Lietusgāzes, peļķes līdz potītēm, tizli ķīniešu ražojuma lietussargi, kas kapitulē pirmajā lietusgāzē un ko par 10 eiro laipni izplata afrofranči, strauji reaģējot uz tirgus pieprasījumu, – šie ir spilgtākie sadzīviskie elementi, kas iezīmē Kannu kinofestivāla pirmo pusi. Salijuši, salstoši ļaudis vakartērpos, protams, tie, kurus līdz sarkanajam paklājam neatvizina limuzīni, sapluinīti lietussargi un samircis, netīrs sarkanais paklājs, kura pieklājīgo seju neglābj pat regulārā nomaiņa. Ar laikapstākļiem 66. Kannu kinofestivālu Dieviņš nelutināja, aizsūtot svelmi no Francijas dienvidiem Latvijas virzienā. Tomēr sliktais laiks var ietekmēt kāju slapjumu un omu, taču ne festivāla filmu kvalitāti un izlasi.
Kannu festivāla konkursā ir 20 filmu, ieskaitot arī to režisoru darbus, kuru vārds ir labākā reklāma viņu filmai (brāļi Koeni, Stīvens Soderbergs, Džims Džārmušs u. c.), – tas ir pietiekami dāsns materiāls. Pat nemeklējot smalkas sasauces un tendences, trauslas saspēles starp filmām, kuras kaut kādās attiecībās nostādījis fakts, ka tās satiekas svarīga festivāla konkursa programmā, katra no tām ir solopartija, kurā vērts iedziļināties.
Getsbija miljonu balle
Pieļauju, ka Lielā Getsbija pieminēšana jau varētu šķist apnicīga – galu galā Beza Lurmena pretrunīgi vērtētā filma ir redzama Rīgā uz ekrāniem. Noskatīties to nav nekādu problēmu, arī piekrist vai nepiekrist filmas dedzīgajiem kritizētājiem. Tā kā Lielais Getsbijs bija Kannu festivāla atklāšanas filma, tad šoreiz ne par filmu, tās smalko art deco dizainu vai riskanto biznesa plānu, kā ar materiālu nobriedušai auditorijai savākt kasi, kas drīzāk piedienīga tīņu kinoizklaidēm – tehnoloģiskām atrakcijām, bet gan filmas ballīti. To vajadzēja redzēt, lai žoklis atkārtos – jūsmā un izbrīnā! Lielā Getsbija balle, ko sponsorēja korejiešu tehnoloģiju gigants Samsung, vistiešākajā veidā atbilda gan Frānsisa Skota Ficdžeralda varoņa – mistiskā jaunbagātnieka Getsbija – vērienam, gan naivajam neprātam un, protams, arī austrāliešu režisora Beza Lurmena gigantomānijai.
Lai uzbūvētu īpašu paviljonu art deco stilistikā, apkalpojošo personālu ietērptu XX gadsimta 20. gadu tērpos, laistītos ar šampanieti Moët & Chandon, uzaicinātu Braienu Feriju ar visu viņa orķestri viesu izklaidei, ir jābūt vai nu Getsbijam, vai Samsung. Protams, šādas izklaides ekstravagances un to acīmredzamais, taču prātam neaptveramais budžets var izsaukt divējādu reakciju – jūsmu par balles saimnieku nevērīgo eleganci un vērienu vai arī niknumu – teiksim, par resursiem, kas ieguldīti grandiozajā art deco būvē viena vakara vajadzībām jūras krastā, kā arī citām ekstrām.
Tikmēr Lielā Getsbija režisors Bezs Lurmens un viņa tuvākie komandas biedri, arī māksliniece un dzīvesbiedre Katrīna Mārtina, aizgūtnēm baudīja sava triumfa vakaru, dejojot zem art deco stilam pielāgotās spoguļbumbas, un svinēja filmas komerciālo uzvaru, nekreņķēdamies ne par lietu, kas dārdināja pa paviljona griestiem, ne arī to, ka aplausi Lielā Getsbija pirmizrādē festivāla atklāšanas vakarā bija šķidri un plāni.
Brāļu Koenu kaķis maisā
Kannu konkursa programmā stabils orientieris ir režisoru – autoru vārdi (ja atceramies savulaik 50. gados franču iedibināto autorteorijas jēdzienu, kas par vērtīgāko filmā pozicionē unikālo tā radītāja rokrakstu, nevis pakļaušanos standartam un klišejām). Turklāt kinofestivāli mūsdienās ir viena no visbūtiskākajām autorkino izrādīšanas platformām. Tie lielā mērā atklāj, rada un mitoloģizē autorus, un, protams, vislielākais mītu radītājs ir tieši Kannu kinofestivāls. Bez šī festivāla nebūtu ne Kventina Tarantīno, ne Deivida Linča, ne Džima Džārmuša, ne brāļu Koenu kulta un šos amerikāņu režisorus, iespējams, neuzskatītu par īpašām un lolojamām personībām un parādībām, kas pelnījuši savu vietu kinovēsturē un savus cienītājus.
Amerikāņi Džoels un Ītens Koeni nenoliedzami ir vieni no savdabīgākajiem mūsdienu amerikāņu kino autoriem, kuri atļaujas strādāt ar lielbudžeta projektiem un īstenot arī mazākus, smalkākus projektus, kuru mērķis nav multimiljonu peļņa. Tāda ir brāļu Koenu jaunākā filma Inside Llewyn Davis/Levinā Deivisā. Tā sauc filmas galveno varoni, ko tēlo jaunienācējs kino – absolūti pārliecinošais Oskars Aizeks. Filmas darbība pamatā notiek 60. gadu Ņujorkā Grīničvilidžas mūzikas klubos. Levins Deiviss ir mūziķis, kurš cenšas izlauzties no anonimitātes, no nabadzības – izsisties, tikt pie vārda, dažiem dolāriem un ziemas mēteļa.
Koeni filmas stāstu būvē neuzbāzīgi, labdabīgi, ironiski. Protams, nav īsti vērts iedziļināties viena no brāļiem Džoela Koena preses konferencē izsviestajā jociņā: "Tā kā filmai būtībā nebija sižeta, mēs ieviesām kaķi! Jā, filma būtībā ir būvēta ap kaķi!" Visu cieņu dzīvnieku (un, protams, kaķu) neaptveramajai pievilcībai, tā strādā arī Koenu filmā, un publika labpatikā ņurd, ieraugot rudo dzīvnieku. Mūziķis censonis Deiviss pazaudē kaķi, ļaujot tam izsprukt no dzīvokļa, kurā viņš pārnakšņojis. Kaķa meklējumi, lai atdotu to saimniekiem, kuri izmitinājuši Deivisu, kļūst par vienu no viņa darbības motivācijām. Deivisam ir jāatrod rudais kaķis un jāmēģina izsisties – pārdot savu mūziku.
Boba Dilana ironiskais sveiciens
Brāļiem Koeniem ir tuvs gan materiāls, gan laikmets – viņu prasme radīt ironisku stāstījumu bez acīmredzama pārspīlējuma, bez dramaturģiskiem krampjiem ir nevainojama. Filmā Levinā Deivisā var saskatīt atspulgus no senajām Koenu filmām un to varoņiem – visvairāk no Bārtona Finka, filmas, kura 1991. gadā saņēma Kannu Zelta palmas zaru. Tās galvenais varonis – jauns, ambiciozs rakstnieks, kurš mēģina izsisties Holivudā. Jaunā filma nepiedāvā tik atklātu stilizāciju kā Bārtons Finks, tomēr starp abiem darbiem ir daudz līdzību (aktieris Džons Gudmens vienā no lomām, šaurie, spocīgie koridori, klaustrofobiskā vide, kurā uzturas varoņi, utt.), līdzīgi ir arī galvenie varoņi, kaut Oskars Aizeks Deivisu spēlē daudz reālistiskāk.
Vārdu sakot – Koenu daiļrades pētniekiem jaunā filma būs medusmaize, tāpat kā tiem, kuri mīl Ņujorku un dievina Bobu Dilanu. Neveiksmīgais izdomātais dziesminieks Levins Deiviss diemžēl nekļūst par Bobam Dilanam līdzīgu superzvaigzni, kaut būtu to pelnījis. Filmas finālā uz īsu mirkli pavīd arī Bobs Dilans, šim stāstam par mākslinieka pašapliecināšanās ceļu piešķirot vēl vienu jēgas dimensiju, fikciju miksējot ar realitāti. Jāpiemin vēl divi Koenu filmas aktieri – dziedātājs Džastins Timberleiks un Kerija Maligena (viņa tēlo Deiziju Lielajā Getsbijā) – saldā dziesminieku pārīša Džīns un Džīna atveidotāji. Turklāt Kerija Maligena, izrādās, dzied ne sliktāk par Džastinu Timberleiku!
Koeniem padevusies smalka, ironiska, kultūratsauču blīva komēdija. Vai šis darbs pelnīs lielu naudu (ja citējam vienu no filmas varoņiem – mūzikas producentu, kurš neatzīst Levinu Deivisu par komerciāli perspektīvu mākslinieku)? Diez vai, jo brāļi Koeni nepiekopj Lielā Getsbija gigantomānijas stratēģiju un netaisās izpatikt plašām tautu masām. Tomēr šo izcilo amerikāņu autoru cienītāji jau ir laimīgi!
Ja runājam par konkursa dramaturģiju, kurš un kāpēc laimēs Kannu Zelta palmas zaru, ir pāragri minēt un pravietot, kas būs skāris "jaunai mākslas pieredzei" atvērtā žūrijas priekšsēža Stīvena Spīlberga sirdi. Un ne jau viņš vienīgais – arī režisoram Angam Lī, aktierim Kristofam Valcam, aktrisei Nikolai Kidmenai un citiem žūrijā būs kas sakāms. Taču, visticamāk, tā nebūs filma, kas piedāvā nobriedušu autoru stilu ar elegantām variācijām – kā šajā gadījumā brāļu Koenu filma, taču varbūt es kļūdos.
Pirmais solis ceļā uz elli
Visdrīzāk tā nebūs arī šokēt kārā Nīderlandes režisora Aleksa van Varmerdama filma Borgman/Borgmans, kaut šis gadījums ir īpašs un uzmanības vērts. Varmerdama filmas savulaik, kad Latvijā vēl bija dzīvs kinoforums Arsenāls, tika rādītas regulāri. Viņa filmu pasaule ir gan nosacīta, gan stilizēta, gan ironiska (un šajā ziņā salīdzināma ar Koenu filmām), tomēr Varmerdams savās filmās ir daudz skarbāks, depresīvāks, vardarbībai un varoņu rīcībai tajās parasti nav loģiskas motivācijas, varmākas te rīkojas iracionālu instinktu vadīti.
Borgmans ir tieši šāda filma – stāsts par pārtikušu mūsdienu ģimeni, kas kopā ar trim bērniem dzīvo izmeklēti dizainētā villā, komfortā un izsmalcinātībā, līdz kādu dienu ģimenes villā ierodas bomzis. Pašā filmas sākumā mēs redzam – viņš izlien no zemnīcas, uzbukņī dažus sev līdzīgos citās zemnīcās un dodas pasaulē... Šis tipiņš izmanās iekļūt villā un dabūt pa kaklu no nama saimnieka, taču viņš izpelnās saimnieces līdzjūtību, kas arī ir pirmais solis ģimenes ceļā uz elli.
Šo ceļu Alekss van Varmerdams rāda skrupulozi un šausminoši, izvairoties no fizioloģijas, taču noturot spriedzi un mērķtiecīgi demonstrējot, kā bomži pamazām iznīcina ģimenes locekļus – vienu pēc otra. Kas ir šie tipāži no zemnīcām, kāds ir viņu rīcības motīvs – protests pret patēriņa sabiedrības baudām? To nepaskaidro ne filma, ne režisors, kurš parasti komunicē kā īsts mākslinieks. Kādi koncepti? Kāda motivācija? Kā jutu, tā uzrakstīju un nofilmēju, domājiet paši, ko es ar to esmu gribējis teikt. "Būšu pateicis to, ko jūs katrs sapratīsiet no filmas," viņš piebilst.
Visu cieņu Aleksam van Varmerdamam: filma ir pietiekami šaušalīga un estētiski vizuāli spilgta, lai paliktu atmiņā un visdrīzāk ilgi ceļotu pa neskaitāmu festivālu programmām. Galu galā filmas par svešiniekiem, kas parādās, lai iznīcinātu eksistējošo kārtību, ir uzņemtas gana daudz (sākot ar klasiķa Pazolīni Teorēmu, turpinot ar Ozona Sitkomu un Hanekes Dīvainajām spēlēm) – tāda Eiropas tradīcija.
Fransuā Ozons – mūžīgi jauns
Kannu konkursa programmā ir arī franču autora stilīgā Fransuā Ozona jaunākā filma Jeune & jolie/Jauna un skaista, vēl viens līdz kaulam francisks darbs, ja erotiku un seksualitāti uzskatām par franču kino esenciālu vērtību. Ozons, kura iepriekšējais darbs Māja tikko bija Rīgas kinoteātros, par sava jaunākā darba varoni ir padarījis 17 gadu vecu meiteni, kura vasaras brīvlaikā zaudē nevainību, atklāj seksualitāti un racionāli sāk izmantot iegūto priekšrocību, ar interneta palīdzību piedāvājot intīmpakalpojumus. Viņas motivācija ir tikai un vienīgi zinātkāre – nevis sociālā spriedze, nabadzība utt.
Fransuā Ozons nedaudz pikanto stāstu stāsta atturīgi un ironiski – īpaši tas attiecas uz jaunās un skaistās meitenes Izabellas (lomā brīnišķīga jauna aktrise un modele Marina Vakta) un viņas priekšzīmīgās mātes attiecībām. Režisors ir atradis vietu arī savai iemīļotākajai aktrisei leģendārajai Šarlotei Remplingai – tā gan ir tikai viena epizode finālā, kad Izabella satiek sava iecienītākā, pēkšņi intīmā mirklī mirušā klienta sievu. Ja runājam par filmas dzīvotspēju ārpus festivāla – tā ir pārliecinoša, un ne jau tikai tēmas "jaunība un seksa bizness", bet gan Fransuā Ozona stila nevainojamības un ironijas dēļ. Vai filmai ir izredzes uz Kannu festivāla balvām, tas ir Stīvena Spīlberga vadītās žūrijas ziņā.
Sofijas Kopolas spožuma banda
Viena no skaļākajām pirmizrādēm Kannās bija Sofijas Kopolas filmai The Bling Ring/Spožuma banda, par ko jau rakstīju www.diena.lv/kd. Sofija Kopola ir nopietna spēlētāja festivālu lokā un, protams, ne tikai tur. Būdama slavena režisora atvase un piederīga Holivudas elitei, viņa apsveicamā kārtā spēj paskatīties uz Amerikas šovbiznesa un Holivudas mirdzumu bez rozā brillēm. Sofijas Kopolas filmas ir rezignētas, vērojošas un mazliet naivas izbrīnas pilnas. Tas attiecas gan uz viņas slavenāko filmu Pazudis tulkojumā, gan arī neseno Kaut kur, kas vēstīja par slavas baudu pārsātinātu jaunzvaigzni un viņa atjēgšanos no Holivudas skurbuļa, pateicoties kontaktam ar paša meitu.
Spožuma banda ir balstīta reālos notikumos, tās pamatā ir žurnālā Vanity Fair publicētais raksts Aizdomās turamie valkā Lubutēnus (Christian Louboutin ir dārgs apavu zīmols – D. R.) un notikumi Kalifornijā, kur tīņu grupa regulāri ciemojās dažādu TV šovu un žurnālu radītu slavenību mājās, pielaikojot un aizņemoties no dīvu skapjiem Hermès somas, Louboutin kurpes un vēl visādus labumus – kopumā triju miljonu dolāru vērtībā. Sofija Kopola savu filmu neveido kā krimināldrāmu, bet gan bez intelektuāliem aizspriedumiem cenšas izprast šo jauno cilvēku vērtības un elkdievību. Pielūgsmes objekta vietā ir likta Parisa Hiltone, Lindsija Loena un citas dzeltenās preses skaistules. No Harija Potera izaugusī Emma Votsone azartiski spēlē vienu no Spožuma bandas aktīvistēm, meiču, kura ar baudu izgaršo popularitātes fenomenu, ko viņai ir atnesis noziegums. Filmā ir epizode, kurā šī būtne ar īpašu lepnumu atstāsta žurnālistam faktu, ka sēdējusi vienā cietumā ar savu elku – skandalozo aktrisi Lindsiju Loenu, kuras mājās un skapjos pati rakņājusies. Tekstos, ko presei stāstīja Sofija Kopola un Emma Votsone, dominēja patoss, kas nosoda idiotisma un ekshibicionisma kultu, par kura upuriem ir kļuvusi jaunā paaudze.
Filma The Bling Ring bija Kannu festivāla otrās konkursa programmas Un Certain Regard/Īpašais skatiens atklāšanas filma, un jāsaka – šis konkurss piedāvā ne mazāk spēcīgus un oriģinālus darbus kā Kannu galvenais konkurss. Tā kā ir vismaz 37 nopietnas filmas, kuras šajās dienās ir jāredz Kannu festivālā (un tās nav vienīgās skates!). Īpašā skatiena programmā tiek demonstrēta arī itāļu aktrises Valērijas Golīno režisētā filma Miele/Medus, kas bija pamatīgs pārsteigums stāsta kvalitātes, vizualitātes un tematikas ziņā. Filmas galvenā varone ar pseidonīmu Medutiņš/ Medus nodarbojas ar eitanāzijas biznesu, palīdzot aiziet no dzīves tiem, kuri to vēlas. Provokatīvi, taču apsveicami kvalitatīvi. Vērts atcerēties gan filmu, gan talantīgu režisori.
Par Stīvena Soderberga filmu Behind the Candelabra (Aiz lustras) var lasīt šeit:
Par filmām Nebraska, Viss ir zaudēts (All is Lost) un Zilais ir siltākā krāsa. Adeles dzīve (Blue is the Warmest Colour. La vie d 'Adele) – šeit:
Ar ko tas viss beigsies?