Arī šogad būs drūzmēšanās, jo sola atdzimt Baltijas pērle un turpināsies gan pērn sevi pieteikušais Rīgas Starptautiskais kinofestivāls, gan Lielais Kristaps, gan 2Annas. Līdz 13. aprīlim Kino Citadele kinoblogeri piedāvā festivāla Spektrs III pavasara sesiju. Jāpiebilst, ka teju sinhroni līdz 15. aprīlim kino vērošanai ne īpaši ierastās telpās – t/c Galleria Riga 7. stāvā – notiek kinoforums Un Vārds tapa filma. Ar programmu var iepazīties www.stunda.lv.
Uz nervu sabrukuma robežas
Spektra veidotāji, kuri sevi pozicionējuši kā starpniekus starp nedaudz sarežģītākiem meinstrīma kino piedāvājuma (nišas) produktiem un virtuālās paaudzes kinolietotāju, izveidojuši deviņu filmu programmu, kurā pamatā akcentēšu divas filmas. Tās ir šogad labākās ārzemju filmas Oskaram nominētā Argentīnas filma Mežonīgie stāsti/Wild Tales (seanss 11. aprīlī plkst. 13.30) un pirms četriem gadiem Kannu kinofestivālā atzinību guvusī filma Draivs/Drive (seanss 10. aprīlī plkst. 23.20).
Kaut Oskaru kaislības sen jau pierimušas, tieši Mežonīgie stāsti ir filma, par kuru zināms vismazāk salīdzinājumā ar Idu, Leviatānu un igauņu Mandarīniem, kas arīdzan pretendēja uz Oskaru labākās ārzemju filmas kategorijā. Arī Mežonīgo stāstu atpazīstamība ir sākusies tur, kur parasti tā sākas daudzām pasaules filmām un to autoriem veiksminiekiem, proti, Kannu kinofestivālā.
Filmas struktūra ir šķietami vienkārša, pat banāla – seši savstarpēji it kā nesaistīti traģikomiski stāsti, kuru varoņi nonāk dramatiskās situācijās. Filmai uzmanību noteikti licis pievērst Pedro Almodovara vārds, kaut šoreiz pasaulslavenais spāņu režisors kopā ar savu brāli Agustinu Almodovaru startējis producenta ampluā. Pedro Almodovars, kurš reti producē citu autoru filmas, Mežonīgajos stāstos ir saskatījis kaut ko līdzīgu pats savu filmu pasaulei, stilam, temperamentam. Tomēr Mežonīgie stāsti, kurus uzņēmis gados jaunais Argentīnas režisors Daniels Šifrons, ir gana suverēni, lai tos nesajauktu ar Almodovara paradoksālo, traģikomisko un vizuāli estetizēto filmu pasauli, kaut attāla līdzība ir pamanāma.
Mežonīgo stāstu varoņi ir apsēsti un darbojas uz nervu sabrukuma robežas (ja piesaucam pasenās Almodovara filmas nosaukumu – Sievietes uz nervu sabrukuma robežas)... Nesenās Germanwings traģēdijas gaismā īpaši izaicinošs ir filmas sākums, īsākā no novelītēm, kurā neizskaidrojamu iemeslu dēļ lidmašīnas salonā ir sapulcējušies cilvēki, kuri visi kā viens pazīst kādu vīrieti. Turklāt lidmašīna sāk zaudēt augstumu, un pilota kabīnes durvis tā arī nav atveramas... Nešpetna fantāzija, kas filmas pirmizrādē pērnajā Kannu festivālā šķita jautra atrakcija, bet šobrīd izskan gluži citā, traģiskā kontekstā.
