Māra Poļakova pauž cerību, ka cilvēki pie mums, tālu no kara, izlasījuši šo grāmatu, jutīs līdzi un atkal vēlēsies palīdzēt ukraiņiem, jo šobrīd palīdzība viņiem apsīkst.
Genocidēta tauta
Tulkotāja atklāj, ka doma par šī eseju krājuma izdošanu latviešu valodā ir radusies pirms pusotra gada. Pērnajā maijā ir norisinājies literatūras žurnāla Punctum festivāls, kas bija veltīts kopienas tēmai. Vienā no dzejas vakariem ir iznākusi priekšā ukraiņu dzejniece Katerina Kalitko, nostājusies un teikusi: "Jūs lūdzāt mums domāt par kopienu, es jums pastāstīšu, kā tas ir – piederēt genocidētai kopienai." Tā ir bijusi pirmā reize Māras Poļakovas dzīvē, kad viņa ir dzirdējusi vārdu "genocīds" darbības vārda formā. Tajā brīdī tulkotāja ir sapratusi, kas visas viņas līdzšinējās ilūzijas par to, ka mēs cīnāmies kopā, ka mēs esam vienā laivā, ir maldīgas, jo genocīds neattiecas uz mums, tas attiecas uz ukraiņiem.
"Tajā brīdī es sapratu, ka man nav morāli ētisku tiesību runāt par kara pieredzi, jo man nav šīs kara pieredzes. Man ir līdzjūtīga skatītāja pieredze. Man sāp, bet karš nenotiek ar mani. Es neapglabāju savus tuviniekus, es neslēpjos patvertnē, es neesmu bēgle. To visu es neesmu izjutusi uz savas ādas. Mana dzīve ir kaut kas pilnīgi cits. Manas vienīgās tiesības ir klausīties, ko stāsta cilvēki, kuru tauta tiek genocidēta. Laimīgā kārtā man ir tāds darbs, ka es varu klausīties ar rokām. No vienas puses, šī grāmata ir mana nevarība darīt ko citu, noderīgāku, no otras puses, tas ir mans mēģinājums pārvērst mūsu līdzjūtību darbībā," skaidro Māra Poļakova.
Veltījums Viktorijai
Sākumā šīs ukraiņu autoru esejas ir tikušas publicētas kā tiešsaistes antoloģija izdevniecības Meridian Czernowitz interneta vietnē. Savukārt šī gada februārī piecdesmit no tām tika izdotas grāmatā Vojennij stan. Latviešu izdevuma pamatā ir šī grāmata, tomēr iekļautas arī vairākas esejas, kas atrodamas tikai tiešsaistes antoloģijā. "Viens no tekstiem, ar kuriem ļoti vēlējos papildināt latviešu izdevumu, bija Viktorijas Ameļinas eseja Klusēšanas dienasgrāmata. Tajā laikā Viktorija vēl bija dzīva, drosmīga un skaista, viņa dokumentēja kara noziegumus. Kad ķēros pie tulkošanas, Viktorijas vairs nebija: viņu nogalināja krievu raķete," norāda tulkotāja, kura kopā ar izdevniecību Dienas grāmata šo latviešu izdevumu ir veltījusi viņas piemiņai.
Tajā ir apvienotas piecdesmit esejas, kuras ir rakstījuši ukraiņu rakstnieki, dzejnieki, žurnālisti, literatūras zinātnieki, filozofi un dažādi citi kultūras cilvēki, kuri centušies izteikt savas sajūtas un pārdomas par to, kā dzīvot karastāvoklī, kas Ukrainā pilnā mērā iestājās 2022. gada 24. februārī. Teksti ir gan emocionāli, gan arī racionāli, mēģinot atrast izskaidrojumu tam, kas noticis, bet tajos atkal un atkal atkārtojas stāsts par to, kā sākās karš. "Tas ir šoka brīdis, kurā domāšana ir sastingusi," uzsver Māra Poļakova un piebilst, ka ir jāpaiet laikam, lai cilvēki spētu reflektēt par karu, piemēram, rakstnieka Ēriha Marijas Remarka romāns Rietumu frontē bez pārmaiņām iznāca 1928. gadā, desmit gadus pēc Pirmā pasaules kara beigām.
