrunāt Ilmāru Blumbergu. Atceros entuziasmu, ar kādu mēs to darījām. Diezgan daudz bikibuku jau bija iznākuši. Uzrunājām viņu, un viņš piekrita. Neko nezinājām par viņa veselības stāvokli. Viņš sūtīja vēstules, jutos pagodināta un aizkustināta, ka varu vispār ar Ilmāru Blumbergu komunicēt. Un tad vēstulēs iezīmējās – esmu Vācijā... Tas bija arī mūsu pieaugšanas moments – kad tu saproti, ka runā par bikibuku ar cilvēku, kurš savā dzīvē atrodas smagā cīņā. Ineses sauklis, kas ir radīts šai izstādei, – "Tu dzīvo Bikibuka laikā"– ir vienkārši fantastisks teikums.
Runājot par cieņpilno attieksmi pret bērnu – var nepiepūloties uzlikt "umpapā" dziesmiņu ar sintezatora pavadījumu un var sadarboties ar Ilmāru Blumbergu. Liels un mazs mērķtiecīgi ir gājis projām no pārliecības, ka visas bērna ilgas saistās ar kaut kādu jautru, krāsainu, vēlams, apaļu, ķēmu. Visa Bikibuka sērija iedrošina, ka drīkst arī skumt, dusmoties un niķoties, mamma tāpēc no tevis neatteiksies, un arī skolotāja nedusmosies, ja nebūsi tāds superjautrs un ērts bēbis.
A. N. Ja runājam par "aizkulisēm" bikibuku tapšanas procesā, bija daži mākslinieki, kas bija jāved atpakaļ pie sevis. Bija gadījumi, kad māksliniekiem likās – ā, esmu uzaicināts taisīt bērnu grāmatu, tad vajag kaut kā citādi, kaut kā priecīgāk.
R. B. Cilvēks pēc vislabākās sirdsapziņas domā – manas gleznas taču neder.
A. N. Tad bija jāsaka: tas ir tieši tas, ko mēs gribam, – tavas gleznas, tava māksla tādā veidā, kāda tā ir. Jā, ir izpratne, ka bērnam vajag priecīgu, jautru un viegli saprotamu. Ceru, ka bikibuki ir iemācījuši un turpinās bērniem mācīt dažādību.
R. B. Tagad finiera galdi apvieno visus māksliniekus, bet, protams, arī izstādes tapšanas procesā tik viegli negāja. Ne visi bija mierā ar atvēlēto platību – gribu sev divreiz lielāku bikimetru! Man vajag to un to. Tā bija cīņa – mēģināt apvienot visus šajā vienā rāmī un formātā, gluži tāpat kā grāmatiņās. Un tas nemainīsies.
A. N. Iegrožot ego.
R. B. Iegrožot ego, bet vispārības labā. Abiem scenogrāfiem ir izdevies radīt sistēmu, kam ir jāpakļaujas, tāpat kā mēs dzīvojam sabiedrībā ar kopīgiem noteikumiem. Tas nenozīmē, ka mūsu radošajam garam un izpausmei tāpēc ir mazāk vietas. Tev ir pieejami 70 reiz 70 centimetri, un tu vari šaut vaļā, kā to, piemēram, darīja Kristians Brekte. Viņš atklāšanā uzzīmēja galdāli.
Kāpēc milzīgais bikibuku pārskats notiek tieši tagad?
A. N. Nebija jau domāts tieši tagad, bet 2020. gadā. Pandēmija mūsu plānus pavērsa pa savam. Izstāde tika divreiz pārcelta. Bet tagad – kara apstākļos, ārkārtīgajā frustrācijā, kas valda pasaulē, – daudziem bikibuki ir atgriešanās saulainajā bērnībā. Izstāde runā par kopību un spēju sadarboties. Tas nav nekāds Nacionālās apvienības sauklis, bet ar bikibukiem dodam bērniem arī nacionālās identitātes kodu. Mazais cilvēks var sajust piederību tautai un kultūrai.
Vai jums nebija kārdinājuma turpināt? Žēl sērijai pielikt punktu?
Visas kopā. Bija.
A. N. Man izstādes kontekstā bija kārdinājums izpausties vēl, bet labi, ka tas nebija iespējams.
R. B. Mums nebūtu tam vietas un laika. Pieļauju, ka jāpaiet vēl kādam laikam. Tagad ir pagājuši divi gadi, kopš Bikibuks ir slēgts.
A. N. Pieci! Kopš 2017. gada.
R. B. Nu tad vēl pieci jāpagaida. Tad tie mākslinieki, kas tagad ir spārnos, būs riktīgi nobrieduši, un vēl jaunie būs nākuši klāt. Iestaigātas takas iet vienmēr ir garlaicīgāk, varbūt ienāks prātā vēl kas cits.