Līdzās neprātim, kas nolēmis iznīcināt lidmašīnu un tās pasažierus, Mežonīgajos stāstos darbojas gan divi autovadītāji, kuru mačošanās uz ceļa eskalē makabrā traģēdijā, gan pavāre indētāja svētās atriebes vārdā. Citas noveles varonis ir inženieris, kura neveiksmes ar autoevakuatoru pārvērš visu viņa dzīvi. Vēl citas – bagātnieka ģimene, kuras dēls izraisījis letālu avāriju. Savukārt filmas fināla noveles darbība risinās kāzu svinībās, kurās līgava, uzzinājusi par līgavaiņa neuzticību, ļauj vaļu plosošai atriebei.
Šie mežonīgie stāsti ir veidoti raiti un gana asprātīgi, lai bez problēmām pievārētu filmas iespaidīgo garumu. Kas attiecas uz Oskaru, filma Mežonīgie stāsti noteikti nebija pārliecinošākā kandidāte uz laureātes statusu. Kaut filmas temperaments ir tīra manta, taču bez Spektra diez vai šis darbs līdz Rīgai atkļūtu.
Bez bremzēm
Savukārt nesenās klasikas vai kulta filmas statusā Spektrs pozicionē filmu Draivs/Drive (2011). Mūsdienu dinamiskajā laikmetā – atvainojos par banalitāti – četrus gadus veca filma nereti tiek uzskatīta par vecu jaunumu, nevis klasiku, kā to pozicionē Spektrs. Kaut Kannu festivāla balva par labāko režiju to ļauj darīt.
Ir gan mulsinoši, ka šo filmu ar neapstrīdamo komercpotenciālu un spēju piesaistīt gana plašu skatītāju auditoriju, pateicoties trillera elementiem un populārajiem aktieriem, tā arī nerādīja Latvijas kinoteātros. Tāpēc tie, kuri nav redzējuši, baudiet Draivu vienīgajā naksnīgajā seansā. Kannu balva par labāko režiju ir dāņu režisora Nikolasa Vindinga Refna lielākā starptautiskā atzinība. Atšķirībā no saviem Dānijas kolēģiem Refns vienmēr ir interesējies nevis par "tīro mākslu", bet gan par mačisko žanru (trilleris, action) niansēm.
Dānijas kino viņš ir atšķirīgs un komerciāli veiksmīgs, jo prasmīgi spēj izmantot tos žanra elementus, kas tradicionāli raksturīgi Holivudas kino kultūrai. Iespējams, arī tāpēc viņa stāstu par Holivudas kaskadieri, kurš vienlaikus strādā autodarbnīcā un brauc ar sporta automobiļiem kā dievs, tik atzinīgi uztvēra auditorija, kurai gluži vienaldzīgs ir tradicionāli "sarežģītais" Eiropas kino. Cits jautājums, kāpēc šī līdz matu galiem amerikāniskā dāņu režisora filma tolaik tika novērtēta Kannās, kur tomēr akcentē mākslas vērtības. Taču filma Drive, kuras nosaukums latviskots kā adrenalīnu uzdzenošais Draivs, nenoliedzami ir spēcīgi veidots stāsts, kurā līdzās tempam un automašīnām ir gan kriminālintriga, gan patiesas emocijas un kaislības. Lielisks galvenajā lomā ir Raiens Goslings un trauslā, tolaik vēl ļoti jauniņā britu aktrise Kerija Maligena, kura filmā spēlē viņa romantiskās intereses objektu.
Protams, ar šīm divām filmām Spektra piedāvājums nav aptverts. Vērts pievērst uzmanību arī leģendārās franču Amēlijas režisora Žana Pjēra Ženē ģimenes filmai Spiveta neticamie piedzīvojumi. Ženē ir paradoksu un spilgta vizuālā stila meistars, par to var pārliecināties arī šajā darbā. Par pārējām filmām, kuru vidū dominē meklējumi šausmu žanra bezgalīgajos plašumos, to pamatauditorija var uzzināt virtuālajās dzīlēs un mājaslapā kinospektrs.lv.
Festivāls Spektrs
Kino Citadele līdz 12.IV