Caur tiem dzejnieka daiļrades tonalitāte no gaišākas mainās uz tumšāku, līdz gala rezultātā nonāk līdz kopīgam sajaukumam, kurā gaisma un tumsa pastāv vienkopus, – norāda Toms Treibergs, kurš savu jaunāko dzejas krājumu veltījis dabas tēmai un lielākā daļa no tajā lasāmajiem darbiem radīti tieši izbraucienos ārpus pilsētas vai arī tās robežās atrastos biezokņos. Daba ir bijusi gan viņa radošā darbnīca, gan arī iedvesmas avots, kura ielenkumā autors rakstījis par savu ikdienas dzīvi.
Satikšanās tīklā
Piezīmes, dzeja, negaidīti atradumi, dzeja, fotogrāfijas, dzeja, zīmējumi, dzeja – šīs grāmatas vizuālo tēlu veidojusi māksliniece Evija Pintāne, kuras piedāvātais risinājums uzdod noteiktu ritmu dzejas lasīšanai ar apstāšanos un došanos tālāk un ar kuru Toms Treibergs ir saticies, pateicoties sociālajam tīklam Instagram. "Es iegāju mākslinieces profilā un sāku pētīt viņas darbus, no kuriem mani īpaši uzrunāja viena grafika ar burtnīcas lapaspusi un meiteni, kura ir pacēlusi tajā savilktās līnijas uz augšu kā priekškaru. Tajā brīdī sapratu, ka gribu ar Eviju Pintāni sadarboties," atminas dzejnieks.
Toms Treibergs mākslinieci uzrunājis pagājušā gada pavasarī, un viņa piekritusi. "Mēs nebijām pazīstami, bet to jau uzreiz jūt, vai ar šo cilvēku varētu būt kas kopīgs vai ne. Viņa dzejā ir tēmas, kuras man ir pazīstamas, sajūtamas, tāpēc bija viegli strādāt ar Toma Treiberga dzeju. Vizuālie tēli atnāca ļoti organiski. Kad viņš atsūtīja grāmatas manuskriptu, es gaidīju brīdi, kad varēšu to izlasīt, jo tajā periodā biju ļoti aizņemta. Daļa piezīmju Biezoknim tapa, esot vietā, kur nav biezokņu – Arktikā. Daudz piezīmju ir tapušas lidmašīnā. Man pašai šķiet ļoti svarīgas šīs vietas, kurās atnāk domas," uzsver Evija Pintāne.
Nākamais solis
"Grāmatas vizuālā tēla tapšanas process bija samērā lēns, jo tas notika tieši tā kā brišana cauri biezoknim. Es lasīju Toma Treiberga dzeju, domāju par katru dzejoli, paralēli daudz braucu uz mežu, fotografēju," sarunā ar laikrakstu Diena teic Evija Pintāne, kura šajā procesā virzījusies lineāri grāmatas telpā un laikā – katra nākamā lapaspuse bijusi kā nākamais solis. "Izmainot vienu attēlu, bieži nācās izmainīt arī blakus esošo lappušu attēlus. Jo ļoti svarīgs ir grāmatas ritms un saspēle starp dzejoļiem un attēliem, un arī starp attēliem un citiem attēliem. Tu izlasi dzejoli, tas iedod impulsu, tad nāk attēls, kurš ar to rezonē – vai arī ne," skaidro māksliniece.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena trešdienas, 22. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!