A. N. Mums pa galvu ir skraidījušas visādas no bikibukiem atvasinātas idejas. Piemēram, par ilustrētām tautasdziesmām – garajām, dziedamajām, ko dziedam priekšā bērniem, un viņi dažreiz vispār nesaprot, par ko dziedam. Aiz kalniņa dūmi kūp un tamlīdzīgas.
R. B. Mēs jau neapstāsimies.
Vai par Bikibuku sēriju interesējas arī ārzemju izdevniecības?
A. N. Idejas vēriens un kopums pilnīgi noteikti ārzemēs ir novērtēts un atzīts, ir saņemts kompliments pēc komplimenta par to, ka kaut kas tāds ir tapis. Mazāk iespēju ir to pārdot un tulkot, bet, piemēram, Lielbritānijas izdevniecība Emma Press ir izdevusi 12 bikibukus. Arī viena vācu izdevniecība apsver domu, ka varbūt gribēs tulkot izlasi. Vairāk izdevēju un grāmatniecības nozares vidē ir pārsteiguma pilnu izsaucienu. Ir doma, ka šī izstāde varētu arī ceļot – uz Frankfurtes grāmatu tirgu vai citur. Bikibuki savulaik bijuši aplūkojami arī mazākā izstādē Oksfordā. Šis koncepts kā reprezentatīva kultūra
Nemanāmi par jauniešu un arī bērnu vides iecienītāko valodu ir kļuvusi angļu valoda. Kā jūs kā bērnu grāmatu izdevēji to izjūtat un domājat pastāvēt, saskaroties ar šādu tendenci?
A. N. Droši vien ir svarīgi līdz brīdim, kad angļu valoda atnāks uz palikšanu, ielikt stabilu pamatu. Tas ir izaicinājums visiem kopā – gan vecākiem, gan izglītības sistēmai, gan kultūras nozarei. Protams, kratīt pirkstu un teikt – nelasiet angliski! – nav nekādas jēgas. Es tiešām redzu, dzirdu un pamanu, ka angļu valoda ar savu domāšanu, teikuma konstrukcijām un sarunām ir ienākusi. Man nav uzreiz atbildes, ko un kā darīt. Droši vien tieši pirmsskolas vecumā līdz brīdim, kad skolas gados aktīvajā socializācijā sāk dominēt angļu valoda, būtu vaļa bikibukiem un citiem draugiem bērnu "piešūt" latviskajam kodam, valodai un izpratnei par kultūru.
Dina, jūs arī novērojat šādas tendences?
D. S. Saviem bērniem ne. Dēls iet pirmajā klasē, meita – piektajā. Es nezinu, varbūt viņi kaut ko mazāk skatās un lieto internetā. Bet citādi – es to jūtu. Uz ielas jau var dzirdēt, ka jaunieši savā starpā sarunājas angliski. Teātrī redzēju divus garderobistus ap astoņpadsmit – viņi stāv un runājas angliski. Domāju – kas notiek?! Tad viņi to nomaina un pasaka atkal kaut ko latviski.
R. B. Es domāju, ka tas ir labs izaicinājums mūsu kultūras telpai. Runa ir par konkurenci. Tātad angļu valodā viņiem ir pieejams kaut kāds saturs, kas viņiem ir svarīgs un interesants. Mēs nevaram teikt – neskaties to, kas tev ir svarīgs un interesants. Es izvēlētos izmantot šādas problēmas kā iespēju atrast jaunas formas.
D. S. Es vēl gribu piebilst par valodas konstrukciju, vārdu kārtību. Cik lielu lomu tajā spēlē skolotāji? Mana meita, piemēram, īsziņās lieto pilnus teikumus un galā liek punktu. Es tā nedaru un brīnos. Nu jā, mammu, man skolotāja māca, ka, arī rakstot īsziņas, ir jābūt valodas kultūrai un jālieto visas zīmes, kā pienākas. Ļoti pareizi. Mēs, pieaugušie, jau paši esam palaidušies. Arī klasiskā dzeja ir pierašana pie pilniem teikumiem un pieturzīmēm – pateikt latviski pilnu teikumu.
A. N. Daudziem tas ir izaicinājums. Bet ne visiem. Negribu arī dramatizēt. Redzu, ka šie jaunieši, kas it kā nespēj savā starpā sarunāties bez angļu valodas, spēj uzrakstīt un izpildīt mācību darbus, viņu intereses ieplūst teātrī un citur. Nav tā, ka viņi viennozīmīgi ir tikai angļu vidē un šeit viņus vairs nekas neinteresē. Ar mazākajiem bērniem, man šķiet, ir jābūt vairāk līdzās esošiem.