Rododendra krūms
"Šie teksti vēsta par to, ko cilvēki dara, attapušies karastāvoklī. Miroslava Barčuka stāda rododendrus pēc tam, kad Kijivas apgabala ciematā, kurā viņa dzīvo, ir atvēries dārzkopības veikals," stāsta tulkotāja. Savā esejā ievērojamā ukraiņu preses un televīzijas žurnāliste uzdod jautājumu par to, kur ņemt spēkus, kā plānot nākotni šajā situācijā, un atrod atbildi ikdienišķās lietās un darbībās. "Nesen par to runāju ar Jurko Prohasko. Un viņš man atgādināja brīnišķīgu Mārtiņa Lutera domu, kas šoreiz mani negaidīti dziļi aizķēra: "Un pat ja uzzināšu, ka rīt pienāks pasaules gals, es šodien vēl iestādīšu ābelīti."," raksta Miroslava Barčuka.
Literatūrzinātniecei un kulturoloģei Tamārai Hundorovai glābiņš šajā karastāvoklī bija domāšana par citu cilvēku pieredzi pirms gandrīz simts gadiem. Viņa apraksta savu došanos bēgļu gaitās uz Dienvidvāciju, reizē pievēršoties ukraiņu rakstniekiem, kas tajā bija nonākuši pēc Otrā pasaules kara. "Šajā tekstā par migrāciju viņa izmanto vārdu bezgruntjanstvo. Lai to iztulkotu, es lasīju latviešu rakstnieku bēgļu tekstus un meklēju atbilstošu terminu, kas izskaidrotu šo fenomenu, kad cilvēks ir izrauts no savas zemes un nokļuvis tur, kur viņam nav pamata zem kājām, bet neatradu un iztulkoju kā "bezsaknība"," atklāj Māra Poļakova.
Izārdīta dzīve
Tulkotāja piemin vēl vienu literatūrzinātnieci un publicisti Hannu Uļuru, kura šajā grāmata ir pārstāvēta ar eseju Mamm, kad tad tu sāki atsaukties uz "vecmammīt? par cilvēkiem gados, kuri nevēlas pamest savas mājas, tuvojoties frontei. Viņa vērš uzmanību uz to, ka šī ukraiņu autore karastāvoklī ir rakstījusi grāmatu, kas veltīta grāmatām par karu (tā iznāca 2023. gada jūlijā ar nosaukumu Rakstīt karu). "Tas ir pilnīgi apbrīnojami, ka cilvēks sēž patvertnē un lasa romānus par citiem kariem, meklē citas izārdītas dzīves un skatās uz tām, būdams pats savas izārdītās dzīves liecinieks," saka Māra Poļakova.
Tulkotāja noslēdz grāmatas Karastāvoklis atvēršanu ar pazīstamā ukraiņu dzejnieka, arī prozaiķa, mūziķa un aktīvista Serhija Žadana esejas noslēguma nolasīšanu. "Kamēr mums ir mūsu valoda, tikmēr mums ir kaut vai iluzoras izredzes sevi paskaidrot, izteikt savu patiesību, sakārtot savu atmiņu. Tāpēc lai runājam, runājam. Pat tad, kad mūsu vārdi ievaino rīkli. Pat tad, kad no tiem jūties pamests un tukšs. Balss ir iespēja izskanēt patiesībai. Un ir vērts šo iespēju izmantot. Varbūt tas vispār ir svarīgākais, kas ar mums visiem var notikt," raksta Nobela prēmijai nominētais ukraiņu autors. Jāpiebilst, ka šī gada pavasarī izdevniecība Orbīta ir izdevusi viņa dzejoļu krājumu Harkivas Dinamo.