Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Leonu Briedi (16.12.1949.–01.02.2020.) pieminot. Tik neparasti viegli iet

Kādā intervijā Leons Briedis ir izteicies, ka dzīvi un cilvēku veido vien trīs lielumi: daba, mīlestība un sapnis.

Kad domāju par Leonu, rodas sajūta, it kā kāda neredzama klātbūtne ātri izslīdētu starp pirkstiem: esoša, patiesa un vienlaikus tik neuzkrītoša, it kā dzejnieku no ārpasaules mūžīgi slēptu kāds aizsegs, kuru caurskatīt izdevies vien retajam. Nevaru lepoties, ka Leonu Briedi būtu pazinusi ļoti tuvu, taču no sarakstes, sarunām un tikšanās reizēm, no viņa dzejas, un jo īpaši pēdējā izdotā darba un vienlaikus pirmā romāna Vilcene un atraitnis, uzvēdī tas netveramais pieskāriens, ko var ietērpt vai nu dzejā, vai meditācijā, vai klusumā – jo citas valodas tam nav. Šķiet, ka tieši tas vismaz daļai Latvijas cilvēku būs asociatīvais līmenis, kas pirmām kārtām saistīsies ar tikko mūžības ceļos aizsaukto dzejnieku.

Manas paaudzes meitenes un zēni uzauga, radio skanot Cielaviņas un Atziedi, dvēsele melodijām, tik zināmām, ka reizumis aizmirsās, kas ir šo dziesmu vārdu autors. Gribējās tās nodēvēt teju par tautasdziesmām, un varbūt dzejnieks pat nebūtu iebildis? Kādā intervijā Leons izteicies, ka dzīvi un cilvēku veido vien trīs lielumi: daba, mīlestība un sapnis. Un caur šo trīsvienību viņš būra pasauli – pasauli, kam tagad jādzīvo ar to, ko pagūts radīt. Ne velti tik lielu daļu viņa darbos aizņem folkloras tekstu atbalsis, reliģisko tēlu vibrācijas, buramvārdu ritmika. Caur nojaušamo, bet netveramo tapusi pasaule, pašam sava, ne kādas jau esošas imitācija. Sešas radāmās dienas ir cauri, un radītājs beidzot atpūtā. Pasaulei jāgriežas tālāk, kā prot.

No dzejas viņš it nekur nevarēja aiziet – pat romāns Vilcene un atraitnis (par tā tapšanu pāris reižu noraizējies stāstīja: neredzot pamatu zem kājām prozas dūkstī, kā gan rakstnieki to darot?) virmo no dabas, putniem un ziediem, no sapņiem un arhetipiem, kuru straumē viņš bradāja tik brīvi kā paša romāna varonis, kailām rokām zivis ķerdams, un no mīlestības, kas visu caurstrāvoja kā dvaša, bez kuras nav dzīvības. Kaut gan lielu dzīves daļu Leons pavadījis ārpus Latvijas, šķiet, ka jebkuras zemes dabas un ļaužu tēlojumos ieplūdusi viņa dzimtenes asinsrite.

Vienīgais dzejnieka krājums, kura tapšanā man bijusi tā laime līdzdarboties, nes nosaukumu Straujtece, un patiesi: liekas, ka viss dzejnieka radītais veido plašu un dziļu gultni, kurā plūstošo tecējumu var sadalīt ar dažādu krājumu, atdzejojumu un prozas tekstu slūžām, bet var arī uzskatīt kā vienotu plūdumu. Jo motīvi, noskaņas un domas ir pārplūdušas no teksta tekstā, jau piesauktā svētā trejādība tur puto dažādos veidolos, no sengrieķu mītiem un Bībeles, no tautasdziesmu un teiksmu tēlainības līdz asredzīgām refleksijām par laikmetu un laikabiedriem, ar baudu nirstot valodas mazāk pazīstamajos slāņos un nozīmju bezgalīgajās reprodukcijās un vienlaikus katru vārdu izceļot no šļakatām tikpat taustāmu un īstenu kā kailām rokām noķertu zivi. Un, pašiem uzdrīkstoties iebrist šai straumē, ir redzams, ka dzejnieks nevis mākslīgi virknē rindu pie rindas un simbolu pie simbola, bet runā, elpo un dzīvo šajā esamībā, kuras lirisms reizumis ir tik pārsteidzoši skaudrs. Jo dzejnieka intonācijās ir ne tikai mums visiem no bērnības pazīstamu dziesmu teksti, bet arī tādi, kas pavisam nedziedami, un ne jau tāpēc, ka trūktu ritma. Ne tikai romantiskā Visapkārt zeme zied, ne tikai jokainā Ūsainā puķe, ne tikai veselām paaudzēm ikoniskā Dāvāja Māriņa un apcerīgā Kad nekas nav palicis tevī.

Leona Brieža dzejas un prozas tekstu zemdegās skanēja daudz asāka melodija, ne pašgribēti asa, bet tāpēc, ka šādi – sāpīgi tieši, bez rūgtuma, bet arī bez acu apmiglotības – dzejnieka liriskā doma skatīja esamību un sevi tajā.

Par Leona Brieža devumu Latvijas kultūrvēsturē, izveidojot un izdodot žurnālus Grāmata un Kentaurs XXI, rūpējoties par to, lai Latvijas studējošajiem būtu pieejami izcili būtiskus kultūrkodus veidojošu tekstu tulkojumi, par atdzejas bagātību noteikti rakstīs un runās vēl daudzi. Taču, aizejot izcilai personībai, gribas ticēt, ka tās atstātais nospiedums ir kas vairāk par redzamo faktu summējumu. Man Leona Brieža balss atmiņās vienmēr skanēs ar patiesas, sirdsdziļas inteliģences gaišumu, ar tāda cilvēka viedumu, kurš zina dzīves kalnu upes neparedzamību, kurš nebaidās tajā brist, kurš kalnos kāps un ar vilkiem runās, bet uz līdzcilvēku skatīsies tai gaismā, ko trīs plaknes lauž: daba, mīlestība un sapnis.

Pa viņa radīto lirikas gultni ir neparasti viegli iet, pat nedomājot, cik jau dzīvē nostaigāts.  

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja