Smalka hūte, efektīgs profils, garš smilškrāsas mētelis… Piedomāti eleganta, nedaudz švītīga gaita. Tāds savas dzīves publiski darbīgajā laikā Zigmunds Skujiņš ierakstījās Rīgas ainavā – vienmēr pamanāms un savrups, gluži kā viens no baznīcas torņu siluetiem.
Savā cienījamā vecumā rakstnieks klusi dzīvoja prom no sabiedrības sīkajām kaislībām, baudot sava krietnā un ražīgā mūža augļus un aktīvi dzīvojot līdzi laikam.
29. martā Latvijas literatūras elegantās spēles, paradoksu un mistifikācijas meistars – rakstnieks, scenārists un esejists Zigmunds Skujiņš – 95 gadu vecumā devās mūžībā.
Brucina mītus un būvē jaunus
Laiku pa laikam par Zigmundu Skujiņu atgādināja ziņa par kādu rakstnieka darbu, par kuru atkal ieinteresējušies ārzemju izdevēji. Visbiežāk svešvalodās tulkots Skujiņa vēsturiskais romāns Miesas krāsas domino. Kopoto rakstu 8. sējumā Jānis Rokpelnis to nosauc "varbūt par labāko Zigmunda Skujiņa romānu". Rakstnieks "nopietnas būšanas izgriež ar oderi uz āru, bet kiču paceļ mākslas kvalitātē. Brucina mītus un būvē jaunus. Ironiski spēlējas un dziļdomīgi analizē savas spēles. Meklē esamības "elementārdaļiņas" un no tām veido romānu". Vai šis precīzais Rokpeļņa raksturojums gluži labi nederētu visam Zigmunda Skujiņa rakstnieka stilam, lai kurš romāns mums katram pirmais ienāktu prātā – Gulta ar zelta kāju, Jauna cilvēka memuāri, Kolumba mazdēli vai vēl kāds cits.
Zigmunda Skujiņa 77 gadu vecumā sarakstītais, 1999. gadā izdotais Opus magnum romāns Miesas krāsas domino ir iekļauts Latvijas Kultūras kanona 30 literāro darbu sarakstā. Kad romāns 2017. gadā Margeritas Karbonāro tulkojumā iznāca Itālijā, to pieteica šādi: "(..) latviešu deviņdesmitgadnieks, kurš Itālijā publicē uzjautrinošu romānu, kas riņķo ap nopietnu jautājumu (kas ir cilvēks?), ļauj prasmīgam ķirurgam savienot kopā divu karavīru daļas, lai "glābtu vēl glābjamo" un dotu dzīvību jaunam kareivim, un sadomā izsmalcināti muzikālus izteikumus. Jo pasaulē tādi ir… (..) Kad tev rokās nonāk šāda grāmata, vari vienīgi pateikties debesīm par to, ka joprojām pastāv šāda kaluma autori un šāda līmeņa literatūra."
Zigmunds Skujiņš ir viens no visvairāk tulkotajiem latviešu rakstniekiem. Viņa darbi izdoti vācu, zviedru, angļu, krievu, bulgāru, čehu, slovāku, ungāru un citās valodās vairāk nekā septiņos miljonos eksemplāru.
Rosīga prāta cellē
Vairākas reizes dzīvē kā jaunai žurnālistei ir bijis gods viesoties rakstnieka dzīvoklī Vesetas ielā. Sakrita tā, ka tur vienmēr bija saulains un saulains bija pats rakstnieks, arī tad, kad errojās par dažādām sabiedrības priekšstāvju ačgārnībām un laika nejēdzībām. Savus jautājumus varēju atlikt malā, jo rakstnieka stāstnieka talantam vajadzēja klausītāju. Bija sajūta, ka esmu nonākusi kāda jauna puikas – pētnieka – cellē. Kāda tieši pētnieka? To nevar pateikt, jo, šķiet, Zigmundu Skujiņu interesēja pilnīgi viss. No senām civilizācijām līdz blusas skeletam un mākslīgajam intelektam. Kamēr rātni un bijīgi sēdēju uz dīvāna maliņas, par ko Skujiņš pavilka uz zoba, viņš darbojās pa istabu: te no plaukta izvilka kādas mapes ar senām kartēm, te parādīja ievainojumu, kura dēļ viņa varēja arī vairs nebūt, sulīgi izstāstīja par savām avīžpuikas gaitām, kad, visticamāk, liktenīgi ieelpoja burtu smaržu, te izņēma no plaukta kādu sava romāna ārzemju izdevumu, te devās pie rakstāmgalda pēc burtnīcas ar pieķeksētām piezīmēm par jaunāko laiku piespēlētiem paradoksiem un, protams, jaunu latviešu vārdu darinājumiem. Atceros, kad Zigmunds Skujiņš lasīja šos vārdus, viņa acis šķelmīgi zibēja, bija ļoti aizrāvies un priecīgs. Tulkots daudzās pasaules valodās, Zigmunds Skujiņš vispirms kaislīgi, ar misijas un īstu valodas dārznieka azartu rūpējās par savu, mūsu latviešu valodu.
Teātra zinātniece Līga Ulberte savā Facebook profilā ir ierakstījusi: «Lai te paliek viens piemērs tam, kā Skujiņš mācēja valodu: "Turēšanās aplodās. Sabiedriska neelastība. Vēlmju domāšana. Pārcivilizēšanās. Labgribīga ticēšana. Patiesības izbalsināšana. Ķepurošanās līdzi laikam. Tikumības rezervju tērēšana. Ielūzusi drosme. Naidkrimstība. Spēkkrimstība. Ideju mazdzimtība. Ieceru līmeņļimstība. Melns tēls baltā laukumā. Fotonegatīvs pirms kopēšanas.""
Uz galda rakstniekam stāvēja pagalam nobružāta sinonīmu vārdnīca.
195 000 eksemplāru
Zigmunds Skujiņš savu pasaules redzējumu un literāro izpratni veidojis XX gadsimta 30. un 40. gadu Latvijā, aizgūtnēm lasot Erika Ādamsona, Anšlava Eglīša, Viļa Lāča un citu autoru darbus. Lai arī pirmās publikācijas tapušas jau 1940. gadā, literatūrā viņš debitē 50. gadu sākumā un jau desmitgades otrajā pusē atjauno saikni ar pirmskara latviešu literatūru.
Pēc mobilizācijas pavēsts saņemšanas 1944. gadā Zigmunds Skujiņš tiek izvests uz Vāciju. Šeit latviešu karavīru nometnes literārajā žurnālā Nameja Gredzens (1945) publicēts patriotisks Skujiņa dzejolis Sauciens. Zigmunds Skujiņš nonāk filtrācijas nometnē padomju okupācijas zonā un 1945. gada jūlijā atgriežas Rīgā. 1946. gadā viņš sāk strādāt laikrakstā Padomju Jaunatne, šeit arī 1948. gadā ar pseidonīmu Z. Skrote publicēti pirmie stāsti, 1949. gadā jau ar paša vārdu žurnālā Bērnība iespiests stāsts Pāri sētai.
60. gadu beigās un 70. gados top Zigmunda Skujiņa spožākās noveles. 80. gados publicēti Skujiņa populārākie darbi – romāni Jauna cilvēka memuāri un Gulta ar zelta kāju. Šis vēstījums par latviešu dzimtas likteņiem gandrīz gadsimta garumā ir Skujiņa vērienīgākais darbs, kas kļūst par 80. gadu populārāko prozas grāmatu un latviski izdots 195 000 eksemplāru.
Vislabāk ar pilnu Zigmunda Skujiņa biogrāfiju var iepazīties Jāņa Ogas rakstītajā tekstā Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā.
Fakti sāk līdzināties murgiem
Pasaule un civilizācijas Zigmundam Skujiņam slēdzās kopā personīgi pārdzīvotās sakarībās. Viņš daudz runāja par kosmiskās pasaules vienotību, kurā pastāv nacionāli un individuāli izpaudumi. Iedvesmojoties no Umberto Eko, kā pats atzina, Zigmunds Skujiņš aicināja balsot par iestāšanos Eiropas Savienībā.
Rakstam Latvijas valsts un nācijas pastāvēšana nākotnē, kas tapa pēc Latvijas Zinātņu akadēmijas pasūtījuma krājumam Latvija un latvieši. Nacionālās identitātes saglabāšana un stiprināšana, rakstnieks par atspēriena punktu bija izvēlējies pazīstamā angļu fiziķa un domātāja Stīvena Hokinga secinājumu: "Jābūt drosmīgiem. (..) Mēs esam nodzīvojuši līdz laikam, kad fakti sāk līdzināties murgiem un murgi – faktiem." Un tālāk: "Tas, ko vēl nesen uzskatījām par Latvijas problēmu, izrādījās, ir universāla – zemeslode arī ir tikai sīka vienība galaktiku miriāžu Megaversā, un ar to jārēķinās kā ar mūsu eksistences fonu. Bet eksistē arī priekšplāns, kur Latvijas likteni nosaka katras personības universs."
Zigmunda Skujiņa esejas, ar kurām var iepazīties Kopoto rakstu 10. sējumā, šodienas kontekstā skan ļoti laikmetīgi, vietumis – pat gaišredzīgi: "Būtu vēlams, ja, no pieredzes mācoties, ilgstoši izglītotais un vēsturi pārzinošais 21. gadsimta cilvēks pamanītu robežu, kur viņa akceptētā ideja turpina darboties, tā teikt, tīrā veidā un kur tā jau pārtop savā totalitārā kroplī (Z. S. izcēlums), kanonizētā dogmā, izslēdzot iespēju, ka uz šī globa kāds cits cilvēks var un – galvenais – drīkst dzīvot un domāt saskaņā ar citiem uzskatu modeļiem."
Aiz punkta nekas nebeidzas
Zigmunds Skujiņš rakstīja arī par jahtu Bravo, kas 1992. gadā no Rīgas ostas devās burājumā pāri Atlantijas okeānam. Nu šie viņa vārdi der par atvadvārdiem pašam. Bez traģikas un izmisuma, jo aiz punkta jau nekas nebeidzas.
"Vai nebija baisi? Un atbilde skanēja: bailes pa ceļam uz okeānu. Okeānā viss izmainījās. Cik tālu pletās skatiens, neredzēja vairs neko cilvēka radītu. Apkārt pletās pirmssākuma stihija. Īpaši skaistas bija naktis, zvaigžņotais kupols visriņķī nolaidās līdz horizontam, kur ūdens ar debesīm satikās. Nekas vairs nebija atsevišķi. Bailes ir personiskas. Mūs nesa laiks un bezgalība, kopā ar debesīm un kopā ar zvaigznēm. Kopā ar to, kam viss pakļauts un kam viss pakļaujas. Ko tam vēl piebilst? Aiz punkta nekas nebeidzas."
Zigmunds Skujiņš. Iedvesmas stunda*
Teksts – Nora Ikstena
1926. gada 25. decembra naktī Āgenskalna malkas pagrabā piedzimst puika. Mātei Karlīnai ir 44 gadi, bet tēvam Jānim, kurš turklāt ir invalīds ar amputētu kāju, ir 58 gadi. Atbalstījies uz spieķa, prātīgi pievilkdams koka protēzi, caur Āgenskalna priedēm viņš dodas uz Mārtiņa baznīcu, lai pierakstītu jaundzimušo reģistrā. Karlīna izdomājusi dēlam vārdu Gunārs, taču Jānis pa ceļam to aizmirst. Tā vietā prātā pēkšņi uzaust cits vārds – Zigmunds.
Savos vīrišķīgajos četrdesmitajos sešdesmito gadu padomju Rīgā džentlmeniski elegantais rakstnieks Zigmunds Skujiņš ir prozas un dzīves pilnbriedā. Viņš ir slavens un atpazīstams, ar platmali galvā iziet pilsētas ielās, viņam ir skaista mīļotā sieva un meita. Viņš ir pārticis, viņa prozas grāmatas Latvijā un Austrumeiropā tulkojumos iznāk miljonos eksemplāru.
Pret prozas darbu Zigmunds attiecas racionāli, ar vēsu prātu konstruējot un montējot: «Ir liela detaļu kaudze, varētu sākt montēt, teiksim, radiouztvērēju. Bet nojauta saka, ka nav vērts, jo trūkst mezgla, kas pavērtu pieslēgumu strāvai. Un tad pēc īsāka vai garāka laika šis mezgls rodas, un nav vairs nekādu šaubu – viss savā vietā, lai skanētu.»
Viņš ir sācis rakstīt romānu Plakanciema memuāri – it kā viss ir savās saslēguma vietās, bet tomēr neskan. Aizvien tiešāk Zigmunds redz, ka savā prozā viņš mēģina saliedēties ar režīmu. Un šajā zonā viņš vairs nejūtas komfortabli, patiesības elpa pūš pakausī. Viņš jūt, ka raksta darbu, kas nolemts apputēšanai atvilktnē. Radīšana pirmo reizi viņu tur aiz čupra, nepalīdz ne garās pastaigas, ne sievas gatavotās gardās maltītes. Viņš svītro aprakstītās lapas un uz otrajām pusēm sāk rakstīt jaunu darbu. Uz lapām burtiski izlīst romāns Kailums.
Robežšķirtne Zigmunda Skujiņa prozā – romāns Kailums – iznāk Rīgā 1970. gadā 65 000 eksemplāru, saņemot atzinīgas atsauksmes. Tomēr 11 gadus romāns piedzīvo aizliegumu. Čekas cenzūras metastāzes to skar tik spēcīgi, ka tas nav pieminēts pat Latviešu literārās valodas vārdnīcā, kas iznāk jau pēc neatkarības atgūšanas.
*No 100 epizodēm topošajai Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijai