Eirobirokrātu apritē eksistē jēdziens "trauslās filmas", kuru trauslums izpaužas ne jau fizikalitātē, bet gan sarežģītībā – vēstījuma un formas komplicētībā, kas visdrīzāk apgrūtinās to izredzes tirgus placī, kur, kā zināms, uzvar lielākais, skaļākais un bļaustīgākais – jā, jā, Holivuda. Karlovi Varu starptautiskais kinofestivāls – viens no lielākajiem Čehijas kultūras notikumiem, "mūsu lepnums", kā saka kāds čehu žurnālists, – ik gadu koncentrējas uz Eiropas un īpaši Austrumeiropas filmām, kuras nenoliedzami eirobirokrātiskajā klasifikācijā ir apzīmējamas kā trauslas. Un ik gadu no jauna Karlovi Varu festivāls pierāda, kas darāms ar šādām filmām: tās ir jārāda – jo vairāk, jo labāk –, tās ir jāpopularizē, ja lietojam šo nodrāzto vārdu, un cītīgi ir jāaudzina publika, kurai nepietiek ar ikdienišķo piektdienas blokbasteru, – tā ir publika, kas vēlas redzēt Eiropas filmas un prot tās skatīties.
Izglītošanas un audzināšanas pamats
Nav noslēpums, ka attiecībās starp Eiropas filmām un Eiropas kino skatītāju nebūt nevalda pārliecinoša harmonija. Eiropā tiek ražots iespaidīgs daudzums filmu (ap 1200 gadā), no kurām ārpus savām tapšanas valstīm ceļo retā. Filmas bez skatītāja – par šo problēmu ar satraukumu sākušas runāt arī Eiropas institūcijas, meklējot glābiņu un piesaucot kino izglītību un skatītāju audzināšanu. Kvalitatīvs starptautisks festivāls, kura pamatauditorija ir jaunieši, studenti un plašs starptautisko profesionāļu loks, nenoliedzami ir pamatu pamats, lai runātu gan par izglītošanu, gan skatītāju audzināšanu – to visu Karlovi Varu festivāls dara jau 49 gadus.
Ditas Rietumas rakstu par Karlovi Varu festivālu lasi 10. jūlija KDi!