R. B. Mūsu uzdevums ir radīt tādu saturu, lai pusaudžiem un jauniešiem tas būtu svarīgs.
A. N. Piemēram, komiksu, ja šis jaunietis lasa tikai komiksu un, protams, pamatā tikai angliski, jo latviski ir ārkārtīgi mazs piedāvājums.
R. B. Mums kaut kādā ziņā ir jāstrādā pēc pieprasījuma. Mēs nevaram mainīt visu pasaules bērnu paradumus – ja tagad tas ir modē, tad tas ir modē. Mums ir jāiet laikam līdzi. Nevaram stabulēt pļavas malā bez konteksta. Mums vajag tomēr kaut ko darīt.
Izdevniecība Liels un mazs Starptautiskajā Boloņas bērnu grāmatu tirgū šogad martā saņēma balvu kā gada labākā bērnu grāmatu izdevniecība Eiropā. Vai šis sasniegums rada kādus jaunus uzdevumus un mērķus?
A. N. Tas ir jautājums, kuru es arī sev pavasarī uzdevu. Domāju, kolēģi arī. Nonācu vēlreiz pie secinājuma, ka šī balva tikai akcentē, ka tas, ko darām, ir vērtīgi, ka mums tagad ir jākoncentrējas, nevis lai kaut ko krasi mainītu, bet lai turpinātu savu skaidro līniju, kuru esam gājuši. Protams, skatoties apkārt pasaulē un dzīvi reaģējot uz to, ko vajadzētu radīt. Mums nav uzdevuma paplašināties kādā citā virzienā. Mūsu uzdevums ir kurbulēt vietējo kultūru, tulkojot augstvērtīgu literatūru bērniem un pusaudžiem un pašiem izdodot vērtīgus oriģināldarbus, kurus varam piedāvāt citiem. Iespējams, mums būs vairāk sadarbības ar ārzemju autoriem, kuru darbus nevis tikai tulkotu, bet paši kā izdevniecība izdotu. Tas ir virziens, kurā balva paver iespējas, jo, protams, arī no ilustratoru puses ir lielāka interese – kāds tad ir tas Eiropas gada labākais izdevējs?
Latvijas grāmatu ilustratori ir ļoti augstā līmenī, ārzemju izdevniecības mēdz pasūtīt viņu pakalpojumus saviem izdevumiem. Kā tu, Rūta, kā pasniedzēja Mākslas akadēmijā vari raksturot jauno grāmatu dizaineru un ilustratoru intereses un ambīcijas?
D. S. No tā, ko redzu kultūrtelpā, secinu, ka grāmatu ilustrēšana ir piedzīvojusi renesansi, vai ne?
R. B. Ar to nav vienkārši. Mākslas pedagoģija vispār ir interesanta tēma. Centāmies, lai būtu ārzemju lektori un meistardarbnīcas, lai mākslinieks jau no paša studiju sākuma sajustu, ka viņš ir pasaules daļa. Pašlaik problēma ir tieši jauno mākslinieku identificēšanās ar Latvijas kultūras telpu. Es to ļoti stipri jūtu. Bieži vien mākslinieki nemaz nesaprot, kas viņiem ir jādara, kad viņi aizver akadēmijas durvis. Arī es kā pasniedzēja domāju, ko darīt tālāk. Mana lielā tēma ir politiskā situācija – karš Ukrainā. Mēs ar studentiem strādājam pie tā, lai tu kā mākslinieks saprastu, ka spēlē ļoti būtisku lomu. Tev nav ieroču, fiziska spēka, lai kādu uzvarētu, bet tu spēlē lielu lomu, lai veidotu vidi, morālo stāju, lai cilvēkiem grūtos apstākļos palīdzētu izdzīvot. Veidojam komiksus, kas būs balstīti ukraiņu bērnu dokumentālajos stāstos. Nevis internetā vai instagramā atrastajos, bet tajos, ko izstāstījuši šobrīd Latvijā esošie ukraiņu bērni. Lai parādītu bērniem šeit un pasaulē, kam viņi ir gājuši cauri. Vēlos iekļaut ilustratorus kopīgajā atbildības nastā, kas mums visiem ir.
A. N. Jā. Starptautiskajā izdevēju sabiedrībā balss ir jāuztur skaļa un skaidra. Citādi – jo tālāk no kara Ukrainā, jo mazāk tas satrauc un jo vairāk cilvēki pakļaujas interpretācijām. Tūlīt brauksim uz Frankfurtes grāmatu tirgu un kopā ar pārējām Baltijas IBBY nodaļām iestāsimies pret to, ka Andersena balvas valdē šobrīd ir Krievijas pārstāve. Tas ir absolūtā pretrunā ar notiekošo. Tajā saredzu savu lomu. Kā gada labākajiem Eiropas izdevējiem mums ir pienākums runāt skaļi un sadzirdami.